punctum

Literatūra un kultūra

Pašizolācijas ignorance jeb Vienpusējā lāsts

Edijs Šauers

31/03/2020

 

Skatījumu dažādība

Sociāli nozīmīgi notikumi vienmēr rosina daudzu nozaru speciālistus un arī katru sabiedrības locekli analizēt un spriest par šī notikuma dažādajām izpausmēm – par šo notikumu cēloņiem un sekām. Covid-19 izraisītā globālā pandēmija ir šāda notikuma spilgts piemērs.

Covid-19 pandēmija nav atstājusi vienaldzīgus arī dažādus intelektuāļus. Minēšu dažus piemērus no filosofijas jomas. Bioētikas Hastingsa centrs ir apkopojis gan paša centra pētnieku, gan arī citviet internetā paustos viedokļus par Covid-19 ētiskajiem aspektiem – pandēmijas apkarošanas kampaņu caurspīdīgumu, Ņujorkas pilsēta reakciju, informācijas uzticamību u. c.1 Savukārt morāles filosofs Pīters Singers domnīcā Project-Syndicate publicētā esejā pievēršas dzīvo dzīvnieku tirgiem, aicinot tos aizliegt.2 Laikraksta New York Times rubrikā The Stone savukārt filosofs  Mišels Mērders raksta, ka mēs visi esam kā koronavīruss, apgalvojot, ka mēs dzīvojam savstarpēji savienotā pasaulē, kur robežas ir porainas – vairāk kā dzīvās membrānas nekā fiziskās sienas.3 Filosofs Alans de Botons savukārt šajā pašā laikrakstā raksta par šobrīd bieži citēto Albēra Kamī romānu Mēris un tā aktualitāti šodien.4 Latviešu valodā pandēmijas filosofiskajiem aspektiem ir pievērsies gan žurnāls Rīgas Laiks, diskutējot par nāves jēgu un nozīmi,5 gan filosofs Artis Svece,6 gan radio Naba raidījums Fono-Grāfs, runājot par karantīnas filosofiju.7

Minētajos piemēros un citviet tiek aplūkoti dažādi ar pandēmiju saistīti aspekti. Es savukārt vēlos pievērsties kādam sociālās epistemoloģijas aspektam, kuru ir konceptualizējis Oksfordas Universitātes filosofijas profesors Niks Bostroms (Nick Bostrom),8 – vienpusējā lāstam (unilateralist’s curse), kuru nereti min Covid-19 pandēmijas sakarā. Vienpusējā lāsta tēma saistībā ar Covid-19 ir aplūkota arī Oksfordas Universitātes praktiskās ētikas blogā.9

 

Vienpusējā lēmuma lāsts

Sakarā ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu Latvijā sabiedrība tiek aicināta izvairīties no publisku vietu apmeklēšanas, kā arī veikt pašizolāciju un nepieciešamības gadījumā arī karantīnu. Lai gan sabiedrība kopumā ir vienojusies, ka šāda rīcība – pašizolācija un saslimstot arī karantīna – ir nepieciešama kopējas drošības labad (tā ir kopējs labums), tomēr medijos nevaram nepamanīt ziņas par gadījumiem, kad šie ierobežojumi ne vienmēr tiek ievēroti un pat tiek apzināti ignorēti. Šajā sakarā līdzās epidemioloģiskās drošības nosacījumiem uzmanības vērts ir sociālās uzvedības fenomens, kuru var dēvēt par vienpusējā lāstu.

Ilustrēsim to ar piemēru. Iztēlosimies zinātnieku grupu, kas strādā pie HIV vakcīnas izstrādes un paralēli ir nejauši izveidojusi arī ar gaisu pārnēsājamu HIV variantu. Zinātniekiem ir jāpieņem lēmums – publicēt savu atklājumu vai tomēr ne, zinot, ka to var izmantot postoša bioloģiskā ieroča izveidošanai, taču vienlaicīgi tas varētu arī palīdzēt tiem, kas cer attīstīt aizsardzību pret šādiem ieročiem. Lielākā daļa grupas locekļu domā, ka publicēšana ir pārāk riskanta, bet viens no zinātniekiem tomēr tam nepiekrīt. Viņš min atklājumu konferencē, un drīz informācija par šo gaisā pārnēsājamo vīrusu kļūst plaši zināma. Gan zinātnieku grupu, gan atsevišķo zinātnieku vada motīvs vairot kopējo labumu – sabiedrības veselību un drošību –, taču viņi rīkojas pretēji. Individuāli pieņemtajam lēmumam var būt postošas sekas uz kopējo labumu, lai gan sākotnēji indivīdam bijusi iecere tikai to vairot.

Ir redzams, ka noteiktam skaitam indivīdu ir iespēja veikt vai neveikt darbību, kas vairotu kopīgo labumu. Katrs no viņiem lēmumu pieņem neatkarīgi, izvērtējot savas darbības ietekmi uz kopīgo labumu. Katrs no viņiem ir pakļauts riskam kļūdīties. Jo vairāk dalībnieku iesaistās konkrētās darbības veikšanā, jo ticamāk, ka kāds kļūdīsies, piemēram, nejauši izmantos neobjektīvus pierādījumus vai būs pārāk optimistisks vai pesimistisks par darbības iznākumu. Šo fenomenu – vienpusējā lāstu – varam attiecināt arī uz aicinājumu pašizolēties un distancēties pandēmijas laikā.

