Meditācija uz Rīdzeni
Viesnīca ciet
Viesnīcā nekas nenotiek
Viesnīca nes izžuvušas upes vārdu
Tukša kā kapliča
Ūdens nemazgā putekļus no atbraucēju kājām
Tukšām kā kapliča
Logos nemiedz acis no skata uz katedrāles zeltu
Tukšu kā kapliča
Tukšu kā zelts
Tukšu kā tukšums
Tukšu kā skats
Paveras priekšā izpalikušās iespējas
Neslēpjas palagos netin noslēpumos neiebalzamē ar Melno balzamu no bāra
Viesnīcā nekas nenotiek
Viesnīca, ciet!
Meditācija uz kapliču
Iemācies tak sarunāties ar cilvēkiem
Saka pretīga sfinksa ar Lemberga galvu
Man salst
Kad es mēģinu runāt ar cilvēkiem es sašķīstu spoguļu lauskās
Par ko nevar runāt
Par to jāizbeidz satraukties
Teicis droši vien Vitgenšteins
Nelasīju
Kauns
Nav nekā īpaša būt nesaprastam
Sāpes liek pārprast un sāpēt tālāk
Naivi cerot ka sāpju dzelmē ir sapratnes atslēga
Parasti nav
Parasti sirds ir stikla piramīda
Spoguļojas un uzdod pretīgas mīklas
Sūta saprasties ar cilvēkiem
It kā tur upe vēl čalotu
It kā straume vēl jebkur nestu
Bļaģ it kā vēl jebkas
Manas rokas ir cauras
Lai gan mēģināts it kā nav zaudēts
Lai gan parasti ir
Vismaz mirušajiem ir
Viņiem vienmēr ir ellīgi daudz
Par ko ņirgt
Meditācija uz mirušajiem
Kad mirušie nolemj padzīt velnu, tie iečukst kādam dzīvajam ausī:
„Ģēnij! Tu piederi Mūžībai! Kruta!”
Un tad mirušie, protams, ilgi un garšīgi ņirdz, iespieduši seju Mūžībā, kam tāpat pieder viss. Bet virszemē jaunie ģēniji palēkdamies skrien garām rotaļām, mammām, garām mājām un sievām. Aizmirst ieskatīties acīs, sejas neatpazīst, neredz prieku, neredz iekāri, tikai palēkdamies arvien augstāk
Skrien
Skrien
Skrien
Līdz ietriecas
Mūžībā ar seju
Un mirušie ņirdz
Meditācija uz dzeju
Dzeja LOL
Dzeja LOL
Dzeja LOL
Dzeja LOL
Vakardien es nācu ar pilnu glāzi Melnā balzama
Pa ielām, kas bija kā izslaucītas no atbildības.
Tad es piesēdos Raiņa piekājē,
Jo es te, protams, vienmēr piekāpju,
Kad man vajag meditēt uz piramīdām vai, LOL, dzīvi.
„Vai Jums nebija grūti būt precētai ar pieminekli?”
Es jautāju Aspazijai, lai gan man liekas, ka mēs pārgājām uz „Tu”.
„Es nezinu, kas ir grūti, un es nezinu, kas ir viegli,”
Viņa man saka, viss mīklaini,
Arvien.
Jau atkal ir vēls vakars un man jau atkal jāiet mājās.
Iešu mājās un rakstīšu dzeju.
LOL
Meditācija uz piramīdu un aci
Tas, teiksim, ir tikai fotoaparāts
Nav nekāds simbols
Acs, kas vērsta pret piramīdu un tās korē atspīd
Nav nekāds simbols
Lūk, varētu, vai ne, domāt
Būtu gan šobrīd labāk par sevi domāt
Ja jau ir laiks un ir vieta
Un ir jādod taču iespēja
Arī simboliem kādreiz pašiem lemt
Vajag ņemt
Vērā
Simbolu vēlmes
Un nākotnes izvēles
Vajag ļaut savu vaļu
Kaut tīri simboliski ļaut
Tā jau viss ir vaļā
Tikai viss ir ciet
Meditācija bez piramīdas
Vai jums nav grūti
Kad jūsu sirds ir piramīda
Ir taču citas formas
Mazāk neērtas
Maigākas
Jums taču skolā mācīja
Meitenēm vajagot būt maigām
– ha –
Tas ir štrunts
Tā ir kārtējā gultne bez upes
Par ko mums vairs nevajag domāt
Pie sažuvušām viesnīcām
Vajag būt ūdenim
Vajag būt ūdenim
Vajag būt ūdenim
Vajag, lai izkūst ūdenī ledus piramīda
Vajag, lai beidzot pārstāj būt auksts