— Grāmata kā epizode

 

2019. gadā ar apgāda Jānis Roze gādību klajā nāca Rvīna Vardes publiskā debija prozā – īsprozas krājums Kas te notiek. Īsprozā autors dokumentējis visdažādākās dzīves situācijas, uzmanību pievēršot brīžam pavisam absurdām detaļām, – rezultātā tapusi grāmata, kas ļauj gan garšīgi pasmieties, gan lāgiem iegrimt nopietnās pārdomās. 

Ilze Jansone

 

Pirmais jautājums ir ļoti vienkāršs – vai tu sevi uzskati par rakstnieku? 

Agrāk, kad man prasīja, ar ko es nodarbojos, bija grūti atbildēt. Parasti es izmantoju analoģiju, ko izmantoja Timotijs Līrijs, – viņš teica, ka katrs dabū tādu Līriju, kādu ir pelnījis. Un es atbildēju attiecīgi, pēc apstākļiem. Bet tagad var atbildēt, ka rakstnieks. Tas atvieglo. Visumā es sakarā ar to nekā īpaši nejūtos – tas ir cilvēkiem, nevis man. 

 

Saprotamāk, ieliekot sevi kaut kādā rāmītī?

Jā. 

 

Bet vai tu varētu izkristalizēt kaut kādus kritērijus, kas vispār nosaka – kas ir rakstnieks un kas nav? 

Es domāju, ka rakstnieks ir tas, kas nevar nerakstīt. 

 

Es tev varētu oponēt, ka, piemēram, Dinijs Deģis arī noteikti nevar nerakstīt.

Ja mēs turpinām šo domu tālāk, tad tur sākas subjektivitātes karaliste, un mēs visi varam tikai noplātīt rokas. Tas viss uzreiz ir daudzslāņaini un sarežģīti – vienam šķiet, ka viņš raksta un nevar nerakstīt, citam šķiet, ka viņš labāk varētu arī nerakstīt, vēl citam šķiet, ka viņš labāk raksta. Aiz šīs robežas tas uzreiz sazarojas un kļūst sarežģīti. 

 

Kopumā tekstam kā tādam tavā dzīvē ir liela nozīme? 

Laikam liela. Man šķiet, ka es vienmēr gribēju rakstīt un arī rakstīju, protams, es sāku ar romāniem vai kaut ko tamlīdzīgu, bet, iekams tas noveda pie saprašanas, ko ir vērts un ko nav vērts, un, galvenais, kā rakstīt, – līdz tam brīdim tā bija vairāk gatavošanās. Substrāta veidošana un uzsūkšana. Un tikai tad tu novēro, kā lauskas, ko esi sakrājis, saprotamā vai nesaprotamā veidā manifestējas. Taču tekstam ir bijusi milzīga nozīme. Šķiet, es kādreiz esmu izlasījis ārkārtīgi daudz tekstu, un tas, iespējams, arī man kalpo kā bāze, kaut gan es sen mērķtiecīgi nelasu daiļliteratūru.  Neesmu tāds lasītājs, kas iet uz grāmatu tirgiem, pērk un tad glabā, – man šķiet, tas nav par mani. 

 

Bet kādreiz lasīji daudz un, spriežot tikai pēc grāmatas teksta, arī krievu daiļliteratūru? 

Jā. Arī tagad, darba vajadzībām es lasu. Veidoju ikmēneša sleju, kas saucas Vardes saraksts, un man jāiet cauri milzīgam daudzumam tekstu. Pārsvarā tie ir specifiski vai tehniski, vai jocīgi teksti, piemēram, es atradu grāmatu ar nosaukumu Uroloģiskā semiotika. To es lasu pa diagonāli, lai izkristalizētu ārā kaut ko, ko tikai es varētu atrast, un tas ir mans galvenais darbs. Es nevaru iedomāties, ka man atņemtu tekstu. Tas būtu diezgan traģiski. Es tad staigātu pa ielām un justos kā cepuri pazaudējis. 

 

Tu neesi mācījies nekādos radošās rakstīšanas kursos vai tamlīdzīgi? 

Esmu vienreiz bijis Aicinājumā, bet visumā neesmu mācījies. Es izdomāju tādu izglītības formulu kā multidiletants – tāds es esmu. Es nekur neesmu mācījies. Mēģināju, mēģināju, bet sapratu – ja es nemāku normāli, pēc numura atrast auditoriju, tad vārds Erasmus man nozīmē kaut kādus pilnīgi citus cilvēkus, ar kuriem man nekādā veidā nekrustojas paralēles. Un tagad, kad mani aicina uz nometni vai tamlīdzīgi, es vienmēr paraustu plecus un domāju – nu, kā jums tas varēja ienākt prātā? 

 

Kuros gados tu biji Aicinājumā? 

Es neatceros, tas bija pasen, vienu dienu es tur noturējos un aizbraucu projām. Es, man liekas, tad jau biju par vecu izvirzītajiem kritērijiem, bet Grīnvalds vēlīgi piekrita, ka es tur braukšu, un es drusku tur biju. Laikam esmu individuālists. Man tomēr patīk, ka es varu aiziet, kad gribu. Tāpēc es teātrī pērku biļetes rindas malā, lai nevienam varētu netraucēt brīdī, kad saprotu, ka tas nav domāts man, lai varu aiziet neatskatoties. 

 

Kā tu saprati, ka esi „gatavs” grāmatai, un kā tas notika? 

Vairāk tas saistīts ar to, ka pēc rezonanses un citu cilvēku reakcijas izsecini, ka esi gatavs tieši šādam formātam. Vairāki cilvēki ieteica man izdot grāmatu. Atkāpjoties sākumā, man kādreiz bija izdota grāmata samizdatā, bet tā, paldies Dievam, ir kaut kur nogrimusi, un nevajag arī nevienam meklēt – tas nebija nekas interesants. Pēc cilvēku reakcijas tu saproti, ka grāmata ir uzrakstīta valodā, kuru viņi saprot. Ja tev ir iznākusi grāmata, viņi uzreiz to uztver kā normu, un tas uzreiz viņiem visu pamaina – pat ne man, bet citiem cilvēkiem. Līdz ar to es sapratu, ka ir pienācis laiks tekstus apkopot un izdot kā grāmatu. Padomāju, kādā formā tā varētu būt, un izvēlējos īsprozu. Tam ir vairāki apsvērumi: tas ir viegli uztverami, tas spēj paņemt arī izlutinātu lasītāju aiz tesmeņa. Vispār šī forma man šķita interesanta, lai gan es neizdošu Kas te notiek II, kam ir potenciāls visu laiku, turpināt šādi rakstīt – bet ne. Tad sāku zondēt apgādus un domāt, kam tas varētu interesēt, un diezgan ātri no kompetentu cilvēku mutēm uzzināju, ka šis apgāds varētu būt labs, tas nav pamanīts nekādās manipulācijās. Es viņiem piedāvāju, un viņi ļoti ātri un atsaucīgi reaģēja. Man ir aizdomas, ka viņi vienkārši iegūglēja vārdu. 

 

Tas droši vien ir pirmais, ko apgāds dara, saņemot no kāda autora manuskriptu. 

Vai arī viņi saskatīja pārdošanas potenciālu. 

 

Droši vien abi kritēriji ir svarīgi – ne tikai teksta kvalitāte, bet arī tas, vai ir konkrēta grupa, kas varētu atpazīt autoru. 

Iegūglēja, atklāja, ka publikācijas ir bijušas, un ātri un draudzīgi piekrita. Tad lēmām, kā tam jābūt, vai vajag ilustrācijas. It kā bija doma, ka es pats ilustrēšu, bet domāju, ka tas izskatīsies pēc Britain’s Got Talent, – lūk, es māku arī to. Un tā nu gluži es negribēju. 

 

Bet tu māki arī ilustrēt? 

Jā. Zīmēšana ir telefona sarunu blakne, kas ir attīstījusies, – es uzaugu ar Bidstrupu un tamlīdzīgi, tāpēc man tas viss ir pazīstams. Šajā kontekstā izlēmām, lai taisa mākslinieks, kurš saprot, ko viņš dara. Lai katrs dara savu lietu, kurā ir prasmīgs un kompetents. 

 

Kopumā jau grāmatas noformējums ir simpātisks. Man ļoti patika tās mazās vardītes. 

To bija divdesmit pieci veidi – mākslinieks bija parūpējies, lai būtu izvēle. Un viņš ļoti ātri uzķēra ideju – bija varbūt kādas piecas vāka skices, un mēs ātri nonācām līdz lietussargam, kas, manuprāt, ideāli der tam, par ko grāmatā ir runa, ko īsti nevar nodefinēt. 

 

Un sasaucas ar tekstu. 

Tur visu laiku ir cepiens par laiku. Es pārlasot konstatēju, ka esmu ļoti meteosensitīvs, ka tur visu laiku ir par laiku. Bet es bildēju putnus, tam ir tīri praktisks apsvērums – ja līst, es nevaru bildēt. Kaut gan Čikatilo visus noziegumus ir pastrādājis mākoņainā laikā, un es to saprotu. Tas bija maniaks Rostovas apgabalā, kurš noslepkavoja 50 ar kapeikām cilvēkus. 

 

Tieši tad, kad bija apmācies? 

Tā viņi pēc tam izsecināja, skatoties datumus. Un es viņu saprotu. 

 

Jo naids pret cilvēci eskalējas? 

Nu ko var mākoņainā laikā darīt – vai nu sēdēt pie kamīna ar pledu, vai slepkavot. 

 

Putnu fotografēšana ir hobijs? 

Šobrīd tas ir hobijs, kurš jau sāk berzēties pret darba piedāvājumiem, – sakrīt orbīta arī ar finansēm. Tikai nākotnē, bet noteiktā mērā – piemēram, man piedāvāja putnus ielikt arī Rīgas Fotogrāfijas biennālē. Nesapratu, kāpēc. Bet satikos ar kuratori, kuras uzvārds ir Puķīte – Puķīte un Varde vispār ir labs salikums –, parunājāmies, viņai šķita, ka iederas, un tas ir ļoti forši. Viņa gribēja ielikt urbānajā kontekstā dabas momentu. 

 

Cik sen tu jau fotografē putnus? 

Gadus piecus sešus. 

 

Tas nozīmē, ka, ja tev ir brīva diena, ir lielisks laiks, visdrīzāk tu ņemsi fototehniku un iesi dabā? 

Jā, tas tieši tā darbojas. Ja ir iespēja iet kaut kur pie dabas tuvāk vai izbraukt ārpus pilsētas, tad mani interesē tikai tas. Aizmirst atmiņas karti ārpus pilsētas ir lielākais lāsts, kāds ar mani var notikt. Un tad tu aizbrauc kā tāds invalīds, ar fantoma sāpēm. Ieraugi putnu un domā, cik liels muļķis esi. Kad akūtā fāze pāriet, tad vari arī vienkārši izbaudīt putna klātbūtni, ne obligāti nobildēt. Tā ir ilgtermiņa hobija blakne – ka var arī vienkārši tāpat. 

 

Tas arī ir darbs, kas prasa ievērojamu pacietību. Te es pat varētu vilkt paralēles ar prozas rakstīšanu. 

Reiz gribēju vienu cilvēku nobiedēt un nekustīgi nostāvēju aiz durvīm divdesmit minūtes. Viņš iznāca ārā, un es viņu nobiedēju. Viņš teica: „Āāāā! Cik tu nostāvēji?” Es teicu: „Minūtes divdesmit.” Un viņš teica: „Tu esi pacietīgs.” Arī šifrēšana taču ir drausmīgu pacietību prasošs darbs – tu nevari steigties, nevari raustīties, jo tad tev nesanāk. Tas ir lēns, apnicīgs maratons. Esmu sēdējis slēpnī piecas stundas. Tad tu redzi, kā darbojas tavs prāts, ir vairākas fāzes. Ir miegainības fāze, ir dīdekļa fāze, ir „gūžas sāpju” fāze, ko tu esi izdomājis, un pēc tam iestājas pazemība – ka tu tur varētu arī palikt. Zinot šo mehānismu, citreiz ir vieglāk – tu zini, ka tam nav sakara ar realitāti, tavs organisms protestē, jo nezina, ko iesākt ar brīvo laiku. Protams, tas prasa pacietību un, man šķiet, kāds arī bija atzīmējis, ka tieši šajā grāmatā ir daudz novērojumu, ko var sasaistīt ar hobiju. Uzmanības pievēršana detaļām abās šajās nodarbēs ir kritiski būtiska. Ja tu nepamani putnu vai nepamani detaļu, tad jau nevarētu par to rakstīt. Tas noteikti ir uztrenēts vai arī no dabas, rakstura īpašība. 

 

Varbūt gan, gan. Lai trāpīgi pamanītu detaļas un prastu par tām uzrakstīt tā, lai interesanti ir arī cilvēkam, kurš, iespējams, šo detaļu nepamanītu, ir nepieciešams gan uzmanības treniņš, gan prasme vai talants. Uz grāmatas ceturtā vāka ir vēstīts arī, ka tu esi notiesāts par literatūru, un es gribu zināt, kā tas notika? Par ko tevi notiesāja? 

Tas notika pirms gadiem desmit. Es izdomāju uzrakstīt visbriesmīgāko stāstu, kādu vien spēju, – man likās, ka ir vērts pamēģināt pārvarēt savas robežas. Uzrakstīju stāstu, ieliku savā mājaslapā, kur bija arī brīdinājums, ka stāsts ir briesmīgs un ka, ja jums ir iebildumi, nelasiet to, ejiet ar līkumu. Viena sieviete izlasīja un uzrakstīja iesniegumu policijai, turklāt ar kļūdām un daudzpunktēm, kā jau parasti tādas sievietes raksta. Kaut kas no sērijas: „Un ja nu bērni izlasīs!” Kad pēc pusotra gada lieta beidzās, kopā ar lietas materiāliem man izsniedza viņas iesniegumu ar viņas adresi. Tas man ļoti patika. Tas darbojas! Ir vērts rakstīt sūdzības par cilvēkiem! Mani, protams, nomāca ideja sūtīt viņai tukšas aploksnes katru dienu gada garumā vai aploksnes ar miltiem, bet es sevi pārvarēju. Sapratu, ka noteiktā mērā viņai ir taisnība, ja to izlasa ārpus konteksta, var rasties priekšstats, ka kaut kas tur nav, tāpēc es neturu ļaunu prātu. Bet arī policija tur saskatīja nozieguma sastāvu, pie manis atnāca ar kratīšanu, paņēma datoru ekspertīzei, un sākās liela pišanās pusotra gada garumā. Tās ietvaros man bija jāiet pie izmeklētājas uz Stūra māju, kas bija diezgan sirreāls skats, it sevišķi, ņemot vērā, ka izmeklētāja sava mūža laikā vispār neko nebija lasījusi, un saruna ar viņu par to bija diezgan aizraujoša. Viņa nodarbojās ar narkotiku vai cilvēku tirdzniecības apkarošanu – vispār nebija tēmā. Viņa prasīja, kāpēc es to uzrakstīju. Kad visā nopietnībā mēģināju paskaidrot, kāpēc, tas netika ļoti uzcītīgi uzklausīts. Beigās bija psihiatriskā ekspertīze ar domu, vai mani var notiesāt. Psihiatriskā ekspertīze Tvaika ielā ietvēra kādus tūkstoš jautājumus, daži no kuriem bija, piemēram, ko jūs mīlat vairāk – māti vai tēvu? Un tamlīdzīgas brīnišķīgas dilemmas. Tika izsecināts, ka es esmu pieskaitāms un ka esmu egocentriska, paštaisna persona ar noslieci uz literāro ekshibicionismu, kam es ar prieku piekritu. Man likās, tas ir ļoti trāpīgi! Tad mani notiesāja, bija izvēle – vai nu naudas sods, vai piespiedu darbi. Es piekritu piespiedu darbiem, un probācijas dienests nosūtīja mani uz pansionātu, kurā bija cilvēki ar attīstības traucējumiem. Es noslēpu savu prieku, jo vienmēr gribēju tādā pabūt un paskatīties. Izņemot to, ka man atņēma datoru kā ierīci, ar ko izdarīts noziedzīgs nodarījums, citu iebildumu man nebija. Tas bija diezgan jautrs trips. Vienīgi es domāju, ka mani iesēdinās, lai gan šāda detaļa jau arī varētu manā biogrāfijā parādīties. Kādu gadiņu pasēdēt cietumā jau arī varētu. Pants beigās skanēja „vardarbīga rakstura pornogrāfisku materiālu izgatavošana un publiska demonstrēšana”. Es izvēlējos nepretoties vairāku iemeslu dēļ un noteiktā mērā tajā periodā izsecināju, ka tas ir pelnīti. Otrkārt, es to uztvēru drusku kā atzinību, jo ne katram sanāk būt notiesātam par tekstu. Tā tas arī beidzās – es nostrādāju savus piespiedu darbus un izpildīju sodu. Tas arī bija viss. Datoru man tā arī neatdeva. 

 

Biogrāfija arī tev tādā ziņā ir sabojāta, vai ne?

Ja es gribētu strādāt, teiksim, par tulkotāju Eiropas Komisijā, droši vien, ka nevarētu. Vai NATO, piemēram. Bet, ņemot vērā, ka man šādu ambīciju nav un ka reputācija vienreiz ir jāsabojā, lai ir miers, man tas šobrīd netraucē, bet gan šķiet pat zināmā mērā bonuss.

 

Tagad mani interesē, vai tas stāsts vēl kaut kur ir izlasāms. 

Es tev teikšu kā prokuroram – protams, nē. Bet es paspēju uztaisīt kopiju. Bet tas nav nekas pārlieku interesants un glaimojošs, tā vienkārši bija sūdīga apstākļu sakritība un nepretošanās. Jo, ja tagad tas notiktu, viņi noteikti nožēlotu, ka šo visu uzsāka. Tajā brīdī man nebija, kam lūgt palīdzību, – tagad būtu ar plakātiem pie Saeimas.  Bet tad tu tur mācies kaut kādā Filoloģijas fakultātē, un tev pēkšņi atnāk ar kratīšanu, tu jau vispār nezini, ko tu drīksti, ko ne. Piemēram, man lika parakstīt papīru, ka es esmu apmierināts ar policijas darbu. Es tagad neparakstītu, jo es neesmu apmierināts. Bet ir diezgan nomācoši, ka pie tevis septiņos no rīta atnāk desmit cilvēki un taisa kratīšanu – tu diezgan pieliec bikses, un negribas īpaši spirināties. Es nepretojos, tāpēc arī tas tā attīstījās. Prokurors man beigās prasīja: „Vai jūs atzīstat savu vainu?” Es teicu, ka ne, un viņš uzdeva man tādu brīnišķīgu koānu, teica: „Bet jūs taču sarakstījāt to tekstu?” Es teicu, ka jā. „Nu tad jūs atzīstat savu vainu!” Un viss! O, šim dzīve mani nebija gatavojusi! Tad tā tas darbojas? Jautājums – atbilde, nu labi. Bija baisi pusotru gadu dzīvot tādā neziņā, bet vienalga bija diezgan aizraujoši. 

 

Vērtīga pieredze. Pieļauju, ka par recenzijām tev tagad ir stipri vairāk vienalga. Vai nav? Ir rakstnieki, kurus ļoti ietekmē tas, ko citi domā. 

