punctum

Literatūra un kultūra

Sen aizmirsti plūdi

Elvīra Bloma

29/05/2020

 

*

Tikmēr dzērājs uz ielas kā kosmonauts, kas
pieradis nepakļauties gravitācijai, spiež
drebošas pēdas ļodzīgai zemei, itin kā baidītos
tikt atgrūsts.

Par to domājot, es paraugos spogulī, lai
konstatētu, ka man nepiestāv mati. Bet tās jau
atkal ir iedomas – kā iztēlotas smaržas, ko
dažkārt var itin kā redzēt.

Ja smarža būtu dzīva būtne – vai tā dzīvotu
alā vai tā līdz ar mani baidītos no draudzības
un parādiem?

Vai tā apstātos pie svešām durvīm un
raudzītos actiņā, līdz skatam pavērtos pašas
smadzeņu šūnu raksts?

Tikai vēlāk nāktu apjausma, ka šis raksts ir
karte, kas ved uz nākotni, mistisku zemi, kas
sākas ar nākamo sekundi, pilna ar mērķiem un
cerībām, spožiem augiem un neparastiem
dzīvniekiem, kas negaidīti sāks imitēt ļaudis
aizmirsdami visu, kas padara tos īpašus.

Vai piezvanīt pie durvīm un tad aizbēgt, it
kā bēgšanai piemistu skaistums? Man bieži ir
gribējies slēpt savu seju, bet cik gan
neizturami tas būtu.

 

Meitene, kuru ienīda, jo viņa spēlēja flautu

Dzīvojot paneļu mājā tu nedrīksti skanēt pat ja tā ir viena vienīga nots
(kāda tam nozīme ka tu harmonizējies ja citi disharmonizējas)
(neviens taču nepriecājas par pilošu krānu vai tekošu podu)
(kaimiņiene tevi nositīs viņai slimnīcā nakts dežūras)
(turklāt tu tikai trenējies pirmais gads mūzikas skolā ar īrētu flautu)
(mākslas skolas vakara nodarbībās puiši tevi iesauca par „tikai-nesit-pa-lūpām”)
(tavs šīvakara vingrinājums pieskaras mājas mugurkaulam un ievibrē skriemeļus)
(flautas skolotāja nemitīgi tevi purina jo tu nestāvi ar taisnu muguru)
(vispār es gribēju spēlēt klavieres bet biju jau par vecu un atlika vien ģitāra vai flauta)
(ja skaņa būtu māja vai tu spētu mūžīgi dzīvot tajā pašā mājā)
(vai tu spētu būt vienmēr tāda kādu tevi grib kaimiņiene)
(bet vai tu spētu vienmēr tāda nebūt)

 

ķermenis dažkārt ir tikai muskuļi

kas jābaro un jāizkustina kā slinks mājdzīvnieks
dažkārt ķermenī var iekrist kā lecot ar izpletni
zinot ka nebūs iespējams sasniegt zemi
ķermenis nav valsts tam nav robežu
vai apziņu laiku vietu var nodalīt no ķermeņa
kā aizšauta līdaka ķermenī maldās sekundes
un skatieni kas liek nopūtām pazust kā pelītēm
mūsu elpvadu alkainajās čūskās
šis brauciens ir nežēlīgs un es avarēšu
un kā es būšu bez miesas un vai tā var
iebraukt dzīvē kā iebrauc datortomogrāfijā
kas uzrāda ķermeņa iekšējos kalnus dzelmes un taciņas
jo „es taču neesmu ievārījums” viņa teiktu

 

*

Atvērās durvis un
ievēra eņģēs
mūzikas skaņas.
Tās bija tikai durvis,
bez simboliskas nozīmes.

 

 

 

 

Uzmanieties, ļaudis,
jūs sapīsieties krāsās!
Lūk, pulkstenis iztikšķ krāsas.
Lūk, krāsu izdzied katrs putns.
Ja krāsa ir traips, cik labi,
ka mēs to nekad
nenomazgāsim.

 

 

 

 

 

Iebraukt aizliegts.
Apstāties aizliegts.
Patvaļīga pašaizliedzība.
Tā ir bezkaunīga kvēle, ziņās teica, ka šie cilvēki ir pelnījuši spoguļus un pelnus!

Ak, šie cilvēki!

