punctum

Literatūra un kultūra

Klibais zirgs un nāve

Ilva Skulte

08/04/2020

 

Par Vlada Spāres stāstu krājumu Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)

Nav jābrīnās, ka literatūrā bieži tiek tēlota nāve. Lasītājos tā nemaldīgi rada pārsteigumu, empātiju un dažādas emocijas – līdzjūtību, sēras, bailes, skumjas un zaudējuma sajūtu. Literatūra šādā ziņā ir emociju mašīna, tekstā atveidotajiem notikumiem ar autora iztēles palīdzību atbalsojoties lasošā subjekta apziņā, kur tie sastopas ar viņa iztēli un eksistenciālajām bailēm. Turklāt sastapšanās ar nāvi „izdomātajā” daiļliteratūrā savā ziņā ir īsta. Vai tikpat „izdomāta” kā savējā un daudz drošāk ievainojoša nekā tuva cilvēka nāve, kas nereti liek pārdzīvot netaisnības vai vainas apziņu. Tomēr nāve literatūrā nav viennozīmīga, tāpat kā stāstos par dzīvi nāvei mēdzam piešķirt dažādas nozīmes nokrāsas, kas balstās emociju daudzveidībā. Pat ja jūtu intensitāte ir nemainīgs lielums. „Cilvēku reakcijās uz nāvi psihologi ir identificējuši bailes, nedrošību un izvairīšanos, bet vienlaikus norāda arī uz viņu vēlmi izbēgt no sāpēm, pieļāvumu par sastapšanos ar kādu pārsteidzošu noslēpumu vai saiti ar mirušajiem mīļajiem, vēlmi ziedot sevi kādam lielākam labumam un lielākas vērtības piešķiršanu dzīvei visā tās īsumā, vai vienkāršu nāves akceptēšanu, jo tā ir daļa no dabiskā dzīves procesa,” raksta literatūrzinātnieks Džozefs Karols.1

Vlada Spāres krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu nāve skar gandrīz vai katra stāsta varoņu dzīvi. Tā ir dažāda, dažreiz arī iedomāta vai iztēlota. Sev līdzi tā nes tukšumu un to dīvaino absolūti citādā nojausmu, ko likteņu naratīvu džungļos, šajā sarežģītajā, bet salīdzinoši ierastajā, mīļajā un omulīgajā stāstāmā pasaulē, spēj nodrošināt kāds neloģisks pavērsiens, stulba kļūda vai nesaprātīga vēlme, kas cilvēkiem liek izskatīties kā nožēlojamām marionetēm un smieklīgiem izgudrotājiem arī pašu stāstos un likteņos. Jā, tieši tā – rakstnieks, kuram stāstu stāstīšana ir profesionāls pienākums, modelē savu varoņu likteņus reizē no iekšpuses un ārpuses, parādot, kā sevi „domā” un „jūt” viņi paši (principā tāpat, kā vairums līdzcilvēku) un kā viņu izvēļu veidotā lauzītā trajektorija nevadāmi tuvojas tam, ko autors saskatījis kā (stāsta) beigas. Šeit viņš īstenībā ir demiurgs, kas spēlējas ar likteni un galu, inscenējot stāstus kā viduslaiku exemplum (pietrūkst tikai morāles) un piedāvājot ieņemt lasītāja pozīciju ar to pašu postmoderno splīnu, kas vienlaicīgi izstaro gan psihoanalītiskās (Eros un Thanatos), gan filozofiskās (kad autors ir miris), gan judeokristietiskās (ar grēku saistītas ciešanas) zināšanas un… apjukumu, ciktāl aiz stāstu varoņiem varam samanīt paša rakstnieka, kādas paaudzes vai visas sabiedrības vaibstus, kādi tie atklājas iejūtīgam, rūpīgam novērotājam. Ja stūrainais zirga gājiens šaha partijā ir nesaprotams, bet autoritatīvi normatīvs, tad viņa klibā (āža?) kāja demonstrē riskantu iespēju sacelties, kad tālākais paliek neskaidrs, jo tur ir tas citādais, par ko neviens – ne mirušais varonis, ne autors, ne jebkurš cits, kurš vēl nav miris, – neko sakarīgu nevar pateikt.

Tādēļ interesantākie krājuma stāsti nav tie, kuros nāve rada izmaiņas apkārtnē un apkārtējos, pārstartējot cilvēku attiecības un likteņus, vai tie, kuros nav īsti pateikts, ka nāve eksistē (vispār vai kā noticis fakts), bet tie, kuros nāve ir izdomāta vai varētu būt izdomāta, ciktāl atveidoto varoņu dvēseles stāvoklis ir manāmi izmainīts, lasi: psihiski/sirreāli novirzīts. Tāds negaidīts pavērsiens ir, piemēram, stāstā Nelaimes putns, kura varonis Leons aizkustinoši rūpējas gan par savu izdomāto trusīti līdz viņa izdomātajai nāvei, gan par savu jauno draugu – nelaimes putnu. Jāatzīst, ka autors, kura uzstājīgums attiecībā uz Tanata klātbūtni mūsu ikdienā sāk jau traucēt, ir pratis lieliski attēlot realitātes (un dzīves) trauslumu. Līdzjūtība, ko izraisa šis stāsts, ir jo īstāka tādēļ, ka tā ir saistīta ar pārsteigumu un nezināmo, kā jau situācijās ar nāvi pieklājas. Tas pats attiecas uz vairākiem stāstiem, kuros autora skatiens seko līdzi cilvēkiem ar smagi slimiem tuviniekiem. Ar tiem lasītājam ir viegli identificēties, lai arī (vai tieši tādēļ, ka) dažādās situācijas ir shematiski skaidras. Ja stāstā Viena rindiņa no „Odisejas” meitene, kuras puisis, visticamāk, nepārdzīvos operāciju, sabāž mēteļa kabatās akmeņus, tad citos stāstos kādreizējie vai esošie partneri drīzāk rūpējas par sevi.

