— Kāpuru atbildes filosofiem

 

Emanuele Koča (Emanuele Coccia) ir itāļu filosofs, kura darbus varētu ierindot biofilosofijas laukā – viņu interesē fundamentāli jautājumi par dzīvību un tās eksistences formām. Jau desmito gadu Koča pasniedz Sociālo zinātņu augstskolā Parīzē, kas ir viena no prestižākajām studiju un pētniecības iestādēm savā jomā. Savulaik tur ir strādājuši, piemēram, antropologs Klods Levī-Stross, vēsturnieks Emanuels Lerualadirī, sociologs Pjērs Burdjē, filosofis Žaks Deridā un citi. Viena no šīs skolas tradīcijām ir veidot tiltus starp dažādām pētniecības nozarēm, un Koča perfekti atbilst šim uzstādījumam. Viņa sākotnējās intereses saistās ar bioloģiju, bet doktora grādu viņš aizstāvējis filosofijas nozarē Florences Universitātē. Starp viņa nozīmīgākajām publikācijām jāmin divas grāmatas, kas tulkotas arī angliski, – Sajūtamā dzīve: attēla mikroontoloģija (2010) un Augu dzīve: sajaukšanās metafizika (2017). Franču valodā tikko iznākusi jauna monogrāfija Pārvērtības (2020). Emanuele Koča šogad piedalās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) priekšlasījumu programmā ar lekciju Viena pasaule, viena dzīve, kas paredzēta 3. septembrī vienlaicīgi Andrejsalā un virtuālajā telpā.

Artis Svece

 

RIBOCA koncepcija atsaucas uz domu, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad kaut kāds dzīvesveids beidz pastāvēt, ka nav iespējams turpināt dzīvot pa vecam. Vai jums šķiet, ka filosofija, īpaši akadēmiskā filosofija, spēj atbildēt uz šo izaicinājumu?

Protams. Es sākotnēji nodarbojos ar filosofijas vēsturi, un, ja mēs paskatāmies uz to, ko sauc par „filosofiju”, tas ir ļoti daudzveidīgs tekstu kopums, šie teksti pieder ļoti dažādiem retoriskiem reģistriem, filosofijā var sastapt dzeju, aforismus, ģeometriskus traktātus un romānus. Tā nav viena disciplīna, ko definē objekts, filosofiju nosaka zināšanu intensitāte. Kā jau pats vārds norāda, filosofiskās zināšanas balstās vēlmē (desire) un kaislībā. Tā ka šajā ziņā filosofija ir ļoti piemērota jaunu dzīvesveidu meklēšanai. Drīzāk jautājums ir, kā mēs varam izvairīties no humanitāro un dabas zinātņu nošķīruma. Būtībā filosofija ir ļoti piemērota disciplīnu pārveidošanai (redesign), jo tā ir ļoti plastiska disciplīna un plastisks domāšanas veids. Tā ka problēma nav akadēmiskā filosofija, bet tas, kāpēc filosofi vēl aizvien uzskata, ka ir svarīgāk zināt noteiktas diskusijas Senajā Grieķijā nekā to, kā darbojas DNS vai informātika. Mums ir nevis jānodala humanitārās un dabas zinātnes, bet jācenšas aptvert visas iespējamās zināšanas. 

 

Vai tas ir tas, ko jūs mēģināt darīt savos pētījumos?

Jā. Piemēram, mana grāmata par augiem bija mēģinājums parādīt, ko var izlasīt pašās vienkāršākajās botānikas mācību grāmatās, ja pieiet šiem tekstiem nopietni. Es centos nodemonstrēt metafiziskos secinājumus, kas no šiem tekstiem izriet. Grāmatas ideja bija, ka augi rada pasauli tādā ziņā, ka fotosintēze ir dzīvības, dzīvnieku, pasaules nosacījums. Bet viens no galvenajiem mērķiem bija parādīt, ka tas, ko mēs saucam par zinātni, ir arī ļoti sirreāla netieši izteiktas metafizikas forma. Dažreiz mums nevajag pētīt Amazones tautu vai Austrumu kosmoloģijas, bet jāpamana, kā zinātnieki mēdz ļoti neparastā veidā stāstīt ļoti, ļoti, ļoti aizraujošus vēstījumus. Viņi šos dīvainos stāstus un mītus izsaka ļoti ezoteriskā valodā. Ne katrs var izlasīt starp rindām izteikto.

 

Vai paši dabaszinātnieki lasa starp rindām?

Dažreiz – bez šaubām, bet problēma tāda, ka no zinātniekiem prasa, lai viņi raksta ļoti savdabīgā veidā – dažkārt viņiem ir divās trīs lappusēs jāpasaka tikai galvenais, ko viņi atklājuši, un viņi reti runā par saviem pieņēmumiem.

 

Kā jūs pats nonācāt pie filosofijas? Jūs sākāt kā dabaszinātnieks. Kas notika? Sākāt lasīt starp rindām? Vai jums likās, ka zinātnē trūkst kaut kā tāda, kas ir filosofijā?

Uz šo jautājumu var atbildēt divējādi. Filosofija ir attaisnojums, kas ļauj studēt visu, ko vēlies. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc es sāku studēt filosofiju. Ja tu esi ziņkārīgs cilvēks, tad filosofija ir ļoti parocīga. Otrkārt, kad es saku, ka tā ir problēma, ka filosofi maz zina par bioloģiju, informātiku vai fiziku, to pašu var teikt par zinātnieku zināšanām par filosofiju. Savā ziņā tā ir pat lielāka problēma. Manuprāt, tā ir traģēdija, ka dabaszinātnieki nekā nezina par filosofiju, literatūru vai socioloģiju. Tas it īpaši attiecas uz filosofiju, jo daudzi no jautājumiem, kas nodarbina zinātniekus, ir filosofiski jautājumi. Piemēram, es cita starpā mācu ekoloģijas vēsturi. 90% no jautājumiem, ko uzdod ekologi, ir filosofiski jautājumi, tie itin nemaz nav empīriski un nav tādu datu, kas uz tiem varētu sniegt atbildes. Bet lielākā daļa ekologu dzīvē nav turējuši rokās nevienu filosofijas grāmatu. Rezultātā viņi atkārto jau zināmas kļūdas vai dažkārt nesaprot, ko viņi saka.

 

Es biju kaut kā iedomājies, ka Francijā filosofijas situācija ir labāka un ka franču zinātnieki ir pazīstami ar filosofiju, jo katru gadu taču simtiem tūkstošu skolēnu Francijā kārto filosofijas eksāmenu.

Nē, veids, kā filosofija tiek pasniegta Francijā, ir slikts. Skolēni to mācās tikai vienu gadu vidusskolas noslēguma klasē, un tā tiek pasniegta ļoti abstraktā veidā, piemēram, viņi diskutē, kas ir griba vai kas ir brīvība. Otrkārt, daudzi skolēni vidusskolā mācās ķīmiju, bet tas nenozīmē, ka viņi zina ķīmiju. Vidusskolā skolēni tomēr nestudē, tāpēc dabaszinātņu un humanitāro zinātņu robežas nojaukšanai ir jānotiek universitātē.

 

Labi, atgriežamies pie galvenā. Mazliet prasts jautājums. Vai jūs varētu formulēt galvenās tēmas un jautājumus, kuriem pievēršaties savā pētnieciskajā darbā?

Tas ir grūts jautājums. Varbūt es uz to varu atbildēt, ņemot par pamatu pēdējo grāmatu par metamorfozi. Kaut kādā ziņā katra jaunākā grāmata ir mēģinājums pārformulēt jautājumus, ar kuriem tu esi apsēsts. Un šīs grāmatas ideja bija parādīt, ka visas dzīvās būtnes iedzīvina (animates) viena kopīga dzīvība. Savā ziņā, naivā veidā formulējot manu jautājumu, var teikt, ka mani interesē, kas ir dzīvība (life). Būtībā tā ir vairāk izjūta, ka dzīvība ir viena. Grāmatā par metamorfozi es centos filosofiski reflektēt par to, kas notiek starp kāpuru un tauriņu, – tiem ir divi anatomiski, fizioloģiski un ekoloģiski ļoti atšķirīgi ķermeņi. Tās ir divas atšķirīgas dzīves (life) formas, atšķirīgas morālas identitātes, jo kāpurs pavada savu dzīvi ēdot – indivīds, kura dzīve aizriet milzīgā Makdonalda restorānā –, bet tauriņš ir seksa mašīna. No ekoloģiskā skatpunkta lūkojoties, viņi aizņem dažādas ekoloģiskās nišas, un bioloģijas kontekstā tas varētu būt viens no kukaiņu metamorfozes skaidrojumiem, jo šādā veidā pieaugušie un mazuļi nekonkurē savā starpā. Tātad divi atšķirīgi ķermeņi un dzīvesveidi, bet viena patība (self).

 

Ā, tad jūs ticat patības un identitātes pastāvēšanai?

Protams. Var teikt, ka tā ir viena persona. Interesanti ir tas, ka šis piemērs parāda, ka dzīvība nav ne noteikta anatomiska identitāte, ne morāla identitāte, ne arī kosmoloģiska identitāte. Dzīvība ir kaut kas, kas pastāv starp ķermeņiem, starp ētosiem un starp pasaulēm. Grāmatā ir mēģināts parādīt, ka tās pašas attiecības, kas pastāv starp kāpuru un tauriņu un kas ir kaut kas viņpus indivīda dzīves un kaut kas, kas nevar apliecināt sevi tikai vienā formā, – šīs pašas attiecības pastāv starp visām sugām, katras sugas indivīdiem un dzīvību kopumā. Starp visiem indivīdiem, kuri ir dzīvojuši un dzīvos pasaulē, un pašu planētu. Es gribēju parādīt, ka starp visām dzīvajām būtnēm pastāv noteikta kontinuitāte. Grāmatā šī kontinuitāte tikai parādīta, izmantojot dzimšanas faktu, evolūcijas faktu, barības piemēru, kas savā ziņā bija arī kontemplācija par kontinuitātes pārrāvumiem starp dzīvām būtnēm.

 

Arī no jūsu iepriekšējiem tekstiem biju sapratis, ka jūs interesē organismu savstarpējās saistības, un arī tagad jūs runājat par dzīvības vienotumu. Bet tomēr jūs gribat runāt par identitāti, kas saglabājas pārvērtībā no kāpura uz tauriņu. Vai jums nešķiet, ka pastāv zināma sadursme starp šiem skatpunktiem – interesi par sasaistēm un interesi par identitāti?

Tas ir neaptverams jautājums. Es teiktu, ka uz to ir ontoloģiska un politiska atbilde. Pirmkārt, es teiktu, ka mēs visi esam dzimuši un dzimšana atklāj to, ka tu esi atšķirīgs no cita un saistīts ar citu. Man un mums visiem deviņus mēnešus ir bijis kopīgs ķermenis, miesa un asinis ar otru dzīvu būtni, mūsu māti. Tas nav pretrunā ar to, ka mēs esam atšķirīgi, mums ir atšķirīgas dzīves utt. Tāpēc ontoloģiskajā plāksnē es neredzu pretrunu starp šiem diviem skatījumiem. Bet tad ir politiskais aspekts. Mēs šobrīd dzīvojam ļoti dīvainā laikmetā, identitātes politikas laikmetā, kad uzsvars uz identitāti ir daudz lielāks nekā uz saistībām. Un tā, manuprāt, ir liela problēma. Ja mēs pārspīlējam identitātes ontoloģisko statusu visās jomās, tad mēs riskējam nokļūt ļoti drūmā laikmetā, kurā pastāv nepārtraukti konflikti un kari. 

Socioloģiskajās un politiskajās diskusijās ilgu laiku bija liela vienprātība, ka identitātes – un es šobrīd runāju par cilvēku identitāti – ir sociāli radītas un nepastāv ontoloģiski. Bet pēdējos divdesmit gadus mēs atgriežamies pie idejas, ka atsevišķas atšķirības pastāv ontoloģiski. Un iespaidīgi ir tas, ka šo diskursu pārņem gan labējie, gan kreisie. Un šis diskurss, manuprāt, ir bīstams. Tajā identitāte un iesaistītība parādās kā pretrunīgas. Identitāte parādās kā ontoloģiska, bet savstarpējā saistība – kā praktiska vai morāla, bet jābūt otrādi. Ontoloģiski mēs visi esam vienoti, bet morāli katrs no mums ir atšķirīgs.

 

Jā, tas man arī liekas interesants jautājums – cik lielā mērā mums ir jāmēģina saplūst ar apkārtējo pasauli, un cik lielā mērā ētiski, kā jūs sakāt, vai psiholoģiski man ir jāsaglabā ticība identitātei, ķermeņu nošķirtībai, cilvēku atšķirībai. Varbūt jūsu pārdomas par kāpuru un tauriņu arī ir šī balansa meklējumi.

Jā, absolūti. Jautājums nav vis, cik atšķirīgi vai identi mēs esam, bet kāds ir identitātes un atšķirības statuss. Mans skatījums tuvinās Spinozas filosofijai. Ir viena substance, un daudzveidība ir intensitāšu un modu atšķirība.

 

Un šajā kontekstā varat vēl mazliet pakomentēt savu interesi par augiem. Kā jau jūs grāmatā norādāt, vēsturiski filosofus augi ir maz interesējuši. Kāpēc jūs tie interesē?

Grāmatas doma bija ļoti vienkārša – ka mums ir dota iespēja dzīvot pasaulē, pateicoties augiem, jo augi kopā ar baktērijām nodrošina to, ka mūsu atmosfērā ir ap 20% skābekļa. Augi uzkrāj un padara pieejamu citām būtnēm saules enerģiju. Tāpēc augi ir nevis tikai pasaules elements, bet mūsu, cilvēku, pasaules avots. Un jebkurai kosmoloģijai vismaz mazliet ir jāpārklājas ar botāniku. Katru reizi, kad tu uzlūko augu, tu vienlaicīgi uzlūko pasaules elementu un pasaules vispārīgu struktūru. Un ne tikai filosofija bija atstājusi novārtā augus – arī bioloģija. Vairākus gadsimtus biologi bija pārņemti ar dzīvniekiem, un bioloģija bija kļuvusi par zooloģijas formu. Daļēji tas notika psiholoģisku iemeslu dēļ: mums ir vieglāk identificēties ar dzīvniekiem, un dzīvnieku pasaulē mēs meklējam atbildes uz dažādiem spekulatīviem jautājumiem – kas ir dzīvība, kas ir intelekts, kas ir reprodukcija. Mēs mēdzam ignorēt augus, sēnes, baktērijas. Bet situācija sāka mainīties 20. gadsimta 60. gados, un liela nozīme bija bioloģei Linnai Margulisai, kura atklāja, ka eikariotisku šūnu attīstība balstās simbiozē. Tas totāli izmainīja priekšstatu par bioloģisko pasauli. Pirmkārt, mums bija jāatzīst, ka ideja par dzīvo būtņu cīņu un konkurenci, kas bija darvinisma pamatā, proti, ideja, ka sāncensība ir vienīgais un svarīgākais dabas attīstības dinamikas avots, – šī ideja it nemaz nav pašsaprotama. Tā ir tikai zooloģijā balstītu pieņēmumu projekcija uz visu dabu. Tā kā mēs novērojām lielos dzīvniekus, kuriem vajag nogalināt citas dzīvas būtnes, lai izdzīvotu, mēs nonācām pie secinājuma, ka cīņa dabā ir tik svarīga. Bet, kad mēs atzīstam, ka viens no nozīmīgākajiem pavērsieniem dzīvo organismu vēsturē bija simbioze, tad mums ir radikāli jāmaina izpratne par pasauli. Un tādā gadījumā augiem ir daudz nozīmīgāka epistemoloģiska nozīme nekā dzīvniekiem. Tas izraisīja revolūciju botānikā, kas gadsimtu gaitā bija kļuvusi par zinātnes pelnrušķīti. Un pēdējās desmitgadēs ir publicēta vesela virkne grāmatu, kas transformēja botāniku par alternatīvu pasaules metafiziku. Piemēram, tāda nozare kā augu neirobioloģija, kas pieņem, ka augi domā. Tā balstās tādu zinātnieku darbos, kuri uzdrīkstas jautāt, ko augi mums var iemācīt par to, ko nozīmē domāt. Tas paredz atteikšanos no priekšstata, ka apziņa vai domāšana paredz nervu sistēmas esamību. Priekšstats, ka domāšanai nepieciešamas smadzenes, arī balstījās zooloģijas paradigmā un tajā, ka mēs intelektu meklējām tikai dzīvniekos.

 

Jūs runājat par ontoloģiju, metafiziku un epistemoloģiju, bet acīmredzami jūsu darbam ir arī ētisks un politisks aspekts. Kas izriet no jūsu aprakstītās ontoloģijas, ja gribam domāt kaut vai par RIBOCA šīgada jautājumu – kur meklēt jaunos veidus, kā dzīvot pasaulē?

Jūs pieminējāt politiku, un vārds „politika” ir cēlies no grieķu vārda, ko var tulkot kā „pilsēta”. Manuprāt, mums jāsāk ar to, kā mēs saprotam pilsētas, jo gadsimtiem ilgi mēs pilsētas iedomājamies kā monokultūras projektu, kas saistīts tikai ar cilvēkiem. Bet patiesībā, lai izdzīvotu, mums vajag augus, vajag dzīvniekus, kurus mēs izslēdzam no pilsētas un ievietojam telpā, kuru saucam par „mežu”. Angļu „forest” ir atvasināts no latīņu vārda, kas nozīmē „ārpusē”, tā ka „forest” drīzāk jātulko kā „bēgļu nometne” – mēs norobežojam dzīvās būtnes, kas nav cilvēki, šajās bēgļu nometnēs. Tā ka šajā ziņā ir jāmaina viss, sākot ar pilsētas formu – tai jābūt mazāk minerālai un ar lielāku bioloģisko daudzveidību. Pilsētām nav jākļūst par Noasa šķirstu, bet mums jābūt iespējai pilsētā sastapt daudz vairāk dzīvo būtņu, nekā esam pieraduši, un jāmeklē jauns balanss starp dažādām sugām. 

Es nezinu, vai jūs zināt Vertikālo mežu (Bosco Verticale) Milānā – tas ir debesskrāpis, kas ir apaudzēts ar kokiem. Šis projekts ir interesants gan ekoloģiskā, gan simboliskā aspektā. Ekoloģiskā nozīme šai ēkai ir tāda, ka, pateicoties tai, Milānas fauna ir kļuvusi bagātāka, jo ir atgriezušies putni. Vienlaicīgi ēkas arhitekts Stefano Boeri paņēma modernitātes simbolu debesskrāpi un to pārvērta par mežu. Simboliski tas ir ļoti spēcīgs gājiens – mežs ir tas, kas atrodas ārpus pilsētas, bet tagad, lai nokļūtu mežā, tev nevajag pamest pilsētu. Turklāt tas apliecina, ka, lai mežu ienestu pilsētā, nav jāatsakās no modernitātes. Modernitāte var mūs aizvest pie meža.