punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Delfīns

Ilze Andresone

02/04/2020

 

Šo stāstu man pavēstīja kāda muzeja Krājuma Glabātāja. Jūs nezināt, kas ir krājuma glabātāja? Tā ir sieviņa, visbiežāk padzīvojusi, kuras sejas krāsa un faktūra atgādina ne visai piemērotos apstākļos glabātu 19. gadsimta manuskriptu. Krājuma glabātājas dzīvo muzejos, to tumšākajos, apmeklētājiem nepieejamajos nostūros, ko agrāk dēvēja par fondiem. Baiss vārds – „fondi”, vai ne? Kā atvaraina, ledainu pazemes avotu nopludināta dzelme, kā tumša grota, kuras bedrēs mētājas pārdrošu nirēju – dārgumu meklētāju – kauli. Tagad fondi pārdēvēti par krātuvēm, bet lielākoties tās palikušas tās pašas saulstariem un dzīvām būtnēm nepieejamās katakombas, kur mūžīgu mieru rod mirušu cilvēku mantas, rokraksti un mākslas darbi, un mūžīga tumsa tos slēpj mūsu acīm. Un tikai krājuma glabātājas, šīs arhaiskās moiras, kuras valda pār temperatūras un mitruma režīmiem, var noraisīt atslēgas no savas jostas, atvērt krātuves durvis, ienirt labirintā un no kāda dziļa un slepena kakta izvilkt tur dusošu rokrakstu, mūmijas roku, paleolīta laika gliemežvāku vai miljonus vērtu gleznu – ko nu būsit pieprasījumā ierakstījuši. Lūk, un viena šāda krājuma glabātāja reiz mitinājās arī vācbaltu rakstnieka fon Mēreštranda memoriālajā muižiņā. Tā kā fon Mēreštranda kungs bija miris drīz pēc sava lielākā literārā darba, romāna Amfitrītes lāsts, uzrakstīšanas un tiešos pēcnācējus nebija atstājis, viņa piejūras muiža bija nonākusi valsts, pēc tam – pašvaldības īpašumā, dažas desmitgades tikusi dažnedažādi izmantota, bet nu visbeidzot kļuvusi par muzeju un piemiņas vietu.

Muzeja kolektīvs nebija liels. Kopš 1995. gada tajā strādāja jau minētā Krājuma Glabātāja, kā arī Vadītāja, Galvenā Speciāliste un Ernests, kurš vienlaikus veica dārznieka, galdnieka, elektriķa, krāvēja un sarga – īsāk sakot, Muzeja Vīrieša – funkcijas. Muzeja dzīvi nevarētu saukt par ļoti spraigu, tā drīzāk plūda kā rāma, vietām nedaudz aizsērējusi līdzenuma upīte bez krācēm, kritumiem vai pat īpaši gleznainiem līkumiem. Apmeklētāju nebija daudz – galu galā fon Mēreštrandu nekādi nevarētu saukt par Latvijā populāru rakstnieku. Paretam kāds novadpētniecības entuziasts – visbiežāk vēstures vai literatūras skolotājs – no tuvējās skolas atveda dauzonīgus septītklasniekus vai pārgudri smīkņājošus vidusskolēnus, bet vasarā reizēm piestāja autobuss, no kura izbira korporatīvajā pasākumā izvestie uzņēmumu vai iestāžu darbinieki, lai iekamptu nedaudz kultūras pirms sporta spēlēm un atpūtas viesu namā ar pirti. Šad tad muzeja ļaudis sadarbībā ar skolu, bibliotēku vai kultūras namu sarīkoja kādu tikšanos ar rakstniekiem, klavierkoncertu vai mazpazīstama gleznotāja izstādes atklāšanu.

Tā ritēja gadi, ik pavasari muižas pagalmā saplauka ceriņi, ik vasaru dārzā uzziedēja rozes, ik rudeni no ozola pie vārtiem bira zīles, bet ziemā pīlādzī salaidās putni un nolasīja apsalušās ogas.