Aprakstītais fenomens raksturo situāciju, kad abas puses – gan grupa, gan indivīds – vēlas vairot kopējo labumu, piemēram, vairot kopējo drošību vai darba ražīgumu, taču individuālistiska rīcība nevēlami ietekmē visus pārējos. Vienpusējā lēmuma gadījums primāri raksturo situācijas, kad indivīds rīkojas racionāli kopējo interešu labā. Taču, protams, ikdienā nevaram izslēgt gadījums, kad rīcība pretēji kopējam lēmumam var būt personiska labuma motivēta. Tālāk minēšu risinājumus, kurus piedāvā N. Bostroms. Tos, it sevišķi trešo modeli, var attiecināt arī uz šādiem pašlabumā un neapdomībā balstītiem gadījumiem.

 

Risinājumi?

Ko iesākt ar vienpusējo lāstu? Kā mazināt tā ietekmi? N. Bostroms piedāvā trīs rīcības modeļus, kuri var novērst vienpusējo lāstu: 1) kopīgās diskusijas modelis; 2) metaracionalitātes modelis; 3) morālās piekāpības (deferences) modelis.

Pirmais modelis paredz grupas un atsevišķā indivīda diskusiju, ietverot datu un argumentācijas apmaiņu starp indivīdiem, tādējādi cerot, ka savstarpējā komunikācija atrisinās domstarpības par vēlamo vai nevēlamo rīcību, par kuru kāds ir izteicis šaubas. Tas nozīmē paplašināt komunikāciju starp iesaistītajiem indivīdiem – paplašināt informāciju par pieejamajiem faktiem un pierādījumiem, lai novērstu indivīdu savstarpējās nesaskaņas.

Otrais modelis paredz apelēt pie katra indivīda spējas reflektēt un apšaubīt savu lēmumu par izvēlēto rīcību. Indivīdam, kuram veidojas nesaskaņas ar grupu, šī modeļa ietvaros būtu jāspēj pašam apšaubīt sava sprieduma patiesumu un pielāgoties grupai, ņemot vērā to, ka citiem ir atšķirīgs kopīgais viedoklis. Attiecīgi, ja visi indivīdi vienādi izvērtē un akceptē pierādījumus par kopējās darbības ieguvumiem, vienpusējā lāsts tiek atcelts.

Trešais modelis ir morālās piekāpības modelis. Pieņemsim, ka pastāv vienpusēja lēmuma situācija, kurā atsevišķais indivīds nevar novērst šo lāstu, komunicējot ar grupu vai pielāgojot savus uzskatus citu pierādījumiem (kā to paredz pirmie divi modeļi). Tomēr grupa var atcelt šo lāstu, ja katrs indivīds pakļaujas noteiktai morāles normai, kas nepieļauj vienpusēju rīcību, piemēram, piešķirot lēmējvaru grupai kopumā vai vienai konkrētai personai tās iekšienē, ja grupa tā iepriekš ir vienojusies. Pat ja iekšēji indivīds nepiekrīt kopīgajam lēmumam par labāko rīcību, ārēji viņš tomēr piekāpjas morāles normai, kas liek rīkoties saskaņā ar kopīgo lēmumu.

 

Noslēguma vietā

Katram no šiem modeļiem var atrast „vājo pusi”, taču situācijā, kurā ir jāpieņem lēmums par darbību, kas vairo kopējo labumu, piemēram, doties ārpus mājas veikt sabiedriski nozīmīgus darbus, pat ja tomēr jāatrodas pašizolācijā vai pat karantīnā, indivīdam būtu jādara viss, lai samazinātu iespēju vienpusēji uzņemties iniciatīvu. Iepriekš minētie modeļi ietver, ka indivīds racionāli izvērtē un apšauba savu rīcību, kā arī ir gatavs to mainīt, saņemot jaunus pierādījumus vai pakļaujoties kopīgai morāles normai. Neviens no šiem rīcības modeļiem nav pārāks par citiem. Kurš modelis būtu jāpieņem, būs atkarīgs no darbību sarežģītības, iespējamās saziņas, koordinācijas pakāpes un spēkā esošo tiesību aktu un konvenciju rakstura.

Katrā ziņā, lai pretotos vienpusējā lāstam, vispirms ir jāapzinās, ka kāds atrodas šāda lāsta situācijā. Pat ja indivīds vēlas veikt darbību, kas vairos tikai viņa paša labumu, viņam ir jābūt gatavam izvērtēt riskus, kā vienpusējais lēmums var pārvērsties par lāstu pašam un sabiedrībai kopumā.

  1. https://www.thehastingscenter.org/ethics-resources-on-the-coronavirus/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. https://www.project-syndicate.org/commentary/wet-markets-breeding-ground-for-new-coronavirus-by-peter-singer-and-paola-cavalieri-2020-03  (atpakaļ uz rakstu)
  3. https://www.nytimes.com/2020/03/03/opinion/the-coronavirus-is-us.html  (atpakaļ uz rakstu)
  4. https://www.nytimes.com/2020/03/19/opinion/sunday/coronavirus-camus-plague.html?auth=login-google  (atpakaļ uz rakstu)
  5. http://straume.lmt.lv/lv/raidijumi/raidijumi/rigas-laiks/1052656  (atpakaļ uz rakstu)
  6. https://satori.lv/article/koronaviruss-uz-muziem  (atpakaļ uz rakstu)
  7. https://naba.lsm.lv/lv/raksts/fono-grafs/karantinas-filozofija.a128103/  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Bostrom N., Douglas T., Sandberg A. The unilateralist’s curse and the case for a principle of conformity. Social Epistemology. 2016. Vol. 30, No. 4. Pp. 350–371. http://dx.doi.org/10.1080/02691728.2015.1108373  (atpakaļ uz rakstu)
  9. http://blog.practicalethics.ox.ac.uk/  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu