punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīklaini kā spogulī

Bārbala Simsone

05/08/2020

 

Par Maikla Ondatjes romānu Ēnas pār Temzu (no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Dienas Grāmata, 2020)

 

Angļu rakstnieka Maikla Ondatjes, kuru latviešu lasītājs vislabāk pazīst kā romāna Angļu pacients autoru, jaunākā latviski tulkotā romāna nosaukums latviski atveidots kā Ēnas pār Temzu. Taču oriģinālā tas ir Warlight, „kara gaisma”, ko tulkotāja Māra Poļakova atveidojusi kā „pagaismu”. Tā ir vājā, piesardzīgā gaismiņa, kas mirguļo bombardēšanas draudu dēļ aptumšotajā karalaika Londonā, – tumsnēja, blāva un neskaidra gaisma, pietiekama, lai apjaustu cilvēku un priekšmetu kontūras, bet nepietiekama, lai saskatītu konkrētību – vaibstus un detaļas. Šī kara gaisma jeb pagaisma tekstā funkcionē kā iespaidīga metafora, kas palīdz izprast romāna saturu.

Stāsta vēstītājs, četrpadsmit gadus vecais Nataniels, un viņa sešpadsmitgadīgā māsa Reičela dzīvo kā jau liela daļa karu pieredzējušo bērnu – pieraduši pie trūkuma, bažām un nenoteiktības. Taču arī viņi nav gatavi spējam pavērsienam – tam, ka abi vecāki sapošas ilgāku laiku pavadīt Singapūrā, atstājot bērnu uzraudzību ģimenes draugam, ko abi iedēvējuši par Naktstauriņu. Šī vīra gādībā abu pusaudžu dzīve pamazām kļūst arvien neizprotamāka – mājās nāk un iet dažādi sveši cilvēki, Nataniels iepazīstas ar meiteni, peļņas nolūkos uzņemas dažādus puslegālus nakts darbus, ar vienu no aprūpētāja draugiem laivā pārvadājot kontrabandas preces, bet tostarp spriedze vecāku prombūtnes dēļ pamazām grauj Reičelas psihi… 

Abi jaunieši pasauli skata blāvās, neskaidrās „kara gaismas” caurspīdētu – tā ir mistiska, mazliet šaušalīga un apjukumu raisoša. Kas ir visi šie savādie cilvēki viņu mājās? Kur ir vecāki? Kas no zināmā ir patiesība un kas nav? Noslēpumu tīkls savijas arvien ciešāk, un šķiet, ka ticēt vairs nevar nekam… Pat vārdi ir zaudējuši iepriekšējo nozīmi. Apsviedīgo kontrabandistu, kurš Natanielam izkārto nakts darbus, visi dēvē par Zibsni, iemīļoto meiteni zēns sauc par Agnesi, īsto vārdu nezinādams, un kaut kur fonā visu laiku vīd jauniešu māte – sieviete, vārdā Rose, viduslaiku noslēpuma simbols. Spriedze pieaug, Nataniela un Reičelas dzīvē sāk risināties biedējoši notikumi, kam šķietami vajadzētu ieviest katarsi, atsegt plīvuru, bet kuri visu padara tikai vēl neizprotamāku.

Jau daudzus gadus vēlāk nu jau pieaugušais Nataniels atskatās uz šiem notikumiem un cenšas atšifrēt gan savas mātes, gan savu stāstu un pāri visam – to, kas ir atmiņa un kā tā veidojas. Mēs gan labi apjaušam, ka jebkura atmiņa ir subjektīva, tomēr nevilšus bieži paļaujamies, ka notikumi risinājušies tieši tā, kā tos atceramies. Taču autors rāda, cik neuzticama ir vispirms jau mūsu izpratne par notiekošo laikā, kad tas notiek, – jo īpaši, ja uztvērēja pusē ir asredzīgā, bet lielākas kopsakarības vēl neizprotošā bērna un jaunieša psihe, kas robus pieredzē tiecas aizstāt ar mistisko domāšanu. Bērnībā pasaule liekas neiedomājami milzīga, skatījumam uz priekšmetiem ir citāda perspektīva, pieaugušie, kuru rīcības motivācija nav izprotama, liekas neloģiski un biedējoši, bet visām mīklām rosīgais prāts izskaidrojumus rod no pasakām pazīstamajā arhetipiskajā līmenī, kur pastāv mītisku sakarību līknes. Arī tā ir neuzticamā „pagaisma”, kas šķietami ļauj saskatīt esošo, taču vienlaikus izpludina apveidus, liek viena priekšmeta kontūrās saskatīt ko citu un beigu beigās uzbur mulsinošu ēnu un rēgu pasauli tur, kur dienasgaismā būtu redzams kas pavisam cits. Tā ir maldinoša gaisma, jo ļauj noticēt ilūzijai, ka redzamais ir patiesība, bet faktiski piešķir tikai māņu drošību. Un savā bērnībā mēs visi šo gaismu esam redzējuši – arī tie, kuriem karš gājis secen.

Šādi teksts, kas varētu būt bijis tikai vēsturisks romāns (un tas ir arī tāds, jo satur daudz patiešām saistošu faktu par pēckara un arī kara laika Angliju), izvēršas par kaut ko vairāk nekā tikai krāsainu pagātnes ainiņu – tas kļūst par diskusiju, kas veltīta divām tēmām vienlaikus, atmiņas un bērnības redzējuma tēmām. Kaut gan Nataniels ir vēstītājs, pamazām arvien skaidrāk saprotam, ka viņš nav romāna centrālais personāžs. Tā ir viņa māte Roza. Mistiskā Roze. Roza, kura, kā izrādās, nav aizbraukusi uz Singapūru. Roza, kura kara laikā ir spēlējusi būtisku lomu ne tikai savu bērnu, bet arī valsts eksistences jautājumos. Roza, kuras stāstu Nataniels pa pavedienam vien cenšas uztaustīt romāna otrajā daļā, lai pēc tam no šiem pavedieniem noaustu kopainu, kas ļautu aizklāt bērnības pusgaismas mistifikāciju ar skaidriem faktiem. Un pat tad viņam tas līdz galam neizdodas.

Mūsu vecāki ir tie cilvēki, uz kuriem mēs pat gribēdami nespējam palūkoties pilnīgi objektīvi. Jo laikā, kad mūsu personība un saprašana vēl tikai brieda un veidojās, viņi bija blakus kā atbalsts, kā klints, kā etalons… vai vismaz – mēs ļoti vēlējāmies viņus tādus redzēt. Tik ļoti vēlējāmies, ka, pieaugot un iemantojot pašiem savu redzējumu, nereti sākām viņus vainot par to, ka viņi nav atbilduši dievību standartiem, ko viņiem savā mītiskajā domāšanā bijām piedēvējuši, bērna egoismā stādot sevi un tikai sevi viņu pasaules centrā. Taču kas bija mūsu vecāki, kad viņi vēl nebija tēvi un mātes? Kas bija šie vīrieši un sievietes laikā pirms mums, ko viņi domāja, alka? Tieši šo mīklu lūko atšķetināt Nataniels, caur attāluma, noslēpumu un nepateiktā plīvuru meklējot sievieti, vārdā Roza, kas reiz kļūs par māti viņam un viņa māsai, taču tāpēc vien nepārstās būt Roza. 

Skaidrība un atklātība, noslēpumi un puspatiesības – kara laiks samudžinājis šo jēdzienu vērtības, liekot apjaust, ka ne vienmēr viss ir tikai balts un melns. Nelaikā pateikta patiesība var maksāt dzīvību, laikā izteikti meli – to glābt. Morālais relatīvisms ir vēl viens „pagaismas” aspekts, ko atsakās pieņemt bērnības skaidrajā noteiktībā veidojusies domāšana. Un tā tiklab Nataniels kā Reičela, attālinoties no pusaudzības, aizmaldās arvien tālāk meklējumu labirintos, savās dzīvēs daļēji un neapzināti atkal reproducējot savu vecāku dzīves. Arī viņi kļūst par vecākiem, un kas to var uzminēt, kādus stāstus par viņiem mēģinās atšifrēt viņu bērni, ciklam turpinoties. Vai mēs aizvien nekļūstam par to, no kā baidāmies un ko nosodām? Atbilde, ja tāda ir, varbūt nav meklējama pilnīgā faktu precizitātē un objektīvā redzējumā – jo tāds, kā apliecina autors, nepastāv. Atbilde var būt meklējama tajā, ka mēs piedodam vecākiem un paši sev to, ka eksistences šaipusē mēs neizbēgami visu redzam mīklaini kā spogulī. Bet mīlēt iespējams iemācīties arī pusgaismā. 

 

Dalies ar šo rakstu