Un tad vienu gadu Vadītāja aizgāja pensijā, bet Galvenā Speciāliste saslima un nomira. Tā ar vecām dāmām notiek. Novada dome lēma, ka pagaidām par Vadītājas Pē Ī, tas ir, pienākumu izpildītāju, kļūs Krājuma Glabātāja, savukārt Galvenās Speciālistes amatā pieņēma Karlīnu, glītu, spriganu brūnaci, kura Rīgā bija izstudējusi Kultūras akadēmijā, izdevusi dzejoļu krājumu, stājusies attiecībās ar narcistisku un emocionāli vardarbīgu jauno režisoru, šķīrusies no viņa, pametusi darbu mākslas skolā un atbēgusi uz dzimto novadu sadziedēt galvaspilsētas cirstās brūces.

– Vai tad nu uz ilgu laiku? – Karlīnai pirmajā dienā apjautājās V. P. I., kas vienlaikus bija arī Krājuma Glabātāja. – Muzejs, jaunkundz, nav nekāda zelta bedre, tas prasa sūru, bieži vien fiziski smagu un garlaicīgi tehnisku darbu. Alga ir maza, apmeklētāji ierodas reti, un novada dome nemitīgi liek taisnoties un pierādīt, ka tāds muzejs vispār ir vajadzīgs. Ja fon Mēreštranda attālie radi no Vācijas regulāri neziedotu naudu, mēs vispār nevarētu pastāvēt.

– Es neesmu nākusi viegluma meklēt, – attrauca Karlīna. – Turklāt, ja cilvēkam ir mazliet radošā gara, muzejā var paveikt ārkārtīgi daudz interesanta gan pētniecībā, gan muzejpedagoģijā. Vajag tikai nedaudz izdomas, lai piesaistītu Kultūrkapitāla fonda līdzekļus. Mums būs gan izstādes, gan tematiskās ekskursijas ar interaktīvām spēlēm. Sadarbosimies ar pētniekiem un katru gadu izdosim pa rakstu krājumam. Rīkosim reģiona un valsts nozīmes konferences! Piesaistīsim naudu restaurācijai un renovācijai, kļūsim par stilīgāko kultūras centru visā Vidzemes jūrmalā!

– Nu, nu… – noteica Krājuma Glabātāja. – Lai jau tā būtu.

Un ienira noslēpumainajā telpā aiz krātuves durvīm.

Izgājusi dārzā, Karlīna sastapa Ernestu, kurš laboja žogu. Atņēmis labdienu, vecais vīrs noslaucīja piedurknē sviedrus no pieres, aizsmēķēja un uzdeva to pašu jautājumu: – Va’ ta’ nu jaunkundze uz ilgu laiku pie mumsīm, ko? 

– Es tā ceru, – atteica Karlīna. – Ļoti daudz ko gribētos izdarīt. Fon Mēreštrands ir brīnišķīgs rakstnieks, mūsdienās nepelnīti aizmirsts. Es izlasīju Amfitrītes lāstu un biju sajūsmā – viņu taču var saukt par pirmo postmodernistu! Tā koķetēšana ar vācu romantismu, nepārprotamās Hofmaņa un Gētes tekstu alūzijas… Brīnos, ka joprojām neviens nav par viņu uzrakstījis disertāciju!

– Nu, nu… – domīgi novilka Ernests un nospļāvās. – Ir jau te studentiņi no Rīgas braukuši, viena meitiņa gandrīz visu vasaru nosēdēja, rokrakstus šifrēja. Bet tad šī Jūras svētku ballē saskatījās ar Strautiņu Ojāru un sāka brūtēties. Pēc tam gan šiem kaut kas pajuka. Vienreiz viņa sadzērusies skrēja uz jūru slīcināties, labi, ka maluzvejnieki izvilka un aizveda uz ambulanci. Tā arī tas pētījums bija cauri, nez vai maz augstskolu nobeidza.

– Cik romantisks stāsts!

– Kā tad, – večuks nokrekšķinājās. – Ar Mēreštrandu vienmēr kaut kāda romantika gadās, īpaši sievišķiem, hehe.

Neko tālāk nepaskaidrodams, viņš atkal paņēma āmuru un sāka sirdīgi dauzīt žoga mietus.

Naktī Karlīna sapņoja, ka mazā laiviņā iras uz bāku, kas mirdz pie horizonta ar Saurona acij līdzīgu starmeti torņa galā. Airi bija smagi, turklāt sejā triecās slīpas lietus lāses. Viņa jau gandrīz bija sasniegusi mirgojošo torni, kad laiviņa piepeši sasvērās un Karlīna ieslīdēja tumšajos, dziļajos ūdeņos. Cauri aļģēm viņai pretim raudzījās Krājuma Glabātājas bālā, nelaipnā, tumšu matu ieskautā seja, zem kuras neskaidri vīdēja melnā bītlene un mūžīgās pērles ap kaklu. Šausmu pārņemta, Karlīna kārpījās, cik spēja, līdz satvēra garām peldošu milzu bruņrupuci, kuram bija Ernesta zilās, krunciņu ietvertās, smīnīgi piemiegtās acis, un kopā ar to uznira atpakaļ virs ūdens. – Nevermore! – ieķērcās pāri lidojoša sudrabkaija, un Karlīna pamodās.

„Man jāuztaisa muzejā izstāde,” viņa domāja, dzerdama brokastu kafiju un piekozdama šprotmaizīti. „Kaut kas par jūras tēmu 19.–20. gadsimta mijas latviešu un vācbaltu literatūrā. Nosaukums – Pie jūras dzīve mana, fui, nē, tas ir tik banāli. Jūriņ’ prasa smalku tīklu… nē, tas arī neder. Gan jau darba gaitā atnāks īstie vārdi.”

Uzzinājusi par Karlīnas plāniem, Krājuma Glabātāja nepauda nedz sajūsmu, nedz skepsi. Vienkārši ierakstīja izstādi pasākumu plānā un piedāvāja palīdzēt atlasīt krātuvē esošos muzeja krājuma priekšmetus.

Pagāja vairākas dienas, kuru laikā uz Karlīnas darba galda savācās caurskatāmo rokrakstu, vēstuļu un fotoattēlu ķīpas. Nodrošinājusies ar izpētes darbu vismaz septiņām lietainām nedēļām, viņa labprāt piekrita piedāvājumam iepazīties arī ar rakstnieka piemiņas lietām.

– Es noteikti gribēšu izmantot šos gliemežvākus, – viņa murmināja, ar baltiem cimdiem pārcilādama zīdpapīrā iesaiņotās relikvijas. – Un arī šo stūres ratu, nezinu tikai, kā mēs to asprātīgi noformēsim. Tāpat arī burvīgo bronzas vāravu… Vai, kas tad tas?!

– Tas ir delfīna izbāzenis, – atbildēja Krājuma Glabātāja. – Ieraksts inventāra grāmatā liecina, ka 1885. gadā to fon Mēreštrandam uzdāvinājis viņa draugs, Rīgas Melngalvju brālības tirgotājs Nordšterns, kurš izbāzeni saņēmis mantojumā no sava tēvoča. Savukārt Nordšterna tēvocis delfīnu nomedījis ar harpūnu savā pēdējā braucienā uz Grieķijas salām.

– Brīnišķīgi! – iesaucās Karlīna. – Es jau redzu, kā novietošu delfīnu izstādes centrā un apkārt uz stilizētiem putuplasta gliemežvākiem salikšu Amfitrītes lāsta manuskripta fragmentu kopijas. Jūs taču zināt, ka tieši delfīns grieķu mītā bija Poseidona sūtnis, kurš pierunāja Amfitrīti kļūt par jūras valdnieka sievu? Pilnīgi noteikti to zināja arī fon Mēreštrands. Varbūt tieši šis delfīns viņu pamudināja uzrakstīt romānu? Ai, es jau paredzēju, ka mani te gaida lieliski atklājumi!

Krājuma Glabātāja, ne vārda neteikusi, aizslīdēja savās gaitās, bet iedvesmas pārņemtā Karlīna ķērās pie darba.

Vasara togad bija padevusies slapja. Pļavās sapuva siens, un lietusūdeņi nopludināja kartupeļu vagas. Labība slīka veldrē, un krusa nosita ķirbju ziedus. Lija dienām un naktīm, mazā piejūras miesta iedzīvotājus bija pārņēmušas skumjas un pastiprināta vēlme pēc stiprā alkohola, zem kājām arvien šļurkstēja dubļi, bet cauri lietus čaboņai pusmiegā varēja saklausīt vāravu sērīgo dziedāšanu.

Karlīna neko no tā visa nemanīja, viņa ik rītu devās uz darbu sārtos gumijniekos, zem puķota lietussarga paslēpusies. Tad viņa sēdās pie rakstāmgalda, šifrēja rokrakstus, pārskatīja fotogrāfijas un zīmēja izstādes eksponātu izkārtojuma metus. Fon Mēreštrands viņai vairs nelikās īgns, garlaicīgs vecpuisis, viņa pamazām iepazina rakstnieka smalko humoru un melanholisko sapņainību. Sadzeltējušās piezīmju grāmatiņu lappuses un pastkartītes atklāja asprātīgu dzīves baudītāju, galantu un erudītu, ar labu gaumi un stila izjūtu apveltītu vīrieti. Īsts dendijs un savas paaudzes nenovērtēts intelektuālis, kā izrādās, bijis fon Mēreštrands, sarakstījies ar pašu Māleru, slepeni ticies ar kādu noslēpumainu E – daiļu, izglītotu un, noprotams, precētu dāmu, iespējams, Amfitrītes lāsta galvenās varones prototipu. Darbs aizrāva, vakaros viņa bieži palika vēl vairākas stundas pēc muzeja slēgšanas un darbadienu nobeidza pavisam vēlu, sēdēdama verandā ar karstas zāļu tējas krūzi, raudzīdamās uz jūru un gaidīdama, vai starp biezajiem mākoņu pikučiem neizsprauksies kāds rietošās saules stars. Un klausījās Māleru. Tad viņa aizslēdza muzeju, uzlika signalizāciju un devās mājup, nevērīgi brizdama caur peļķēm.

Pienāca diena, kad bija jātiekas ar novada domes algoto mākslinieku un jāvienojas par izstādes vizuālo noformējumu. Viņš ieradās muzejā ap pusdienlaiku –  dzīves nobružāts vīrs, kura āriene liecināja par nostalģiju pēc 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem un hipiju bohēmas.

– Aizpiš tak jau tas lietus, va’ ne? – viņš teica, uzvēdīdams vieglu brendija dvesmu. Tad, kā attapies, palocījās, uzspieda slapju buču uz Karlīnas rokas un nosauca savu vārdu: – Georgs.

– Karlīna, – viņa atteica, nevilšus pavirzīdamās nostāk.

– Dūdiņ, tavus aktus es mālēšu ar trī’esmit septiņu procentu atlaidi, tu tikai pasaki, kad vajag! – Georgs pasludināja un atgāzās memoriālajā verandas šūpuļkrēslā.

– Vispirms vajag izstādi, – Karlīna aizrādīja un nolika uz galda savas skices. – Turklāt… nesēdiet, lūdzu, uz eksponāta.

– Bišķi jau var… – Georgs noņurdēja un sāka pētīt papīru žūksni. Karlīna vēroja viņa seju, gatava aizstāvēt savus amatieriskos uzmetumus pret mākslinieka vēl nenodzertās profesionalitātes skarbajiem uzbrukumiem. Tomēr cīnīties nevajadzēja: Georgs izrādījās apbrīnojami konstruktīvs, šo to pielaboja, šo to piedāvāja pamainīt, tad izklāstīja konkrētus iespējamos tehniskos risinājumus, un Karlīna juta, ka viņas prātā izlolotā izstāde sāk iegūt miesiskas aprises – kā augļūdeņu aijāts cilvēkbērna dīglis mātes ķermenī. Galvenais – Georgam patika doma par izbāzto delfīnu kā centrālo izstādes tēlu, ap kuru izvietoti manuskripta fragmenti un fotogrāfijas.

– Padomā labi, varbūt mums vajag arī Amfitrīti, – viņš atvadoties teica. – Tu varētu nopozēt.

Karlīna cieši aizvēra durvis aiz viņa.

Tonakt sapnī viņai atkal rādījās jūra, tikai šoreiz tā nebija zaļganā, duļķainā Baltijas jūra zem svina pelēkajām Vidzemes debesīm, nē, šoreiz viņa peldējās dzidri zilos Vidusjūras ūdeņos, bet krastā, atspiedies uz niedres spieķa, stāvēja fon Mēreštrands ar pīpi zobos un pomādētām ūsām, bet aiz viņa saulē spoži baltoja marmora drupas – grieķu, jūdu un persiešu mantojuma joprojām majestātiskās atliekas. Karlīna zināja, ka visa viņas dzīves laime atkarīga no tā, vai viņa pagūs izpeldēt krastā pie šī lieliskā vīrieša, viņas mūža vislieliskākā, intelektuālākā un romantiskākā vīrieša un kopā ar viņu doties uz tālumā vīdošajām drupām, divatā nozust starp mirtēm, cipresēm un lauriem. Droši vien viņa bija peldējusi jau ilgi, jo spēki šķita izsīkstam. Par laimi, viņai blakus piepeši uzradās rotaļīgs delfīns un sāka aicinoši bakstīt Karlīnu ar savu smailo degunu. Aptvērusi delfīnu rokām un kājām, viņa kā raķete uzšāvās pāri viļņiem un traucās krasta virzienā, juzdamās tik brīva, laimīga un stipra kā nekad agrāk. Pēkšņi delfīns sīki nokrekšķējās tādu kā Georga smēķētāja klepu, nopurināja Karlīnu no muguras, iekoda viņai pēcpuses mīkstumos un aizpeldēja, atstājis jauno sievieti izpletušos kā jūraszvaigzni piekrastes akmeņos. Karlīna, protams, tūdaļ pamodās.

Torīt uz darbu viņa gāja, mulsi smaidīdama. Bija viens no retajiem tās vasaras rītiem, kad nelija, tikai bieza, smaržīga migla vēlās pār pļavām un dārziem. Saldenām lāsēm pilēja ziedi, un pa tiem, klusi dūkdamas, ņudzinājās samiegojušās bites. Arī fon Mēreštranda vecais dārzs dvašoja baziliku, dilles un upenājus, atgādinādams par auglību, par siltumu, par krietnas namamātes virtuvi vasaras otrajā pusē. Kaut kur uz sliekšņa jau mīņājās augusts, kad eksponāti būs jāsāk likt izstāžu telpā, kad viņas un vecā hipija Georga kopdarbs izšķilsies kā kaijas mazulis no olas…

Pusdienlaikā viņa aizskrēja uz mājām, paņēma no palodzes podiņu ar omītes mirti un aiznesa to uz muzeju, nolika uz palodzes pie savas darbavietas.

– Muzejā nedrīkst atrasties dzīvie augi, – aizrādīja Krājuma Glabātāja. – Tas ir pret krājuma glabāšanas noteikumiem.

– Bet šī taču ir darba telpa, nevis krātuve vai ekspozīcija! – Karlīna atļāvās protestēt. – Te neglabājas krājuma materiāli.

– Ak tā? – Ironiski pārjautāja Krājuma Glabātāja. – Un kas tad tie tādi? – Viņa norādīja uz rokrakstiem un fotogrāfijām, kas klāja Karlīnas galdu.

– Vai tiešām te ir kāda nekropole, kur nedrīkst būt nekā no dzīvās dabas? – Karlīna izmisusi iesaucās.

– Tev pietiks ar delfīnu, – atteica Krājuma Glabātāja un aizslīdēja uz krātuvi kā melna, mēma laiva savā mūžīgajā bītlenē, ar neiztrūkstošajām baltajām pērlēm ap kaklu. Karlīna parādīja mēli viņas mugurai, tomēr mirti tovakar aiznesa atpakaļ uz mājām.

