punctum

Literatūra un kultūra

Kāpēc ir tik ļoti bail

Katrīna Rudzīte

27/04/2020

 

Dzejnieces Katrīnas Rudzītes debijas krājums Saulesizplūdums 2015. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā Spilgtākā debija literatūrā. Rudzītes dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā. Dzejniece darbojas apvienībā Sieviešu stendaps. Ir studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban Kultūras akadēmijā studē maģistra programmā Kultūras un starpkultūru studijas. Šonedēļ veikalos būs pieejams Rudzītes otrais krājums Ērti pārnēsājami spārni, ko laiž klajā izdevniecība Neputns.

Ieva Viese

 

 

Es domāju, mēs varētu uzsākt sarunu par tēmu, kas daudziem cilvēkiem šobrīd ir aktuāla, – par vienatni. Kad lasīju tavu jauno krājumu Ērti pārnēsājami spārni, man radās priekšstats, ka, salīdzinot ar debijas krājumu, šajos tekstos ir vairāk vienatnes, mazāk liriskās personas izteikšana caur attiecībām, mazāk dzejoļu, kas rakstīti „mēs” formā. Vai tu tam piekrīti?

Varu teikt, ka šajā grāmatā mēģinu būt godīgāka pati pret sevi, un tas ir ļoti grūti. Lai cik tas būtu pārsteidzoši – ņemot vērā, ka arī savas pirmās grāmatas sakarā esmu dzirdējusi komentārus par neērtu emocionālu atklātību, kas tur it kā parādoties, – man šķiet, ka tajā es tomēr ļoti daudz esmu slēpusies, neapzināti mēģinājusi rakstīt lielās poētiskās abstrakcijās. Līdz ar to „mēs” forma lietota kā tāds neapzināts mēģinājums abstrahēties no tā, kas patiešām notiek vai kā es patiešām jūtos, un man liekas, ka jaunajjā krājumā es spēju būt vairāk kontaktā ar realitāti un līdz ar to arī pati ar sevi. Es esmu vairāk klātesoša – ne tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet arī attiecībās pati ar sevi.

 

Par kādu personu, par kādiem cilvēkiem tu raksti?

Vispirms noteikti es rakstu par sevi. Kaut gan te jāatzīmē, ka manu tekstu liriskā varone nav uztverama viens pret viens ar mani kā personu. Man šķiet, cilvēki to mēdz diezgan bieži pārprast. Jāsaka arī, ka robeža starp mani kā konkrētu personu un jau izdomātiem tēliem bieži ir neskaidra. Varbūt pat man pašai. Visu šo gadu laikā, kamēr dzejoļu krājums tapa, es esmu domājusi, kā man pietrūkst latviešu literatūrā vai tieši dzejā. Vispirms jāsaka, ka, manuprāt, mums ir ļoti daudzveidīga un vispār kruta dzeja, īpaši, ja runājam par formālās izteiksmes līdzekļiem. Bet vienlaikus man ļoti pietrūkst tādu pieredžu atspoguļojuma, ar ko es pati tiešām varētu identificēties. Domājot ne tikai par mentāliem stāvokļiem, bet arī par tādām ikdienai pietuvinātām lietām. 

Pietrūkst sievietes, iespējams, jaunas sievietes pozīcijas, kas būtu nevis kultūras priekšstatu atspoguļojums vai refleksija par to, kādai šai sievietei būtu jābūt vai kāda viņa īsti nespēj būt, bet kaut cik reālas, autentiskas sievietes pieredzes atspoguļojums. Un tas nav vienmēr skaisti vai ērti. 

Man pietrūkst mēģinājumu paskatīties uz to, kā patiešām ir. Ja jāmēģina formulēt konkrētāk, tad droši vien tās ir sievietes attiecības ar savu ķermeni, attiecības ar seksualitāti. Varbūt tam esmu mazāk pieskārusies šajā grāmatā, bet viena lieta, kas mani ļoti interesē un par ko esmu daudz domājusi, kā to varētu mēģināt risināt dzejoļos, ir arī attiecības ar slimību, tas, kā gan ķermeniskas, gan emocionālas pieredzes ietekmē slimība. Jā, mani vispār interesē tādas ļoti konkrētas un iemiesotas cilvēciskas pieredzes. Bet par tām rakstīt, protams, ir ļoti, ļoti grūti, lai tas nebūtu banāli, klišejiski vai garlaicīgi un lai izvairītos no nonākšanas briesmīgās abstrakcijās. Lietu, kuras varbūt arī nevajadzētu poetizēt, poetizēšanā.

