punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rūpes un ūdens

Astrīda Neimanis

13/07/2020

 

Viens no (sa)runu pasākumiem šīgada Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) publiskajā programmā ir Sidnejas Universitātes Dzimtes un kultūras studiju katedras pasniedzējas Astrīdas Neimanis (Astrida Neimanis) uzstāšanās. (Saruna notiks 16. jūlijā no pulksten 19.00 līdz 22.00 RIBOCA tīmekļa vietnē https://bit.ly/AstridaNeimanis.) Tiem, kuri interesējas par feminismu, posthumānismu un jaunu ētikas principu filozofisko pamatu meklējumiem klimata pārmaiņu laikmetā, viņas vārds nebūs svešs. Jauna un mākslas un kritikas pasaulē arvien ietekmīgāka ideja ir hidrofeminisms, ko viņa jau vairāk nekā desmit gadu attīsta savos rakstos par ūdeni un ūdens ķermeņiem, balstoties Lūsas Irigarajas feministiskajā pieejā, Morisa Merlo-Pontī fenomenoloģijā un Žila Delēza un Fēliksa Gvatari poststrukturālismā. Ūdens ir visur pasaulē, ārpus mums, tāpat kā mūsos, ūdens plūst, sajaucoties, mainot ietvara formu, saistot vienu ar otru un nekad neļaujot pilnībā norobežoties. Grāmatas Ūdens kermeņi1 ievadā viņa raksta: Domāšana par iemiesošanos šajā jaunajā ar ūdeni saistītajā veidā rada ievērojamas problēmas Rietumu un humānistu izpratnei par iemiesošanos, kur ķermeņi izveidojas kā diskrēti un saistīti individuāli subjekti un ir fundamentāli autonomi. [..] Mūsu slapjā matērija ir pastāvīgā ieņemšanas, transformācijas un apmaiņas procesā – dzerot, čurājot, svīstot, spļaujot un raudot. Diskrētais individuālisms ir drīzāk sauss – kaut arī ērts – mīts.” Ar Astrīdu Neimanis sarunājos Līgo dienas rītā, tādēļ šķita, ka viņas paustajam pasaules skatījumam iespējams sameklēt konkrētas paralēles arī mūsu tradicionālās kultūras izjūtā. 

Ilva Skulte

 

Jūsu atslēgvārds RIBOCA notikumu sarakstā ir rūpes. Ikdienā skatāmies uz tām kā uz kaut ko personisku, individuālu, pat intīmu. Kāds ir rūpju sociālais aspekts? 

Vispirms jāsaprot, ka rūpes ir ļoti feminizēta lieta. Tas nevienu nepārsteidz. Rūpes visbiežāk uzskata par kaut ko pašsaprotamu piemēram, sociālās reprodukcijas politiskajās teorijās. Rietumu sabiedrībā sagaidām, ka kāds parūpēsies par to, lai dzīvība varētu turpināties. Un tā arī notiek, lai gan kādi vieni rūpējas vairāk par citiem, un šie kādi izrādās sievietes. Rezultātā rūpes zaudējušas vērtību, tās neievēro, aizmirst. Šis arguments nav jauns, bet man šķiet, ka diskusija par rūpēm jāsāk ar to. Protams, feministes šo situāciju daudz kritizējušas, prasot no jauna novērtēt rūpes, piesķirt tām svarīgumu un pievērst uzmanību parādīt, ka nekas nenotiek bez rūpēm, neviena pasaule bez tām nevar eksistēt. Tomēr ir risks, ka rūpes tiks romantizētas kā viss, kas saistās ar sievietes ķermeni. Man gribētos sākt no cita sākumpunkta, kur rūpes ir darbs, tai skaitā ekonomiskā nozīmē – darbs un ieguldījums. Rūpes var būt patīkamas un baudāmas, bet arī garlaicīgas, apgrūtinošas  un nepatīkamas. Katrā ziņā tās norāda uz mūsu saistībām citam pret citu. Tā vietā, lai teiktu, ka tās ir labas vai sliktas, ka tās jāuztver kā dāvana vai jāatmaksā, es drīzāk atsauktos uz daudzām feministiskās domas autorēm, sakot, ka rūpju darbs beidzot jānovērtē, jāspēj pateikt, ko rūpes iesaista, jāatzīst rūpēšanās fakts, jāsaprot, ka tā jāizturas ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret planētu. Rūpes parādās tik daudzos dažādos veidos. Mums arī jāprot skaidri norādīt, ka rūpju smagums gulstas uz noteikta veida cilvēkiem. 