Kā jau nereti latviešu literatūrā ierasts, stāstos traucē autora maz maskētie nolūki, kas izpaužas kā pārlieka krāsu sabiezināšana un stereotipizācija (krājumā izteikti mēģināts „lasīt” no dzīves, bet tipizācija un stereotipizācija nav viens un tas pats, masu laikmeta beigās no stereotipiem jābaidās tāpat kā no nāves), tomēr tos izglābj autora vērotāja uzmanīgums (vairāki tipi liekas kā nule Rīgas ielās noskatīti, un pati Rīga pati par sevi ir rūpīgi izzīmēts vide) un stāstnieka talants.

Vladis Spāre raksta ļoti labi. Apraksti atstrādāti interesantiem tēliem un trāpīgiem vārdiem, iekrāsojot noskaņu bez liekām detaļām. Dialogi šī rakstnieka darbos vienmēr dzīvo it kā paši savu, neatkarīgu dzīvi, tie ir dinamiski, precīzi un stilistiski tīri – ciktāl nu vispār iespējams atdarināt dažādu paaudžu sarunvalodu, par ko šo rindu autorei ir zināma skepse (vai arī vienkārši pietrūkst zināšanu). Liela daļa stāstu patiesībā balstās tikai vienā pamatīgā dialogā, kurā lasītājs uzzina gan par varoņiem, gan esošo situāciju, gan liktenīgo nejaušību, kas ir stāsta centrā. Nāve tajos nav attēlota tuvplānā, bet gan metonīmiski pārnesta kādā priekšmetā, žestā vai pašā runāšanas faktā, kas visbiežāk izraisa spēcīgas jutekliskas asociācijas un uz ko rakstnieks koncentrē savu skatu tā, lai tas kļūtu par īsto emociju izraisītāju: vai tās būtu skābās (!) zemenes slapjā avīžpapīra tūtiņā, ko brālis atnesis uz slimnīcu savam mirušajam brālim, vai žests, ar kādu dzērājs kaimiņš izlidina pa logu savu suni vai (kamēr) kaimiņu dzīvoklī pakaras jauna narkomāne, vai arī saruna, kurā kāds, kuram sāp, mēģina izrunāt savas sāpes, ciešanas, vainas apziņu un bailes tā, lai tās mitētos, bet, šķiet, neveiksmīgi.

Kā nojaušams no piemēriem, krājuma stāstos krāsas ir nereti sabiezinātas, ielūkojoties sabiedrības izstumto dzīvēs, kuru skaudrums nāvi atklāj vēl citā veidā. Piemēram, stāstā Kamēr krītam varonis ir bezpajumtnieks ar pūstošu kāju, kurš izrādās absolūti sociāli neaizsargāts. Te parādās, kādēļ Spāres darbi ievirzīti kā atmaskojoša sabiedrības kritika: kaut arī cilvēka dzīvība vārdos tiek atzīta kā vērtība (respektīvi, lasītājam viņi jāžēlo), tā izrādās nesvarīga kā valstij (par kuru esam cīnījušies), tā līdzcilvēkiem (kurus mīlējām). Un, lai arī vainošanas diskurss Latvijā nav nekas neparasts, pārsteidzošākais un paradoksālākais ir tas, ka tieši šajā brīdī izrādās, ka stāsti nemaz nav par līdzjūtību, bet gan nāvi. Uz mirkli izsapņota un izdomāta no atmiņām iznirst sabiedrība, kāda tā bija, kad varoņi bija jauni, nebija zaudējuši dzīvē kā spēlē (šī dzīves konceptualizācija ir pretēja dzīvei kā stāstam) un nebija kļuvuši sīki, pakļaujoties iegribām, sekojot mirāžām vai nespējot pieaugt utt.

Interesanti, ka bezpajumtnieki atceras Brasas tilta aizstāvēšanu. Interesanti, ka pēdējā stāsta varonis paliek viens, raugoties pāri Daugavai uz Preses namu no Lielā Kristapa kāpnītēm… Interesanti, ka titulstāsta varonis, visu pazaudējis, nejauši satiek un pēc kafijas šķiras no jaunības mīlas pie Bastejkalna, lai (acīmredzot) dotos pielikt savai dzīvei punktu. Šādi attēlojot sabiedrību, Vladis Spāre nav emocionāls un necenšas izraisīt emocijas citos. Pamatā ir absolūti nopietni, racionāli apsvērumi, kuros nāve nav beigas, bet vienkārši nekas. Loģisks paradokss. Varbūt sākums. Bet domāt vajadzētu par dzīvi.

  1. Carroll J. Death in literature. Evolutionary Perspectives on Death. Ed. by T. K. Shackelford, V. Zeigler-Hill. Springer, Cham, 2019. Pp. 137–159.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu