literatūra

— Krāsas

Inga Gaile

30/04/2020

Dabūt vairāk naudas un salonu, kur izkarināt savas smukās glezniņas, – tie visi viņu ideāli. Un tagad, kad viņi ir veci un neviena viņus vairs negrib, tad jau gan var runāt, ka negrib flirtēt pa jūrmalu, ka jāstrādā.

 

Fragments no Ivandei Kaijai veltītā romāna Rakstītāja

 

Es domāju par gleznošanu kā savu iespējamo nodarbošanos. Kad pirmo reizi pirku krāsas, man nebija nekādas izpratnes par to, kādas krāsas man vajadzēs, un tās bija neganti dārgas, veikala pārdevējs, šķiet, arī īpašnieks, skatījās uz mani ar izsmieklu un sauca par jaunkundzīti. Kad es devu viņam naudu, viņš pieskārās manai rokai tā, ka cimdus nāksies sadedzināt.

Es nopirku melnu un sarkanu krāsu. Vēl okeru. Un gaiši zilu. Es mēģinu uzzīmēt skatu pa savu logu. Visa istaba smaržo pēc krāsām. Mamma ir ļoti neapmierināta. Lai gan es nezinu. To, ka viņa ir neapmierināta, es tikai nojaušu. Jo viņa neko nesaka. Kopš tēva nāves ir kļuvis vēl sliktāk. Es par viņu uztraucos. Bet viņa, šķiet, runā ar māsu. Tātad viņai ir vismaz kaut kāds atbalsts. Vēl, manuprāt, viņa bieži dzer vīnu.

Arī man tās ir mokas, tā smarža, mamma saka – smaka. Jo man patiesībā ļoti patīk svaigs gaiss, bet, ja šajā gadalaikā tur vaļā logu, tad atkal ir auksts. Pārāk auksts. Un es izsaldēju visu māju. No sākuma nosmacēju ar savām krāsām, tad izsaldēju. Man grūti saprast, kā rīkoties.

Vilhelms par sieviešu mākslinieču spējām izsakās nicīgi, tomēr viņam mūs jāmāca, kamēr vien mēs maksājam.

Un ja nu kļūdās viņi, kas sludina, ka sievietes liktenis ir vien mīlēt un palīdzēt vīram? Vai tas izklausās pēc pārmēru lielas ķecerības?

Es jūtos laimīga, vienkārši smērējot savu okeru uz pelēkā ietinamā papīra. Vai man šai laikā būtu jāskrullē mati un jāmācās gatavot? Es māku gatavot, es ļoti labi māku gatavot, jo man vienmēr ir bijis jārūpējas par mazajām māsām un arī par māti pēcdzemdību laikā. Tagad māsas ir lielas un māte vairs nedzemdēs. Jā, jo tēvs ir miris un arī nav iespējams, ka tik veca sieviete dzemdētu. Vai es varētu kaut kā apmānīt savējo un nokļūt jau mātes liktenī?

Kur mani bērni ir jau lieli, kur man ir mazliet naudas, tik daudz, lai algotu istabmeitu, un es varu visu dienu darīt, ko pati vēlos. Kur es varu neuztraukties par to, vai kādu piesaistīšu vai ne, kur es varu stāvēt savā istabā un mālēt savu dzelteno okeru pa visu istabu, ja man sirds tā vēlas. Un mani bērni par to maksā. Ha, tā nu gan ir smieklīga fantāzija. Bet vai tad nesanāk tā, ka sievietes darbs ir piedzemdēt bērnus un citādi viņas nemaz nedrīkst pie sava īstā darba nokļūt? Jo neviens taču nepirks tās tavas glezniņas. Neviens. Sievietes liktenis ir dzemdēt, un tad varbūt – kad bērni ir lieli un vīrs ir bagāts –, ja ļoti palaimējas un ja viņas garu nav saplosījušas sāpes par vīra nodevībām, tad varbūt viņa var izvilkt no bēniņiem noputējušo molbertu, ja vien vīrs to nav kādā greizsirdības lēkmē sadedzinājis, jo viņš arī gribējis būt gleznotājs, bet sanācis vien zeķu rūpnieks, kas, protams, nav nekāds „vien”, bet tad, ja nu visi šie apstākļi ir sakrituši, tad vecumdienās sieviete var izvilkt savu molbertu un, skatoties laukā, vai nenāk namsaimnieks, likt viņu laukā no istabām, jo īres nauda nav samaksāta jau par trejiem mēnešiem, jo tai trakajai raganai tak jāpērk krāsas, tātad, noglabājot sirdī satraukumu par to, ko viņa ēdīs un kur dzīvos rīt, kaut kādā savā četrdesmit piektajā dzimšanas dienā viņa uz mirkli var pacelt roku ar otu un uzvilkt vienu dzeltenu, dieva gaismas pilnu līniju.

Šobrīd, kad man ir divdesmit gadu, man ir pilnīgi skaidrs, ka ir jātiek no šejienes prom, lai es te nenosmaktu un neaizietu postā no apkārtējo prasībām un gaidām. Mana māte sēž kā melns krauklis ar savu nelaimīgumu ikvienas manas ieceres kūmās, un es nezinu, kas man jāizdara, lai viņa pasmaidītu. Bet arī man ir sava spītība un gars, jo es jau nu skaidri zinu, ka mana „mālēšana” viņu laimīgu nedarīs. Vai varbūt tas ir tieši tāpēc, lai viņai iespītētu? Tas ir tik dīvaini – šī ciešā sasaiste ar māti gandrīz desmit mēnešu garumā, ar viņas augumu, ieelpām, izelpām, un tad nespēja atbrīvoties no viņas pat pieaugušā vecumā.

 

Dzeltenās smiltis, kuras apskaloja zilais okeāns. Milzu valzivs gulēja krastā. Tā bija mirusi, bet tik un tā izskatījās draudīga. Kā māja. Draudīga kā māja, liela kā māja. Jūras zīdītājs – māja. Cilvēki, kas drūzmējās pludmalē, lai viņu apskatītu, mīņājās no kājas uz kāju un nenāca tuvāk, līdz ieradās atbildīgās personas un apvilka ap beigto dzīvnieku sarkanu lenti.

Sarkanas, sarkanas visas manas kleitas,
sarkans viss mans jaunīb’s laiks,
tāpēc es mīlu visu, kas sarkans,
jo mans mīļais… sociālists.

Jūs, kas skatāties uz mums no tālienes kā uz milzu valzivīm, izmestām okeāna krastā. Jums mēs esam zaudējušas krāsu. Esam melnbaltu tēlu nospiedums krasta smiltīs, kuru aizskalo vilnis.

Jūs, kas neredzat, cik tas ir sarkans. Jūs, kas nesaprotat, jūs, kas atļaujaties gulēt pārāk ilgi, jūs, kas ēdat pārāk daudz, jūs, kas nerunājat skaļi par to, ko esat izdomājuši, un tos, kas to atļaujas, apsmejat un saucat par trakiem, it sevišķi, ja tās ir sievietes, jūs, kas tur stāvat un skatāties, kā manu augumu apvelk ar sarkanu lenti vēsturnieki un literatūras, visvairāk Raiņa, pētnieki, jūs, kas nepieliecaties, jūs, kas aizejat mājās un ieliekat plauktā, jūs, kas esat manas meitas un dēli, barojušies no manu izturīgo iekšu pārpalikumiem. Jūs, kas šķeļat pasaules okeānu viļņus ik dienas – tie glāsta jūsu sānus, un jūs neticat, nespējat noticēt, ka tas notiek ar jums, ka ikviens no jums neatturami tuvojas krastam, jūs pieliecieties un paņemiet plaukstā smiltis, kuras iekrāsojušas manas zilganrozā asinis, manas gļotainās paliekas, paņemiet rokā smiltis un tad stāviet un skatieties, kā tās lēnām birst cauri jūsu pirkstiem.

Un tas būs brīdis, kurā jūs nebūsiet nodarījuši pāri nevienai sievietei.

Un tad jums iedos sarkano lenti, ar kuru apvilkt kārtējo mirušo vali.

 

Viņa iekāpj vilcienā. Viss viņas ķermenis vēl ir aizvadītās nakts nobrāzts. Jauna sieviete, rokas uzrocī. Nav taču vēl auksts. Ko tu slēp uzrocī, dūjiņ? Apgrauztus nagus, pārsietas vēnas vai ieroci? Vai varbūt tev vienkārši salst? Nāc, apsēdies un izstāsti mums, kas vakar notika, kāpēc tu brauc prom no pilsētas, kurā vēl guļ tavs mīļotais vīrietis?

Vai tu esi māksliniece?

Kāda vēl māksliniece? Tu taču es tik skaista. Tu vari būt mūza, bet ne māksliniece. Ja? Tu esi? 

Es tevi esmu redzējis akadēmijā. Tu pozē. Kaila. Nāc, pasēdi man uz ceļa un pastāsti. Ai, piedod. Kas notika?

Vilciena dunoņas ritmā pastāsti. Nestāstīsi? Nu, labi. Es tev pastāstīšu. Vilciens savā ritmā dodas tālāk, cauri stepēm, tālāk un tālāk. Pie pārbrauktuves redzam zirdziņu, saimnieks skatās uz otru pusi, pīpo. Zirdziņš skatās uz vilcienu. Tik daudz var pamanīt vienā debesu mirklī. Debesis matēti zilas, stacijas mājai jumts sakaltušu asiņu krāsā.

Noņem uzroci, ir taču silts. Likt tevi mierā? Nu, labi.

Re, kā Tilbergs ar Zariņu neļāva mums pat runāt?! Tas tak nav taisnīgi, vai ne? Mākslas ideāli. Dabūt vairāk naudas un salonu, kur izkarināt savas smukās glezniņas, – tie visi viņu ideāli. Un tagad, kad viņi ir veci un neviena viņus vairs negrib, tad jau gan var runāt, ka negrib flirtēt pa jūrmalu, ka jāstrādā. Smieklīgi. Ideāli. Paši uzrīkojuši šitādu blamāžu, šitādu sūdu, atvaino, jaunkundz, bet mums pat runāt neļauj. Bumbisms. Kāda augstprātība. Vai tu biji arī uz to viņu izstādi?

Jaunā sieviete paskatās uz vīrieti ar pliko galvu un satrauktajām acīm.

Viņa ir redzējusi viņu akadēmijā un arī kopā ar pārējiem. Viņa ir viņu redzējusi.  Kāpēc viņš ir šai vilcienā?

Kur tu brauc?

Viņa neatbild.

Viņš pēkšņi jūt savas dusmas un satraukumu tik nesvarīgus. Gandrīz aizvainojoši. Kas viņa tāda ir, ka vienkārši sēž viņam pretī, galvu pieliekusi, rokas uzrocī, skaidrs, ka sažņaugusi, pat nepaceļ acis uz viņu, un tik un tā viņai ir tāda vara. Viss, kas šķita tik būtisks un nozīmīgs vakar un vēl šorīt rītausmā, zvērot mūžīgu uzticību patiesās un īstās mākslas ideāliem, pēkšņi izšķīst viņas sāpēs, par kurām viņš var tikai nojaust, ka tādas ir.

Es redzēju, ka tu aizgāji kopā ar mums no Māmuļas. Tu biji arī Sukubā, vai ne, viņš jautā? Kaut kas taču viņam ir jādara.

Labi, tev nekas nav jāsaka. Tikai sēdi un skaties. Labi, ja nevari, neskaties. Gribi raudāt? Nu, paraudi. Paraudi, mīlulīt. Nu, piedod, piedod. Neuztraucies. Es arī esmu mākslinieks tāpat kā tas tavs… Nu, labi. Tu atceries, mūsu izstādē man bija tāds darbs ar sievietēm divām, un…

Nē, tas ir Strunkes.

Labi, nav svarīgi. Svarīgi, lai tu saprastu, ka es tevi neizsekoju un man nekas ļauns nav padomā. Es vienkārši braucu uz Daugavpili, jo tur dzīvo mana māmuška un man viņa pirms aizbraukšanas uz Krieviju ir jāapciemo un jāiedod nauda.

Jā, šis vilciens iet uz Daugavpili.

Rudens, bet lapas vēl turas. Man patīk septembris vislabāk, bet arī oktobrim nav ne vainas. Šodien jau pavisam silts vēl. Kāds tev gadalaiks patīk?

Neteiksi. Nevari parunāt. Bet mums tagad jāizdomā, ko darīt ar tavu biļeti. Uz kurieni tu brauc, saulīt manu? Nezini? Uz jūru gribēji aizbraukt. Skaidrs. Vai tev tur ar kādu ir sarunāts?

Nē.

Jā, tik dzeltens. Matvejam patika šitāds dzeltenais. Vai tu pazini Matveju? Nē, pareizi, tu taču esi pavisam vēl jauna. Kad tu iepazinies ar šito bandu? Ar māksliniekiem? Pirms gada. Nu ja. Neraudi, lūdzu, tad man tevi jāapskauj un jāmierina, bet to laikam tu negribi, vai ne?

Nu, labi.

Es viņai nopirkšu biļeti. Jā, līdz galam.

Pagaidi, nebēdā šobrīd par naudu. Man ir nauda. Parunājam par kaut ko tādu, kas tev neliks raudāt. Nu, kas tas varētu būt? Varam spēlēt tādu spēli, ka saucam priekšmetus noteiktās krāsās, ko redzam laukā pa logu vai tepat vagonā? Labi? Nu, aiziet.

Brūns. Koka stumbrs, zābaks, putna ēna, mētelis, tavas acis, ui, atvaino….

Zaļš. Sieviņai lakats, egles, onkulītim roku vēna, sūnas, skaudība.

Tā nav redzama, viņa saka.

Jā, bet tu pasmaidīji.

Tiem kungiem, kas bija sarīkojuši to falšo izstādi un tam sekojošo lekciju, viņu skaudība gan bija redzama. To pasākumu varēja nosaukt vienkārši: zaļš no skaudības.