Sabiedrība nevar pastavēt bez rūpēm, nav sabiedriskās dzīves jomas, kurā nebūtu rūpju. Lai arī ir zināmi apraksti, kā nacionālās valstis, izcilas sabiedrības utt. it kā eksistē bez rūpēm, galu galā izrādās, kāds ieguldījies tajā, lai citi varētu turpināt dzīvi. Tātad bez rūpēm nav socialitātes.

 

Jūs sakāt, ka rūpes nav raksturīgas tikai cilvēkiem, savā ziņā visi rūpējas par visiem. Uz rūpēm varam skatīties tik dažādos līmeņos un veidos. Tomēr kādēļ tas ir svarīgi tieši šobrīd?

Būšu godīga – rūpes nav jēdziens, ko izvēlētos, runājot par to, kas man svarīgs. Ir daudz domātāju, kas rakstījuši par to vairāk un pamatīgāk, un es balstos viņu idejās. Man ir svarīgi, ka rūpes norāda uz attiecībām, un, ja ir kaut kas, ko vēlētos uzsvērt, tad tās būtu attiecības. Mēs vienmēr esam attiecībās ar citiem. Protams, jautājums, vai mēs to atzīstam. Tomēr, runājot ontoloģiski, mēs esam attiecībās. Attiecībās esam mēs ar jums runājot, esmu attiecībās ar saviem senčiem, kas mani te atveduši, esmu attiecībās ar cilvēkiem un citu – dzīvo un nedzīvo – pasauli, kas būs pēc manis. Pie tam vienmēr esam dažādās attiecībās. Jautājums ir par to, kā, domājot par attiecībām kādā citā veidā (te iesaistās ideja par rūpēm), mēs tās varam arī veidot citādi. Tas ir svarīgi šobrīd. Šodienas lielākās krīzes – vides problēmas, klimata pārmaiņas, masu sociālā netaisnība – tāpat kā no tām izrietošās sociālās krīzes – bezdarba, veselības… Uz visu to var skatīties kā uz sabrukušām attiecībām starp būtnēm, kam būtu jārūpējas citai par citu, kam tas ir pienākums. Attiecības ir sabrukušas. Arī Covid-19 krīze parādīja, ka kaut kas ir nobrucis attiecībās starp cilvēkiem un valsti, ja jau tik daudziem cilvēkiem daudzās valstīs bija jāmirst. Kas ir attiecības starp nodokļu maksātāju un valsti, kam būtu jānodrošina zināma veselības aprūpe, –  arī tās ir rūpes, kuras valstij būtu obligāti jāuzņemas. Tie ir tikai daži piemēri. Tomēr ir arī citi piemēri, kas mani interesē. Kādas ir mūsu attiecības ar zemi un ūdeņiem? Tās varbūt nav redzamas, bet ir svarīgi, lai mēs, piemēram, varētu dzert tīru ūdeni. Kādas ir mūsu attiecības ar kaut ko, kas nav cilvēks? Mēs uzskatām to par pašsaprotamu. Mums neredzamā veidā ir attiecības ar šo pasauli, par ko būtu jārūpējas. Tātad, runājot par rūpēm, es domāju attiecību pārveidošanu, lai, lūkojoties apkārt, saprotam, kā šīs attiecības varētu atjaunot, atdzīvināt, lai no jauna radītu rūpjpilno saikni, domājot par dažādām nākotnēm.

 

Skatoties cilvēces vēsturē un domājot par attiecībām ar dabu, pirmais, kas nāk prātā, ir prāta vieta šajās attiecībās. Vai esam racionālas būtnes, ko prāts paceļ pāri citām dzīvām un nedzīvām radībām? Vai tomēr rūpju kontekstā attiecībās daudz vairāk būtu jādomā par ko citu  – intuīciju, emocijām, pat juteklisko?

Vispirms man liekas, ka ir kļūdaini uzskatīt, ka apziņa ir kaut kas pavisam nodalīts no ķermeņa. Mans prāts un mana racionalitāte ir cieši saistīta ar smadzenēm, kas nodarbojas ar visu – smaržām, sajūtām, jūtām, emocijām utt. Ideja, ka tā būtu kaut kā īpaši izceļama, darbotos it kā ārpus ķermeņa un nodalīta no tā, ir bezjēdzīga. Mums ir prāts, kas saistīts ar valodas apguvi, zināmā mērā kategorizāciju, kas nepieciešama, lai saprastu pasauli. Tomēr tā ir tikai daļa no veida, kā cilvēks saprot pasauli. Mēs saprotam to arī savā emocionālajā atbildes reakcijā pasaulei, lietojam arī savus pirkstus un degunus, mēles, lai to izzinātu. Tas ir ļoti svarīgi. Tikai Rietumu patriarhālā izpratne paceļ prātu pāri visam. Nezinu, kurš iegūst no tā, ka mēs to tik augstu vērtējam. Varētu iegūt, ja patiešām izdarītu racionālus lēmumus par labu pasaulei. Bet skatoties kaut vai uz klimata politiku, skaidri redzams, ka racionāli lēmumi netiek pieņemti. Klimata politika pamatos ir balstīta racionalitātes trūkumā, zinātniski balstīta pamata trūkumā. Šis piemērs skaidri parāda, ka mūsu lēmumi nav racionāli. Dažreiz izmantojam prātu, lai racionāli pamatotu izdarītos lēmumus, tomēr pašus lēmumus pieņemam neracionāli, dziļi balstoties jūtās, emocijās, bailēs, mīlestībā utt. Bieži tie ir tieši bailēs balstīti lēmumi, nevis racionāli. Mums būtu jāatzīst, ka lēmumus mēs pieņemam ar visu ķermeni, un pasaule apkārt ir bagāta ar ķermeniskām nozīmēm. Tas būtu jāatzīst, lai varētu veidot attiecības no jauna. Varbūt man ir prāts, kas vēro un akceptē pieņemtos lēmumus, bet patiesībā svarīgāko lēmumu pieņemšanā piedalās viss ķermenis. Ķermenis zina, kas ir īsts un kas nav, vai tas būtu pareizi vai ne. Es te vienkāršoju, bet pasvīrtoju, ka nav jau noslēpums, ka mēs izprotam un pieņemam lēmumus, balstoties daudz vairāk nekā tikai racionalitātē. Patiesībā tas ir tikai aplams apgalvojums, kas nepieciešams, lai uzturētu esošo hierarhiju. 

 

Tomēr vai tieši šī ideja par racionāli pieņemtiem lēmumiem nav mūsu sociālās sistēmas pamatu pamats?

