Velo
Ko atnāk šis vakars
Bālacains,
Veltīgs un ļauns?
Pats sen jau es zinu,
Ka mūžs mans par īsu,
Lai izteiktu tevi un prieku.
Andrejs Kurcijs
I
amsterdamas kanālu iznērsts
dārgmetāls
starp pasaules
brīvajiem
lūžņiem
rūsas apdūņots
laika
rats
tik nesalaužamas ķēdes apvilkts
kā sparīgs kāpurs
pirms remonta
apskates
tiesībām
mani gaidīja
tas mani segloja
tas mani jau virzīja
spodrajā nākotnē
II
brālēns to godāja
DAMPIS
vecāsmammas ritenis vēl no pasta laikiem
DAMPIS
sarkans kā kokarde vectēva karaklausības cepurē
sarkans ar kājas bremzi un trausliem spieķiem
sarkans un noputējis pa grants ceļiem
DAMPI
es piesavinājos
DAMPI
es parāvu ratā
III
tikko kā pilsēta
cauri
savrup starp dzelzceļu
mazdārziņiem un drūmiem lapu ugunskuriem
ceļš tik šaurs
kā mēle
putekšņu magnēts
trinās pa matiem
zem riepām
un nāsīm
saules apliets
gludi nosvīdusi mugura
IV
zem kārtējām kipras vakara debesīm
bezdelīgas meklēja
lidlauku
jau desmito kilometru
starp
aizaugušu grāvi un mežu
tesdamies
V
velosipēds no jauna nav jāizgudro
tikai jāsalabo
detaļu pie detaļas liekot
tā vārds ir jāpārlabo
kā tēsēja kuģim
kur masts maināms pret mastu
ar laiku jāatņem velo
daļa tā dievišķās nastas
VI
pretvējā nesokas viegli
pretvējā nākas ciest
pretvējš pūš
dienām ilgi
parasti no ziemeļiem pretvējš pūš
ar spalgu dvašu
no ziemeļpola
kur elso
ledaina plauša
baltijas jūra neapledo
daugavas vizma neapledo
akmens tilts neapledo
apledo asara
no mājām un atpakaļ
no acs līdz zodam
VII
Totam mirstot, bija izskanējušas operas Spēlēju, dancoju ģenerālmēģinājuma pēdējās notis, kad es steidzīgi devos paēst tuvējā vokā, lai drīz pievienotos draugiem, kas Bolderājā omulīgā kompānijā jau bija sākuši skatīties Hodorovska Nebeidzamo dzeju.
Pilnu māgu izkāpis uz Aspazijas bulvāra un aizsmēķējis, spuldžu izgaismotajā ainā pamanīju bākugunis starojamies pret operas balto sienu 50 metrus pa kreisi, aptuveni vietā, kur pie ceļazīmes staba stāvēja pieslēgts mans velosipēds. Raitā solī tur nonācis, redzēju cilvēku pulciņu, kas bija apstājis manu riteni no ietves puses, bet no ielas to ieskāva ātrās palīdzības mašīna. Tā kā gribēju pēc iespējas ātrāk pamieloties ne tikai ar pārtiku, nelikos par viņiem ne zinis un izlauzos pie riteņa. Kad jau biju atslēdzis ķēdi, viens no viņiem – arī operas skatītājiem – jautāja, vai tas ir mans. Pēc apstiprinošas atbildes viņš ar drausmām balsī ieteica ar to nebraukt. Neilgais klusuma brīdis lika viņam turpināt: „Iznācām no operas un redzējām uz tā riteņa tā kā uzgūlušos, tā kā uzkritušu vīrieti, domājām, ka piedzēries. Seja uz stūres, rokas pārkarājušās. Izskatījās labi ģērbts un kopts, nolēmām pabakstīt. Šis nekustējās, ap muti putas. Izsaucām ātros. Seja galīgi bāla, tā kā zila pat, ķermenis spazmās.”
Vīrietis jau bija iecelts ātrajos, daži no pulciņa pameta notikuma vietu, tomēr es paliku gaidām, līdz mediķi izrādīs kādas dzīvības pazīmes. Viena no palikušajām meitenēm arī aprakstīja redzēto, vien piebilzdama, ka bijis līdzīgs Tota atveidotājam, vēl jauns, ap četrdesmit.
Pēc vairāku cigarešu ilgas gaidīšanas no mašīnas izkāpa mediķe un, bezpalīdzīgu skatu apkārt mezdama, jautāja, vai redzējām, kā tas noticis. Meitene atbildēja, ka ir atrasts jau pakritis, un neērti pretjautāja, vai viņš vispār vēl ir dzīvs. Nē – skanēja bālacainā vakara vārds.
Kā tāds ģeķis gandrīz vai sāku smieties, tomēr superego izrādījās spēcīgāks par nepieredzētā notikuma izraisītajiem mentālajiem procesiem, ar kuriem citādi īsti nebiju spējīgs tikt galā. Pateicos abām palikušajām meitenēm par kopīgo gaidīšanu un devos. Kā Hārons vilku savu laivu pie dzīvajām dvēselēm ielu viņā galā.