Augustā lija retāk, bet apmeklētāju un līdz ar to arī darba bija vairāk. Karlīna vadāja pa muzeju ekskursantu grupas; divreiz piestāja pat autobusi ar vācu senioru pildījumu, un viņa, mulsi tvīkdama, centās pareizi norunāt iepriekš sagatavoto ceļveža tekstu fon Mēreštranda dzimtajā valodā. Izstāžu zālē pamazām sāka veidoties viņas debijas izstāde – opus magnum, ar kuru viņa pieteiks sevi šajā novadā un muzejnieku vidē, viņas lieliskā iespēja parādīt sevi ne kā Rīgas salauztu lūzeri, bet gan jaunu, inovatīvu, talantīgu reģionālās kultūras dzīves uzlecošo zvaigzni. Delfīna izbāzenis, rūpīgi nospodrināts ar linsēklu eļļu, gatavojās ieņemt savu vietu uz podesta izstādes centrā. Pie sienām izkārtotie stendi bija noformēti stilizētu gliemežnīcu veidolā – kad nospieda mazu perlamutra podziņu, tie atvērās ar klusu knikšķi. Savukārt izbāzenim apkārt tādās pašās gliemežnīcās bija lasāma informācija par delfīnu sugām, par delfīniem leģendās, par to saistību ar Amfitrītes mītu un, protams, par delfīnu kā iespējamo fon Mēreštranda iedvesmas avotu, kad viņš radīja savu izcilāko daiļdarbu.

– Es domāju, izstādi sauks Delfīna dziesma, – Karlīna teica Georgam. – Tā mēs norādīsim gan uz erotisko zemtekstu, gan Amfitrītes lāstā ietvertajām alūzijām uz grieķu mītiem. Delfīns taču ir semiotiski tik jaudīgs, simboliski tik piesātināts tēls. Tas ir fallisks, bet vienlaikus arī pārstāv ūdeņus, tātad sievišķo stihiju. Delfīnu bars izglāba pirātu nolaupīto Dionīsu, tātad viņi ir tie, kuri atdod cilvēcei prieku un reibumu. Citā mīta versijā izglābtais gan ir dzejnieks Arions, bet vēstījums ir tāds pats. Kā sakrālais dzīvnieks delfīns reprezentē gan Afrodīti, gan Apollonu, respektīvi, gan jutekliskumu, gan apzināto radīšanu. Arī Erots nereti tiek attēlots jājam uz delfīna vai rotaļājoties ar to…

– Nu ja, – domīgi atteica Georgs un izskatījās tā, it kā gribētu iekniebt Karlīnai gūžā, bet tomēr neuzdrošinātos.

Tovakar Karlīna ilgi negribēja iet mājās. Viņa klīda gar jūras malu, dzerdama no termokrūzes vīgriežu tēju, un vēroja, kā saule lēni un vilcinādamās iebrien vēsajā jūrā. „Cik laba tomēr ir mana dzīve,” viņa domāja. „Piesātināta kā radoši, tā intelektuāli. Un vēl šis maigais, mierinošais jūras tuvums.” Te piepeši milzu vilnis, šņācoši šalkdams, triecās pret viņas stilbiem un samērcēja kleitas apakšmalu. Karlīna satrūkās, noskurinājās, sajuta vakara dzestrumu un devās mājās, lai liktos gultā un redzētu sapnī, kā fon Mēreštranda drauga Nordšterna tēvocis – milzīga auguma vīrs ar melnu seju –, stāvēdams burinieka priekšgalā, met harpūnu delfīnam, bet tā vietā no jūras pēkšņi izšaujas briesmonis Leviatāns, kuram uz kakla uztetovēti trīs sešinieki un frāze Bellum omnium contra omnes, savukārt vecais Nordšterns pēkšņi vairs nav melns, viņam ir Georga mazliet nodzertā seja un sēž viņš zirga mugurā, gluži kā Georga vārdabrālis, svētais no ciema baznīcas altārgleznas, harpūnas vietā vēzēdams šķēpu, kā jau pūķa kāvējam pieklājas.

– Tāda neizgulējusies izskaties, – no rīta darbā viņai teica Krājuma Glabātāja. – Nav gan, protams, mana darīšana, bet…

– Pēdējā laikā bieži rādās murgaini sapņi, – Karlīna vaļsirdīgi atzinās. – Droši vien pie vainas uztraukums izstādes sakarā.

– Varbūt uz āderes guli? – minēja Krājuma Glabātāja. – Vai arī spilvendrāna glabāta purva vaivariņos, lai kodes nemetas. Tad arī murgi rādās, kas nu ir, tas ir.

Septembra sākumā, kā jau plānā bija ierakstīts, izstāde bija gatava atklāšanai. Novada Dome bija dāsni uzsaukusi šampanieti un lašmaizītes, ieradusies bija ne tikai reģionālās televīzijas komanda, bet arī LTV1 kultūras ziņu reportiere – Karlīnas kādreizējā studiju biedrene – ar operatoru. Karlīna un Georgs sasārtuši smaidīja kamerām un stāstīja par izstādes koncepciju, bet fonā vīdēja Krājuma Glabātājas melnā bītlene un spīguļoja pērles.

– Malacis meitene! – novada domes priekšsēdētājs spieda Karlīnas roku un tēvišķi apkampa viņu. – Pareiza doma mums bija iepludināt muzejā jaunas asinis, hehe. Re, kā uzreiz ir rezultāts, ij Panorāma atbrauc, ij viss, kā nākas!

Karlīna pameta skatienu Krājuma Glabātājas virzienā, bet tā stāvēja zāles pretējā kaktā un novada domes priekšnieka teikto nevarēja dzirdēt. Tomēr Karlīnai šķita, ka pērles ļaunīgi novizuļo.

Izstāde pievērsa muzejam vēl nebijušu apmeklētāju plūsmu. Skolēnu autobusi ieradās no visas valsts, reizēm Karlīnai bija jāvada pat pa divām vai trim ekskursijām dienā. Atbrauca arī populāra kultūras portāla muzeju apskatnieki, iztaujāja gan Karlīnu, gan Krājuma Glabātāju un pēcāk publicēja diezgan glaimojošu rakstu ar nosaukumu Provinces Amfitrītes.

Oktobris gāja uz beigām, rītos rasas vietā zālē parādījās salnas, lietum arvien biežāk piejaucās ledaina krusa un pat pirmās sniegpārslas. Ernests sāka kurināt muižas krāsni, bet drēgnums kā nomaldījies rēgs klīda pa muižiņas gaiteņiem, lika krakšķēt parketam un vecajām kāpnēm. Aizsvīdušie logi raudāja dzidrām asarām, un Karlīnu sāka mocīt nelāgs klepus. Dienas bija sarāvušās īsiņas, vakari pienāca aizvien agrāk, mājupceļā dzestra migla lipa pie zeķbiksēm un līda augšup pa stilbiem. Zem kājām brakšķēja ar plānu ledu klātās peļķes, bet apsalušās aronijas saldi savilka muti. Reizēm, smaržodams pēc mārtiņrozēm un trūdiem, Karlīnai pavisam tuvu garām aizvilnīja kāds velis kā skaidri jaušams miglas sabiezējums, un tad viņa domāja – vai tik tas nav pats fon Mēreštrands.

Kādā no šīm rudens dienām, kad migla bija izšķīdinājusi visu universu, padarīdama to difūzu un noārdīdama kontūras, kas šķir vienu pasauli no otras un iekšu no āra, pie muzeja durvīm atkal piestāja skolēnu autobuss. Tā bija kāda samērā miegaina astotā klase, visai uzvedīgi bērni, kuri Karlīnas stāstījuma laikā nekādi nedemonstrēja savu garlaikotību, tikai gandrīz nemanāmi blenza mobilajos tālruņos un ik pa brīdim, skolotājas mudināti, pat izspieda kādu jautājumu.

Izgājuši cauri memoriālajai ekspozīcijai, viņi nonāca izstāžu zālē, un Karlīna ar lepnu žestu mudināja jauniešus pievērsties Delfīna dziesmai. Bez īpašas sajūsmas pusaudži šļūkāja gar stendiem, ķiķinādami spieda perlamutra podziņas, lai atvērtu gliemežnīcas… Te pēkšņi rāmo gaisotni saviļņoja sauciens:

– Tas nav nemaz nekāds delfīns!

– Kas nav delfīns? – Karlīna pārjautāja, sajuzdama nelāgu kamolu kā jūras ezi uznirstam kaklā un nosprostojam elpceļus. – Kā tu to domāji, puisīt, – nav delfīns?

