punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Donna

Inga Ābele

16/07/2020

 

Jūlijs. Bailes no jūlija. Debesis pilnas ar dzīvību un nāvi. Ieelpa – dzīvība, izelpa – nāve. Skaidu jumti no rītiem kūp saulē kā zirgi, ko naktī jādījuši lietuvēni. Atliek pavardā aizmirst gaļu, drīz tajā lokās tārpi. Apkārt šaudās mušas, uzklūp dunduru mākoņi, liepās zum bites, rāpo ērces. Zalktis šorīt bija izlaidies uz pirts takas akmeņiem. Viņa gandrīz uzmina tam virsū, zalktis cirtās stāvus un aizslīdēja ar klusu čaboņu niedrēs. Odi vakaros un sīkie knišļi, kas dzeļ cauri matiem. Pusdienlaika baltā tveice. Sausumā mirstošas puķes putekļainā verandā. Acumirklīga vēlme uzrakstīt par savu dzīvi un atstāt burtnīcu uz galda, ja nu ķermenis izdomā nomirt nejauši. Visu gadu Donna gaida jūliju un tad svin katru jūlija dienu. Donnai dzīvība un nāve ir ugunszaļā krāsā. Jūlijā visi pēkšņi ierauga, cik ļoti ir no miesas. Īstenībā viņi visi ir no gaļas. Zem ziedošas liepas vārtās suņi tveices apdūmotām acīm. Saules ugunskritums dzen zemē iekšā, gaisma mazliet apsvīdusi kā nazis, kad jēru ved uz kaušanu. Nav, kur paslēpties. Tikai vakars nāk kā atpestīšana. Tad var aizvērt aizkarus, lai odi nelido iekšā, un ieliet vīnu. Vairs negribas piedalīties jau iepriekš zaudētās kaujās, bet puķes jāaplej, jāaplej, jāaplej. Ielāgo, ielāgo, ielāgo sevi kā rūti lāgās! Nāve sitas pret logu līdzi šaltainajam lietum. Pastniece pagalmā signalizē, pienāk ziņas. Par izdzīvojušajiem, par mirušajiem. Aicinājums uz draugu bērēm kā pavēste uz tiesu. Citā gadalaikā nāve ir štrunts. Un tīrā muļķība. Donna televizorā vēro pianisti, kuras pirksti kustas vienoti ar sejas muskuļiem, un viss ķermenis cieši saistīts tehnikas un emociju aizjūgā. Sakas, slejas, sedulkas, dzeņaukstis, muskuļi, nervu impulsi, notis, stīgas. Kad Donnai asiņo deguns, viņa prāto par to, kā tas notiek, – šī atteikšanās, šīs ugunspuķu audzes uguns skartajās ķermeņa vietās? Reiz viņa cerēja uz vecumdienām. Uz lēno laiku, uz garlaicību. Tagad acis vairs nerāda, ne vairs adīšana, ne lasīšana. Atmiršana pa daļām – tā baida. Arī acumirklīga nāve baida jūlijā. Jūlijs atgādina par neiespējamību izrauties no matērijas. Jautājums ir tikai par to, cik labi viņa ir iejūgta, cik ātri laika svelme saēdīs trauslākās vietas? Citos gadalaikos liktenis ir vieglāks. Maijā liktenis ir pasta balodis, kas steidz uz nākamību, bet jūlijā liktenis ir dzelzs bumba – vazājas līdzi, pie kājas pieķēdēts. Jūlijā ir nedēļa, kad no kalendāra izkāpj Rozālija un Roze, Marija un Magdalēna, Kristīne, Jēkabs, Anna un Marta, iznāk no miglas un piesēž Donnas virtuvē. Gara senču virtene, ķēde, kurā esi tikai posms, bez iespējas izrauties. Veltīgas pūles nozāģēt to nost, nokost, kā lapsa nokož slazdu no kājas. Nav jau kur sprukt, nav kur likties – jūlijs. Gaisi slīpu elpu caurausti, pati pazudusi mūžīgā riņķojumā starp zemi un debesīm. Un vienlaikus – pazust vairs nav iespējams. Jo jūlijs. Viņa jau ir bijusi, jūlijs viņu ir apstiprinājis. Rīt 13. jūlijs, Donna atceras, kāzas, – viņi vēl tikai ies uz dzimtsarakstu nodaļu zem baltiem ķieģeļiem mūrēta nama palodas. Viņas karsto ķermeni ieskaus Rīgā šūta kleita: balts, vēss audums, zem kura padusēs riesīsies sīkas sviedru lāsītes. Arī zem sprodziņām uz pakauša, arī plaukstu garajās dzīvības līnijās. Bet viņš uzticīgi sekos viņai, kā pavadai seko jauns dzīvnieks, pats ar savu uguni, brūnām acīm, tumšiem, lokainiem matiem, jā, tādi esot bijuši katram trešajam bērnam tajā dzimtā. Viņu sauc Jūlijs, viņi guļ kaili zem palaga un elpo karsto, tumsā mērkto gaismu. Mīlējas ātri, kā sapnī, jūlija medainajā saldmē zaudējot elpu un pametot locekļus savienotus. Kad pamostas, nekas vēl nav garām, sapnis ieildzis, viņi atkal slīd viens otram pāri kā mākoņi, kas pārvietodamies savienojas. Zibens gaismā balts, ass brīdis pāršķeļ no pakauša līdz papēžiem, it kā viņi būtu pastiepušies uz pirkstgaliem un paši ielikuši savu sirdi debesīs. Baltā tāss uz brīdi nolobās, kailums sit, bet nesāp, pirkstu kauliņi izšķīst gaismā, un atkal sapnis, nē, tas vēl nav rīts. Jūlijā nemaz nav rītu, ziemeļu vasaras karstajā sapnī nav nedz rītu, nedz vakaru, tikai bezgalīga tuvināšanās un attālināšanās rēgaini dzidrās atmiņās kā ūdenī meža ezerā, kur peldoties pamazām topi glumjš un slidens kā roņa mazulis mātes vēderā. Dzimtsaraksts saraksta dzimtas, viņi sajūgsies slīpās asins straumēs, tumšā, dūmojošā asinī, viscauri pasaulei neredzamā plūsmā – redzamā tikai tad, kad pēkšņi uzrodas dzīslas, kur tās ar kaislu kaucienu ielīst. To Donna labi atceras, kāds pieklauvēja pie viņas kā pie rūts, kāds gribēja caur viņu nākt. Bija jūlijs, kolhozā siena laiks, viņa nesa uz lauku pusdienas un atrada savu Jūliju pie vezuma zemē guļam stiprās sāpēs ar plīsušu kuņģa čūlu. Donna izjūdza zirgu, lēca tam mugurā un auļoja pēc ārsta, labi zinādama, ka tā nevajag darīt, bet vai viņai bija izvēle? Bezgalīgajā laukā viņa pazaudēja to, kurš bija gribējis caur viņu nākt un nu turējās mata galā. Ambulancē viņš izkrita no Donnas un satilpa vienā kurpē. Vēlāk viņa klīda pa lauku, meklēja un sauca – tas bija jau septembris, tāpēc nesasauca, jo septembrī nāve un dzīvība ir tikpat šķirtas kā zeme un debess. Lūpas kustējās bez skaņas, viņa maldījās starp miglas stabiem, meklēja zem zemes un virs debesīm, atrada un tūlīt atkal pazaudēja uz visiem laikiem. Pēc tam neviens vairs caur viņu nav gribējis nākt. Pēc tam viņi vairs nesasveicinājās ar skūpstu un neatvadījās ar to. Ja arī skūpstījās, tad ātri un īsi, lai starp lūpām nesakrātos valgums – siekalas, asaras, sviedri. Bija grūti runāt, ievadvārdi allaž nosvīduši. Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcās ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar lieliem, saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes. Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pāri pamalei, un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. Jānokrītas līdz piecdesmit kilogramiem, Donna domā. Tad nesvīda. Visu mūžu viņa nostrādāja par medmāsu. Tā bija dzīve uz adatas gala, bet viņa dzīvoja. Tad nesvīda, tad tikai kauli un āda, un pulsējošas dzīslas, prieks pirkstu galos un acis, kas redz visu, aptver visu. Viņa dāsni šķiedās ar dzīvību, ja jau pašai nevajadzēja, nenoderēja. Jūlijs. Noklaudz vārti, nošņirkst oļi. Jūlijs nāk no dravas. Vēl aizvien ir 13. jūlijs, vēl pēc vairākiem gadiem. Viņš nāk no bitēm, rokā dūmkanna ar ādas plēšu. Bites, peri, trani. Bites, ziedputekšņi, vaska šūnas. Bišu māte, spieti. Pārtopošie klani. Komposta burvīgais, treknais gabaliņš ap maijvaboles kūnu. Laiks iekaras streņģēs, ilksis nočīkst. Ļoti lēns ir jūlijs, kā vezums pirms paša kalna gala, kad vezumniekam uz kakla izspiežas dzīslas un viņš uz brīdi apstājas kustībā, pamirst elpa. Jūlijs ir šūpoles. Jūlija acis pilnas ar sarkanām uguns magonēm. Mirklis apogeja, šūpoļu augstākais punkts. Tad skats pāri kalna galam uz leju. Vēja svēdra, putns spārnus tur debesīs bez vēziena, laiks aizmet pāri laikam. Jūlijs aptur šūpoles un padod roku. Tur viņi abi, izdeguši. Donna melnā zīdā, Jūlijs savā jaunajā uzvalkā. No saldētavas izņemts viņš pamazām atkūst, acu kaktiņā sakrājas piliens un slīd pār vaigu kā asara. Ļoti tuvu viņa Jūlijam stāv, uzmanīgi vēro. Tik tuvu neviens mironim nav stāvējis, pāri pār galvu. Vai viņa ir stāvējusi pārāk tuvu? Jūlijā ir viņas dzimšanas diena, vai būs arī miršanas diena? Viņa negribētu nomirt augustā. Augusts ir kā vilciens, kurā uz brīdi iekāpt un paslēpties aiz dubulta stikla, izkust ainavā. Mirkļa patvērums. Bet svētku nav. Svētki jau aiz muguras. Rītausmas pļavās karsto rasu jau nomainījusi saltā, biezā, dimdošā rasa. Sveicieni no septembra noklaudz kā koka karote pret pieri. Strops, kāres, lapsene, bišu nodzelta un iebalzamēta propolisā. Donna guļ baltos palagos un sapņo sevi baltā kleitā. Donna sapņo sevi ar melnu adīkli. Sapnī Donnai ir kaulaini gurni. Viņa atmostas un nakts tumsā cauri plānajai ādai tausta savu skeletu. Iedomājas to dziļi zem kapsētas zemes. Asaru kauls, lemesis, lāpstiņas, gūžas – vai tiešām gūžām tik asi iedobumi? Es vēl pajāšu ar tevi, debesu nāve, domā Donna.

2016

Dalies ar šo rakstu