Tu domā, ka viņi bija apvainojušies uz Romānu? Nevajadzēja teikt – spekulantiem? Nu, nezinu, viņi tur savā starpā visādiem smalkiem vārdiem apmainās, un Romāns ir dedzīgs. Es pusi no tiem vārdiem, kurus viņš lieto, vispār nesaprotu, bet vai nav tā, ka viņi visvairāk apvainojās par to, ka muzejs nopirka mūsu gleznas?

Bet tu tikai padomā, visu vasaru viņi ir strādājuši, zaguši Dievam laiku, taisījuši gleznas šitai Kasparsona izstādei, lai pierādītu, ka mēs esam sūdi?

Vai tas nav stulbums, kas iespējams tikai tādiem nobarotiem suķiem, kādi ir viņi?

Nu jā, jā, labi, lai būtu, bet viņiem tomēr bija vairāk naudas nekā mums.

Ja jau jūs interesē tikai māksla, tad kāpēc jūs visu laiku rēķināt, cik viņiem ir naudas? Viņa sadusmojas, izvelk roku no uzroča un noņem cepuri. Roka ir skaista, mazliet apsārtusi. Dusmās uz savu sarunas biedru viņa aizmirst to, kas ir uzrocī. Tas ar troksni nokrīt uz grīdas. Citi braucēji sarosās.

Dīvainais pārītis vēl var sagādāt kaut ko interesantu, ko izstāstīt mājiniekiem.

Tas jau sviesta nazis, mīlulīt, ko tad tu domāji ar tādu griezt?

Tev nav man nekas jāstāsta, ja tu negribi.

Sarkans. Kļavu lapas, karogs, asinsvadi, tie nav redzami, re kur, ai…, gumijas zābaciņi mazulītei, pārsegs pār ratiem, karogs, karogs, karogs un tad brūce, zini, es esmu redzējis svaigu, tikko durkļa pāršķeltu ādu, un tas sarkanums ir ļoti skaists, neparasti skaists… Tas tev ir par grūtu? Saproti, es domāju, es tev izstāstīšu kaut ko tādu, ka tu aizmirsīsi par savām bēdām. Es to mēģināju izdarīt, kad biju tai sūda karā, un zini, man kaut kas arī sanāca, es tev izstāstīšu, kā, nu, vārdu sakot, es esmu tranšejā, un mans draugs, nu, viņš pat nebija draugs, bet nu, vienalga, tas cilvēks ir pagalam, tas ir skaidrs, ka viņš ir pagalam, un mana galva vairs nav dulla no tā spirta, ko mēs sagāzām sev iekšā pirms kaujas, un tad man uzkrīt virsū vēl kaut kāds loceklis, norauts, tas jau gandrīz komiski, un, nu, saproti, es vienkārši ieraudzīju to sarkano, un tas bija tik skaists, tas bija tā, it kā es tajā krāsā ieraudzītu uzreiz visu stāstu – kā viņš piedzima, kā mamma viņu ietina sarkanā deķī un tad kā viņš skrēja maziņš pa sarkanām lapām, čaukstinoties, un tad kā viņš pirmo reizi mīlēja sievieti, jo viņš jau bija tai vecumā, ka bija jau mīlējis sievieti, viņam, šķiet, bija pat bērni, un tad kā viņš bija labs vīrietis un bija viņu sagaidījis, un viņa sarkanām lūpām pret viņu atvērās un elsoja, un arī viņa kļuva sarkana tai brīdī, kad viņš mira viņā, un to visu es ieraudzīju tai krāsā.

Un tu esi gaiši zila, manu balodīt, savā mīlestībā pret idiotu un savā nespēkā pakustēties mīlestības sāpēs, kad tas otrs gribēja tevi paņemt ar varu un varbūt arī paņēma, jo galu galā, ko tad tu varēji viņam nodarīt ar savu sviesta nazi, un tu jau nebiji tik drosmīga, lai durtu dzīvam cilvēkam acī vai starp kājām, bet nākamreiz es tev iemācīšu, kā rīkoties nākamreiz, kaut, tici man, nebūs nekādās nākamās reizes, jo es sēdēšu tev līdzās, līdz tas viss sadzīs, un mēs skatīsimies krāsas.

Un pēc daudziem gadiem, kad mani apcietinās, tu teiksi, ka manas gleznas ir tavējās, jo tāpēc jau tu sapinies ar šitiem mālderiem, ka gribēji būt gleznotāja, un tāda arī kļūsi, un, kad mani nošaus Butovas poligonā, tu lūkosies manās zilajās debesīs virs melnā zirdziņa, kurš skatās prom no ratiem, un es tajās būšu. Un turēšu tavu roku.

Ilustrācijai izmantots fragments no Aleksandra Drēviņa gleznas “Nolaišanās ar izpletni (Zilais variants)”