punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Zilās ūdensmušiņas

Marija Luīze Meļķe

21/08/2020

 

Zilās ūdensmušiņas

Svītrainas zivtiņas
Bērnība ar nošmulētu muti
Apdedzis skausts
Kucēni, kaķēni
Kāmīši, sakasītas kājas
Vienmēr gribas saldējumu
Vienmēr gribas saldējumu
Ķiršos vārnas
Gaisā dažādi putni
Slapji padušu matiņi
Kāds netālu spēlē flautu
Pareizāk, mācās spēlēt flautu
Automašīnu trokšņi
Pareizāk, automašīnu atstāts klusums
Pareizāk, iebrienu līdz potītēm
Un skatos – zilās ūdensmušiņas
Sapņoju – svītrainas zivtiņas
Sapņoju – ar nošmulētu muti
Varbūt atceros sarkanu skaustu
Varbūt trokšņi atgriezās
Atceros – kad augu, sāpēja kauli
Bieži redzēju murgus, tagad sapņoju
Pareizāk, redzu ūdensmušiņas zilā krāsā
Un skaustu sarkanā
Ķiršos vārnas
Ķiršus un sakasītas kājas
Joprojām gribas saldējumu
Atlaižas plauksta un izspļauj kauliņu
Pēdas stieg smiltīs, ūdens ir mierīgs.

 

I/II

Man patīk, upe
Tava biezā, tumšā āda
Un mākoņu un putnu augumi
Atspīd uz vaļa muguras

Man tu patīc, upe
Kā slepkavam patīk nazis
Kā meitenei patīk puisis
Un mākoņu un putnu augumi
Atspīd uz vaļa muguras.

 

Manas pusaugu laika draudzības ir nezināms lidojošs objekts, kas pēc neskaidras sistēmas parādās un spīdina gaismu manā bezmiega logā

Es nevis kautrējos teikt, ka jūs mīlu, bet vienkārši nedrīkstēju tā darīt – jo sentiments ir mīkstajiem, vai kaut kas tamlīdzīgs; ja piesit kanti – tas ir citādi, un arī ja uzvedies piedzēries; un īstenībā jau jebko varēja teikt, ja vien to teica gana nepieklājīgi.

Ķermenis lēni ceļas levitācijai un izslīd pa logu. Es gribētu uzlikt plaukstu uz krūtīm, lai pārbaudītu, vai tā neizkritīs man cauri, bet nav nekādas nozīmes.

Ziniet ko! Ziniet ko! Vienreiz arī pateicu, un kas tad bija? Nekā vairs! Pārpratums pakaļ pārpratumam, un mēs vairs nedraudzējāmies, es tikai miegā reizēm mēdzu murgot, ka T noticis kas slikts, bet viņu arī tas vairs neinteresē.

Tur jau viņi pāri tiltam nes dīvānu. Mēs drīz saskriesimies benzīntankā, un man gluži neticami izdosies samelot E, ka esmu sapīpējusies, nevis sastrīdējusies ar K, nodzēsusi cigareti pret roku un divdesmit minūtes raudājusi, līdz mani uz ričuka savāca L un mēs atnācām te uz tualeti. Nē, es tomēr pateicu vēlāk E, kā ir īstenībā, un man šķiet, ka viņš paņēma manu roku. Nevaru saredzēt, esmu par tālu. Mēs tiksimies vēlāk kārtējā mūzikas pagrabā, lai grūstītos, pīpētu un izliktos ārkārtīgi aizdomājušies, kad kāds mūs fotografēs. Un tur būs T. Stulbais T. Mēs arī vienreiz sadevāmies rokās, pirms viss vēl sākās. Pirms jebkas sākās. Kad viss bija jau sācies, bet nekas vēl nebija noticis.

Es gribu redzēt, vai viņš jau bija novājējis un nepieejams vai varbūt T stāstīja par moderniem filozofiem un mūzikas grupu sastāviem, vai tomēr mēs ar L aizbraucām prom, un vai tur bija K un S. Varbūt, ja paskatīšos uz viņiem vēlreiz, es sapratīšu, kur kļūdījos un kā man atvainoties, lai viņi visi atgrieztos. Bet gaismas strēle, kas bija līdz šim noteikusi kustību pāri pilsētai, sāk gaist, un mans ķermenis kļūst smagāks un smagāks un arvien straujāk un straujāk tuvojas ledainajam ūdenim. Tajā brīdī saprotu – viss, es nositīšos, neko nepateikusi, neatzinusies, nenolamājusies, viss paliks uzplēsts un nesalabots. Es nositīšos, mana seja izšķīdīs pret upi, es nogrimšu, un neviens neko nebūs sapratis.

Atmostos, man pienākušas dažas ziņas. Ir pieci no rīta. R zina, ka mēs ar J sarakstāmies, un vispār nesaskatu tajā neko nosodāmu. Tomēr baidos, ka A varētu būt aizvainota, ja J viņai pastāstītu. Varbūt jau ir pastāstījis. Varbūt viņai ir vienalga, bet varbūt viņa mani ienīst. Kurš no jums visiem būs tas, kurš pēc gadiem sēdīsies pie lidojošā šķīvīša vadības kontroles, lai vestu mani miegā slīcināties?

 

Nakts vēlēšanās

Visiem pulkstenīšiem
Pārgriezt rīklītes

Dalies ar šo rakstu