 

Vai tev ir minējums, kāpēc par šīm tēmām ir tik grūti runāt?

Sociālpolitiskais konteksts varētu būt viens iemesls. Man šķiet, ka Latvijas sabiedrība joprojām ir ļoti konservatīva. Tu vari ne tā pakustēties, ne tādus vārdus izvēlēties vai ne tā izskatīties kādā brīdī, un ir skaidrs, ka tavs mērķis ir bijis kaut ko provocēt un kādu šokēt. Arī tad, ja tev pašai tas vispār nav ienācis prātā. Pastāv ļoti skaidras idejas par to, kā visam ir jābūt, kā ir pareizi. Līdz ar to mēs galvenokārt arī runājam par to, kā vajadzētu būt, no kaut kādām nosacītām pieņēmumu un pareizības pozīcijām. Es domāju, mēs bieži pat īsti neprotam runāt par to, kas atšķiras no tā, kā vajag un kā ir pareizi, jo mums, piemēram, vienkārši nav vārdu.

Un vēl – vismaz man tas ir ļoti personiski, kāpēc ir grūti runāt par lietām vai mēģināt runāt par lietām godīgi. Man droši vien tāpēc, ka vienkārši ir ļoti kauns. Lai cik daudz es būtu ar sevi mēģinājusi strādāt, tostarp psihoterapijā, un lai cik brīnišķīgi cilvēki man pēdējos gados būtu apkārt, ļoti bieži es izjūtu gandrīz fiziski sajūtamu kaunu. Lai kā es arī saprastu, ka tam varbūt nav iemesla. Un man šķiet, ka rakstīšanas process ir apzināti mēģinājumi ar to kaut ko darīt. Mēģināt virpināt to diedziņu un saprast, kāpēc ir tik ļoti kauns. Kāpēc ir tik ļoti bail.

 

Tu darbojies arī apvienībā Sieviešu stendaps. Vai šī pieredze ietekmē tavu dzeju? Un kāda ir nozīme šim kolektīvam kā kopienai?

Pilnīgi noteikti. Tas varbūt varētu šķist dīvaini, bet es vispār redzu dzejoļus un stendapu kā viena spektra divas puses. Vienā pusē ir joki vai smiešanās, lai gan es nebūt nedomāju, ka stendaps ir nepieciešami smieklīgs, un otrā pusē ir dzejoļi. Grūti pateikt, kā tieši stendaps ir ietekmējis to, kā es rakstu, bet stendaps ir ļoti ietekmējis to, kā es vispār jūtos, tas ir lielā mērā paplašinājis robežas tam, par ko es vispār varu runāt. Tas ir devis milzīgu brīvības sajūtu – tas, ka es varu uzkāpt uz skatuves un stāstīt stāstu, arī apzinoties, ka manas pieredzes, iespējams, ir ļoti atšķirīgas no to sieviešu pieredzēm, ar kurām esmu līdz šim sastapusies literatūrā, kino, teātrī, vispār jebkur.

Bet, ja tu jautā tieši par kopienu… Sieviešu stendaps ir kopiena, kas iestājas par noteiktām idejām, par sieviešu tiesībām, par vienlīdzību sabiedrībā, par to, lai mums būtu platforma vai telpa, kur mēs būtu gatavi dot balsi arī grupām, kas līdz šim nav tikušas sadzirdētas. Tas arī var notikt caur valodu. Un‌ ‌šī‌ ‌kopiena‌ man ‌ir‌ ‌devusi‌ ‌ļoti‌ ‌daudz‌ ‌drošības‌ ‌sajūtas‌ ‌un‌ ‌atbalsta.‌ ‌Man‌ ‌šķiet,‌ ‌ka‌ ‌Sieviešu‌ ‌stendaps‌ ‌ir‌ ‌pirmais‌ ‌kolektīvs‌ manā ‌dzīvē,‌ ‌kur‌ ‌es‌ ‌esmu‌ ‌jutusies‌ ‌vairāk‌ ‌vai‌ ‌mazāk‌ ‌droši‌ ‌un‌ ‌pieņemta.‌ ‌Stendaps‌ ‌man‌ ‌ir‌ ‌devis‌ ‌daudz‌ ‌brīvības‌ ‌caur‌ ‌tādu‌ ‌lielu‌ ‌ievainojamību,‌ ‌ko‌ ‌es‌ ‌sev‌ ‌esmu‌ ‌ļāvusi‌ ‌piedzīvot‌, uz skatuves runājot par patiesībā dažkārt ļoti grūtām un sāpīgām lietām.‌ ‌Stendapā‌ es‌, protams, esmu arī mēģinājusi‌ ‌to‌ ‌pavērst‌ ‌tā,‌ ‌lai‌ ‌būtu ‌smieklīgi un kaut cik viegli uztverami,‌ ‌piemēram,‌ ‌runājot‌ ‌par‌ savām ‌depresijas‌ ‌epizodēm.‌ Bieži ir‌ ‌sajūta,‌ ‌ka‌ par to runāt ir‌ ‌nepareizi‌ ‌vai‌ ‌uzbāzīgi,‌ ‌un‌ ‌vienkārši‌ ‌ir‌ ‌ļoti‌ ‌kauns.‌ ‌Un‌ ‌stendaps‌ ‌ir‌ ‌palīdzējis‌ ‌šo‌ ‌kaunu‌ ‌vai‌ ‌bailes‌ ja ne ‌pārvarēt, tad noteikti ievērojami mazināt.‌ 

 

Vai tu redzi arī literāro vidi kā kopienu?

Literatūras vide noteikti eksistē, un tā ir arī kaut kāda kopiena. Tas vispār ir interesanti. Es droši vien par literatūras vidi domāju kā tādu, kurā ļoti ilgu laiku esmu jutusies mazāk neiederīga nekā jebkur citur, tomēr es tajā īpaši neiederos vai nejūtu sevi kā tās daļu. Es labprāt justos citādi. Bet tas lielā mērā ir arī tāpēc, ka man vispār ir grūti just kādu saikni ar lielāku cilvēku kopumu. Man tiešām tas ir grūti. Man ļoti patīk dažādi konkrēti cilvēki. Es kontaktējos ar atsevišķiem cilvēkiem, ar kuriem sarunāties man patīk vai vienkārši ir interesanti. Es nezinu, tam ir daudz visādu iemeslu. Arī tas, ka man ir pietiekami noslēgts dzīvesveids, problēmas ar sociālo trauksmi. Kas ir īstenībā ļoti nozīmīgi. Tieši šobrīd, kad dzīvojam izolācijā jau vairāk nekā mēnesi, es sevi mazliet vainoju par visām tām, teiksim, grāmatu atvēršanām, uz kurām es centīgāk sevi nemudināju aiziet un kas man noteikti beigu beigās būtu visai patikušas. Būtu bijis forši dzirdēt autoru lasījumus. Arī socializēšanās aspekti, ļoti iespējams, būtu izrādījušies patīkami. Bet, lai darītu šādas lietas, man ir diezgan jāsaņemas, tas ir apzināts darbs sev teikt, ka rīt būs šis pasākums, un tu zini, ka gribi turp aiziet, un tas būs riktīgi bailīgi, tomēr to vajadzētu saņemties darīt. Reizēm man izdodas sevi pierunāt un reizēm ne.

 

Kādas ir tavas attiecības ar dzeju kā tekstu?

Cik es sevi atceros, esmu to jutusi kā kaut ko ārkārtīgi mierinošu. Zināt, ka eksistē tāda pasaule, kurā cilvēki domā gana atšķirīgos veidos nekā tajos, ar ko es varbūt sastopos ikdienā, brīžiem arī līdzīgos veidos kā es pati. Ir mierinoši to lasīt. Man ļoti patīk dzeja. Es gribu, lai dzejas ir vairāk.

 

Tu mēdz arī paust savu viedokli publiskajā telpā recenzijās, rakstos, sociālajos tīklos. Nesen tu arī uzstājies ar runu Sieviešu solidaritātes gājienā. Esmu novērojusi, ka viedoklis, ko paud, nāk caur ļoti personisku pieredzi. Cik svarīgi tev ir paust savu viedokli? 

Patiesībā man tas ir ļoti svarīgi. Es gan reizēm domāju, ka būtu vairāk jāraksta dzejoļi, un tikai tad visas šīs pārējās lietas. Bet man ir ļoti, ļoti svarīgi gan publiski komentēt sabiedrībā notiekošus procesus, gan reflektēt par savu pieredzi. Nevis tāpēc, ka tas, ko es domāju vai varu izanalizēt no, piemēram, antropoloģiskas perspektīvas, jo esmu to mācījusies darīt, būtu tik ļoti svarīgi. To var arī daudzi citi cilvēki. Bet joprojām ir konkrētas lietas vai problēmas, kuras ir ļoti aktuālas. Bet mēs par to īsti nerunājam, mēs to neproblematizējam publiskajā telpā, vai arī, ja par to runājam, tad ļoti bieži to dara cilvēki no malas, kurus tas patiesībā neskar, un tad nereti ir kaut kāds viens pareizais veids, kā par to runāt. 

Mums joprojām lielā mērā ir aktuālas tādas it kā mainstream problēmas kā vardarbība pret sievietēm, arī visi vājprātīgie stereotipi, kas ir kultūrtelpā, par to, kā sievietēm būtu jāizskatās, kā jāuzvedas, kādās attiecībās jābūt. Kas viņām ir un kas nav jādara. Es nekādā ziņā nesaku, ka Latvijā nekas netiek darīts, lai šīs problēmas risinātu, bet man liekas šokējoši, ka liela daļa sabiedrības joprojām apgalvo, ka tās ir muļķības, ka šādas problēmas nemaz nepastāv vai ir krietni pārspīlētas. Man šķiet, mēs Latvijā esam drusku iestrēguši feminisma otrajā vilnī. Visas šīs lietas ir ļoti svarīgas, un par tām ir svarīgi runāt un iestāties, un es arī to gribu mēģināt darīt. Bet reizēm man ir tādas lielas dusmas, ka ar šīm problēmām mums jau tā kā vajadzētu būt kaut cik tikušiem galā kā sabiedrībai. Un šobrīd jau vajadzētu vairāk domāt par citām lietām. Piemēram, visi LGBTQ jautājumi ir ļoti svarīgi, bet par maz iztirzāti.

Ja vēl tieši par personisko, esmu mēģinājusi reflektēt savos tekstos… Man ir daži raksti Satori, un arī sociālajos tīklos es reizēm kaut ko ierakstu par savu pieredzi ar slimību, respektīvi, kā tas ir dzīvot ar ļoti nopietnām redzes problēmām, par to, ka mūsu sabiedrība par to nedomā, mēs neko daudz nedarām, lai arī šajā ziņā mazinātu visādus stereotipus, maldīgus priekšstatus un bailes, mēs politikas līmenī īpaši nestrādājam pie tā, lai padarītu izglītības sistēmu un darba tirgu vairāk pieejamu. Neilgus laika posmus esmu dzīvojusi ārzemēs, varu salīdzināt, kā bija, piemēram, Somijā, kāda ir vide vai cilvēku attieksme tur, un man šķiet vienkārši neticami, ka Latvijas situācija joprojām ir šāda.

Reizēm es domāju par to, vai savos izteikumos neizklausos pārāk agresīva vai uzbrūkoša. Nu, tas „stulbās feministes vienmēr izdomā problēmas, beidz būt tik negatīva!” naratīvs. Bet man šķiet, tā ir manipulācija, sabiedrībai vienkārši ir ļoti nēerti par šīm lietām domāt. Un vienmēr, kad tu saki kaut ko, ko kāds nevēlas dzirdēt, tevi var nosaukt par kašķīgu pusaudzi, kašķīgu feministi, kašķīgu vēl kaut ko. Neesi tik pārjūtīga! Kaut gan patiesībā to ļoti bieži saka cilvēki, kuri nevar iedomāties, kā tas ir, ka tu katru dienu saskaries ar visām šīm problēmām. Ka tev ir jāpārliecina citi cilvēki, ka tu esi ok un tava dzīve ir ok, un tu vari darīt lietas. Apjausma par to, ka šāda veida problēmas tepat mums blakus eksistē, ir tomēr salīdzinoši maz sastopama. Tāpēc man šķiet svarīgi par to visu runāt, es par to gribētu runāt vairāk. Bet tas ir arī ļoti grūti. Un es gribētu, lai citi cilvēki par šīm lietām domātu un runātu vairāk. Es negribētu, ka man vienmēr šīs sarunas jāatver vai kāds jāiedrošina.