 

 

 

*  

Negulētu nakšu blāvums pulsē ēku sienu
nobrāztajās ādās,
tas ir acs, siekalu, sēklas
un ābolu baltums,
iegrūsts pieaugušu bērnu rīklēs, –
dzīvs, bet metālisks priekšmets, lieta
bez formas,
kā cerība, kas jāiegūst ar varu.
Laipni lūgti
atvērt logu
kā dzīvokļa poru.
Āda zem acīm ir plāna, tējā izvārīts zieds,
pildspalva piespiesta papīram kā
sastindzis skatiens. Lienes ielā es staigules
redzu tikai svētdienu rītos, siltas kā plītis,
garās kleitās,
tās, nopietnas un dzidras kā spirts,
stāv it kā gaidītu vīrus,
kas izbrauc no garāžām mašīnas, lai paņemtu viņas,
tīras kā slidas,
un brauktu uz baznīcu.
Viņu somiņās zobu pēdas, bērnībā uzlasīti oļi, poļu lamas,
mans bezkaunīgais skatiens
kā indīga oga, ko es tām
iespļauju logos.
Āda zem acīm ir plāna kā asmens.

 

*

Par to, kas notiek Susējā vai ārpus, mēs klusējam.
E. F. Kuks

Atveras tumsas aukstā cilpa,
iegravē rievas labticīgo
gulētāju miegā, tās veido
melnbaltas ainavas,
aso un blāvo kustību laukumus
kā lidlauku plaukstas,
lēnus kliedzienus.
Garāžu griestos
ieaugušu
sirēnu matu vārtus
(pēdējais, kas atlicis no aizmirstiem plūdiem).
Rīts pamazām atliec pirkstus, lai
ieskatītos šajā dūrē.

Haribo zemeņu matu struktūrās iepīti kodi,
notis, kas imitē planētu vārdus.
Skābais cukurs tos atbrīvo, tie izvibrē smaidā
uzsūcas virsmās, eļļās, kūdrā,
kukaiņu čaulās.
Dzejolis ir ainava un lode.
Ar aizplēstu horizontu. Plīsumā var iekārties vai varbūt
iegulties kā prāts ieguļas
plakstiņos.

 

*

Un es apjautājos – varbūt mēs abi esam
pārdzīvojuši šos aizmirstos plūdus,
kad ļaudis ēda mākoņus un rija sliekas, jo tās
to nezināja,

kad saulei bija skaņa un skābums elektrizēja
citronus.

Varbūt kopīgā dzelme ir mūsu
āda, kas saskaroties kļūst par otras
turpinājumu un izšķīst gaismā kā dzēruma
smaids, tiklīdz to nosauc vārdā.

Varbūt dzērums ir cita ziema paralēli šai,
īsta ziema, auksta un bīstama. Ziema, kas grūž
rokas rīklēs un vīrus atstāj bez bārdas, sievas
bez biksītēm.

Es pamodos, un manī bija kāda jauna dzejas
viela, tikai vēlāk es sapratu, ka tur viļņojas
atliekas no sen aizmirstajiem plūdiem.

Tas notika tik sen un tik dziļi, ka pasaule
par šīm atmiņām nojauš tik paģirās
un pie zobārsta
(un dažreiz arī naktī, braucot ar ātrumu
140 km/h pa nomaļu, nesen atjaunotu šoseju,
kas smaržo pēc zilās krāsas, lai gan ir pelēka).

Kad mēness zaudēja centru un kļuva par
slepenu virtuli, izplezdams viļņveida spārnus
tālu aiz visuma robežām, zeme mūs ierāva
sevī,
okeāniem, jūrām un upēm atlika vien apskaut
planētu, kas sarāvās
kā apspiests kunksts.

Tad mēs sastapāmies ar visu, kas paslēpies
dzelmē, – ar ēnām, nārām un pašu tizlumu, kas,
ieņēmis pelmeņa formu, draudēja ar dīvainu
krējumu.

Cik labi, ka viņš atcerējās mani noskūpstīt, pat
nezinādams, ka plūdi glāsta mums vaigus kā
raižpilna māte.

Šis būtu aizraujošs stāsts, ja vien neatklātos,
ka šo katastrofu izraisīja gravitācija, kas tikai
gribēja sev ēnu, lai paceltos virs plaknes,
it kā tas ko mainītu.

Atliek vien piebilst, ka vēl šodien daži izredzētie
spēj redzēt krēslainu pelmeni,
ievērtu mēness ēnā,
noteiktās vietās un gadalaikos,
it kā tas ko mainītu.

Neskumsti, draugs, mēs noteikti satiksimies,
ja to gribēsim,
pat ja nojausma par plūdiem tiks aizmirsta,
un pelmenis būs vienīgais, ko tu atcerēsies
no visa tikko lasītā.

Dalies ar šo rakstu