punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Latviešu literatūra Essem durvis vaļā never

Guntis Berelis

01/07/2020

 

Punctum uzsāk jaunu sēriju Piemirstās grāmatas, kurā mūsdienu latviešu autori aprakstīs kādu, viņuprāt, vērtīgu, bet pēdējā laikā piemirstu darbu, kas iznācis pirms vairāk nekā desmit gadiem. Sērijas ievadā – Guntis Berelis par Jura Zvirgzdiņa īsprozas krājumu Esse un… (Artava, 1993).

 

Ir 1993. gads. Vecā grāmatizdošanas sistēma sabrukusi, jaunā klupšus krišus tikai sāk veidoties. Nedaudzie jaunie apgādi pārsvarā izdod padomju laikā aizliegtās vai vismaz noklusētās grāmatas, trimdas rakstnieku darbus un lēģeru un izsūtījumu memuārus. Vien retais izdevējs atļaujas publiskot arī tagad un šeit tapušo oriģinālliteratūru. Vispirmām kārtām te jāmin Vlada Spāres radītais un vadītais apgāds Artava, kas darbojas kopš 1990. gada un interesi par latviešu literatūru ir apliecinājis, izdodot Vizmas Belševicas, Guntara Godiņa, Ulža Bērziņa, Jura Helda, Aivara Ozoliņa, Evas Rubenes, Jāņa Elsberga, Jāņa Vēvera un daža cita autora grāmatas. Tostarp 1993. gadā – Jura Zvirgzdiņa debijas īsprozas krājumu Esse un….

Kas tobrīd ir Zvirgzdiņš? Īsi runājot – jauns autors ar klasiķa cienīgu sirmu bārdu, kuram Latvijas literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā ne sapņos nerādās, īpaši tāpēc, ka tādas vēl nemaz nav, pat nerunājot par pārējo godalgu birumu, kas viņu piemeklēs vēlāk. Toties sapņi rādās gan, daudzi un dažādi (ne velti 2002. gadā cits Zvirgzdiņa stāstu krājums taps nokrustīts par Rīgas sapņugrāmatu), par kuriem vēsta gan viņa stāsti par pūķiem un vienradžiem, gan trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni sarakstītais groteskas un farsa stilistikā ieturētais romāns Odu laiks (pirmā daļa publicēta turpinājumos 1989. gadā Avotā).

1987. gadā galīgais iesācējautors GB, izlasījis Avotā publicētos Zvirgzdiņa ironiski mitoloģiskos pastāstiņus Pūķis un Vienradzis, vienā rāvienā saprot, ka, ja reiz sirmbārdainie jaunie (Zvirgzdiņam tobrīd ir 46) tiek pie vārda, kaut ir vairāk nekā drusku ķerti, tad nupat ir pēdīgais laiks kārpīties pret straumi arī par savu stāstu publiskošanu. Lai arī cenzūras vairs nav, tomēr mazliet pakārpīties vajag – tai pašā 1987. gadā kāda preses izdevuma redaktors GB pavēsta, ka šie stāsti esot reti izcili, bet tos nekad un neviens neatļaušoties publicēt. Greizi teikts, taisnība izrādās GB, jo nekad nepublicējamie stāsti gadu vēlāk tiek publicēti Avotā.

Taču Esses pirmais publiskais uznāciens bija jau 1987. gadā, turklāt pašā pirmajā Avota numurā. Trīspadsmit mazi tekstiņi vai varbūt esseismi (Esse un grafiti – tikai vienu rindiņu īss: „Tualetē sievietes torsam Esse piezīmē sirdi.”). Mikroskopisks priekšvārds, ko bija sarakstījis, iespējams, Klāvs Elsbergs un kurā ar puslīdz saprotamiem literāriem jēdzieniem mēģināts attaisnot citādi neizprotamo Esses esamību: „Nu – lai tā būtu līdzība, īsa reportāža, literārs klips.” Blakus – itin cienījama kompānija: Jura Kunnosa Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu (atgādināšu, ka tos inspirēja paša autora nelabprātīgā dalība Prāgas pavasara apspiešanā 1968. gadā) un jaunā dzejnieka Rimanta Ziedoņa debija prozā – stāsts Pļava. Tobrīd man par Zvirgzdiņu bija vien stipri miglaina apjausma un arī tikai tāpēc, ka astoņdesmito gadu vidū mēs abi piestaigājām pie vienas un tās pašas Cēsu bibliotekāres, kura mani apgaismoja, ka, lūk, šis runātīgais bārdainis arī mēģinot rakstīt, tik nav zināms, ko īsti. Nezināšanai bija pamats, jo tobrīd Zvirgzdiņš bija publicējis tikai divus stāstus žurnālā Liesma 1982. un 1983. gadā. Taču epizodiskā saskarsme ar Essi bija pietiekoši krāšņa un priecīga, lai saprastu – Zvirgzdiņš ir nevis vecs, iesūnojis un augstprātīgs kraķis, bet gan mūsējais.

Kas ir Esse? Iespējams, Esse varētu būt ES – SE: autora ES un tā spoguļattēls SE (lai nu kas, bet dirnēšana spoguļa priekšā un sava es apjūsmošana ir literātu visiecienītākā nodarbošanās). Tomēr spoguļattēls – tas būtu pārlieku vienkārši. Spoguļattēls ir tik tāda garlaicīgi plakana un nīkulīga autora kopija. Essi varētu uztvert kā Zvirgzdiņu, kurš, ielīdis starp diviem pretstatītiem spoguļiem, groza galvu uz vienu un otru pusi, priecādamies par bezgalībā aizejošām Zvirgzdiņu virknēm. Un tur, tajās bezgalībās, tad arī mīt Esse – it kā tepat blakus un tomēr nesasniedzams. Kaut kur tālu, tālu, tik tālu, ka acs jau zaudē izšķiršanas spēju, Esse sastopas ar vēl vienu vārdu – Ecce, kas saistās ar Pilāta pazīstamo izteikumu Ecce Homo! (un pavisam bezgalīgā bezgalībā – ar Nīčes pašironisko pašiemīlēšanos tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskā darbā). Esse Homo!

Vēl viena tēma: Esse un eseja. Essem (Essei?) piemīt esejai raksturīgā loģiski aloģiskā, filozofiski literatūriskā domāšana, vien tā atšķirība, ka Esse ir vīriešu dzimtes eseja (un vēl: esseja kā es-seja). Te gan jāpiebilst, ka pats Esse diezgan atturīgi uztver ar viņa vārdu saistītās etimoloģiskās spēles un, piemēram, viņam nepatīk tādas asociācijas kā Esse – Hesse.

Vai Esse ir cilvēks? Visticamāk, ne, Esse ir tikai vārds. Tomēr nekas cilvēcisks viņam nav svešs. Būtībā grāmatiņa Esse un… – tie sīki atgadījumi no Esses dzīves, varbūt anekdotes, vietumis tās atšķaidot ar alegorijām (bez literāras daiļamatniecības iztikt laikam gan nav iespējams). Esse dzer tēju ar nāvi, ceļ Ķīnas mūri no sērkociņiem, apceļo antīko pasauli, atver līdzību un aforismu bodīti, glābj Skalbes kaķīti no jaunajiem vandāļiem, dzied nogurušajam pulkstenim miega dziesmiņu, nokāpj ellē; viņam nepatīk vēstures manieres, un viņš nelaiž pa durvīm iekšā seksuālo revolūciju, bet blaktis, blusas un utis sūta pie Alberta Šveicera, jo „onkulis ir labs”, utt., utt. Vārdsakot, ievērības cienīgas personības dzīve un uzskati. Šī personība mīt ļoti literatūriskā (esseistiskā?) pasaulē, kuras pamatu veido visdažādākās spēles: ar vārdiem, jēdzieniem, kontekstiem (jo īpaši Zvirgzdiņš iecienījis absurda literatūras klasisko taktiku – kāda jēdziena pārcelšanu tam svešā kontekstā), ar sižetiem, kultūras zīmēm un tamlīdzīgi.

Un, protams, ja reiz spēle, tad klātesoša ir arī ironija. Kopš romantisma laikmeta zināms, ka ironijā viss ir nopietni un viss – pa jokam. Jokaino un paradoksālo katrs atradīs pats. Taču nopietnais – Essem liekas nepieņemama jebkāda veida uztveres un domāšanas inerce. Pašsaprotamās rakstīšanas un domāšanas klišejas, kas ir tik pašsaprotamas, ka neviens tās vairs nemana, tik lieto vietā un nevietā, nemaz nerunājot par to, lai ievērotu šo klišeju idiotismu, sairst no vieglākā Esses pieskāriena. Ironija ir nepieciešama visur un vienmēr, arī lasot Essi un… Vārdsakot, Esses ironija ir jāuztver ironiski.

Uztveres inerce Essi pa taisnāko taciņu tiecas nosūtīt absurda literatūras virzienā. Neielaižoties terminoloģiskā matu skaldīšanā (kas ir/varētu būt/nekādā gadījumā nav absurds), jāsaka, ka pa šo taciņu viegli var nonākt konceptuālā strupceļā. Absurds tomēr ir specifiska poētika, kurai kājas aug no eksistenciālisma un lingvistiskās filozofijas, bet Essem visādas atsvešinātības un tamlīdzīgas absurdam raksturīgas būšanas pat pie labākās gribas nav iespējams piešūt. Vēl vairāk – manuprāt, Zvirgzdiņa absurda specifiskā poētika latviešu literatūrā paviesojusies labi ja epizodiski. Krietni tuvāk Essem atrodas lingvistiskā filozofija, īpaši, ja atceramies klasisko formulu – gramatiski ideāli pareizs un loģiski precīzs izteikums var būt absolūti bezjēdzīgs.

Citiem vārdiem, Esses un… poētika – tā ir spēle ar valodu, nekad nenolaižoties līdz garlaicīgai bezjēdzībai, tomēr izejot ārpus ikdienišķās pieredzes noteiktajām vārdu un to nozīmju robežām. Bet – noteikti saglabājot jau piesaukto „augstāko ideju”: varbūt Esse arī nav cilvēks, tomēr nekas cilvēcisks viņam nav svešs. Šādā aspektā Essem latviešu literatūrā atrodas vēl dažs radagabals. Tostarp, piemēram, Mārtiņa Zelmeņa jokainās radības grāmatā Pelēkā brāļa stāsti (kura, starp citu, iznāca tai pašā 1987. gadā, kad Avotā pirmo reizi pazibinājās Esse). Savukārt Māra Bērziņa Gūtenmorgens varētu būt pārmēru cilvēciskojies Esse, kurš tiecas dzīvot ne tikai starp vārdiem, bet arī gluži reālām lietām. Ja radurakstu meklēšanu turpinām citos laikos un tālākās zemēs, tad, protams, visupirms prātā nāk Harmsa ačgārnības un Kortasara hronopi un slavītes, bet tālāk sazarojums vēršas tik plašs, ka katrs to var turpināt pēc savas gaumes un erudīcijas.

Grāmatiņa Esse un… paslīdēja garām, gan lasītāju, gan kritiķu nemanīta. Liekas, vienīgā publiskā refleksija bija mana recenzija Dienā, kas nemaz nebija recenzija, bet drīzāk pāris rindkopas gara atsauksme. No vienas puses, tas liekas nepelnīti un kaut kādā mērā arī netaisnīgi, jo, teiksim, Harmsa vārds vispār komentārus neprasa, bet, piesaucot hronopus, nosmīkņās arī tie ļauži, kam ir tikai paknaps priekšstats par Kortasara prozu, turpretī par Essi būs dzirdējis vien retais. No otras – tas skaidrojams gluži vienkārši. Esse uzradās pilnīgā nelaikā, kad tie ļauži, kas vēl lasīja un kuriem pēc visām inflācijām un naudas maiņām pietika naudas grāmatu iegādei (neatceros, cik Esse un… maksāja, bet mazgrāmatiņa ne tuvu nebija no lētajām), interesējās par pavisam citām tēmām. Te pēkšņi – tāds nekur neliekams un galīgi neracionāls Esse, kurš nav ne sēdējis Staļina lēģerī, ne bijis deputāts (deviņdesmito gadu sākumā par bestselleriem kļuva deputātu memuāri). Pat nevienu čekistu Esse nav pacenties atmaskot!

Beigu galā atļaušos citēt pats sevi. 1993. gadā atsauksmei par Essi un… piekleibēju klāt arī pašdarinātu esseismu: „Esse pieklauvē pie Latviešu Literatūras durvīm. LL atver, paskatās – tāds maziņš, jokains, nepareizi domājošs un vispār… Durvis aizcērtas. Esse neapmulst, padzīvo kādus gadus un tad speras atkal iekšā – bez klauvēšanas. LL iepleš acis un bezkaunīgi saka: „Kur tu biji pazudis? Es tevi jau tik ilgi gaidu!””

Ne vella, LL Essem durvis tā arī nav atvērusi, viņš joprojām mīt tālajos deviņdesmitajos, ko gan nevar sacīt par Esses autoru – Zvirgzdiņa ironiskā vīpsna nu jau ir tapusi monumentāla.

Dalies ar šo rakstu