Mēs jau varam tā teikt, bet es neredzu nekādus faktus, kas pierādītu, ka tas tā tiešām notiek. Neviena pasaules valdība tā lēmumus nepieņem. Tas tā nedarbojas. Ja būtu tā, ka mēs sanākam kopā, lai racionāli lemtu, mēs nebūtu izlēmuši novest planētu līdz katastrofai. Mēs iznīcinām paši sevi. Mēs to zinām. Tas ir zinātniski pierādīts. Tie pat nav attāli draudi. Tātad tas nevar būt racionāla lēmuma rezultāts. Tas ir pieņēmums, ko mēs uzturam, bet kā sabiedrība neizdarām lēmumus racionāli. Un tālāk jautājums ir par to, kādēļ mēs uzturam šo mītu, ka sabiedrība balstās racionālos lēmumus. Tas notiek tādēļ, lai pamatotu zināma veida elites izpratni, un tas ir ceļš, kā no savas politikas izslēgt citus    sievietes vai cilvēkus bez izglītības, kas dzīvo sliktos sociāli ekonomiskajos apstākļos, vai cilvēkus, kas kādreiz bijuši verdzībā un tagad ir kolonizēti. Viņi tiek turēti ārpus lemšanas. Ārpusē ir arī par racionālu neuzskatītais upes, akmeņi un citi dzīvnieki. Mēs izdarām savus lēmumus tā, it kā citiem nebūtu tiesību, jo tie nav racionālas būtnes. Tā nu te ir divas gandrīz pretrunīgas lietas – mēs kā sabiedrība nepieņemam lēmumus, kas ir mūsu interesēs, balstoties prātā, un, otrkārt, mēs turpinām uzturēt mītu, kas ļauj paturēt šo savā ziņā elitāro telpu, neļaujot tur izpausties marginalizetajām balsīm.

 

Attiecībā uz sajūtām laika gaitā attieksme pret dažādu sajūtu informāciju ir mainījusies, tāpat kā jutekliskās uztveres nozīme vispār. Kā jūs skatītos uz to nākotnē – vai prāta dominance saglabāsies, vai tas mainīsies?

Neemu vēsturniece vai antropoloģe, bet tādi pētījumi ir. Citas sabiedrības un kultūras nesaprot cilvēkus kā nodalītus no ķermeņiem, kas tajos dzīvo. Bet tas jau nav tik viennozīmīgi arī mūsu kultūrā. Tikai jāieklausās savos jutekļos. Mani jutekļi, kad izdzeru glāzi ūdens, saka, ka es nemaz neesmu tik tālu no ostas. Nav tā, ka ir dažādi sajūtu režīmi. Tā, protams, izskatās Rietumu kultūras vēsturē. Bet jāņem vērā arī tas, ko es sauktu par iztēli. Iztēlotais radies, pievēršot uzmanību noteiktām lietām un citas padarot neredzamas. Mans deguns ir tas pats deguns, kas citiem cilvēkiem atšķirīgos laikos un vietās, bet esmu uzaudzināta ar noteiktu politisko, morālo un kultūras sistēmu palīdzību tā, ka es īpaši nedomāju, ko mans deguns „domā”. Sociālās un politiskās vērtības māca mūs pievērst vai nepievērst uzmanību kādiem jutekļiem. Kapitālistiskajā, patērnieciskajā pasaulē mēs nepievēršam uzmanību visiem jutekļiem, pievēršam, lai ievērotu, cik skaists ir tas, ko varētu nopirkt. Tātad mēs paļaujamies uz saviem jutekļiem, bet tas notiek gribētā robežās, mēs nepievēršam uzmanību šai upei, kas, ja nerūpēšos, drīz būs galīgi piesārņota, ja tā jau nav. Es nedomāju, ka lietojam jutekļus mazāk, drīzāk mēs to darām noteiktos veidos, kā iemācāmies noteiktos sociālos un politiskos režīmos. Un patlaban mums šie sensorie spēki jāfokusē uz mūsu attiecību ārstēšanu.

 

Jūs pateicāt kaut ko būtisku ir jāiztēlojas no jauna. Tad jautājums ir par to, kā šo pasauli iedomāties par jaunu? Un kāda būtu mākslas loma šajā  pasaules „pāriedomāšanās” procesā?