Kāpēc man patīk par to runāt Sieviešu stendapā? Tur es tos stāstus izstāstu pati. Es varu iekļaut gan tās lietas, kas ir grūtas un sāpīgas šajās pieredzēs, gan runāt par to, ka un kā es esmu stipra, kā es tieku galā ar lietām un kaut ko risinu, gan arī vienkārši smieties par to, kas ir absurdi. Un man pašai ir kontrole pār šo stāstu. Jo bieži vai nu mēs nerunājam vispār par kādu neērtu lietu vai problēmu, vai runājam tādā žēlojošā un skumjā veidā – ak, šausmas, cik briesmīgi. Bet pasaule ir ļoti ambivalenta. Cilvēki ir ļoti ambivalenti, un viņu pieredzes ir ļoti sarežģītas un daudzslāņainas. 

 

Cik lielā mērā tev šķiet, ka šīs mūsu personiskās izvēles, ar ko dalīties, ir politiskas?

Te, protams, varētu atsaukties uz klasisko feminisma saukli, ka personiskais ir politisks. Un es domāju, ka tieši tā arī ir. Tas, cik ļoti tu to izjūti, protams, ir arī atkarīgs no tā, kurā sociālajā lokā tu atrodies, kādām sociālajām grupām piederi, kas ir tās tavas pieredzes. Ja tu, piemēram, ieposto Facebook bildi, kurā laimīgi ar saviem bērniem krāso Lieldienu olas, tas ir vienkārši tāds jauks personisks ieskats tavā ikdienā, cilvēki to laiko, priecājas, un nekā politiska tur šķietami nav. Bet tā jau gluži nav. Tas lielā mērā signalizē par to – jo īpaši, ja 50 000 cilvēku ko tādu ir publicējuši, – ko mēs šajā dienā sagaidām. Bet ko darīt tad, ja tava pieredze ir atšķirīga? Tas vienlaikus ļauj cilvēku lokam, kas lasa tavus ierakstus, ieskatīties tavā ikdienā un dzīvē un arī iezīmēt plašākas sociālpolitiskas aprises. Ne vienmēr tās ir problēmas. Teiksim, Ziemassvētkos, kurus es pavadīju ar tuvu draudzeni, kas bija brīnišķīgi, es biju ielikusi Facebook bildīti, kur sēžu pie viņas uz dīvāna, un pierakstījusi, ka ir forši pavadīt svētkus ar cilvēkiem, kuri tev tiešām patīk. Tas ir it kā ļoti personiski, ieraksts bija redzams tikai maniem Facebook draugiem. Vienlaikus es domāju, ka tur ir vēl citi līmeņi. Iespējams, arī citi gribētu darīt līdzīgi, bet nevar saņemties, jo Ziemassvētkus taču visi svin ar ģimeni, un, atverot Facebook, tu to ļoti skaidri redzi. Bet kurš saka, ka jādara tieši tā?

Un man liekas, ka literatūrā ir līdzīgi. Ka arī subjektīvas un dziļi privātas lietas, par ko mēs rakstām, vienlaikus kaut kādā mērā ir politiskas.

 

Vai drīkstu pajautāt par tavu lasīšanas ķermenisko pieredzi? Kā tā ietekmē teksta uztveri?

Šobrīd es lielākoties lasu tekstus e-grāmatās vai līdzīgā formātā, lai tie ideālā gadījumā varētu nonākt manā Kindle aplikācijā, un tad es tekstu varētu lasīt, palielinot burtus. Man jau diezgan daudzus gadus vairs nav fizisku grāmatu lasīšanas pieredzes. Man negribas par to domāt kā kaut ko traģisku vai briesmīgi bēdīgu, un es ārkārtīgi priecājos, ka dzīvoju tieši šajā vēstures brīdī, kurā ir daudz visādu tehnoloģiju. Bet tas noteikti maina teksta uztveres pieredzi, un tas nav patīkami. Pašas rakstīto tekstu sakarā varbūt palīdz tas, ka teksts jau vienmēr it kā ir bijis manā galvā. Teksts tur veidojas, un tad es to pierakstu. Lasot es salīdznoši ātri nogurstu, man diezgan bieži sāp galva, un daudzi teksti arī nav pieejami formātos, kādos es varētu lasīt, tas laikam ir vissliktāk, jo nevaru izlasīt visu, ko gribētu. Vēl man ir žēl, ka nevaru nopietni mēģināt rakstīt prozu, tas ir, es reizēm kaut ko iesāku, bet saprotu, ka man fiziski nav tik daudz spēka, lai varētu strādāt ar lielu teksta apjomu, īpaši, ja nezinu, vai tur vispār kaut kas jēdzīgs varētu sanākt, tāpēc mēģinu visādas prozas idejas integrēt dzejoļos. Man joprojām ļoti patīk grāmatas kā objekti, man skapī ir visādas grāmatas. Es varētu no tām atbrīvoties, atdot citiem, kas par tām noteikti būtu priecīgi, bet es negribu tā darīt. Es droši vien kādreiz arī labprāt atkal ieviestu grāmatplauktu. Īpaši tagad, kad ir biežas sazvanīšanās Skype, es daudz par to domāju un apskaužu cilvēkus par to, ka viņi sēž ar saviem grāmatplauktiem fonā, es arī tā gribu! Man arī ļoti pietrūkst grāmatu smaržas. Es mēdzu vienkārši šķirstīt grāmatas un smaržot to lapas.

Bet vai tas kaut kā īpaši ietekmē dzejoļu rakstīšanu? Man liekas, ka ne. Rakstīšanas ar roku man nepietrūkst. Izņemot, ja es domāju par akadēmiskiem darbiem, man ir tāda iztēles aina, ka tad, ja es varētu šobrīd tā lasīt, es būtu no tiem cilvēkiem, kam viss ir nokrāmēts un nolīmēts ar piezīmju lapiņām. Tas atspoguļotu realitātē to, kas ir manā galvā. To milzīgo haosu, kas ir ļoti biedējošs un reizē ļoti radošs. Bet realitātē ir tikai mans dators un reizēm kāda grāmata, ko es nelietīgi izmantoju par peles paliktni.

 

Un kāda ir tava kārtība datorā? Viss pa mapēm salikts vai arī nokrāmēts?

Nē, tur nav viss salikts kārtīgi pa mapēm! Dzejoļus es arī rakstu it kā haotiski. Es ilgu laiku dzīvoju ar dzejoļu idejām. Un man ir viena vai divas rindiņas. Vai reizēm pat vispār tikai ideja par to, ko gribu uzrakstīt. Tad es pierakstu vai nu tās rindiņas, vai ideju, un dzejolis aug manā galvā, es laiku pa laikam pierakstu mazus fragmentus, un tad ir brīdis, kurā piesēžos no fragmentiem salikt veselumu, kad tas manā galvā ir izveidojies. Un, lūk, man ir šis Word dokuments – tas noteikti ir briesmīgi, un par to vajadzētu just milzīgu kaunu, un kāds teiktu, ka īsti dzejnieki tā nedara, tāpat kā visi īsti dzejnieki pārzina pantmērus, – kur man vienkārši ir samestas daudzas rindiņas un negatavu dzejoļu fragmenti, un tad,‌ ‌kad‌ ‌tur‌ ‌jau‌ ‌ir ‌par‌ ‌daudz‌ ‌lapu,‌ ‌tad‌ ‌es‌ ‌vienkārši‌ ‌uztaisu‌ ‌jaunu‌ ‌dokumentu…‌ Tad, kad es jūtos, ka šodien varbūt esmu gatava uzrakstīt šo konkrēto dzejoli, es atveru Word dokumentu, kur viss ir samests, atveru jaunu lapu un tur iekopēju to, kas man ir šim dzejolim. Un tad es rakstu šo dzejoli. Man reizēm liekas, ka veids, kā es strādāju, ir tik haotisks un neorganizēts, ka vispār ir pārsteigums, ka es kādreiz kaut ko arī izdaru un kaut kas nonāk vākos.

 

Kurā brīdī tu saprati, ka Ērti pārnēsājami spārni ir gatavi?

Pēc tam, kad iznāca Saulesizplūdums, es nerakstīju kādus divus gadus. Grāmata iznāca 2014. gadā, un tagad ir 2020. gads; sanāktu, ka šī grāmata ir tapusi sešus gadus, bet reāli tie ir kādi četri vai trīs ar pusi gadi. 2016. gada jūnijā es aizbraucu uz Rakstnieku māju un tiku galā ar tām idejām, kas bija man galvā, bet ar kurām es neko nebiju varējusi izdarīt dažādu iemeslu dēļ. Es atsāku rakstīt. Un tad kādā brīdī parādījās nosaukums Ērti pārnēsājami spārni. Patiesībā par abu manu grāmatu nosaukumiem, lai cik tas būtu jocīgi, ir jāsaka paldies Kultūrkapitāla fondam, tāpēc ka ir lielākas izredzes dabūt naudu, ja tas viss izskatās skaidrāk un gatavāk. Es biju pieteikusies stipendijai, man bija uzrakstīti kādi padsmit dzejoļi, un tad es sapratu, ka šo grāmatu varētu saukt Ērti pārnēsājami spārni, jo tā bija rindiņa vienā no uzrakstītajiem dzejoļiem, un pie tā es arī paliku. Un tad es jau rakstīju dzejoļus konkrētai grāmatai ar nosaukumu.

Tad pirms apmēram gada, aprīlī, Somijā, kur tobrīd mācījos apmaiņas semestra ietvaros, sapratu, ka man ir kaut kas, kas attāli sāk līdzināties manuskriptam. Es biju ierakstījusi Sviesta cibā, ka man gribētos, lai kāds to paskatās un kaut ko pasaka, un tad Anna [Auziņa] teica, ka es varētu aizsūtīt viņai. Viņa tos dzejoļus izlasīja un teica, ka, jā, te var sākt domāt par grāmatu, ka varu to mēģināt piedāvāt izdevniecībām. Un pa šo gadu esmu uzrakstījusi vēl tekstus, kas ir grāmatā, nedaudz, bet man liekas, ka tie ir ļoti svarīgi.

 

Tavas pirmās grāmatas redaktors bija Jānis Rokpelnis. Vai ir citādāk, ka tavas grāmatas redaktore ir sieviete, turklāt tāda, kas arī reflektē par feminisma jautājumiem?

Tas arī noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc es Annai lūdzu būt par grāmatas redaktori. Man gan liekas, ka es viņu mazliet iemanipulēju šajā visā, jo viņa ir arī mana maģistra darba vadītāja. Es viņai kaut kad e-pastā uzrakstīju, ka viņa varētu izvēlēties – vai nu labāk gribētu rediģēt manu krājumu, vai vadīt manu maģistra darbu –, un viņa atbildēja, ka labāk rediģētu krājumu. Tomēr es beigās esmu pierunājusi viņu arī vadīt manu maģistra darbu par Sieviešu stendapu. Es viņai vienkārši ļoti uzticos. Man arī ļoti patīk tas, ko viņa pati raksta, piemēram, viņas pēdējā grāmata. Un, jā, protams, arī tas, ka viņa, kā jau tu minēji, reflektē par dažādiem feminisma jautājumiem, man bija svarīgi, man tas lika justies kaut kā drošāk. 

 

Krājuma nosaukumā minētais ērti pārnēsājamo spārnu tēls parādās dzejolī. Spārni ir sievietei virtuves atvilktnē.

Jā, viņai ir ērti pārnēsājami spārni, ko viņa glabā atvilktnē blakus gumijas cimdiem un šķērēm.

 

Kas šajā tēlā tev ir tik svarīgs, ka tas ir nonācis uz grāmatas vāka?

Nonācis uz grāmatas vāka tas ir tāpēc, ka, manuprāt, tas ir uzmanību piesaistošs tēls. Tas ir svarīgi, protams, arī domājot par grāmatas koncepciju, tēmām, kuras es tajā mēģinu risināt. Tēls ietver pieaugšanu vai mēģinājumus pieaugt, vai varbūt mūsu ilūzijas par to, kas pieaugšana ir. Visas šīs gan negatīvās, gan pozitīvās pieaugšanas konotācijas. Vajadzību iet uz kompromisiem ar realitāti. Tāpēc tie spārni ir no papīra. Bet tas obligāti nenozīmē, ka tā ir padošanās vai samierināšanās. Drīzāk tāda būšana uz zemes, būšana vai vismaz mēģinājumi būt realitātē, kāda tā ir. Man šķiet, ka šī sajūta ir ietverta ērti pārnēsājamo spārnu tēlā. Lai gan tas ir pārsteidzoši – es tagad par to sāku domāt –, ka manas grāmatas nosaukumā ir ietverts vārds „ērti”. Ņemot vērā, cik reti es par jebkādiem eksistences stāvokļiem varu teikt, ka tajos jūtos ērti.

Dalies ar šo rakstu