literatūra

— Komandantstunda

02/04/2020

zeme no paceltā ekskavatora kausa birst lēni kā smilšu pulkstenī

Un vīlušies ir tie, kas gaidīja
Zibeni un pērkonu.
Un tie, kas gaidīja zīmes un erceņģeļu bazūnes,
Netic, ka tas jau ir sācies.

Česlavs Milošs

dienas ripo kā gultņu lodītes.¹ par laika ritējumu liecina gaisma, arvien ilgāk apspīdot formastērpus, ķiveres un aizsargmaskas, kas nosedz mūsu smirdīgos ķermeņus, taukainos matus un netīros zobus. palikušas tikai acis – dzeltenīgi urīna traipi sniegā.² 26. diena, kopš esam atstājuši mājas, neesam redzējuši ģimenes, gulējuši savās gultās, sajutuši tuvinieku miesas siltumu. 25 naktis bez sapņiem – vien melnbaltas, kroplīgas švīkas un cigarešu izdedzināti plankumi tumšajā celuloīda slānī.³

rīts ierasti sākas ar pārtikas izdali – šoreiz bez starpgadījumiem. lodes nepamet aptveres, sirds nepārplēš krūškurvi. ieelpa, izelpa. melnās MRE paciņas⁴ pārceļo no rokas rokā kā dzīvības eliksīrs. izsalkušākie tās plēš vaļā ar zobiem un agresīvi izrij tepat uz vietas. mana elpa jau vairākas nedēļas smaržo pēc konserviem. gaļa ar dārzeņiem. gaļa ar makaroniem. vistas gaļa ar rīsiem. cūkgaļa ar griķiem. maska palīdz radīt sajūtu, it kā seja būtu iegremdēta kūpošā griķu paciņā. ieelpa, izelpa.

III

āgenskalns aizturējis elpu. tukšs un nežēlīgs kā saule veras tā skatiens,⁵ cenšoties izdedzināt robus ķiveru matētajās virsmās. patruļas maršruts aptver stradiņus, stiepjas līdz uzvaras parkam, tālāk gar māras dīķi un līdz bērnu slimnīcai. finišā sagaida pusdienas un īsa spēka snauda bataljona zālienā. mēs gremdējamies atmiņās par kādu pavasarīgu mācību dienu, kad soļojām pa šīm ielām, tikpat gaismas pielietām, vienīgi gaiss toreiz smaržoja pēc ceptas gaļas un ziedputekšņiem, nevis kālija un priekšlaicīgas nāves.

pēcpusdienā mēs piedalāmies apbedīšanā. tas ir mehanizēts process, kuram laupīta jebkāda sakralitāte un emocionalitāte, atstājot tikai fiziskas sāpes, ko izjūt mūsu pārgurušie locekļi. polietilēna kokoni ar stingajām miesām tiek iestādīti zemē kā sēklas, kurām nav lemts izdīgt dzīvības plaukumā – ja nu vienīgi metaforiski, mūsu dvēseļu izpostītajos dārzos. varbūt tad mirušie ar mums beidzot runās uguns mēlēs⁶ un manī vairs nebūs baiļu, es būšu tam gatavs. zeme no paceltā ekskavatora kausa birst lēni kā smilšu pulkstenī.

komandantstunda ir iekšupvērsts laiks. iestājoties tumsai, mēs grimstam arvien dziļāk sevī, kaut ārēji saglabājam nomoda un klātbūtnes ilūziju. jutekļi nokaitēti, muskuļi deg, katrs čuksts šādā brīdī var kļūt par šāvienu, katrs netīšs pieskāriens – par nokautējošu sitienu. pagājušonakt pa vienības gatvi aulēkšiem joņoja balts zirgs, kā izbēdzis no cita laikmeta.⁷ visdrīzāk aizmiglotais prāts mani apmuļķoja, jo neviens cits to nebija redzējis. varbūt tas bija nomoda sapnis ar realitātē projicētu ainu no kādas vecas filmas?⁸

no rīta es pamostos divreiz. vispirms laukos, vasaras rītā, sajūtot meitas silto pulsu uz kakla. sieva un mamma lejā gatavo brokastis – saožu šķiņķi un vēršacis, brālis tepat aiz loga pļauj zāli. tikpat kā nemanāmi plīvo aizkari – aiz tiem slēpjas nevainīga, gandrīz caurspīdīga zilgme. man nav lemts tur nokļūt, taču tas ir piemīlīgs sapnis. varbūt tā ir dziesma,⁹ kas klusi skan austiņās, kamēr cenšos atgūties pirms rīta izvades. ar vaigu pieskaros vēsajam triecienšautenes korpusam. varbūt mani gaida vēl viena atmošanās?

Publikācijā izmantoti fotoattēli no personīgā arhīva un kadri no Stīvena Soderberga filmas Contagion (2011).

Lejupielādēt šo rakstu