Man šķiet, ka tas ir saistīts ar jautājumu (un manu atbildi) par racionalitāti. Mākslai mūsdienās ir fundamentāla loma – tā izkopj sensoro pieredzi un iztēli. Māksla, literatūra, fantastika, bērnu literatūra, performances, teātris, hiphops… Tas viss atver mums citus domāšanas, darīšanas, pasaules izpratnes ceļus. Liek iedomāties to savādāk. Vēl būtiskāk ir tas, ka māksla parāda, ka savas attiecības ar pasauli un citām būtnēm tajā var iedomāties citādāk. Man, piemēram, ir svarīgi, kā es – ūdens būtne – iedomājos savas attiecības ar citām ūdens būtnēm – cilvēkiem, jūru, debesīm, ezeriem. Tas ir tikpat noderīgi, cik zinātne. Protams, zinātne ir svarīga. Tā saka, ka 80% mana ķermeņa ir no ūdens. Jā, tas ir lieliski, tas nozīmē, ka es uzņemu ūdeni un izdalu ūdeni, un man vajadzētu par to domāt – kāds tas ir. Tā zinātne mani var padarīt par labāku, ekoloģiski domājošu personu. Bet māksla pārliecina, liek domāt, just atšķirīgi, un mēs izturamies un pieņemam lēmumus saskaņā ar to, kā jūtāmies. Tā man ir ļoti svarīga doma – jūtas ir svarīgākais tajā, ko lemjam, kā rīkojamies un kā izturamies attiecībās.

 

Ūdenim jūsu darbā ir liela nozīme. Kas ūdens ir jums – kā jūs to iztēlojaties? 

Ir vairāki veidi, kā atbildēt. Viens ir teikt – ūdens ir dzīve. To esmu aizņēmusies no daudzām aktīvistu kampaņām, kas cīnās par pamatiedzīvotāju tiesībām uz pastavēšanu dažādās pasaules daļās, – bez ūdens nevar pastavēt dzīvība. Tam ir dažādas nozīmes, taču, lai kā mēs iedomātos dzīvību bez ūdens, tāda neeksistē. Manā darbā ūdens pēdējos 15 gadus ir arī ciešs sadarbības partneris – domāju pie ūdens, caur ūdeni, par ūdeni, un tam esmu veltījusi vairākus darbus. Tādēļ es to redzu kā līdzstrādnieku. No ūdens esmu iemācījusies vairākas lietas, bez kurām nebūtu mana darba. Konceptuāli skatoties un atsaucoties uz Delēzu un Gvatari viņu darbā Atšķirība un atkārtošanās, ūdens ir kaut kas, kas reizē nebeidzami atkārtojas un katrreiz atšķiras. Tas ir jūrās un ezeros, debesīs, mūsu ķermeņos, kokos – ūdens ir visur un tikpat daudz, cik vienmēr, neskatoties uz to, ka mēs runājam par ūdens līmeņa izmaiņām pasaules okeānos un jūrās. Kvantitatīvi viss ūdens, kas cirkulē uz planētas, ir viens un tas pats. Tomēr vienmēr, kad tas pāriet no viena ķermeņa citā, tas kļūst citāds. Viss ūdens, kas kustas pasaulē, vienmēr ir tas pats un vienlaikus atšķirīgs. Saprast ūdeni šādā veidā man ir pilnībā filozofisks jautājums. Par tik daudzām lietām var tā domāt – par rūpju darbu un sociālo reprodukciju. Saistībā ar ūdeni nekas nepastāv kā diskrēts, nodalīts veselums. Viss ir savstarpēji saistīts, tas nāk no kaut kurienes un ielīst kaut kur citur. Dod sevi citam. Un tikko mēs to fundamentāli saprotam, tā esam atpakaļ pie jautājuma  par rūpēm un attiecībām, to, kā mēs domājam par sevi, ejot pa pasauli nevis kā indivīdi, bet kā saistīti ar šo lielo ūdens ķēdi, kurā visi esam iekšā. Mums ir milzu atbildība un liels parāds tā priekšā  – ūdens mūs padara par mums pašiem. Un atbildība, domājot par to, kā tas ielīst citos ķermeņos, – vai tas ir tīrs, vai tas tiek taupīts – visi šie jautājumi.

