raksti

— 2017. gads un sieviete bez īpašībām

RASA JANSONE

11/08/2020

 

Izstāde Sieviete bez īpašībām jau ir beigusies. Tā bija apskatāma vienu mēnesi Jūrmalā, Majoros, Raiņa un Aspazijas vasarnīcā, šīs vasaras viducī, kad katram pašam bija jāizlemj, vai ierobežojumi izstāžu atklāšanās nākuši kā kluss atvieglojums vai brutāls mākslas mīļotāju tiesību pārkāpums. Sievietei bez īpašībām oficiālas atklāšanas nemaz nebija – un tas labi sasaucas ar izstādes konceptuālo uzstādījumu, kura autore ir Jana Kukaine. Janas pēdējo četru gadu laikā kūrēto izstāžu formātos vienmēr ir bijusi iestrādāta daudzpunkte, teikums nebeidzas ar punktu vai izsaukuma zīmi, stāvot ekspozīcijas vidū tā vien gribas meklēt telpas piekto stūri, tajā – mazas durtiņas un doties tik uz priekšu, tik uz priekšu.

Es pieskaros sev un Dieviete ex Machina (2017), Vilna un zīds un Glandula Mammae (2018), Silta, jauka istabiņa (2019), Sieviete bez īpašībām un Siltumnīcas mūza (2020) –  tāds ir hronoloģisks Janas izstāžu pieraksts. Rindiņas no CV, četri gadi intensīva darba un intensīva šūmēšanās Latvijas mākslas vidē – vienaldzīgo bija maz, gandrīz katru no šo izstāžu dalībniecēm uz ielas apturēja kāds mākslas mīļotājs, pieturēja aiz pogas un pacietīgi skaidroja, kāpēc tie mākslas darbi paši par sevi vēl būtu cik ne cik, bet nu tas konceptuālais ierāmējums… Vai arī klusinātā toņkārtā skaidroja, ka kuratorei vajadzētu turpināt rakstīt savus lieliskos teorētiskos tekstus, bet izstāžu organizēšanā gan nevajadzētu iesaistīties. 

Kāpēc šīs kamerizstādes (tās visas patiešām bijušas neliela formāta izstādes ar vidēji sešām dalībniecēm katrā, izņēmums ir Vilna uz zīds Latvijas Fotogrāfijas muzejā – tā bija apjomīga izstāde ar nopietnu muzeja kolekcijas izpētes darbu) izsauca tik asu reakciju, strīdus un labi mērķētu, izsmalcinātu izsmieklu?1 Jana Kukaine Latvijas mākslas pasaulē bija ienācēja no malas. Par to, cik šī pasaule vēl līdz nesenam laikam bijusi noslēgta un uz klasisko izglītības ceļu cauri Latvijas Mākslas akadēmijai balstīta, varam vien brīnīties. No vienas puses, tas ir saprotami, jo kur gan tiem mākslas profesionāļiem rasties, ja ne akadēmijā, no otras puses – pēdējo piecu gadu laikā šīs pasaules robežas ir būtiski paplašinājušās: tādas savas jomā sevi apliecinājušas speciālistes kā Ieva Viese, Ieva Melgalve, Laura Šterna un Laura Brokāne ir izvēlējušās studēt Mākslas akadēmijā. Akadēmiskā vide sajaucas, tajā ieplūst citādas iepriekšējo zināšanu apguves pieredzes un dalījums „tā nav mūsējā, ko gan viņa var sajēgt” kļūs arvien problemātiskāks. Taču tieši ar kaut ko šādu Janai Kukainei nācās saskarties un tikt galā. Jana ienāca skaļi, ar asiem, atklātiem pārmetumiem, ar diskusijām feisbukā un ar savu pirmo grāmatu – un tobrīd likās, ka mazā, trūkuma izmocītā Latvijas mākslas sabiedrība priecājas, ka beidzot uzradies viens naivs āksts, uz kura rēķina var brīdi aizmirsties un pat vienoties. Bet tās vienīgās reālās briesmas, uz ko Jana pastāvēja, bija teorijā pamatots jēdziena „feminisms” lietojums Latvijas vizuālajā mākslā. 

Tomēr kas īsti notika 2017. gadā, kad Daiļās mātes jau bija nonākušas pie lasītājiem un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē tika atklāta Janas pirmā kūrēta izstāde Es pieskaros sev? Vai tas ir saistīts ar turpmākajām izstādēm, un vai ir iespējams vīt kādu stāstu ap šiem notikumiem, vai arī viss pagaidām ir pārāk tuvu un tāpēc ir grūti iestādīt asumu? Es esmu māksliniece un Janas pasākumos iesaistījos kā dalībniece, bet ir daži fona notikumi un sarunas, kurus varbūt ir jēga piefiksēt. Atzīmēt blociņā, ielikt lapiņu pudelē – nav zināms, kurā krastā tā piestās. Varbūt nenonāks nekur, nogrims, bet varbūt kāds kaut kur jau nepacietīgi veras viļņos, īsti nesaprotot, kāpēc.

2017. gada janvārī Latvijā sociālajos tīklos aktīvi tika pausts izbrīns, kāpēc vispār Amerikā sievietes rīko Women’s March gājienus – demokrātiskā valstī, kurā sen vairs nepastāvot nekāda dzimumu diskriminācija! Tas viss esot vienkārši komiski. Izskanēja viedokļi, ka sievietēm vajadzētu būt tik saprātīgām un inteliģentām, lai no Trampa plebejiskās retorikas vienkārši novērstos, netērējot tam ne savu spēku, ne laiku. Tomēr Women’s March gājiens notika arī Rīgā. Jo ne tikai amerikānietes bija atskārtušas – ja reiz tik daudz kas, ieskaitot prezidenta runas, kļūst komisks, tad kaut kas cits sāk kļūt ļoti, ļoti trausls.

2017. gada janvārī māksliniece Ingrīda Pičukāne savas izstādes Sarkanā istaba noslēgumā Latvijas laikmetīgās mākslas centrā kopā ar domubiedru grupu prezentēja feministisko zīnu Samanta.

2017. gada martā tika atklāta izstāde Es pieskaros sev. Izstādē uzstājās Sieviešu Stendaps un vispār tur sanāca uzturēties diezgan bieži. Kādu dienu, pie Andas Magones Dvīņu fotogrāfijas satiku paziņu, vīrieti, aktīvi praktizējošu mākslinieku. Sākām runāties. Viņam patīkot viss tai bildē, pilnīgi viss, bet kāpēc tās zeķes? Tās zeķes esot klasisks piemērs tam, kā „jūs pašas visu sabojājat”. Tik smukas meitenes, ar tik kolosāliem augumiem un tik patiesi seksīgas, neskatoties uz vecumu, – bet zeķes gan vajadzētu novilkt. Kad mēģināju stāstīt, ka visa jēga šajā fotogrāfijā ir tieši vilnas zeķēs kā vienīgajā viņu pašu izvēlētajā apģērba gabalā, viņš sarauca pieri un atmeta ar roku – tās esot tikai kaut kādas jūsu pašu koncepcijas, ko neviens cits nenolasa. Un es atcerējos nesenu sarunu no izstādes iekārtošanas laika, kad kāds no muzeja apsargiem fotogrāfei vaicāja, vai izstādei būšot vecuma cenzs, jo „šito te” līdz astoņpadsmit gadu vecumam nevienam nevajadzētu rādīt. Anda atbildēja – vai tiešām kailas sievietes ķermenis ir tik bīstams? Un tas taču ir attēls. Interpretācija. Galu galā – tas ir mākslas darbs. Mākslas darbs muzejā. Varbūt tieši labi, ka bērni līdz astoņpadsmit, ieraugot to muzejā, drošā vidē… Nē, jūs nesaprotat, jūs neko nesaprotat, pārtrauca sargs. Tam visam ir jānotiek guļamistabā, tikai un vienīgi guļamistabā! Tur, lūdzu, dariet, ko gribat, bet ne jau nu mākslā.

Anda Magone. Dvīnes. 2008 (darbs pie projekta turpinās). Digitālā druka uz auduma. No Janas Kukaines pirmās kūrētās izstādes Es pieskaros sev 2017. gadā

 

2017. gada aprīlī Rīgas Fotogrāfijas biennāles laikā Rīgā viesojās poļu kurators Adams Mazurs. Viņš sevi pieteica kā heteroseksuālu katoli, kurš, sev par lielu izbrīnu, Zaļo ceturtdienu pavada nevis Polijā kopā ar ģimeni, bet gan Rīgā, vadot semināru par fotogrāfiju. Tomēr turpinājumā bez jebkādas koķetērijas viņš stāstīja, ka interesējas tieši par poļu fotogrāfēm sievietēm. Un nesaskatot nekādu problēmu ne „sieviešu valodas” nošķīrumā vizuālajās mākslās, ne uzskatā, ka sievietes valoda pašsaprotami izriet no viņas citādās, atšķirīgās dzīves pieredzes, ja vien viņa, protams, izvēlas par šo pieredzi reflektēt. Mazurs stāstīja savus novērojumus, ka fotogrāfes, radot mākslu, nereti pulcējas bariņos, atbalsta cita citu un, jā, bieži vien viņu radītajai mākslai ir terapeitisks raksturs, un tieši tādēļ viņam kā vīrietim esot ārkārtīgi interesanti šo mākslu vērot, jo tā sniedzot jaunu, viņam citādā veidā neaizsniedzamu pieredzi. Viss, ko Mazurs runāja, bija tik neierasti Latvijas mākslas videi, ka vieglāk bija noticēt, ka es vienkārši nesaprotu viņa lēnīgo, skaidro angļu valodu. Lekcijai sekoja diskusija, un kāds jauns puisis savu sakāmo iesāka apmēram šādi – bet tagad, kad pasaulē feminisms ir ieguvis politisko varu, vai panākumus mākslā nenotieks vienkārši piederība pie „pareizā” dzimuma? Tai brīdī viss pieklusa, Mazura sacītais pagaisa, un es nodomāju – kur? Kurā no visām daudzajām, iespējamajām pasaulēm feminisms ir ieguvis jebkādu varu? Trampa Amerikā? Skandināvijā? Kur? Laikam jau Latvijā, ja jau mēs, vīrieši un sievietes, civilizēti sarunājamies, pat smejamies, kopā mācāmies akadēmijā un kopā piedalāmies izstādēs? Nereti nācies dzirdēt, ka Latvijas mākslas vide ir feministiska, jo lielākais vairums mākslas muzeju un galeriju darbinieku, mākslas vēsturnieku un krājumu glabātāju taču ir sievietes. Bet kā aiz šī patiesā apgalvojuma var nesaredzēt nākamo soli, kas ir jāsper, ja vien tiek lietots „feministiskās vides” arguments? Tā taču nav nekāda feminisma uzvara. Tā ir nabadzības uzvara. Sūras nabadzības uzvara, ko mēs izmisīgi cenšamies notušēt, lai viss nebūtu tik ļoti sāpīgi. Kad Jana Kukaine aizveda poļu kuratoru apskatīt izstādi Es pieskaros sev, Mazurs uzdeva jautājumu: „Un kā jums, Latvijā, iet ar feministiskas mākslas kolekcionēšanu? Polijā ir pāris kolekcionāru, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar to.” 

2017. gada aprīlī tika izdots Latvijas Laikmetīgā mākslas centra iniciētais Fembloks. Šis piezīmju bloks iekļāva 12 performanču fotodokumentāciju un īsus dažādu feminisma strāvojumu aprakstus. Projekts radās kā interpretācija un pētījums par mākslinieču grupas LN Sieviešu līgas projekts performancēm pagājušā gadsimta 90. gadu beigās.

2017. gada maijā neformālā sarunā Rīgas Laika redakcijā Arnis Rītups stāstīja, ka jau ilgstoši un bez panākumiem meklē finansējumu interviju sērijai ar pagaidu nosaukumu Divpadsmit gudrākās pasaules sievietes. Bijām iedzēruši, un kāds no sarunbiedriem izmeta, ka tas, protams, ir mākslīgs un bezjēdzīgs nošķīrums, jo akadēmiskajā pasaulē nepastāv nekāda diskriminējoša dalīšana dzimumos, visi esam vienādi un pašu galveno nosaka indivīda spējīgās vai ne tik spējīgās smadzenes. Arnis domīgi noglauda bārdu, ievilka dūmu un teica: „Tu zini, nē. Mani pašu pārsteidza, cik viņu pieredze akadēmiskajās zelta raktuvēs ir atšķirīga. Man pat prātā nebija ienācis, cik ļoti atšķirīga tā spēj būt, – es to vienkārši nezināju, pirms viņas nemēģināja man to pastāstīt.”  Un viņš turpināja, ka tikpat sarežģīti ar finansējuma meklēšanu klājas interviju sērijai Divpadsmit ievērojamākie musulmaņu domātāji

2017. gada novembrī Zirgu pastā noritēja Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotais simpozijs Baltā vīrieša rezervāts. Tajā tika iekļauta arī vizuālās mākslas mākslinieču diskusija un darbu prezentācija. 

Šie salīdzinoši nesenie notikumi un sarunas tagad šķiet kaut kas mūžsens – bet ne tādēļ, ka viss būtu atrisināts un nolikts malā, finansējums interviju sērijai nav atradies vēl arvien, tomēr 2017. gada sarunu fragmenti atklāj, ka agrāk vai vēlāk Latvijas mākslas vidē izstādēm ar Janas dotajiem nosaukumiem būtu bijis jāparādās – tas nebija nekas mākslīgi iestudēts vai aiz matiem pievilkts, šie dzīvie organismi, kas atklāti dīloja ar pret sievietēm vērstu sistēmisku netaisnību, tie bija visiem uz mēles, visur gaisā, un 2017. gada rudens atnesa tādu fona notikumu, ko nebija iespējams ignorēt pat visaugstākajos ziloņkaula torņos – Amerikā detonēja #MeToo, un Alises Zariņas izvērstie skaidrojumi Satori ļāva sajust, ka ietekmīgu valstsvīru un biznesmeņu retorika beidzot pat pie mums, Latvijā, spiež sajusties ja ne dzīviem, tad vismaz vairs ne tik ļoti remdeniem un nošķirtiem no visa; mēs esam saistīti ar pasauli un ne jau tajos veidos, kurus gribētu izvēlēties.

Tā nu 2017. gadā sieviete bez īpašībām uzsāka savu ceļu ne tikai pie mikrofoniem protesta akcijās pasaulē, bet arī Latvijas vizuālās mākslas pasaulē – organizētā veidā, kā kūrētas grupu izstādes ar skaidri definētu teorētisku fokusu (un tas neatceļ faktu, ka atsevišķas mākslinieču personālizstādes un atsevišķi mākslas darbi ir bijuši feministiski jau sen pirms Es pieskaros sev). Latvijas mākslas vide bez Janas izstādēm vairs īsti nav domājama – pat ar visām iesācējas problēmām, kas šajās izstādēs bija sastopamas. Mākslas pasaule bez visa cita, kas tā ir, ir arīdzan nemainīgi nežēlīga vieta, kas prasa garus skološanās gadus, uzkrātu pieredzi, spēju iedzīvoties izstādes telpā, spēju tajā pārliecinoši rīkoties, bet mēs kā skatītāji un dalībnieki varam izvēlēties, vai šīs nepilnības izsmiet vai izprast. 

Un diskusijas turpinājās – ne tikai semināros un vieskuratoru lekcijās. Sākās cīņas ap „bet vīrieši taču arī cieš”. Man vienmēr ir jābrīnās, ka tas vispār var tikt izspēlēts kā arguments. Un visinteresantāk kļūst, ja to piedāvā sievietes kā skaidrojumu pašas saviem mākslas darbiem.2  Bet, protams, ka cieš. Vai tad kāds ir mēģinājis nopietni pierādīt, ka necieš? Izejas punkts taču nav vīriešu pieredzes stāstu likvidēšana. Izejas punkts ir vēlme adekvātā veidā pierakstīt savējo – tik vien. Tomēr tajā pašā brīdī, kad tu izlem stāstīt par sevi kā sievieti, tevi automātiski sāk turēt aizdomās, ka tu atsakies no būtiskā, pievērsies marginālām problēmām vai pievērsies tām nepareizā veidā un pati sevi izslēdz no nopietna mākslas lauka. Bet kā gan mana stāsta esamība varētu aizvainot citus, jau kanoniskus stāstus? Ja nu vienīgi tādā pašā veidā, kā Andas Magones Dvīnes var neglābjami pārbiedēt un sabojāt bērnus. Ja nu vienīgi pieņemot, ka visa iespējamā uzmanība vēl pirms pirmā mākslas darba rašanās pa pilienam vien tika savākta stikla traukā. Tas ir apaļš, tas ir perfekts, uz tā nekad neatspoguļojas skatītāja sejas vaibsti – un uzmanība neatjaunojas, tā ir lietojama taupīgi. 

Te atklājas vēl kāds būtisks jautājums: kāpēc vidējās un vecākas paaudzes mākslinieces vēl arvien uzskata par vajadzīgu priekšlaicīgi apdrošināties ar „bet vīrieši arī cieš”? Kam īsti kalpo šī mantra un lūgšana, šis maigums un izpratne, ielikta sievietes mutē? Ko īsti viņas ir piedzīvojušas, ja doma par potenciāli iespējamu izsmieklu neparedzamā nākotnē ir tik draudoša? Ko vēl viņas var zaudēt pat pie visa tā, ka „mākslā sievietei nav autoritātes”? Bez ironijas un pārmetumiem par mazdūšību, ir skaidrs, ka viņas izjūt apdraudējumu, viņas izjūt reālu apdraudējumu vēl arvien.

Un te nu beidzot ir jāpievēršas 2020. gada Sievietei bez īpašībām, Janas organizētajai izstādei, kas šovasar bija aplūkojama Majoros. Šī delikātā un ļoti klusinātā izstāde3 atšķiras no iepriekšējām Janas izstādēm – ir mainījies dalībnieču loks. Bet ne tādā veidā, ka tas būtu sašaurinājies, lai arī izstādē neskanēja nedz Ingrīdas Pičukānes, nedz Mētras Saberovas nekaunīgie, kašķīgie smiekliņi (man to pietrūkst). Dalībnieču loks ir paplašinājies, jo pirmo reizi Jana uzaicināja sadarboties vecākās paaudzes mākslinieci, leģendārās grupas Maigās Svārstības dalībnieci Sandru Krastiņu, tādejādi paverot ceļu iekļaujošākam, vēsturiski uzmanīgākam stāstījumam. Jo viens no sarežģītākajiem jautājumiem, ko delikāti nāksies uzdot un tikpat delikāti nāksies uz to meklēt atbildes tiem, kas ķersies pie Latvijas feminisma mākslas antoloģijas (kādā no Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja gaišajiem kabinetiem), ir – kādā gan veidā ir izveidojusies un nostiprinājusies stigma vārdam „feminisms” mūsu kultūrtelpā? Un tā ir tāda īpaši latviska un mīļa stigmiņa, jo igauņiem un lietuviešiem ar šo iet vieglāk (jāpiebilst, ka viņiem vizuālajā mākslā ar visu iet vieglāk – sākot ar Kultūrkapitāla fonda stipendiju apjomiem un beidzot ar izstādēm pieejamām telpām, varbūt tāpēc arī feminisms tur tik ļoti netracina ļaudis). Viena no daudzajām atbildēm varētu būt „izglītības trūkums”, bet, jo vairāk par to domāju, jo mazāk šī atbilde der; tajā ir zināma deva arogances un īsas atmiņas par padomju laika reālijām, kad, kā Ladyfest sarunu vakarā šī gada martā cieņpilni norādīja Sandra Krastiņa, „mēs tādu vārdu – „feminisms” – nezinājām”. Tur jau tā lieta, tur ir viss skaistums un visa sarežģītība, tur intuīcijas diktēta maskēšanās un dažādu interpretāciju iespējamība – mēs nezinājām šo vārdu, taču mūsu darbos tas bija. Tas tur nevarēja nebūt. 

Sandra Krastiņa. Mammas palags. 2020. Audekls, akrils, jaukta tehnika. Darba fragments. No Janas Kukaines kurētās izstādes Sieviete bez īpašībām

 

Bet tikmēr, pirms vēstures grāmatām, pētījumiem un antoloģijām, ir vienkārši jāpieraksta. Kaut vai garāmejot jāpieraksta, jāpiefiksē, blociņā jāpieķeksē izstādē redzēts mākslas darbs, jo viss aizmirstas pārāk viegli (biju aizmirsusi 2017. gada Mazura lekciju, sarunu Rīgas Laikā un pat pie Dvīņu fotogrāfijas, bet izrādījās, ka to visu toreiz pierakstīju). Pat ja es esmu izstādē un pavadu tur divas stundas, ko īsti es redzēju, kas tas bija, kāds bija nosaukums, ar kādu līmi bija nostiprināts Sandras Krastiņas mammas palags uz gruntētā audekla, cik grādu slīpā lenķī bija nosķiebies horizonts Kristas Dzudzilo jūras gleznojumos, tas horizonts aiz sievietes bez īpašībām silueta? Cik stipri var norauties pa pirkstiem ar elektrību no alumīnija stieplītēm, kuras Liene Mackus noslēpusi savā Ziediņā? Tam visam var būt izšķiroša nozīme, tur, rītdienā, jo horizonta leņķa precīza nomērīšana var izrādīties visa mākslas darba jēga. Bet vēl pirms tam, pirms ieraksta blociņā, līdz izstādei ir jāaizkuļas, tā jāapskata paša acīm un jāizdara savi secinājumi. 

Pa kreisi: Liene Mackus. Ziediņš. 2020. Jaukta tehnika. Pie sienas: Krista Dzudzillo. Silvija. 2020. 190 x 190 cm. Silvija. 2019. 90 x 120 cm. Audekls, eļļa. No Janas Kukaines kurētās izstādes Sieviete bez īpašībām

 

Jo citādi būs kā Brodskim, Morisonei un Tolstajai. Josifs Brodskis un Tonija Morisone, kā zināms, abi ir Nobela prēmijas laureāti literatūrā. Bet Tatjana Tolstaja ir krievu rakstniece, esejiste un televīzijas autorraidījuma Школа злословия vadītāja. Savulaik viņi visi trīs ir bijuši literatūras pasniedzēji dažādās Amerikas augstskolās. Kādā no savām esejām Tolstaja atzīmē, ka, tā kā Brodskis Morisoni raksturojis vienā vārdā – „уёбище” –, viņa, uzticoties dzejnieka vērtējumam, Morisoni nemaz neesot lasījusi.4 Turpat tālāk Tolstaja domīgi novelk – varbūt velti tomēr nav lasījusi… jo Brodskis bijis reti piekasīgs un netaisns savos vērtējumos.

 

Attēls: Krista Dinere. Sieviete spektrā. 2020. Telpiskas skaņas kompozīcija. Darba fragments. No Janas Kukaines kurētās izstādes Sieviete bez īpašībām

  1. Viļņa Vēja recenzija Feminists esmu es portālā Arterritory.com: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/18975-feminists_esmu_es/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Intervija ar Ivetu Lauri Kultūras Dienā: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/lai-tikai-tev-ta-salda.-intervija-ar-makslinieci-ivetu-lauri-14245656. Uzmanīgs lasītājs ievēros šīs visnotaļ dzīvīgās intervijas pretrunīgumu. Māksliniece norāda, ka „visi cieš vienādi”, bet burtiski nākamajā rindkopā apraksta, ka sievietei mākslā trūkst autoritātes un māksliniecēm kopumā ir nesalīdzināmi grūtāk darboties. Nu tad cieš vai necieš vienādi? Kad norādīju māksliniecei uz šo pretrunu, viņa atbildēja, ka visa dzīve ir viena vienīgā pretruna.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Neskatoties uz Janas izteikumu, tekstu un kritiku asumu, šķiet, ka, nonākot līdz vizuāliem mākslas darbiem, kā kuratore viņa iederīgāk jūtas tieši klusinātā, nosvērtā izjūtu gammā. Tas ir interesanti. Tāpat ir interesanti vērot, kā viņa uzņemas risku, ļaujot brīvu vaļu scenogrāfiem. Siltajā, jaukajā istabiņā konceptuālā scenogrāfija Gundegas Evelones izpildījumā Ziemeļblāzmas kultūras namā darbojās ļoti labi, bet Sievietē bez īpašībām līdz galam kaut kas atrisināts netika, jo šoreiz scenogrāfija mācās darbiem virsū.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Толстая Т. Девушка в цвету. Москва: ACT, 2018. С. 116.  (atpakaļ uz rakstu)