– Šitas te, centrā, nav nekāds delfīns, – spītīgi atkārtoja briļļains sīka auguma zēns ar tumšu, sprogainu matu ērkuli.

– Mums ir ieraksts inventāra grāmatā, – teica Karlīna un juta vaigos sakāpjam karsti sarkanus plankumus. – Tas ir delfīns, kuru Melngalvju brālības tirgotājs Nordšterns nomedīja ar harpūnu ceļojumā uz Grieķiju, lika tur izbāzt, tad pārveda mājās uz Baltiju un novēlēja mantojumā savam brāļadēlam, bet tas – atdāvināja savam draugam rakstniekam fon Mēreštrandam.

– Re, kur viņam ir žaunu vāki! – Puišelis izstiepa kaulainu pirkstu. – Delfīniem nav žaunu, jo viņi ir zīdītāji un elpo ar plaušām, tāpat kā vaļi un roņi.

– Jāzepiņš mums ir uzvarējis novada bioloģijas olimpiādē, – nedaudz mulsi paskaidroja skolotāja, pārtraukdama pēkšņo ieinteresēto klusumu. Karlīna stāvēja šī klusuma centrā blakus delfīnam, kurš, iespējams, nemaz nebija delfīns, bet gan kāds nezināms žaunains viltvārdis. Pasaule turpināja griezties, durvīs vīdēja Krājuma Glabātājas melnais, pērlēm rotātais stāvs, un viņai bija jāsaņemas turpināt elpot un pavērst pārsteigtās grupas uzmanību uz ko citu. Uz kaut ko ļoti aizraujošu. Vai tiešām – uz jūras tēmu latviešu un vācbaltu literatūrā? Dunošiem deniņiem Karlīna norunāja standarta tekstu par Amfitrītes lāsta tapšanu un vēsturisko kontekstu, atsvešināti vērodama pusaudžus – kā zivtiņu baru aiz akvārija stikla.

Kad skolēni bija devušies prom, sakāpuši autobusā un nozuduši – kopā ar visu pārgudrīti Jāzepiņu, nākamo Džeraldu Darelu –, Karlīna vairs nevaldījās un šņukstēdama izplūda izstāžu zālē uz grīdas starp gliemežnīcām.

– Celies nu augšā, provinces Amfitrīte, – bez izsmiekla vai nožēlas viņai teica Krājuma Glabātāja. – Es jau piezvanīju uz Rīgu Dabas muzeja ihtiologiem, lai atbrauc un pakonsultē, kas tas īsti par lopu. Ja puikam izrādīsies taisnība – un, visticamāk, tā arī būs –, vajadzēs domāt, ko darīt. Deponēt no viņiem īstu delfīna izbāzeni būtu stulbi. Drīzāk jāmaina izstādes koncepcija. Un, kamēr nekas jēdzīgs neienāks prātā, mēs to apmeklētājiem nerādīsim.

Kā jau bija sagaidāms, Dabas muzeja ihtiologs apliecināja, ka izstādītais dzīvnieks nebūt nav delfīns, bet gan haizivs, piederīga vienai no biežāk sastopamajām rekviēmhaizvju sugām, par ko uzskatāmi liecina žaunu vāku forma, purna proporcijas un spuru izvietojums.

– Rekviēmhaizivs… – čukstēja Karlīna. – Nu jā, rekviēms manai muzeja karjerai, manām cerībām uz Muzeju biedrības Gada balvu, manam spilgtākajam triumfam nozarē…

– Tikai neskrien uz jūru slīcināties, – nošņāca Krājuma Glabātāja un aizcirta krātuves durvis.

Karlīna, protams, neaizskrēja slīcināties. Viņa aizbrauca uz Lēveni un ieguva grādu muzeoloģijā. Tagad ir atgriezusies un nodibinājusi fon Mēreštranda literārā mantojuma izpētes biedrību. Kļuvusi ironiska un skarba, bieži valkā melnas bītlenes. Taču haizivs izbāzeni fon Mēreštranda muzejs ir izslēdzis no sava krājuma un kādā saulainā vasaras dienā Jūras svētku laikā svinīgi atdāvinājis Dabas muzejam.

Dalies ar šo rakstu