— Ticēt dzīvei līdz pēdējam

 

Šomēnes izdevniecība Liels un mazs laida klajā lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un ilustratores Linas Itagaki grafisko stāstu Sibīrijas haiku, kas domāts pamatskolas vecuma bērniem. Tas ir stāsts par puiku vārdā Aļģis, kurš kopā ar ģimeni kādu dienu tiek izsūtīts uz Sibīriju un pēc nezināma laika ar bāreņu vilcienu atgriežas Lietuvā. Grāmatā haiku līdzīgos atmiņu uzplaiksnījumos aprakstīti gan svarīgi, gan nesvarīgi izsūtīto ikdienas notikumi. Bērniem saprotamā veidā tie atklāj sāpīgas Lietuvas un arī Latvijas vēstures lappuses, nezaudējot cilvēkiem līdz pēdējam raksturīgo spēju priecāties par dzīvības pastāvēšanu, par to, kā tā ik gadu pēc skarbas ziemas atgriežas īsā Sibīrijas vasarā.

Santa Remere

 

Pastāsti mazliet par grāmatas tapšanu – cik sen un kā radās šī iecere, kāpēc izvēlējies grafiskā stāsta formātu?

Grāmatas pamatā ir manas ģimenes stāsts par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Lai arī daudzās ģimenēs par to nerunāja, mums tētis stāstīja par Sibīriju. Tikai tam bija jāpaliek noslēpumā – šos stāstus nedrīkstēja nest ārpus mājas. Mēs tā līdz galam nesapratām, kas ir deportācijas un kā tās notika, taču zinājām, ka tēvs bērnībā bija aizsūtīts tālu prom no Lietuvas un tas noticis pret viņa gribu. Esmu uzaugusi ar šiem stāstiem, kaut arī man nebija īstas skaidrības par tiem. Tie saistījās ar kaut ko aizliegtu, noslēpumainu.

Dažus gadus pie mums dzīvoja arī tēta mamma, un viņai Sibīrija patiešām bija atstājusi milzīgu traumu – viņa nespēja par to runāt. Vecāmāte naktīs kliedza vai reizēm mums izstāstīja kādu mīklainu epizodi un pēc tam daudzas reizes atkārtoja, ka cilvēki Sibīrijā bijuši labi, palīdzējuši viņiem izdzīvot. Vēlāk, jau pusaudzes gados, man bija liela ziņkāre noskaidrot, kas tur noticis patiesībā. Lietuvas neatkarība tika pasludināta, kad man bija trīspadsmit gadu, un cilvēki beidzot drīkstēja dalīties šajās atmiņās, rakstīt grāmatas par izsūtījumu. Tēvs pirka visas šīs grāmatas, un es tās cītīgi lasīju. Pat pati nezinu, kāpēc, – man vispār ļoti patika lasīt, bet šie stāsti mani kaut kā īpaši piesaistīja. Es uzņēmu ļoti daudz informācijas, taču šie dažādie stāsti manī ir sajaukušies vienā lielā kopīgā mikslī – es vairs neprastu atšķetināt, kurš ko rakstījis. Un tā es sāku domāt, ka gribētu izstāstīt arī savu stāstu – stāstu par tēvu, kurš atgriežas no Sibīrijas bāreņu vilcienā, – es ļoti spilgti iztēlojos, kā bērni vieni paši brauc šajā garajā ceļojumā. Man jau kopš bērnības patīk rakstīt, un es daudz to esmu darījusi – vēstules, īsus stāstiņus –, un es ik pa laikam ģimenei ieminējos, ka rakstīšu grāmatu par Sibīriju, bet kaut kā neviens neticēja, ka es to patiešām izdarīšu.

 

Tātad tu to turi sevī jau kopš tīņu gadiem?

Nu, jā. Vēlāk es mēģināju iestāties prestižā Parīzes kino skolā scenāristu kursā un uzrakstīju šo stāstu kā scenāriju. Es vispirms to biju iztēlojusies kā filmu, bet joprojām par to pašu – par bāreņu atgriešanos mājās ar vilcienu. Skolā diemžēl netiku uzņemta, taču viņi ieinteresējās par scenāriju, es saņēmu daudz komplimentu. Man teica, ka varētu sanākt laba filma. Tad es par to aizmirsu uz kādu laiku… Es nevaru precīzi pateikt, cik gadu šis stāsts manī ir, bet katrā ziņā ļoti ilgi. Es to nerakstīju, tikai nēsāju sevī, līdz kādu dienu man piedzima bērni, viņi auga lielāki, un man bija viņiem jāpastāsta par Sibīriju. Es pārstāstīju stāstiņus, ko man pašai bija stāstījis tēvs, taču kaut kā šķita, ka viņi nesaprot, kā tieši tas viss noticis. Un tad es nolēmu, ka man ir jāraksta grāmata bērniem. Uzreiz arī iedomājos par to, ka vajag komiksu vai kādu tādu atšķirīgu formātu, kas bērnus piesaistītu, kas viņus mudinātu šo grāmatu paņemt rokāsun sākt lasīt. Ja viņi to paņems, tad arī turpinās lasīt, jo tā ir pietiekami interesanta. Es to rakstīju kādu gadu, jo sapratu, ka man ir jāpasteidzas, – apzinājos, ka tā ir laba ideja, taču, ja es to vēl ilgāk atlikšu, kāds cits to izdarīs pirms manis.

 

Un kurā brīdī šim procesam pieslēdzās ilustratore Lina Itagaki?

Daudzi domā, ka mēs ar ilustratori strādājam kopā jau no paša sākuma, jo mēs šķietam kā komanda un labas draudzenes. Bet patiesībā bija tā, ka vispirms visu biju izdomājusi pati. Tā kā esmu studējusi kino, man rakstot bija skaidrs arī šī stāsta vizuālais redzējums – es rakstīju gan tekstu, gan scenāriju tam, kā šim grafiskajam stāstam būtu jāizskatās, atstāju detalizētas piezīmes ilustratoram par to, kas viņam būtu jāzīmē. Kad šis materiāls bija gatavs, mēs kopā ar izdevēju meklējām mākslinieku un atradām Linu. Lai cik tas būtu smieklīgi, mēs vispirms pievērsām uzmanību tam, ka viņai ir japāņu uzvārds, un tikai pēc tam izpētījām, kādā stilā viņa zīmē komiskus un ilustrācijas.

Tā pieslēdzās Lina un pabeidza manis iesākto. Viņa bija lieliska – cits mākslinieks, saņemot šādu materiālu, varbūt spirinātos pretī – nē, es darīšu, kā pats gribēšu, jo parasti ilustratoriem patīk pašiem iztēloties, kā grāmatai jāizskatās. Bet Linu apmierināja šāda sadarbība, tā viņai pat daudz palīdzēja. Kad viņa jau bija sākusi zīmēt, mēs tikāmies, un es teicu, lai droši dara pa savam. Es sākumā nezināju, kurš strādās ar šo materiālu, tāpēc biju visu sīki aprakstījusi, bet, kad bijām iepazinušās, sapratu, ka varu uzticēties un gribu, lai viņa rīkojas brīvi.

 

Tātad Japānas tēma jau bija ietverta stāstā, tā nenāca caur Linu, kā biju iedomājusies?

Tā daudzi padomāja, bet ne – Japānas tēma mūs aizveda pie Linas, nevis otrādi. Varbūt viss būtu noticis citādi, ja Japānas tēmas nebūtu.

 

Kādēļ šī Japānas tēma ir svarīga tavā stāstā? Vai tiešām ģimenes atmiņās daudz tika runāts par Japānu vai tu to izvēlējies kā neparastu pasakas elementu, kas piesaistītu bērnu auditoriju?

Es to izvēlējos apzināti, taču tas ir mazliet dīvaini… Es galīgi neesmu cilvēks, kas būtu aizrāvies ar Austrumu kultūrām vai fano par Japānu. Es šo zemi vispār nepazīstu, maz zinu par tās kultūru. Bet tas impulss nāca kaut kā dabiski, un es tam ļāvos. Pirmkārt, šī ievirze nāca no vecmāmiņas atmiņām – viņa tās bija pierakstījusi tādā stilā, kas atgādināja haiku, un tā man uzreiz radās nosaukums Sibīrijas haiku. Man tas bija skaidrs jau no paša sākuma, bet daudzi bažījās – kā tas strādās, vai neizklausīsies pretenciozi, vai bērni sapratīs, – vārdu sakot, nosaukums visiem likās pati sliktākā daļa. Bet es zināju, ka vēlos tieši šādu nosaukumu, un tikai vēlāk sāku domāt par to, kāda vēl japāņu dzejai varētu būt saistība ar manu stāstu. Es sāku vairāk pētīt par japāņu gaitām Sibīrijā, un daudz ko arī uzzināju. Pēc tam vaicāju tēvam, vai viņam gadījās tur sastapies ar japāņiem. No sākuma tēvs noliedza, teica, ka neko neatceras un ka iepīt stāstā japāņus ir neprāts… Bet tad vienā brīdī viņš atcerējās epizodi, ka redzējis, kā japāņu līķus izved no nometnes teritorijas.

 

Tas vezums ar kājām, kas izskatījās pēc savādām lupatu lellēm?

Jā, tētis atcerējās kājas, un pats bija pārsteigts par šīm atmiņām. Un tajā brīdī es ieraudzīju viņu – kā bērnu, kam rodas šādas asociācijas. Tāpēc es ieviesu Petronēles tanti, kas fano par Japānu. Viņa ir izdomāts personāžs. Man daudzi teica, ka nevajag rakstīt par japāņiem, ja neko par viņiem nezinu – vai un kad viņi tur vispār ir bijuši. Bet es teicu, ka man vienalga, ka tas nav tik svarīgi, vai viņi bija nometnē tajā pašā laikā vai ne. Jā, no 1941. līdz 1945. gadam japāņu gūstekņu Sibīrijā neesot bijis, bet 1945. gadā viņi atkal parādījās, mans tēvs aizbrauca 1946. gadā, un viņš atcerējās redzējis japāņus. Turklāt manā grāmatā laiks nav minēts, tajā ir tikai aizbraukšanas diena, viss pārējais nav zināms – šie bērni nezina, cik ilgi tur dzīvojuši. Man pašai ļoti patīk šī ideja, ka izsūtītajiem nav priekšstata par laiku. Tāpēc  arī atļāvos nomitināt kaimiņos japāņus, pat ja realitātē viņi tur apmetās jau pēc bāreņu aizbraukšanas. Es pārsvarā centos ievērot faktoloģisko atbilstību, taču ļāvu vaļu arī fantāzijai, tiesa gan, nemainot vēsturisko kontekstu.

 

Es nesen lasīju japāņu autores Komas Ikoi stāstu, kurā viņa piemin Sibīrijas izsūtījumu kā vienojošu pieredzi, caur kuru iepazīt Latviju.

Tas ir interesanti. Es zinu, ka arī japāņiem tā ir viņu vēstures daļa, par kuru joprojām daudz nerunā. Arī tur ilgu laiku šis ir bijis aizliegtais stāsts. Kad latvieši un lietuvieši ieradās Sibīrijā, viņi dzīvoja barakās, kurās pirms tam bija dzīvojuši japāņi. Un japāņi tajās atgriezās arī vēlāk, kad daži mūsējie tur vēl dzīvoja, līdz ar to kaut kādas attiecības tur varētu būt veidojušās. Un vietējiem sibīriešiem sanāca iepazīt dažādus neparastus iebraucējus – gan japāņus, gan lietuviešus, vērot, kā viņi mēģina iekopt savus dārziņus, uzturēt savu kultūru.

 

Tu šajā tumšajā baraku stāstā spēj ielikt daudz gaišuma, sirsnības, dabas noskaņas, daudz dzīvu un aizkustinošu detaļu: ābolu smaržu, zostēviņu Mārtiņu. Vai tās nāk no tavas ģimenes atmiņām?

Tāds bija mans mērķis – padalīties ar gaišumu, kuru ieraudzīju savas vecmāmiņas atmiņās. Viņa savu dienasgrāmatu rakstīja vēlāk, nevis uz vietas, un tā ļoti atšķīrās no daudzām grāmatām, ko biju lasījusi. Deviņdesmitajos gados izdotie stāsti bija ļoti tumši, sāpju pilni un grūti lasāmi, kas ir pilnībā saprotams – šie notikumi ir šausmīgi un cilvēki gribēja darīt citiem zināmas šīs ciešanas. Bet manas vecmāmiņas atmiņas bija pierakstītas vienā plānā burtnīciņā. Viņa tajā rakstīja, piemēram, par Sibīrijas dabu, par to, kā kaķis noķēra peli un tādas lietas. Mani patiešām pārsteidza, kā viņa apraksta, kā pienāk vasara un cik tā skaista, un vienlaikus piemin, ka viņas dēls, iespējams, drīz mirs un šo vasaru neizdzīvos. Tik vienkārši, ar tādu kā vieglumu. Tāpēc es gribēju šo stāstu izstāstīt kā haiku. Radīt grāmatu, kas līdzinātos viņas stāstījumam. Vecmāmiņa ar savu attieksmi bija mans galvenais iedvesmas avots. Viņa spēja saskatīt gaismu tajā vien, ka mēs dzīvojam. Viņas gaišums nāk no ticības dzīvības brīnumam pat vistumšākajos apstākļos, no tā vien, ka tu vari just, redzēt, saost smaržas, arī ciest, toties esi dzīvs. Viņi saglabāja šo attieksmi līdz pēdējam, un es gribēju savā stāstā parādīt, kā tas notika. Tas nav viegls un jautrs stāstiņš, bet tajā var just dzīvi, kāda tā ir.

 

Arī mūsdienu japāņu populārajā kultūrā ir tendence veidot animācijas filmas par vēstures traģiskajām lappusēm. Piemēram, multfilma Jāņtārpiņu kaps izstāsta kara beigu nežēlīgo realitāti izjustāk un traumējošāk nekā daudzas nopietnas aktierfilmas.

Jā, šajos gadījumos tas nav tikai veids, kādā izstāstīt vēsturi bērniem. Šie stāsti ir domāti arī pieaugušajiem, tas savā ziņā ir veids, kā sadzīvot ar šīm atmiņām. Par mūsu darbu daudzi pieaugušie teica, ka, neskatoties uz to, ka grāmatu par šo tēmu ir bijis daudz, tieši šī ļāvusi viņiem izrunāties ar vecākiem un vecvecākiem un atklāt to, cik dažāda un daudzveidīga ir šī sāpīgā pieredze.

 

Kā jūsu grāmatu uzņēma Lietuvas lasītāji?

Tas bija veiksmes stāsts. Grāmata visiem ātri kļuva mīļa – gan pieaugušajiem, gan visu vecumu bērniem. Nevarētu teikt, ka es ļoti baidītos no kritikas, bet es rēķinājos, ka, stāstot par sāpīgiem vēsturiskiem notikumiem, kāds iebildīs – ko gan jūs atļaujaties? Bet nebija arī šādu iebildumu. Mans tēvs bija daudz vairāk uztraucies par iespējamo kritiku, jo viņam pašam sākumā šķita, ka šis ir dīvains veids, kā stāstīt Sibīrijas pieredzi. Bet beigās arī viņš nomierinājās. Vairs nav palicis daudz izsūtīto, taču tie, kuri bija dzīvi un izlasīja Sibīrijas haiku, zvanīja viņam un raudāja. Tas uz viņu atstāja lielu iespaidu, jo arī viņš bija iesaistīts grāmatas tapšanā – varbūt pat vēl vairāk, nekā es to dažreiz vēlējos… Pašlaik jau runas un iespaidi par grāmatu ir mazliet pieklusuši, bet iznākšanas gadā cilvēki ļoti jūtīgi reaģēja, dalījās iespaidos, katrs gribēja pastāstīt arī savu stāstu. Mums kā autorēm tās uzmanības pat bija mazliet par daudz.

Man visvairāk nozīmē tas, ka bērniem grāmata patika. Kāda mana draudzene, kas pasniedz lietuviešu valodas privātsundas, stāstīja par savu vienpadsmit gadus veco skolēnu, kurš vienmēr saka, ka viņam riebjas lasīt un lietuviešu grāmatas neinteresē, taču viena esot laba, to viņš esot izlasījis ar interesi, saucas Sibīrijas haiku. Šādas atsauksmes ir pašas labākās. Un to saka arī daudzi vecāki – ka grāmata patīk pat tiem bērniem, kuri nemīl lasīt vai vēl nemāk, dažiem vecāki lasa priekšā. Daudzi bērni to lasījuši vairākkārt. Iznākšanas gadā tā noteikti bija visvairāk pamanītā grāmata, mēs saņēmām daudzus apbalvojumus. Bet man personīgi vissvarīgākais ir tas, ka beidzot bērni zina par Sibīriju un pārsteidz vecvecākus ar šīm zināšanām. Prasa, lai uzvāra viņiem zupu bez nekā vai ļauj gulēt uz sasalušas zemes.

 

Es par jūsu grāmatu vispirms uzzināju no franču draugiem. Tā tas patiesībā bieži notiek ar ziņām no Lietuvas, tās atnāk caur citiem ārzemniekiem.

Jā, mums ir līdzīgi. Sibīrijas haiku ir tulkota astoņās valodās, un franču valoda bija pirmā. Citās valstīs ārpus Lietuvas šo grāmatu uztver atšķirīgi, lai gan arī ārzemēs tā tiek pamanīta. Mēs arī negaidām tādu pašu reakciju, bet grāmatas stāsts uzrunā arī ārzemniekus. Tas spēj uzrunāt dažādos līmeņos, un labi, ka tā. Lasītāji, un it īpaši ārzemju lasītāji, šo grāmatu uztver vizuāli, un tā viņus pārsteidz. Teksts veido tikai nelielu daļu, bet pie tā ir daudz domāts – ko atstāt un ko ne. Tas bija ļoti interesants darbs – kā filmas montāžā, kad ir jāgriež un jāgriež, lai atstātu tikai to, kas patiešām ir svarīgs.

 

Ko tu iemācījies no šī grāmatas tapšanas procesa – kādi ir galvenie izaicinājumi, mēģinot bērniem izstāstīt vēsturi?

Es nezinu, vai es to iemācījos. Man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka nevēlos koncentrēties uz lielajām lietām, bet gan detaļām. Tas ir veids, kā es parasti stāstu stāstus, – ietverot sajūtas, smaržas, sapņus, fantāziju, tajos vienmēr ir klātesoša arī kāda cita paralēlās pasaules realitāte. Man šķiet, bērniem patīk, kad stāsts iziet ārpus grāmatas, ka tas ļauj izbēgt vienas no realitātes. Man ir svarīgi, ka es beidzot esmu šo stāstu izstāstījusi un bērni var par to fantazēt. Es diezgan ilgi to nēsāju sevī, un man bija jāveic daudzas grūtas izvēles – kurus stāstus atstāt, kurus ne. Esmu vēlāk pati sev vaicājusi, kāpēc esmu atstājusi dažas nodaļas, piemēram, to par zilo aci. Taču es negribēju katrā nodaļā stāstīt tikai par Sibīriju, bet atstāt tā, kā tas dzīvē ir – tajā notiek viss, arī nesvarīgais. Arī Sibīrijas dzīvē.

Rakstot bērniem, svarīgi ir iemācīties to, kā pateikt – atrast īstos vārdus, citādi stāsts viņus neuzrunās. Tāpēc ir jāgaida katrs vārds, kamēr tas pats atnāk. Bet man ir bērni, un reizēm es lasu viņiem priekšā vai noklausos, kā viņi sarunājas. Šis teksts bija jāpietuvina mūsdienu realitātei, un, tagad atskatoties, liekas, ir izdarīts liels darbs.

 

Vēl mani ļoti moka ziņkāre uzzināt – vai koris Āboli ir īsts vai mazliet metaforisks?

(Smejas.) Es biju vakariņās pie mūsu vēstnieka Parīzē, un viņa vienpadsmitgadīgā meita visu laiku taujāja – vai tas ir pa īstam, vai šis ir pa īstam? Vai tas ir „it kā īsts” vai „patiešām īsts”? Nē, mans tēvs korī nedziedāja, taču manas ģimenes atmiņās tika daudz runāts par kori, un ir arī iznākusi grāmata par lietuviešu kultūras dzīvi Sibīrijā. Man vienmēr šķitis ļoti svarīgi, ka izsūtītie turpināja apmeklēt dažādus pulciņus, tradicionālās deju nodarbības. Es pati esmu ilgi dziedājusi korī un zinu, ka tas var dot spārnus grūtā brīdī. Tāpēc man šķita, ka tam jābūt arī grāmatā – kā iespējai izbēgt no Sibīrijas realitātes.

 

Fotogrāfijā rakstniece Jurga Vile un ilustratore Lina Itagaki, foto: Feel Photo