Viņiem vajadzētu vienkārši nomierināties un saprast, ka jebkāds publisks izteikums vienmēr kādam nepatiks un būtu labi kļūt pret to imūnam. Es negribu lielīties, ka esmu imūns, bet noteiktā mērā tas ir tāpat kā ar komentāriem Delfos – tas vairāk ir par komentētājiem nekā par tēmu. Man šis gadījums, mijiedarbošanās ar tiesu sistēmu lika pastaigāt pa savu ilūziju kapiem. Reizēm internetā uzduros informācijai, ka kāds kaut ko nav saņēmis no valsts un viņš ir cerējis un domājis, ka tā būs. Man tas šķiet vienkārši komiski – kurš tev sastāstījis, ka tā būs? Ugunsdzēsējs ir savainojies ugunsgrēkā un grib lielāku kompensāciju. Viņš taču ir ugunsdzēsējs – viņam neienāca prātā, ka tas varētu tā beigties? Neienāca acīmredzot, un tur ir tāds „šņuk”. Emocionāli to var saprast, protams, bet šis gadījums mani norūdīja un padarīja niknāku. Mani ir grūti pārsteigt. Un, ja par recenzijām… Ja šajā jomā es meklētu sev ģimeni, mani tas satrauktu vairāk, bet es nemeklēju ģimeni.  

 

Recenzijas, ko es esmu lasījusi, visas ir bijušas pozitīvas. 

Jā. Svens un Jūlija Dibovska – bučiņas abiem! Tas man patika. 

 

Cik lielā mērā tu pievērs uzmanību atgriezeniskajai saitei? 

Protams, pēc noklusējuma, kompetentu cilvēku viedokli es lasu ar lielāku interesi nekā kādu, kam vienkārši patika vai nepatīk, jo tas jau ir gaumes jautājums un nav nopietni runāt šādās kategorijās. Tie pirmie mani vairāk nodarbina, jo viņi varētu uztaustīt arī kādu vājo vietu, kuras, neapšaubāmi, ir, un tur es pat varētu piekrist un vairāk ieklausīties. Ir visādi lasīti – viena dāma, piemēram, uzrakstīja, ka viņa cer – viņš beidzot sapratīs, kas te notiek. Es varu viņai pateikt, ka joprojām nesaprotu, kas te notiek, ka viņa cerēja veltīgi. 

 

Eipurs raksta minimas, Bargais raksta tenkas. Tev tās ir „izdzīvošanas mēģinājuma hronikas”? Vardismi? 

Vardnīca. Es nezinu, vai man jādefinē pat sev pašam. Tas ir viens no veidiem, kā lasītāju iedzīt kaut kādā pozitīvā diskomfortā, šortkats. Var jau izšūpot lēnām, bet šis ir tā kā pie zobārsta – aizej, un uzreiz ir. Tālāk jautājums, vai ritms sakrīt ar viņa gaidām vai nesakrīt. Un abi ir OK. Tas ir viens no veidiem, kā to panākt, un šajā gadījumā tas darbojas. Es to redzu, jo nav vienaldzīgo, ir pārsvarā polāras reakcijas, pārsvarā labas, bet ir arī tādas – es to nevaru saprast, nezinu, par ko tas ir. Tā ir laba reakcija, ka nevar kaut ko saprast, tas ir nostrādājis. Ja godīgi, neesmu lasījis ne Bargā Tenkas, ne Minimas. Bet šo analoģiju – parasti tur vēl figurē arī Harmss – esmu dzirdējis vairākkārt, un man pret to nav nekādu iebildumu. Nav iebildumu, ka tiek kategorizēts jebkurš darbs. 

 

Domāju, analoģija ir pamatota, ja runājam par formu. Saturiski jūs visi trīs esat ārkārtīgi dažādi, ir būtiskas atšķirības, kā katrs raksta. Neuzskatu sevi par literatūras eksperti, bet, sekojot līdzi jaunākajai latviešu literatūrai, manuprāt, tava grāmata ierindojas starp tām, kas atspoguļo ikdienas dokumentālismu. Un tavā gadījumā – brīžiem pievēršot pilnīgi absurdu uzmanību kādai detaļai. Kāpēc šādam ikdienas dokumentālismam, tavuprāt, tieši tagad ir nozīme? 

Es nezinu, vai tam ir nozīme. Domāju, ka nekam nav nozīmes. Nesen man pajautāja par vienu drukāto mediju – kāds ir attaisnojums, ka šis izdevums pastāv? Un es atbildēju ar pretjautājumu, kāds ir attaisnojums, ka pastāv, piemēram, Latvija. Ja mēs spriežam tā, tad vispār gandrīz nav nekādas jēgas. Tieši šajā brīdī es nevarētu attaisnot šādas formas un satura vajadzību. Tas ir ļoti subjektīvi, un man nav viedokļa par to, kāpēc tas ir vērtīgi. Jo es nedomāju, ka tas ir vērtīgi. 

 

Tev pašam tas kaut kādā mērā ir interesanti? 

Es pat nezinu. Mani vairāk interesē, vai es varu labi gulēt. Vai es esmu nelietis vai neesmu. Vai es dabūšu to putnu nobildēt vai nedabūšu. Vai es nejauši kādu neaizskaru vai es varēju no tā izvairīties, vai man noderēs informācija, ko man kāds izstāstīja. Es satiku vienu paziņu Kaņepē, un viņš man prasīja, vai es zinu, kur dabūt tanku. Un es zināju. Lūk, tie ir svarīgi jautājumi. Bet šis ne visai aizņem manas domas. Es uzrakstīju, redzu, ka tas ir pabeigts darbs, tam ir savs liktenis pilnīgi neatkarīgi no manis, līdz ar to es tikai pēc inerces visu laiku tieku ierauts šajā sarunā. No mana skatījuma, tas ir izsmelts stāsts – man ar to vairs nav nekāda sakara. 

 

Tu nejauši atbildēji arī uz manu sagatavoto jautājumu – kas tad ir svarīgi, ja nekas nav svarīgi. 

Jā. Ja vēl kas ir svarīgi, tad svarīgi ir neizpratni, neziņu un haosu novērot un ļauties tam. Saprast, ka plāni ir nosacīti un saprast, ka jebkāds formulējums ir nosacīts, ka tas viss ir tikai versija par notiekošo. Kā, ko, cikos – tas viss ir nieks, niecību niecība. 

 

O, bibliski motīvi! Pieņemt daudz ko kā nosacītu nozīmē arī atbrīvot sevi no liekām problēmām, vai ne? 

Vai arī radīt sev daudz problēmu. 

 

Kādā ziņā? Ieņemot stoisku nostāju, tu neko sevišķu negaidi. 

Nē, es gaidu sūdīgus pārsteigumus, un tad jebkuri ir labi. Jebkādi automātiski ir labi – sūdīgus es jau gaidīju, un labus es nemaz negaidīju. Man šķiet, ka tāda uztvere ir ieaudzināta. Brodskim bija tāda rinda, ka labāk ir pielūgt dotumu, to, kas dots, nevis to, kas ir izdomāts. Man tas šķiet ļoti pareizi. Viņam ir arī rinda, ka aukstums mani ir uzaudzinājis un ielicis spalvu rokā, lai sasildītu pirkstus. Šie abi kopā veido to stoicismu. Nav jau variantu. Kā viena māksliniece pateica – Ervīn, tev laikam bija divas izvēles, par ko dzīvē kļūt. Viena no tām bija kļūt par anarhistu, un es redzu, ka tu esi par viņu kļuvis. Domāju, ka tas ir izdzīvošanas mehānisms – tu visu laiku saskaries ar tādu idiotismu, ka vienkārši nav citu opciju. Vēl tu vari par to sērot, bet es nesēroju, es pārsvarā sēroju par to, cik viss ir skaisti un bezjēdzīgi. 

 

Kādu tu redzi turpmāko ceļu šai grāmatai? 

Tā tiks tulkota četrās valodās, vismaz tā tiek šobrīd runāts, – igauņu, poļu, angļu, krievu. Es nezinu, kas notiks, man par to nav ne teikšanas, ne saprašanas. Liela daļa notikumu ap grāmatu līdz šim bija man pilnīgs pārsteigums – gan reakciju ziņā, gan tajā, ka mani uzaicina, piemēram, Neredzīgo biedrībā palasīt. Manuprāt, tas ir pilnīgi neticami un savādi labā šī vārda nozīmē. Man nav nekādu pareģojumu, jo nav bijis nekā tamlīdzīga. Tāpēc es nezinu, kas notiks ar grāmatu, tas ir atsevišķs organisms, homunkuls, kas staigā apkārt un pats sevi prognozē. Es tikai brīnos. 

 

Vai par kādu valodu ir lielāks prieks? 

Nevaru izcelt nevienu atsevišķi. Angļu, protams, jo tā ir perspektīva lieta, lai arī neesmu pārliecināts, ka grāmatai izdevās būt ģeogrāfiski nepiesaistītai. Tur ir daudz lokālu detaļu, lai gan es centos no tā izvairīties. Es nevarētu izcelt vienu valodu. Tie ceļi ir neizdibināmi, atkal pie bibliskiem motīviem atgriežoties. Man šķiet, ka kustība ap grāmatu ir labs rādītājs, ka esmu kaut kur trāpījis. Es nezinu pat, kas ar mani notiks, kur nu vēl ar grāmatu. 

 

Tu arī turpini rakstīt?

Jā, es turpinu, bet garākā formātā, pie kura mani ir pieradinājuši drukātie mediji, kuros palaikam publicējos. Četru piecu lapu stāstu formāts. Man šķiet, tas ir nākamais līmenis, jo nedrīkst sev ļaut iestigt atstrādātā shēmā, pat ja tā darbojas, un ļoti labi darbojas. Vajag sevi piespiest. Jo tāpat iestigšana notiks! Vajag maksimāli pretoties. Kādi divi stāsti jau ir uzrakstīti, kad uzrakstīsies desmit, varētu domāt par krājumu. Ideju ir daudz, bet darbu ir vairāk nekā roku. Un tas jau arī nenotiek pēc plāna. Kad tas piedzims, to neviens nezina – kad būs, būs. 

 

Tu ar pātagu sevi uz termiņiem nedzen? 

Runā jau, ka dedlains ir jauna iedvesmas forma. Noteiktā mērā es sevi dzenu, būvējot tos stāstus galvā. Ja sāc domāt par stāstu, galvā tas jau sāk rakstīties. Tikai vajag noķert  īsto momentu, kad atceries visus līkločus un ir attiecīga oma atrīt atpakaļ. Tas jau ir darbs, tikai nemanāms – vari darīt kaut ko citu, šifrēt vai iet bildēt putnus, un stāsti turpina rakstīties, tikai kaut kur zem garozas. Darbs turpinās, tikai lēns un neacīmredzams. 

 

Tā jau ir daudzās radošās profesijās – izstaigāšana ir ļoti svarīga. 

Runāt par radošās darbības mitoloģiju – tas man vienmēr atgādina Noršteina stāstu par to, kā viņš uzzīmēja ezīti miglā. Viņam prasīja, kā viņš uzzīmēja miglu, un viņš parādīja, ka uzlika pa virsu puscaurspīdīgu papīru, pietuvināja kamerai, un sanāca, ka ezītis izkūst miglā. Tas ir analoģisks process, mehānisks. No šī viedokļa man šķiet, ka nav vērts runāt par metodoloģijām, jo katram ir citādāka. Prasa – a kā tu raksti? Kāda tam nozīme tev? Tu taču tā nerakstīsi, nafig krāt viedokļus. 

 

Staigāšanu esmu ievērojusi kā kopīgu momentu daudziem radošiem cilvēkiem. 

Nobriešanas moments ir svarīgs. Ka tu ļauj tam izsvīst caur sviedriem. 

 

Šai ziņā arī var apšaubīt dedlainu kā iedvesmas formu. 

Pasaki to priekšniekam!

 

Es nebrīnītos, ja tu būtu teicis, ka īpaši priecājies par to, ka tava grāmata tiks tulkota krievu valodā. Tajā ir daudz atsauču uz krievu kultūru – piemēram, uz sen aizmirsto Dersu Uzalu. Vai ir kāds īpašs iemesls? 

Tā ir vide, kurā es uzaugu, bilingvāla vide, kur krievu valoda bija pašsaprotama. Tagad tā piepeši noder arī darbā, es šifrēju krieviski – reti kurš to var darīt. Attiecīgi literatūras un filmu pieejamība – man aizliedza skatīties Rietumu filmas, vecāki uzskatīja, ka galvenais pasaulē ir gaume, turklāt viņu gaume. Man sanāca gandrīz vai sektantiska, ārprātīga bērnība, un tāpēc tās atsauces daudziem vispār neko neizsaka, es to labi apzinos. Runājot ar jauniešiem, saprotu, ka informatīvās orbītas vispār nekrustojas. Tikpat labi es vispār nezinu latviešu mūziku, nezinu, kas ir latviešu filmas. Kāds mani piespieda noskatīties Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Es skatījos kā marsiešu kino, man nebija nekādu atsauču. Nesen man kāds uzlika 20. gadu melnbalto amerikāņu filmu, es noskatījos kādas 15 minūtes un konstatēju, ka man pat nav, ko piebilst, ka vispār nav saprotama ne valoda, ne atsauces, ne estētiskais kods. Tas man dod zināmu ieguvumu, bet noteiktā mērā arī apdala, jo man ir grūti atrast kādu līdzvērtīgu cilvēku šajā dīvainajā vektorā, kurā es uzaugu un ko es noriju. Tāpēc ka krievu literatūra bija pa rokai, tā skaitījās košera arī maniem vecākiem, un tad es lasīju visu pēc kārtas. Dabiski, ka šī tradīcija turpinās – ja man ir izvēle lasīt angliski vai krieviski, es lasīšu krieviski. Tas nav apzināts ģeopolitisks vai stilistisks lēmums. 

 

Spriežot pēc teksta, es kaut kā biju iedomājusies, ka tu esi dzimis senāk, nekā ir patiesībā. 

Jā, tieši tā tas arī notiek. Es krietni vairāk saprotu, ko runā cilvēki 40+, nevis 20+. Man daudzreiz ir teikts – 85. gadā, c’mon, tu taču runā tā, it kā tev būtu 50! Tā ir ikdienas lieta, ar ko es saskaros. Tas ir krusts. 

 

Astoņdesmito gadu paaudze jau sāk atdalīties no krievu kultūras un par to zina mazāk. 

Es nesen runāju ar kādu septiņpadsmitgadīgu meiteni, kura mani ēnoja Ēnu dienā. Viņa, starp citu, pieteicās ar vēstuli, ka, ja uz pasaules kādu ir vērts ēnot, tas esat jūs. Un viņa man sāka stāstīt par to, ka Staļins kādreiz bija mauzolejā kopā ar Ļeņinu, tad viņu iznesa un apraka, un es teicu, man šķiet, ka man tas tev jāstāsta, nevis tev man. Līdz ar to ir arī izņēmumi, ļoti neparasti. Bet tev taisnība, plaisa starp tiem, kas ir iegremdējušies krievu kultūrā, bet jau no – slēptas vai neapzinātas – opozīcijas puses, un tiem, kuriem vispār nav nekādas saskares, ir milzīga. Es labprāt vienmēr parunāju, lai uzzinātu kaut ko jaunu, bet nenoliedzami, ka tās ir divas dažādas pasaules. Šajā ziņā jūtos diezgan vientuļi ar to, ka es zinu, kas ir Dersu Uzala. Tā ir mana mīļākā filma, un pirmās sērijas beigās es vienmēr raudu, īpaši tad, ja esmu piedzēries. Man ar šo nav, kur likties! 

 

Tā bilingvālā vide, kurā tu uzaugi, bija Rīgā? 

Nē, tas bija pilnīgi citur, subtropos. Tur bija latviešu skola, kur teju visi starpbrīdī runā krieviski. Fokuss bija uz krievu valodu. Es rīdziniekus noteiktā mērā apskaužu, jo viņiem bija vairāk iespēju, daudzas no lietām, kuras es varu atļauties tagad, viņiem bija sākotnēji. 

 

Bet kaut kā tu tomēr nonāci Rīgā? 

Man šķiet, ka visus cilvēkus tur, kur viņi ir, noved viņu smadzeņu sastāvs – agri vai vēlu, un pelnīti. Man nekad nebija nekādu šaubu, ka tā tas notiks, ka es nonākšu tādā kvalitātē, kādā esmu tagad, kā eksotisks dzīvnieks un savāda parādība, kā fraktālis, no kura var iedvesmoties vai antropoloģiski pētīt frīkus. Analizējot savas biogrāfijas pēdējos gadus, es redzu, ka tas tā arī darbojas – nav citas receptes, vienīgi būt sev pašam un tad skatīties, kur nonāc. Tāpēc mani arī mulsina, ka daudzi cilvēki par kādiem kultūras pārstāvjiem, ar kuriem esmu pazīstams personīgi, runā kā par snobiem un runā tādā izpratnē, ka, ja viņi viņus satiktu, viņiem gan nebūtu, par ko runāt. Es domāju – tieši tāpēc tu viņus nesatiec! Tu pats sevi nostādi zemākā pozīcijā, un, manuprāt, tā ir kaitīga īpašība. Tas ierobežo, ja par sevi domā kaut kādās kategorijās, un ļoti bieži sliktās. Esmu ievērojis, ka cilvēki par sevi domā nepamatoti, tā ir tik savāda lieta. No tā vajag atbrīvoties. 

 

Tu domā, ka cilvēki ieliek sevi kaut kādā kastītē vai izvēlas dzīvot burbulī, kas ir viņu komforta zona? 

Burbulis ir duāla lieta. No vienas puses, burbulis ir neizbēgams, arī patīkams. Jo, kad brauc ar 15. trolejbusu uz Ķengaragu, burbuļa observācija ir traumatiska, un es to pārāk bieži nepraktizēju. Galvenais ir saprast, ka tam, ko tu par sevi domā, var nebūt sakara ar realitāti. Pat par fiziskiem parametriem. Kā tādi tīņi – kājas nepatīk! Kāpēc par to vispār ir jādomā? Vai – ko citi domā? Gaujā man pienāca viens vīrietis, savādi paskatījās un teica, ka izskatos pēc ļauna musulmaņa. Tas patērēja manu uzmanību ne ilgāk par 20 sekundēm – es domāju, iedot pa purnu vai neiedot, tas arī viss. Nebija vērts iedot. Tam vispār nav nekādas nozīmes. Tas pats arī radošajā darbībā – nostādi sev tādu latiņu, ka 30 gadus nevari romānu pabeigt. Man liekas, tas nav produktīvs ceļš. „Es jau nemāku kā tu, tāpēc nemaz nesākšu!” Kas var būt stulbāks par šo domu? Varbūt fanot par sportu. 

 

Šie bija pirmie Prozas lasījumi, kur tu piedalījies? 

Jau vairāki ir bijuši. Es uzskatu, ka tā ir pilnīgi lieka lieta – vardarbība pret autoru. Viņam liek lasīt, viņam trīc rokas, ceļi, un kāds vēl nāk to klausīties. Tas ir tik jokaini. 

 

Konkrētajā gadījumā vairākos bāros vienkārši nebija vietas. 

Kā tas tiek uztverts, uz mani neattiecas. Es nekad nebiju gājis uz Prozas lasījumiem, kamēr netiku aicināts uz tādiem, man prātā neienāca. Un tagad es biju ielikts tādā kontekstā, ka man vajag to darīt. Tad arī biju, piemēram, LNT 900 sekundēs 6.40 no rīta, un tur arī pateicu, ka tas ir bulšits un lieka lieta un mani neinteresē. Bet, ja man saka „Lasi!”, es varu, man nav kūtruma vai mulsuma to darīt. Man nav laba attieksme pret šo lietu. Man daudzas lietas liekas ārkārtīgi komiskas savā nopietnībā. Piemēram, autors visur iet ar savu vienīgo grāmatu, kas viņam ir iznākusi, un staigā kā reklāma, stāsta, ka tā ir viņa grāmata un septembrī iznāks nākamā. Tas ir smieklīgi. Tas ir cilvēciskais faktors, un tas ir normāli. Es drīzāk piederu pie tās sugas, kam grāmata ir epizode. Kā teica Benders – puisīt, tā pat nav epizode, tā ir nejaušība! 

 

Foto: Gints Ivuškāns