 

Bet Covid-19 vīrusa laikā mums ir arī negatīvas domas par šķidrumu apmaiņu. To mēs nevaram izsekot, un tas var nest briesmas. Ūdens var būt piesārņots – kā ķīmiski, tā bioloģiski.

Ja ūdens visu savieno – dažādas plūsmas un kanālus – ne vienmēr tas ir labi. Ūdens ir arī nāvējošs. Ne tikai pārvadot ķermeņa šķidrumus no viena ķermeņa citā, bet arī cunami, vētru gadījumā ūdens var arī būt varmācīgs un ļauns. Padomājiet par bēgļiem –  kā tie šķērso jūras. Es šajā ziņā neesmu romantiska. Tomēr ūdens tikai norāda uz mūsu atbildību attiecībās – ka mums ar to jātiek galā, ka mums citam citu jāaizsargā. Covid-19 liek domāt par to, kā esam saistīti un kā jārūpējas citam par citu. Nesaprotu cilvēkus, kuri rauj citiem nost maskas sabiedriskuma vārdā, –  no ķermeniskajiem ūdeņiem sargāt citus ir rūpju žests. Mēs varam rūpēties par citiem, nedaloties ar šķidrumiem. Covid-19 laikā cilvēki parādīja spēju iestāties un rūpēties par citiem pat tur, kur valdības un lielās korporācijas to nevarēja. Te parādās fakts, ka par savu ķermeņi var domāt kā par rūpju vektoru. Mums ir jātiek pāri tam, ka tādas ārpuses nav. Nevar kaut ko iegāzt upē un domāt, ka tagad tas ir prom. Tas aiziet kaut kur citur – gan attiecībā uz siekalām, gan piesārņotiem notekūdeņiem –, mums jāaizdomājas, kur tie ir tagad un kuru ietekmē, kuram būs jāuzņemas mūsu radītais apgrūtinājums.

 

Kāds sakars tam ir ar feminismu? Kāda ir feminisma loma jūsu darbā?

Manās domās par ūdens ķermeņiem feminismam ir būtiska nozīme. Sāku domāt par ūdeni, tieši strādājot par feminisma teoriju pētnieci. Tā feminisma daļa, par ko ieinteresējos, saprata, ka ķermeņi savā starpā ir saistīti un ka tiem ir jārēķinās ar savstarpējām rūpēm šajās savstarpējā atbildīguma attiecībās. No Odres Lordas (Audre Lord) melnā feminisma līdz Edrienas Ričas (Adrianne Rich) lesbiešu feminismam un kvīru, multisugu feminismam un zinātniskās fantastikas feminismam, Donai Haravejai (Dona Haraway)… Tā varētu turpināt. Katrs no šiem feminisma virzieniem savā veidā ietver domu, ka ķemeņi ir savstarpēji saistīti ar savstarpējām rūpēm. Tā ir tieši feminisma mācība. Domāt par to ekoloģiskā veidā, kur ķermeņi vairs nav tikai cilvēka ķermeņi, bija tikai nākamais solis. Jau pirms ekofeminisma bija virzieni, kas saprata šīs attiecības kā saikni starp cilvēkiem un citām būtnēm. Tas ir ļoti patriarhāls Rietumu apgaismības un baltās cilvēces daļas pieņēmums, ka cilvēki ir iepakoti ādā, autonomi un nodalīti no pasaules. Tā ir smieklīga ķermeņa izpratne. Nedomāju, ka tam pavisam nebūtu nekādas vērtības. Tam ir sava jēga, ja domājam par reprodukcijas tiesībām vai vardarbību. Taču arī šeit jāņem vērā ūdens ķermeņu mācība. Visiem ūdens ķermeņiem ir sava veida membrānas, kas tos satur kopā kā veselumus. Bet tie pastāvīgi uztver un uzņem ūdeni un izlaiž to. Feminisms vienmēr ir apgalvojis, ka esam parādā viens otram attiecībās, kur abas puses dod un ņem. Ne tikai mīlā un draudzībā, bet arī ķermeniski – barojot bērnu ar krūti vai placentu. Tādējādi feminisms dod iespēju izprast arī mūsu ekoloģiskās attiecības dziļāk. 

 

Jūsu interešu vidū ir arī rakstniecība. Vai tā ar savu simbolisko, analītisko dabu drīzāk nenodala mūs no šādas iesaistītības?

Mani interesē, ka varam attīstīt jaunus iztēles veidus, mācoties no dzejas un rakstniecības kopumā. Es daudz izmantoju literatūru savos darbos, jo novērtēju, kā tā transformē veidu, kādā skatāmies un domājam. Man tas ir tikpat būtisks avots kā zinātne. Un es nedomāju, ka literatūra būtu kaut kas nodalīts vai īpašs. Mīlu, piemēram, Vikijas Kērbijas (Vicki Kirby) darbus,  kuros runāts par to, kā mikrobi ieraksta jaunus ceļus organismos. DNS ieraksta, pasaule raksta pati – konstanti ierakstās esamībā. Mana, kā arī jebkura cita rakstīšana ir pastāvīga ņemšana un došana pasaulei atpakaļ. Tas pats, ko mans vēders dara, kad ēdu ābolu, – paņem vielu no pasaules un pārraksta to jaunā formā – barības vielās un atkritumos. Domāju par rakstīšanu šādā veidā.

 

Līgo dienas rītā, kad notiek šī intervija, nevaru atturēties pajautāt jums par latvietību. Man pašai latvietība nozīmē tuvošanos dabai, ņemšanu un došanu tai. Kā to izjūtat jūs?

Abi mani vecāki bija latvieši – mans tēvs piedzima Rīgā, mana māte piedzima Berlīnē, kad viņas ģimene bija pametusi Latviju 1944. gadā. Abas ģimenes šķērsoja okeānu un nonāca Kanādā, kur atrada viens otru Lielo ezeru rajonā, tad nācu pasaulē es, apmeklēju latviešu skolu, nometnes, dejoju tautas dejas. Vēlāk pieaugusi šķērsoju okeānu un atgriezos Latvijā, dzīvoju un strādāju Rīgā sešus gadus, pametu darbu, atgriezos Kanādā, tad atkal šķērsoju okeānu, nonācu Anglijā, un beidzot esmu te, Austrālijā, Klusā okeāna krastā, tālu prom no mājām. To stāstu, lai parādītu, kādas ūdens straumes nēsājušas mani pa pasauli. Es nemaz nezinu, kur ir mājas, – tādi migrācijas produkti kā es tā jūtas. Manas attiecības ar Latviju ir citādas nekā tiem, kas tur uzauguši un ēduši augļus, dārzeņus un krējumu, kas radies Latvijas zemē. Gribu būt godīga. Būt par latvieti man nozīmēja piešķirt vērtību kultūrai, dzejai, dejām un dziesmām un, uzaugot vidē, kas ļoti augstu vērtēja šīs lietas, tās veidoja mani par to, kas esmu. Tajā ir gan labais, gan sliktais. Manuprāt, uzaugot latviešu kopienās, pastāv arī risks, ko es sauktu par tuvošanos nacionālismam. Tas ir kā Jānus seja – labais un ļaunais ir viens un tas pats. Domāju, ka kultūru un tradīcijas var viegli padarīt par ieroci rasismā un ksenofobijā. Piederot latviešu kopienai, to varēja sajust ļoti labi. Tomēr, ceļojot pa visiem šiem pasaules ūdeņiem un domājot par to, sapratu, ka ir tik svarīgi atzīt cita citādību un iemācīties dzīvot attiecībās tā, lai neviens netiktu apdraudēts.

  1. Neimanis A. Bodies of Water: Posthuman Feminist Phenomenology. Bloomsbury Publishing, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu