— Sterilizētā pagātne un atcerēšanās līkloči

Par izstādi 2020: mūžības perspektīva (veidojusi Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sadarbībā ar tekstgrupu Orbīta, kuratore Anete Krūmiņa, LNB 1. stāva izstāžu zālē līdz 26. aprīlim)

Tekstgrupa Orbīta izstādē 2020: mūžības perspektīva ļauj gūt ieskatu nākotnē. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zāle uz brīdi ir pārtapusi par ko līdzīgu Delfu templim, kas senatnē atradās Parnasa kalna pakājē, – tajā nu iemīt orākula zināšanas, un pārējiem vien atliek tās tulkot. Te ir izlikta apskatei versija par to, kā no nākotnes skatpunkta, iespējams, noraudzīsies uz lietu stāvokļu kopsakaru, kas pašlaik vēl ir tagadne. Orbīta ir sarīkojusi tādu kā domas eksperimentu, vedinot domāt par bibliotēkas pamatuzdevumu – „krājuma veidošanu un saglabāšanu”. Bibliotēkas krājums tad arī ļaus nākotnes lasītājam veidot priekšstatu par to, kāda bija dzīve pirms simt vai tūkstoš gadiem.

Skats no izstādes. Foto:  Kristians Luhaers

Bet vispirms der atbildēt uz dažiem jautājumiem. Ko ir vērts saglabāt? Kas „būs aktuāls ilgtermiņā, kas – novecojis un nesvarīgs”? Orbīta nesniedz atbildes, drīzāk uzdod neatminamu mīklu. Taču šķiet, ka skatītājam šādi ir piedāvāts brīdinājums par sterilizētu, proti, neinterpretējamu un neauglīgu pagātni no nesaprotošas nākotnes perspektīvas.

Orbīta to izspēlē, aicinot pastaigāties krēslainā melnu kolonnu parkā, kurā stikla sarkofāgos apspīdēti gozējas jaunās desmitgades ieskaņā publicētie rakstiskie materiāli. Tie visi piedzīvo mākslīgi izraisītu bojāeju. Skatītājam paveras plejāde dažādu veidu, kā var samaitāt teksta materiālos nesējus. Atšķirībā no Delfu tempļa spraugu zemē, no kurienes celtos reibinoši izgarojumi, nav, tomēr visnotaļ noskaņojoša ir fonā skanošā tumši atmosfēriskā mūzika, kas sveši un it kā attāli čukst, ka es skatos uz savas dzīves un laika drupām.

Ir jūtama grandioza laika distance starp šodienu un prezentēto nākotnes atskatu, jo šis tas no iekonservētā ir pat pārakmeņojies vai savecē saskarsmē „ar svešas izcelsmes vielām”. Cik gan tās ir svešas – vai no citas planētas? Līdzās neparastajam var ieraudzīt, ka liktenis arī saudzē un ir mazāk mīklains, tas vienkārši izbalina vai nobružā.

Visai baigs izvērties Rīgas Laika 2020. gada janvāra numura mūžs – žurnāls ir noplucis un iepelējis, postā līdzvainīgi ir prusaku izkārnījumi. Kafkas vārds žurnāla satura rādītājā nu ieskandina ironisku toni.

Papīra informācijas nesēju nospiedošā vairākumā ievijas arī disfunkcionāls digitālais „Error. Page not found”. dažādās variācijās un nekoherentu zīmju virknējumu pārpildīti ekrāni. Pagātnes balsi pārraida radio, taču tās uzklausīšanu apgrūtina „signālu izkliede, ētera elektromagnētiskie traucējumi”. Skatoties no nākotnes perspektīvas, varbūt tas ir primitīvs, daļēji komisks cilvēces tehniskās attīstības bērnības paraugs?

Kultūras nozarei piederīgais te mijas ar ikdienišķi informatīvo, tos nešķirojot. Tas vedina jautāt, vai nākotnes cilvēka izpratne par saglabājamo un izrādāmo ir krietni transformējusies, vai arī viņam nav līdzekļu, lai „nolasītu” kaut ko kā vairāk vai mazāk vērtīgu, vai arī vainīgs ir tagadnes cilvēks, kuram neveicas, izvēloties, ko ir vērts saglabāt, un tādējādi radot neskaidru ainu par sevi?

Lai nu kā, nākotnes cilvēkam (vai ar intelektu apveltītai mašīnai) ir jābūt prasmīgam hermeneitam, viņam ir jāprot interpretēt. Tā pagātne var tapt jēgpilna, tā ar pagātni ir iespējams iesaistīties sarunā. Saglabājot pagātni un aktualizējot tagad, tā tiek izvilkta no specifiskās pasaules, kurā tā iemīt, un izceltie pagātnes fragmenti top novietoti svešā laikmetā. Nākotnes vērotājam tas paredz konkrētas saistības – viņam ne tikai jāprot burti, viņam jāsaprot nozīmes, kuru ietvaros cilvēks agrāk domājis, rīkojies un radījis. Tā kā var pieņemt, ka laika gaitā nozīmju un jēgu lauks būs piedzīvojis krietni daudz izmaiņu, tad pagātnes saprotošas atsegšanas nosacījums būs spēja šajā atšķirīgajā vēsturiskajā horizontā kaut cik iejusties, izvērst sarunu. Citādi ir risks, ka viss izstādītais būs vien priekšmeti bez konteksta, bez piesaistes, tie būs sveši un nesaprasti vai pārprasti rēgi.

Skats no izstādes. Foto:  Kristians Luhaers

Šajā sakarā derīgi atcerēties Sokrata īgnumu par rakstību, norādot, ka teksti „runā kā saprātīgas būtnes, bet, kad tu tiem uzdod kādu jautājumu par to, ko tie saka, jo gribi to saprast, tie atkārto vienmēr vienu un to pašu”.¹ Un vēl jo sliktāk, ja ar rakstītu vārdu „nelāgi apietas un netaisni pulgo, tam allaž vajag sava tēva palīdzības, jo pats nespēj ne aizstāvēties, ne sev palīdzēt”.² Kontekstu uzburošā saskarsme ar pagātnes liecībām ir kā gādīga aizbildņa labvēlīga saruna ar savu aprūpējamo.

Bet Orbīta piedāvā tādu nākotni, kas vēsturi tur stikla kolbās, cenšoties parādīt pēdējos palikušos eksotiskos eksemplārus. Viss te iekonservētais ir uz satrūdēšanas un iziršanas robežas. Viss ir aiz stikla, neaiztiekams, attāls un atsvešināts. Teksti kā krāsains reptilis ir izstādīti tā, lai tie mums nevarētu nodarīt pāri, un to izkārtojums, nešķirojot mārketinga materiālus un literatūru ar mākslinieciskām pretenzijām, vedina domāt, ka nākotnes vēsturnieki strādā no tādas aizmirstības pozīcijas, kurā šāda vērtību ranžēšana jau palikusi pārāk problemātiska –  kļuvusi vai nu neiespējama, vai arbitrāra, tādējādi visu savietojot vienkopus. Teksts ir iesaldēts, un nu tā nāve būs jo mokošāka. Tie ir mēmie vēstures pārpalikumi, un vairs neviens tos nespēj interpretēt. Pagātne, kas paveras kā neizstāstāma un neuzklausāma pozīcija, vairs neko nepienes sarunā. Pagātne te ir sterilizēta, un tādēļ tā vairs nerosina uz auglīgu vai jaunas zināšanas sološu diskusiju. Tad varbūt arī nav liela skāde, ja to iznīcina?

Te var norādīt uz izstādē skatāmo draudošo video, kurā LNB Krājuma saglabāšanas centra laboratorijā maskēti tēli īsteno savas destruktīvās dziņas, sniedzot skatītājam ieskatu tajā, kā tikuši nīcināti izstādītie materiāli. Šī savādā krātuve sāk izskatīties nevis pēc arhīva, bet gan pēc masu kapa.

Šeit der paraudzīties, kā šajā problēmu lokā ir līdzdalīga šībrīža sabiedrība, kurai būtu jāizvēlas, kas ir saglabājams un kā to darīt. Uzvedinošus apsvērumus piedāvā Žaks Deridā, minot, ka, no tagadnes pozīcijas raugoties, ir jēga kaut ko saglabāt, arhivēt, ja tas uzrāda jauno, kas grebis konkrētā laikmeta vaibstus. Kas ir tas jaunais, kas vairs nedublē pagājušo un ļauj saprast šo gadsimtu kā unikālu? Arhivē to, kas bijis daļa no procesa, kas ļauj ikreiz nobriest jaunā/vecā pretstatam. Iekonservē to, kas sākotnēji ir dzīvīgs spēks, vairāk vai mazāk nomanāma kustība, kas cilvēci kaut kur virza. Šie jauninājumi tiek saprasti kā oriģināli, tie par sevi vēstī: „Te ir uzrakstīts kas tāds, ko bija vērts uzrakstīt, jo tas pasaka ko jaunu, nevis atkārto jau dzirdēto.”³

Tomēr saglabātais, nonākot krājumā, topot institucionalizēts, zaudē itin visu „revolucionāro” sparu. Tas top par iekonservēto, tādēļ par konservatīvo, reakcionāro. Tas pārtop savā pretstatā. Tas top par bijušo. Nu tie ir par savu laiku neskaidri murminoši izbāzeņi, nevis dzīvīga šī laika daļa. Šajā ziņā krāšana, arhivēšana ir destruktīva, tajā sevi piesaka nāves dziņa jeb Tanatoss. Šāds ir pagātnes sterilizācijas mehānisms, bet šajā gadījumā no anestēzijas apdulluma neatgūstas, tas pastiprinās, un Orbīta rāda, kā tas izvēršas.

Skats no izstādes. Foto:  Kristians Luhaers

Šībrīža situāciju gan apgrūtina tas, ka arī laikmetīgie jauninājumi ir grūti izstāstāmi, īpaši mūsu gadsimtā, ciktāl tas izceļas ar informācijas pārbagātību. Lai laikmeta stāstu padarītu apjēdzamu, atpazīstamu un nododamu tālāk, ir nepieciešama fragmentu atlase, kas reizē ļautu izvairīties no pārmetuma kaut kā izstumšanā.

Tā gan, protams, nav nekāda atbilde. Tomēr meklējumos noder iezīmēt iespējamos klupšanas akmeņus. Un apkopojoši var atzīmēt, kāds, šķiet, ir Orbītas pienesums, rādot hermeneitikas apokalipsi – sterilizētu vēsturi. Tā ir aina, kurā nākotnes sabiedrība pagātni pieredz tikai ar iezārkotiem, mirušiem fragmentiem, kuru interpretācija ir neiespējama. Tam ir brīdinoša funkcija, kas šodien uzvedina pārdomāt nākotnes sabiedrību potenciāli anestezējošās mantojuma saglabāšanas prakses. Taču galu galā ir grūti saprast, kur izstādē ir vieta bibliotēkas pamatuzdevumam. Kā šī tēma tiek artikulēta?

Lai nu kā, var spekulēt, ka, šādi akumulējot vēstures liecības, ir iespējams nonākt situācijā, kur vienīgais, kas arhīvā ir dzīvs un auglīgs, ir pelējums uz grāmatu vākiem. Sterilizēta pagātne vairs nerosina uz produktīvu diskusiju, tai iztrūkst relevantu, izglītojošu vai humānu nolūku, varbūt var runāt tikai par sensenu priekšmetu vēsturiskās auras izklaidējošo fetišu? Ja no šīs informācijas nemācās, tad tā ir kompulsīva uzkrāšana, hoarding. Un, esot plaša apjoma patēriņa preču ieskautiem, būtu jāvāc ļoti daudz. Tāpēc varbūt šis vienkārši ir jautājums par telpām un loģistiku?

1. Platons. Faidrs. Dialogi. Tulk. A. Feldhūns. Zinātne: Rīga, 2015. 433.–434. lpp. (Phdr. 275D)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Platons. Faidrs. Dialogi. 434. lpp. (Phdr. 275E)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Derrida J. Archive Fever. A Freudian Impression. Trans. by E. Prenowitz. The University of Chicago Press: Chicago, 1998.  P. 8–9.  (atpakaļ uz rakstu)