— Kamielim ir kupris

 

L. Gajeva muzikālā paškritika

tik atklāti naivi pa visām taktīm ārā laužas tas neglābjami pazudušais, aizkustinoši bezcerīgais pašapmierinājumā notvertais es – es tas esmu, tas nabags, kas nopūlas ar katru motīvu, tēmu un to atkārtojumu kā viena izmēra un krāsas divu numeriski atšķirīgu zeķu identitātes problēmu. jau no klarnetista elpas vilciena ir skaidrs, ko tieši šie darbi tik apbrīnojami precīzi attēlo: nemēbelētas istabas vidū uz grīdas izgāztas baļļas priekšā kailu iemigušu ķermeni, kas trinies gar papīru, līdz uz tā parādījušās dažas notis, un, ķēmojoties pakaļ renesanses polifoniķiem, tās nekavējoties harmonizējis. viss cits paliek otrajā plānā. L. Gajeva līdz galam neizstrādātās nostādnes rezultējas frāzēs, kas vairs nav pat āksta vaibsti, pat ne samocīta gara atspīdumi acīs, uz slapja parketa vai kur vien vēlaties, bet drīzāk tādi pliekani pelēkrozā pārāk agra pavasara vingrinājumi vējā, pilnnosauļojumi, kas no fotogrāfijas izbalē pirmie.

 

komentārs

sniegšu self-aware šī laikmeta piemēru: „vārds „krēsla” agrāk bija īsts vārds, tajā klātesošs nebija pagājības rūgtums, tas vēl bija salds un nākošs. tad miglainos novembra vakaros nevajadzēja izsargāties ar ironiju, tiešo runu vai patiesu mīļumu: „lejas smaga krēsla klāj” vai kaut kas tādā garā varēja skanēt arī ļoti patiesi, īsti, dziļi un it kā nedaudz svešādi, tik mazliet svešādi, lai nekļūtu vai nepaliktu prozaiski. toreiz krēsla bija īsta, tagad tā īsta ir vien ironiski vai mīļi. bet es gribu skriet, sadevies rokās ar kādu jaunu un skaistu dāmu, mums ir septiņpadsmit, visapkārt spēcīga migla, un vasaras nakts ārpus pilsētas, debesis vēl un jau ir nedaudz gaišas; vai varbūt kādas decembra dienas pašā izskaņā augsta mūra nama parādes durvju priekšā atvadīties ar cerību pilnu skūpstu; vai arī – aizmirstot visas meitenes – vienkārši pastaigāties kapos un padomāt par nāvi, tā cēli padomāt; un plūst industriāli revolucionarizētās pilsētās kā ziedlapiņai kanalizācijas straumēs: „par visiem mežiem vienmuļāks ir pūlis, kur dobi asni dīc”. lūdziet, lai atgriežas krēsla, un viņa atgriezīsies.”

 

keramika un tuksnesis

bet es šodien laistu puķītes. tad pēkšņi pie vārtiņiem klauvē policija, viņiem līdzi ir suņi. man krūka izkrīt no rokām un atsitas pret dobes malu. kad policija aiziet, es ilgi vēroju lauskas un domāju par termodinamiku. pierakstu burtnīcā: „…vienam pret otru beršanās procesā veidojas keramikas smilts un līdz ar to attiecīgs tuksnesis. taču šai tuksnešu grupai piederīgās ekosistēmas ir nepastāvīgas un nestabilas. tās būtībā var tikai nojaust.”

 

kamieļi izcēlās, iemācoties taukus uzlādēt kuprī, naktīs sildīties un ilgstoši izturēt badu

kamielim ir kupris, un kamielis var izdzīvot ļoti augstās temperatūrās, bet naktī uzturēt 34 grādu ķermeņa siltumu. daudzējādā ziņā šis kamielis vairāk līdzinās aukstasiņu rāpulim, ne zīdītājam. kamielis spēj ļoti daudz dzert. kamieļa kakas ir sausas, tās tūliņ var izmantot iekuram, kamielis svīst maz un svīstot patērē taukus, kamielis ir izmanīgs dzīvnieks un līdzinās arī putniem debesīs, tas sasniedz 65 km/h lielu ātrumu īsajās un uztur 40 km/h garajās distancēs. kamielis ir skaists.

 

pieminot visus tos kristiešus

misionāri sašuta nevietā. šie Āfrikas pilsoņi pieņēma kristietību gluži tādā pašā nozīmē, kā to pieņēma un mēdza pieņemt jūdi, pirmie kristieši, taču dzīvoja pasaulē, kur nevis kādu noslēpumainu iemeslu dēļ saklāj gultu, gozējas spoguļa priekšā, klauvē pie durvīm, paspiež roku satiekoties, liek roku priekšā mutei žāvājoties, raksta literatūru, lūdz piedošanu, noliek ziedus uz kapa, kupenās šķūrē sniegu, slepus vēlas tēvam atņemt māti, baidās nomirt no vēža un rupji lamājas, bet pasaulē, kur īpašu vārdu pavadībā sadedzina cūku vai izlej nedaudz vīna uz grīdas.

 

sastapušies ar ticības brāļu neiecietību

bezrakstu sabiedrībās senču gari ir tikpat dzīvi kā dzejnieku vārdi. mēs tik ļoti baidāmies pazaudēties pasaulē, kurā Dostojevskis, Cicerons, Platons, Homērs, Sofokls, Indriķis, Ulmanis, Lāčplēsis, Ņūtons, Čaks, Gūtenbergs, Bēthovens, Mikelandželo, Rainis, strēlnieki, Marks Aurēlijs, Ziedonis, Einšteins, Kīrs un Aleksandrs lielais, Šekspīrs, Servantess, Linkolns, Orvels, Elsbergs būtu miruši.

 

sākusies otrā atvasara

G. k-gs pirms iemigšanas raksta, nē, viņš vienkārši apsēžas pie rakstāmgalda, pārlicis kāju pār kāju, atpogājis krekla augšējo pogu un svārku, atšņorējis zābaku, un, galvu atstutējis plaukstā, domā: „mūsu ekselencei ir skaistas acis, tādas zaļpelēkas un bezgalīgas. tās ir Cēzara acis, tās mani būs atbrīvojušas no veselas kaudzes lietu, gar kurām man nekad nav bijis daļas. un tomēr, velns parāvis, viņās ir kaut kas skumjš. tas nav vēdera vīruss vai kāda iedzimtība, un diezin vai tās ir sievietes. kā pret spoguli pavērsts spogulis, viņš visu laikam redz otrā svaiguma gaļas krāsā.”