— Nāvē vienlīdzīgais

Par Fransuā Vijona izlasi Dzeja (no senfranču valodas atdzejojuši Cecīlija Dinere un Dens Dimiņš; Kurbads, 2019)

Ar Apolona cienīgu vērienu Dens Dimiņš 21. gadsimta latviešu lasītājam ir devis iespēju lasīt Fransuā Vijona nu jau kopotu dzejas izlasi, papildinot Cecīlijas Dineres atdzejoto Mazo testamentu (MT) un Lielo testamentu (LT), izdotus 1987. gadā, ar dažu vēl padomju gadu izdevumā iztrūkstošo darbu tulkojumiem un plašiem komentāriem, kam avoti meklējami jaunākajos Vijona dzejas pētniecības atzinumos. Arī šī krājuma vizuālo iekārtojumu vainago Lilijas Dineres starptautiski atzītās ilustrācijas, kā arī tam pievienots pielikums – kompaktdisks ar Haralda Sīmaņa komponētajām dziesmām ar Vijona tekstiem. Viengabalainais objekts veido visnotaļ pilnīgu iespaidu un ir veiksmīgs precedents, kā nostiprināt jau lasītu klasiķu pastāvēšanu literārajā apritē.

Latviešu lasītājam Vijons visupirms un galvenokārt ir atklājies ar Aleksandra Čaka pasauli izģērbjošo skatienu. Čaka literārie iespaidi kopumā viņa dzejas cienītājiem un pētniekiem ir neizzināms sapnis. Ja arī būtu uzslienams grāmatu krāvums, pa kuru Čaks ir krāmējies, viņš noteikti zaudētu daļu dzīvīguma un patiesuma, kura dēļ viņš atklājas kā tik izcils un unikāls cilvēka kaislību pazinējs. Tomēr Vijons, lasīts visticamāk krievu atdzejojumos un bibliotēkā, Čakam ir bijis tik tuvs, lai to padarītu par elpojošu dzejas tēlu.

Abu dzejnieku līdzdarbības iemeslus kaismīgi apraksta Vilnis Eihvalds, skaidrodams, ka “franči mēdzot apburoši smaidīt arī tad, kad tiem sāp, kad ir skumji ap sirdi, bet vislielākās līksmes un triumfa brīžos tie pēkšņi kļūstot skumīgi un sēri. Šīs izjūtu niansētās pārejas, tik tikko tveramās fineses, ārkārtīgi smalkās psiholoģiskās puantes tuvas un saprotamas arī latviski jutīgajam un dvēselē smalkajam Čakam.”¹ Protams, visupirms saistot abus dzejniekus ar nacionālo piederību un tās pavadā esošo mentalitāti, galvenais – dzeja un tās fineses – tiek atvirzīts tālākā plānā. Šāds skatījums drīzāk ir radies no latviešus ilgi vajātās mānijas nacionālajā kultūrā par katru cenu izcelt unikālo, kas vienlaikus atbilst citu lielo tautu augstajai latiņai. Domājams, izvairoties no šī kompleksa un skatot latviešu kultūru tās totalitātē, nevis izceļot atsevišķo kā piederīgu planetārajam klubiņam, varētu neviltoti nostiprināt to pašcieņu, pēc kuras tik izmisīgi esam dzinušies. Eihvalds gan nav vienīgais, kurš uzsvēris Čakam nozīmīgo saikni ar savu domubiedru. Valda Čakare pat iet tik tālu, ka aplūko abus dzejniekus kā gara radiniekus, piedēvēdama tiem dvīņiem raksturīgas īpašības un no tām izrietošas likumības – vienlaikus papildinošu un otru noliedzošu eksistenci. Čakares skatījumā abus dzejniekus vieno ne vien uzrādāmās Čaka intertekstuālās saiknes, bet pasaules uzskats un poētiskā domāšana.² Kur viens slapstās pa viduslaiku Parīzes padibenēm un reiz pa reizei uzdur kāda garīdznieka sirdi uz dunča, otrs modernitātes skartajā Rīgā savu sirdi triec uz trotuāra zem ormaņa pajūgiem, lai jau vēlāk to atdotu kādai ielasmeitai vai ķīnietim ostas bārā. Iespējams, tieši Čaka kaislība pret Vijonu viņam sniedza iespēju par pieres tiesu pāraugt citus sava laika urbānistus, kuri savā apmātībā ar tagadnību, sinkrētismu un aktīvismu pilnībā aizmēza tradīciju un tās nenoliedzamo ietekmi.

Es gan gribētu Vijona mesto akmeņu izraisītos viļņus saredzēt krietni tālāk: kurš grib izzināt dzejnieku dzīvesziņu kopumā, lai lasa Vijonu. Viņa dzeja ir ne tikai mākslinieciski pievilcīga, tai piemīt arī īsteni funkcionālas vērtības. Proti, tajā var mācīties ne tikai to, kā huligāniski nodoties ironijai par savu neapskaužamo stāvokli, kā mērķtiecīgi strādāt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kā apvienot izsmieklu un sirsnību, pārsteidzoši atklāt visnotaļ acīmredzamas patiesības par cilvēkiem un to neapstrīdamo vienlīdzību nāves priekšā neatkarīgi no sociālās piederības vai morāles principiem, bet arī saprast to eksistences stāvokli, kurā vienlaikus sadzīvo līdz kaulam izjusts naids un cilvēku atmiekšķējoša mīlestība.

Tāpat kā savulaik Čakam, arī mūsdienu lasītājam Vijons ir viegli rekonstruējams – viņš vienlaikus ir ietilpināms gan sava laika, gan šodienas reālijās. Par iespēju vispārināt paradoksālā kārtā ir parūpējies pats Vijons, testamentos nepārtraukti apliecinot to šķietami neviltoto autobiogrāfiskumu. Manta, kas tiek dalīta, jūtas, kas tiek paustas, vērojumi, kas tiek veikti, piedošana, kas tiek lūgta, veido pilnvērtīgu subjektu, kura saistība ar visām cilvēka dzīves niansēm to padara tikpat kā nemirstīgu. Līdz ar to vienlīdzīgu.

Kā jau minēju, Vijona grāmata neierasti dzejai ir augstākā mērā funkcionāla: varat paņemt kompaktdisku uz kādu ballīti, cerot paspīdēt ar izcilo gaumi, bet tā vietā attapties, ka ir jau sagatavots vakara skaņu celiņš Spotify un aizvēsturisko priekšmetu nav nemaz, kur ievietot. Ar zināmu pašlepnumu varēsiet nodomāt – “es visur aicināts un izraidīts”.

1. Eihavalds V.. Esi galotne visām lietām. Rūmnieks V. (sast.) Ceļā uz Čaku. Rīga: Liesma, 1981. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Čakare V. Dubultnieka motīvs Aleksandra Čaka poēmā “Fransuā Vijons”. Letonica, Nr. 9, 2003. 77.–86.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)