— Bāka

 

Katra reize pie krasta ir kā pirmā. Kad saule lien ārā no pašas pamales kā kuprvaļa mugura, līst uz viļņiem kā medus pār pankokiem. Sasodīts, varētu tagad uz zoba uzlikt kādu prāvu čupu bļinu, neba nu tās plānās franču puņķlupatas, bet riktīgās, no biezpiena, kas gandrīz uz pusdienu piesien dūšu.

Andžs kreptīgi nospļauj tabakas nomelninātu slienu šļaku uz mola akmens un dodas atpakaļ uz savu namiņu. Katrs rīts ar skatu uz apvārsni, saules ausmu, tabaciņu pīpītē, pīpīti zobos. Svēta lieta. Bez ieradumiem cilvēks nav cilvēks, vien sīcošs knislis, kas šaudās no vienas spožas gaismiņas pie citas, vēl spožākas. Tu zini, ko un kāpēc dari noteiktā laikā, tāpēc arī zini, kas tu pats esi, domā Andžs, nonācis pie namiņa.

Tad uzreiz pie plītes, uguni un čuguna pannu uz riņķa. Tad bļodā biezpiens, divi oli, milti, sāls, cukurs, samaisām, samaisām un, žvīks, uz pannas, ka sprakšķ vien. No priekiem par tūlīt jau gaidāmo mielastu pilnīgi pīpīte malā jānoliek, tā sieķis tek. Ek, kāds jaukums būs, brūna, kraukšķīga garoziņa, kurā vēl mazas gropītes un dobītes medutiņam ietecēt.

„Mmm, man patīk, kad vīrietis sagaida ar brokastīm.”

Andžs pamet skatu pār plecu. Vai tad nudien jau piektdiena? Vells, tā ir ar to dienu ritmu, kā ieej… Šķita, ka knapi ceturtdiena. Bet šamējā jau klāt.

„Mjā, aši tu gan. Labi, ko tur, sēdies vien, Kate.”

Iekšēji gan Andžs viegli saskābst: jātērē vēl olas, milti, biezpiens… Un pārtiku Serjoža jau pieved tikai pirmdienās. Bet viesmīlības likumi, kā agrākā dzīve uz kuģa iemācījusi, ir svēti jāciena, citādi viss, ko cilvēks sauc par sabiedrību, jūk un brūk kā trunušiem dēļiem celta ateja. Andžs noliek pankokus divos šķīvjos uz galda, vienu pastumj uz Kates pusi, pa vidu medus un melleņzaptes burkas – meitiešiem jau parasti patīk odziņas, ievārījumiņi, sīrupiņi, kas tik vēl ne. Kate liekas klāt kā tāds jenotsuns, šņakst vien. Tā jau viņa ieradusi – ne vārda pār lūpu neizstums, kamēr nebūs apmierinājusi vēdera un citas vajadzības.

Kate ir runājama tikai pēc tam, kad sirņiki iznīcināti un lūpas noslaucītas nēzdodziņā (kur sievieši vienmēr tos rauj?).

„Nu, kā tev? Kas tur tajā jūsu skudru pūznī notiekas?”

„Nu, man jau ne vainas, lai gan darba mazāk. Es jau gribētu teikt, ka viss pa vecam, bet ziņās stāsta par to, kā tur Āfrikā, Ķīnā, tagad jau laikam arī Turcijā, Grieķijā kaut kāda sērga plosās. Tā kā gripa, tā kā ne gripa… Bet mirst it kā vairāk no tās.”

„Ko tu stāsti?” Andž brīnās. „Nav tak ne rudens, ne ziema. Lai gan, kad mēs kuģojām, arī ik pa laikam bij kolēgas, kurus vai nu kāds ods kaut kur Vjetnamā sakoda, vai arī viņi paši ieēda kaut ko nepareizu pie Brazīlijas vai kur. Vārdu sakot, tiklīdz tu pārkāp savam lievenim, tā pati daba liek tevi uz grauda. A Latvijā ta vēl nekas?”

„Nē, Andž, it kā ne. Tik cilvēki jau šķiet tramīgāki, domā, kas būs, ja pie mums nonāks.”

„Nu, nez, mums jau to ļaužu nav tik daudz, laiks arī tāds salīgs, baciļiem te nav, kur izvērsties. Starp citu, par izvēršanos runājot…” Andžs tīksmi samiedz acis un pastumj bļodu nostāk no sevis.

***

Ieradumi ir svēta lieta, tas nu skaidrs, Andžs pie sevis atkārto, šķielēdams pēcpusdienas durstīgajā saulē. Kate sēž viņam blakus uz soliņa, galvu uz labā pleca uzlikusi. Uz šīs nošķirtās pussaliņas pie bākas viņa jutās gana brīvi, lai būtu tikai pēcdušas dvieļa segta. Abi skatās uz molu, gar kuru jūrā ieplūst upe. Pa kreisi no viņiem vēl plešas Andža valstība, kuru norobežo dzelzsbetona sēta un aiz kuras kādu divsimt metru garumā dus uzšķērstie piejūras bunkuru karkasi. Aiz tiem sākas ienaidnieka valstība – sabiedriskā pludmale.   

Tīrot pīpīti, Andžs ieklausās mūždien apkārt planējošo kaiju ķērcienos. Gana ilgi dzīvodams ar tām vienkopus, viņš ir mazliet iemanījies to griezīgajā valodā: garas, sulīgas notis tās velta potenciālajām otrajām pusītēm, ar mīkstākām skaņām uzrunā savus mazuļus, bet ar pārsteidzoši cilvēkveidīgajiem smiekliem brīdina savus sugas brāļus un māsas par briesmām.

„Heh. Tu pats saproti, kādā paradīzē dzīvo?”

„Nav jau ne vainas. Tik visa tā ģeneratora apkope, lēcu tīrīšana, atskaites. Vispār vajadzētu tam visam pieķerties klāt, par daudz jau slinkots.”

„Mjā, man jau laikam arī jāvāc mantiņas un jāsāk doties atpakaļ. Zini, viņi mūsdienās bākas modernizē, tagad tas viss, man liekas, jau notiek automātiski. Lasīju internetā, ka valstī varbūt tik kādas divas vai trīs ir palikušas ar uzraugiem.

Starp citu, kur tu biji nozudis pēdējos divus mēnešus? Zvanīju tev, necēli. Viendien pat piebraucu, lai pārbaudītu, vai nekas nav noticies, bet viss ciet, gaismas izslēgtas.”

Andžs bija jau paspējis aizskatīties uz kaijām un apvārsni un aizpeldēt uz savu domu melno kontinentu, bet Kates jautājums viņu atvelk atpakaļ pie pliekanākās realitātes un tādējādi saērcina. Kāda gan viņai daļa par viņa ikdienas gaitām? Strādājot viņš telefonu kabatā netur, ar zonu te vispār pašvaki, tādēļ zvani var arī neuzrādīties. Un, lai arī pēc dabas ietiepīgs vienpatis, ik pa laikam Andžs tomēr mīl paklaiņot gar piekrasti vai pat aizšaut uz tuvāko bodi pēc kāda māgas sildītāja vai Karlsona, jo Serjoža jau tādas lietas nepieved. Un tad, protams, viss jānoslēdz, jo kārtībai jābūt. Tā arī Katei pasaka.

„Mjā, skaidrs.” Kate skumīgi novelk un tad turpina. „Ko tu darīsi, kad tevi te vairs nevajadzēs?”

Andžs neatbild. Pabeidz tīrīt pīpīti, kārtīgi izdauza no tās visus pelnus, tad norāda uz namiņa iekšpusi.

„Naudiņa tur, kur parasti.”

„Labi, Andž. Zini, vispār man citi maksā vairāk. Citi pat ceļu apmaksā. Bet ar tevi šeit kaut kā… ir vienkārši jauki. Saulīte, jūra, smiltiņas. Brīžiem pat domāju, ka varētu kā senajos laikos: es kā tāda bākas uzrauga sieviņa rušinātos pa mazdārziņu, taisītu zivju zupas pa vakariem, vāktu gliemežvākus jūrmalā. Bet tas tā. Labi, tad jau līdz piektdienai, ja?”

Andžs pamāj ar galvu un tad ar vienu ausi noklausās, kā viņa šiverējas pa iekšpusi, velk savas drēbes, savāc naudu, pirms iziešanas pat traukus novāc un nomazgā. Uzraugsieviņa. Heh.

***

Andžs šeit dzīvo jau astoņus gadus, tādēļ ikdienas darbus veic nesteidzīgi, metodiski un raiti. Jau pēc sešām stundām visas lēcas ir nospodrinātas spīdīgas kā zīdaiņa asara, ģeneratora „veselības pārbaude” ir pabeigta, lampas un visi mehānismi apskatīti un pieķimerēti, centrālā pārvalde sazvanīta un pašreizējais bākas stāvoklis aprakstīts. Vienvārdsakot, viss kā pa diedziņu.

Ne jau velti priekšniecība viņam ļauj te tupēt jau gadiem ilgi bez atvaļinājumiem vai pārtraukumiem, lai gan ir ierasta prakse bākas uzraugus vismaz mēnesi gadā nosūtīt „atpūtā”.

Ir nu gan atpūta. Nekas viņu ārpus šejienes negaidīja. Vecāki nomira, kamēr viņš uz jūras dzīvojās, sievu apņemt nebija ne laika, ne vaļas, ne, godīgi sakot, sevišķas vēlmes, visi retie draugi bija vai nu tārpu valstībā, vai arī uz klāja palikuši.

Andžam šeit ir viss nepieciešamais: jūra, saule, brīvība un – pats galvenais – viņš pats.

Apdarījis pienākumus, Andžs sevi apbalvo, kā ierasts: vēsa, tad karsta duša, vakariņās fritētas renģītes ar kartupelīšiem, lociņiem un krējumiņu, fonā mazliet radio, lai zivēm pēdējā peldē kas jauks klausāms:

„Irānā mirušo skaits jau sasniedzis divus tūkstošus, Āfrikas valstīs tas pārsniedzis divdesmit tūkstošus, Ķīnā un Indonēzijā varas iestādes organizē masu kapu rakšanu, jo kapsētas ir pārpildītas. Robežas uz Eiropu tiek slēgtas, visiem, kas no vīrusa skartajām valstīm pēdējā mēneša laikā ieceļojuši Latvijā, jāsāk pašizolācija.

Kā esam informējuši, pirmie infekcijas gadījumi reģistrēti martā Sumatras salā, no kurienes Orthocoronavirinae oculus, tautā zināms arī kā atvērto acu vīruss, ir izplatījies uz Dienvidaustrumāziju, Ķīnu, Indiju, pēcāk Krieviju un citām valstīm. Šobrīd ir arī reģistrēti simt divdesmit gadījumi Turcijā un piecdesmit Grieķijā. Atvērto acu vīrusa pazīmes ir drudzis, paaugstināta svīšana, reiboņi, vēlāk veidojas arī izsitumi un čulgas. Līdz šim visi zināmie infekcijas gadījumi ir beigušies letāli. Vīruss savu nosaukumu ieguvis no tā, ka aizgājēju acis pēc nāves paliek atvērtas, jo sejas muskulatūra ir sastingusi tiktāl, ka tās nav iespējams aizvērt pat ar spēku.

Šobrīd Pasaules Veselības organizācija koordinē sadarbību starp ASV, Eiropu un vīrusa smagāk skartajām valstīm vakcīnas izstrādei. Latvijā šobrīd nekādi drošības ierobežojumi vai karantīnas stāvoklis netiek plānots, lai gan Veselības ministrijas pārstāvji ziņo, ka ir izstrādāts rīcības plāns, ja vīruss sāks tuvoties arī mūsu valsts robežai.

Ekonomikas ministrijas pētījumi norāda, ka IKP…”

Atvērto acu vīruss, kas pie joda? Andžs savā laikā bija visu ko pieredzējis: kā malārija cilvēku noliek uz lāpstiņām, kā dizentēriķi dirš līdz nāvei, kā dzīva cilvēka roka var sapūt no kāda nelieša kukaiņa koduma… Brr, šausmas. Bet tagad jau pilnīgi kā mēra laikos. Nevar pat saviem tuvajiem acis aiztaisīt. Bet līdz Latvijai šis gan netiks, mūsējos tik viegli ar visādiem šarlakiem nenogāzt, ne to vien esam pārdzīvojuši.

Pēc šādas spraigas dienas Andžam sagribas kaut ko dvēselei. Pēc vakariņām un pirms desmitiem, kad viņš parasti dodas pie miera, Andžs pieiet pie nelielā, bet tomēr gana cienījamā grāmatplaukta. Šim vakaram ko vīrišķu, aizraujošu, tā ka, lapas šķirot, knapi var paspēt pirkstus aplaizīt. Džeka Londona Baltais ilknis. Andžam ļoti pie sirds iet stāsti par avantūrām, piedzīvojumiem un ceļojumiem. Bet galvenais – lai pa sauszemi. Jūriņās Andžam pašam pieticis nervu kutinošu mirkļu un brīžu, kad šķita, ka būs jāiet skuju taka.

***

„Nu, Serjoža, ko labu tu šodien esi atvedis, ko dāsnu dosi?” Andžs māžojas, plaukstas berzēdams. Viņš mēdza viegli pakacināt pārtikas un citu labumu piegādātāju Sergeju – lai vai kā viņam patika šejienes dzīvīte, veču sarunu un savstarpējās bakstīšanās citreiz pietrūka.

„O, sieriņš, maizīte, speķīts, rīsi, griķīši, sērkoki, cigāriņi-cigaretītes – kā no pārpilnības raga pilnīgi!”

Serjoža tik kaut ko nobubina un turpina krāmēt kastes no kravas mašīnas aizmugures. Viņš vienmēr ir bijis mazvārdīgs tipāžs, tik piebraukt, izdarīt vajadzīgo un šaut tālāk. Ne uzpīpot kopā, ne saskandināt. Žvīks žvāks un prom. Bet vīriešcilvēks paliek vīriešcilvēks, mēli vienalga var patrīt.

„Ai, Serjoža, kā tur citiem bāciniekiem? Man liekas, ka tie, kas pirms tam nav uz jūras padzīvojušies, nesaprot to kaifu, kad tu esi ar vienu kāju smiltiņās, bet ar otru vari viļņus paspārdīt, he.” Andžs uz brīdi apdomājas, tad turpina. „Mjā, uz kuģa arī nebija ne vainas, godīgi sakot, tik tā saspiestība, smirdoņa. Citi bija galīgi sivēnbrāļi. Un, zin, pat no plītēšanas un kārtīm ar laiku pagurst. Te es pats sev kungs un saimnieks. Nu, vairāk vai mazāk.”

Serjoža, pieri un ūsas saraucis, beidzot lēnām pievērš savu nīgro skatienu Andžam.

„Zini, Andri.”

„Andžs.”

„Andž, tev nav ne vainas,” viņš paraupji turpina. „Vai vismaz nepatīc man mazāk par citiem. Bet ko tu vari, piedod man, pīlītes pūst? Kāda vēl jūra, kādi kuģi? Es taču pa visām bākām braukāju, Andž, man vadība visu par visiem saka. Ne tu kāds jūrnieks biji, ne kas, bosi man skaidri pateica – elektriķis un mehāniķis. Vismaz savā cē vē nekādu bagātīgo kuģotāja pieredzi nebiji uzrakstījis.”

Andž klusē, pīpīti labās rokas pirkstos virpinādams. Saraucis pieri stāv un pat nezina, kā reaģēt uz šādu apmelošanu.

Serjoža atbildei arī neuzkavējas, izkrāmē pēdējo kasti, ieliek smēķi zobos un, pateicis „līdz pirmdienai!”, iekāpj savā gruzovikā un aiznesas tālāk.

Te tev nu bija vīriešcilvēks, Andžs pie sevis gremžas. Tik klausās, ko viņam visādi tur uzvalciņos ausīs bāž. Tur augšā tak vieni sievieši un pildspalvu bakstītāji sēž, nekas vairāk. Vai ta Andžam visi savi mūža līkloči no ā līdz zē citiem jāstāsta? Varbūt tad arī par visām brūtēm un skolas laika kautiņiem atskaitīties? Kas par desām?!

Riebjas. No tā Andžs jau kopš skolas laika nav varējis atbrīvoties, šitās klačošanās, nolikšana. Ka tik muldēt aiz muguras, ka tik piekasīties par to, ka mazliet atšķirīgāks. Šādās reizēs viņš atkal labi atcerējās, kādēļ bija izraudzījies savu nošķirto dzīvesveidu.

To tak pat trīs romānos neietilpināt – ko visu Andžs redzējis, kam cauri gājis!

Velns par stenderi!

Rīdams rūgtumu un aizkaitinājumu, Andžs dara to, ko parasti, kad dzīve piespēlē šādas peļamas kārtis, – ar skubu ierokas darbos. To arī netrūkst – lēcu tīrīšana, spuldžu maiņa, ģeneratora labošana, atskaites, apkopes darbi un it sevišķi visi tie sīkumiņi, kuri prasa daudz laika un kurus viņš mūždien atliek: namiņa pārkrāsošana, sētas iztaisnošana, nezāļu izravēšana. Radio viņš vakaros klausās tikai ik pa dažām dienām. Jo tur tik nāve, nāvīte…

Lai cik sparīgi viņš ieracies visās bākas mehānismu pārbaudēs un pat piekrastes gružu savākšanā (kad tiešām aptrūkās darāmā), viņš tomēr nespēj no prāta izmest pēdējās ziņās dzirdēto: sērga jau sasniegusi Itāliju un Vāciju, un tur, tāpat kā Grieķijā, Turcijā un daudzās citās valstīs, noteikta vispārēja karantīna.

Un tad vēl pa galvu riņķī iet vēl viens ziņās piesauktais vīrusa sindroms: „Piektā daļa inficēto dažas dienas pirms nāves pēkšņi pauž pārsteidzošas prāta spējas kādā konkrētā jomā. Līdz šim ir fiksēti gadījumi ar cilvēkiem, kas demonstrē iepriekš nebijuši spilgtu dzejas talantu, matemātisko domāšanu vai arī retorikas mākslu. Simptomiem saasinoties, minētās spējās pieaug līdz pat nāves brīdim.”

Neko nevar saprast, kaut kas bībelisks vienkārši! Kā apsēstie!

Turpmākās dienas Andžs radio klausās arvien retāk un retāk, bet nervu nomierināšanai arvien biežāk garu veldzē ar saviem iemīļotajiem romāniem: Trīs musketieri, Pēdējais mohikānis, Ķēniņa Zālamana raktuves un, protams, Grāfs Monte-Kristo.

Ieradumi un rutīna var ielikt puļķi laika ratā un var arī to paātrināt. Tā nu dienas saplūst kopā, līdz vienurīt viņu pamodina klauvējieni pie durvīm.

Vells, būšu aizgulējies! Mēnesi kā uz strīpas, bet te vienu vakaru beidzot atļaujos tuč vairāk groku un uzreiz kāds klāt. Tā jau ir, kad atkal lasi, kā nabaga Unkass atdod galus, – katra reize kā pirmā.

Vēl viegli grīļīgs un samiegojies Andžs atver durvis – otrā pusē Kate. Sasodīts, vai tiešām jau piektdiena?

Tālākais notiek šķietami pats no sevis, un Andžs, būdams pārāk gurdens un vēl samulsis, lai ko teiktu vai tieptos, ļaujas procesam.

Knapi nobērusi „sveiks, sveiks”, Kate teju vai aizvelk viņu atpakaļ uz pēļiem. Gultā viņš gandrīz sāk nožēlot, ka ir atvēris durvis. Kate nudien nav pati tvirtākā vai mīlāmākā no visām šmarēm, ar kurām Andžs ir laidies darīšanās, tomēr zināms jestrums viņai piemīt: te kādu ašu jociņu izspers, te koķeti sānā iekniebs. Bet šoreiz – tāda pavisam vēsa un stīva kā krastā izmesta nāra.

„Tev viss labi?”

„Ai, nezinu,” viņa atsaka, uz sānu pagriezdamās.

„Kas tad nu? Pilsētā kaut kādi sūdi?”

„Nu, ne jau mūsu. Vismaz pagaidām vēl ne.” Kate brīdi paklusē, tad turpina: „Mana māsa dzīvo Vācijā, Berlīnē. Tur jau viņiem visiem jātup mājās, karantīna. Un viņai tieši nesen darbā gan priekšniekam, gan vienam kolēģim vīruss konstatēts. Un, vot, pati pirms pāris dienām saka, ka arī jūtas kaut kā dīvaini un temperatūra kāpj… Man pilnīgi sirdī dur, domājot, ka ar viņu kaut kas varētu… Viņa mani faktiski uzaudzināja, Andž, neviena cita man īsti nebija. Un tagad… nezinu, domāju, ka tas tikai laika jautājums, līdz tas sūds līdz šejienei atnāks. Un ko tad es? Man jau nav tāds darbs, kuru es varētu karantīnā darīt. Neviens pie manis pats nenāks.”

„Ai, nu, Kate, beidz.” Andžs cenšas mierināt, pīpīti pildot. „Pati redzēsi, tā zaraza Latviju nesasniegs. Un, pat ja kādam tiks, mūsējie ne to vien ir pārdzīvojuši. Ja ne krievs, ne mēris mūs nenolika, tad arī nekāds tur ķīnīzeru šarlaks nekaitēs.”

Kate klusē vien, lēnām tīdama savus papirosus, kā Andžs tos sauc. Viņam dikti riebj to smarža, tādēļ viņš sāk ģērbties un lēnām virzīties uz durvju pusi, lai pīpotu ārā, – un ir klusībā gandarīts, kad sievišķis viņam seko. Kādu brīsniņu viņi tā kopā dūmo, kopā uzlūko kaiju piruetes debesīs, kopā cenšas saskatīt kādus cilvēciņus uz attālo kuģu siluetiem.

„Es tiešām nezinu, Andž. Man jau ir mazliet bail. Ja nu kas, varbūt es varētu kādu laiku, pavisam nedaudz, pie tevis padzīvoties? Ja nu arī pilsētā tas viss sākas?”

Andžs pilnīgi aizrijas ar dūmu, sāk krekstēt. Palikt še?! Traucēt viņa ritmu, mieru un klusumu?! Kas ta vēl nebūs!

„Nezinu, Kate. Tu jau pati redzi, kā man te ir. Vietas maz, pārtiku ved man vienam. Darba daudz. Viegli un patīkami tas nebūtu. Un, kā jau teicu, – mūsu zemi tie mēsli ne-sa-sniegs! Vari nesatraukties.”

Bet, redzot Kates sagumušo ģīmīti, Andžs mazliet atmaigst. Viņš tā arī nekad nebija noskaidrojis viņas vecumu. Kādi trīsdesmit? Varbūt jau četrdesmit?

„Bet, nu, ja nu kas, tad dod ziņu. Vecs jūras vilks nekad savējos aiz borta neatstās, tu jau zini.” Savus pēdējos vārdus Andžs cenšas spēcināt ar vieglu smiekliņu un zīmīgu skatienu. Pats gan nav pārliecināts, vai izdodas līdz galam pārliecinoši.

***

Nākamās dienas saplūst kopā vēl vairāk: viennakt ir baiga vētra ar milzīgiem krusas graudiem, kas izsit vienu no bākas stikliem un pat iedragā lēcu, kura jāmaina. Tad ģenerators atkal nobrūk, tad vecajam šķūnītim jumts ielūst. Vienvārdsakot, darba ir vairāk, nekā ierasts, radio viņš neattopas klausījies jau vairākas dienas. Darāmā plūsmā viņš nošķir tikai rītus un vakarus, pat ieradumi vairs īsti nepalīdz saprast, kad pusdiena, kad pēcpusdiena. Arī kuģi, kas ierasti turpina peldēt šurpu turpu gar molu un tālumā gar krastu, šķiet vienmēr vieni un tie paši ar vienām un tām pašām sveicienu taurēm.

Tās pašas kaijas, tie paši paretie tālumā redzamie atpūtnieki vai laivās gar molu slīdošie makšķernieki, ar kuriem ik pa laikam pārmīt kādu joku.

Šo kopā ķepošo dienu galvenais pieturpunkts ir uz akmeņiem izskalots ronis, kuram viņš vienu rītu, pīpodams un pārdomās gar krastu iedams, gandrīz uzkāpj virsū. Acis jau izknābātas, bet pats vēl šķiet gana svaigs. Tiesa, ātri vien sāks smirdēt, un tad jau arī putni, maitas, bariem vien laidīsies. Vajadzēja ar tik tuvu bākai to sprāgoņu izskalot. Tad nu pašam nākas ap nabaga beigto lopiņu aptīt virvi un ar laivu vilkt to atpakaļ jūrā, lai jau zivtiņām dzīres un krastmalā miers.

Tikko viņš ir atsējis roņabuku, Andža acīm paveras vēl kāds trauksmains skats: nepilnu simts metru attālumā kaut kas šļakstās, spiedz, švepst… skuķis slīkst! Andžs airējas tā, ka plaukstu locītavas un elkoņi knakšķ un pēc mirkļa ir klāt, bet skuķim galva jau zem ūdens. Vells, varētu lēkt iekšā, bet…

Andžs izvelk vienu airi no turētāja un iegremdē aptuveni tur, kur slīcējai vajadzētu atrasties. Bakstās ar to, veido apļus, līdz, par laimi, kaut kā aizāķē meitēnu aiz paduses. Tad aiztur elpu un iegremdē ķermeņa augšdaļu ūdenī, lai satvertu viņu aiz matiem un ievilktu laivā.

Sasper mani jods!

Andžs gandrīz vai izlaiž skuķi no rokām. Uz skata gandrīz vai kā Kate, tik jaunāka! Tā pati čolka virs pieres, vasarraibumiem klātais snuķis un vaigi, paspicais zods ar iedobīti… Pat vaid līdzīgā tonī!

Samirkšķinājies tomēr saprot, ka pavisam jau viens pret viens nav un vispār – tak kāda starpība, mūslaikos jau meiteles ģērbjas un krāsojas pa vienai modei, tādēļ arī izskatās visas līdzīgas kā siļķes. Andžs ievelk drebošo un šņukstošo knīpu laivā un airējas uz sauszemi.

No sāniem acīs spīd saule, smiltīs stāvošie un saucošie cilvēki ir redzami vien kā ēnaini silueti, arī jūras sāls acis grauž.

Andžs izkāpj no laivas, rokās nesdams vēl pinkšķošo skuķi, bet tad, labāk saskatīdams viņu gaidošo ģimeni, gandrīz nomet meiteni zemē. Tēvam, kurš nāk pēc bērna, augstā piere un iekritušie vaigi nu toč kā Pieczobu Pēterim, kokam uz pēdējā kuģa, kur Andžs strādāja. Blakus tēvocis vai kaut kāds ģimenes draugs, bet ar bārdu un tumšajām acīm kā viņa pirmajam kapteinim Valdim. Un māte arī tāda tumsnēja un ieslīpām acīm kā tām neķītrajām Birmas mamzelēm.

Laikam saules dūriens – tā i, kad ar sirmu galvu bez cepures virs ūdeņiem noņemas!

Nebija jau plānots tik ilgi, bet, redz, kā tās meičas dēļ iznāca.

Andžs uzmanīgi noliek meitēnu uz kājām zemē un pats cenšas skatīties uz sāniem, lai galvā neturpina nākt dīvaini tēli un rēgi.

Vecāki un draugi krastmalā, protams, slauka asaras un nespēj vien beigt pateikties: sak, viens mirklis, knapi skatu novērsām, un, redz, kā gandrīz iznāca.

Andžs tik liek tabaku pīpītē un māj ar galvu. Jā, nudien, jā, kas tik nevarēja notikt. Andžam nav nepieciešams justies kā varonim. Andžam vispār uzmanība nav vajadzīga. Tikai liekas klapatas ar to ļaužu vērtējumu, nekas vairāk. Ka tik ātrāk viss beigtos, un miers. Lai nav jāklausās tās čerkstošās, skaļās balsis, kas tik ļoti atgādina senos jūras biedrus.

Tomēr viņam grūti neatzīt to, ka notikums bija ielējis kādu aizmirstu spriganumu kaulos, licis atminēties nervu kutinošus mirkļus no pagātnes, kad gan pats bija tā vilkts aiz matiem ārā iz ūdens, gan arī biedrus līdzīgā veidā makarējis ārā no lašu valstības. Bet ilgi Andžs negremdējas atmiņu tīksmē.

Kamēr pieaugušie atkal ir aizskatījušies – laikam lai meklētu kādu čaukstošu pateicību –, Andžs jau stumj laivu atpakaļ viļņos un izliekas uzsaucienus nedzirdam.

Tik airējoties atkal mana kaut ko, no kā gandrīz airi izslīd no rokām, – bākas uguns spīd!

Vai tā kāda sistēmas kļūme vai arī pats būs slēdzi nospiedis, apkopi veicot? Vai arī joprojām galva dulna un viņam rādās?

Atkal jāairējas tā, it kā pakaļ dzītos haizivju bars, citādi vēl kāds kuģis pamanīs un nosūdzēs par neprofesionalitāti, sanāks kārtīgas ziepes.

Bet kā tiek līdz krastam, tā redz: bākas acs tumša kā tam pašam beigtajam ronim.

Varbūt tiešām kāds sistēmas gļuks.

***

Paiet pirmdiena, paiet otrdiena, bet no Serjožas ne ziņas, ne miņas. Kas par šteksiem?! Vai Andžam tagad badā būs jāmirst, vai?

Kartupeļi, griķi, rīsi, tie vēl bija, bet gaļiņa, olas, piens…

Jāzvana centrālei.

„Hallo? Te Andžs. Nu, Andris, Andris Skujenieks no Lāčuraga bākas. Klau, es te jau pāris dienas gaidu piegādi, drīz zobus būs vadzī jākar. Ēdiena kā nav, tā nav. Serjoža, nu, Sergejs apslimis, vai?”

Otrā klausules galā pailgs klusums. Tad īdzīga jauna vīrieša balss: „Andri, kāds Sergejs? Viņš jau pie mums kādus divus gadus nestrādā. Vispār no kurienes tu zvani? Tu bākā esi?! Taču pirms gada tevi atstādinājām, viss tur ir automatizēts! Kur tu atslēgas dabūji, nospēri? Zini taču, ka vairs nevaram atļauties nekādus palīgstrādniekus. Tev atkal sācies, vai?”

Andžam rīkle izkalst, sajūta, it kā būtu dabūjis spērienu pa saules pinumu. Atstādināts?! Ko? Par ko?

Varbūt arī kāda vēstule bija nākusi, tik Andžs nebija saņēmis vai arī aploksni kur nozaudējis.

Bet šī ir viņa bāka, viņa mājas. Bez viņa te viss aizies pa pieskari jau dažu mēnešu laikā, par to viņš nešaubījās. Jāizdomā, ko teikt, un tad ar darbiem jāapliecina šefiem, ka bez viņa šeit neiztiks. 

„Es, nē, zin, es vienkārši iegriezos, lai pārbaudītu, vai viss vēl štokos, vai visas sistēmas darbojas un tā. Grūti jau atstāt visu pašgaitā, sentiments laikam.”

„Andri, kāds sentiments, tu saproti, ka tev tur vairs nav ko darīt? Tu gribi, lai mēs atbraucam tev pakaļ? Es gribu, lai tu līdz rītdienai esi pie mums ar visām atslēgām, dzirdi?!”

Andžam sāk piere svīst, rokas viegli drebēt. Nē, nē, tik viegli viņš nepadosies, neviens kompjūters nevar aizvietot pieredzējušu bākas uzraugu!

Viņš ātri nober pirmo, kas ienāk prātā, speciāli tālruņa klausuli te pietuvinot, te attālinot no mutes.

„Pag, nedzirdu tevi, nedzirdu, pie jūras sūdīgi ar sakariem, es pārzvanīšu, pagaidi.”

Klik.

Vells, kas tā par muldēšanu? Serjoža jau divus gadus nestrādā? Pašu atstādināt?!

Nē, nu, tas galīgi neies krastā. Ar Andžu šī būs visprecīzākā bāka ar visspožāko uguni visā Latvijā. To nu gan viņi redzēs!

Bet ar kurkstošu vēderu grūti apdomāt rīcības plānu, dūša arī noplok.

Aiz saimniecības ēkas žigulis atrodas, arī kanniņa ar benzīnu šķūnī, bet tik sen nav braukts, nez, tas vecais rumaks vispār kur davilks? Un vēl uz to skudru pūzni jāvelkas. Brr.

Kuņģa īdēšana sniedz Andžam vajadzīgo sparu. Tā, vēl tikai pāris malki groka drosmei.

***

Šausmas, gatavās šausmas! Viss ņigu ņegu, gandrīz vai jāelpo cita padusē. Kur tik paskaties, visur sveši purni! Pastā kāds uz tevi viebjas un ķērc, veikalā viebjas un gārdz. Dažiem vēl nez kāpēc kaut kādas sejas maskas virsū. Fui, pilnīgi nomazgāties gribas pēc šī visa.

Pirms tam gan nekaitētu iekost kādus makaronus po-flotski, laikam jau fonā arī jāuzgriež tas vella radio: „Šobrīd galvaspilsētā ir konstatēts ap diviem tūkstošiem saslimšanas gadījumu, kopumā valstī reģistrēti astoņi tūkstoši. Vietu trūkuma dēļ slimnīcas ir spējušas stacionēt vien nepilnu trešo daļu no saslimušajiem. Pārējiem inficētajiem jāatrodas mājas izolācijā, tuviniekiem ir stingri noteikts slimniekiem netuvoties, nepieskarties viņu izmantotajam apģērbam un priekšmetiem.

Ja jums vai kādam no jūsu tuvajiem ir aizdomas par iespējamu inficēšanās risku, nepieciešams nekavējoties sazināties ar ģimenes ārstu, ātro palīdzību vai arī tuvāko medicīnisko pakalpojumu sniedzēju un precīzi sekot viņu ieteiktajam rīcības plānam.

Izglītības ministrija ziņo, ka vīrusa sekas visvairāk ietekmēs…”

Pis tu zirgu! Jau pie mums! Pilnīgi ēstgriba samaitājās. Nu tad skaidrs, ko visi tās sejas maskas nēsāja. Nē, Andžam vajag svaigu gaisu paelpot, tuč plaušiņu pabarot. Lai vai kas, šeit vismaz ir miers un klusums, neviens neaicināts nenāk. Tik jāizdomā, ko ar to pārtiku un citām štellēm darīt, jo tagad jau vēl mazāk gribas uz to skudru pūzni vilkties.

Tā nu Andžs stāv, pīpīti kūpina, garu nomierina, domas jau sāk palikt skaidrākas, te skatās – nāk kaut kas caur krūmiem uz viņa pusi. Jēzus Marija, ka tik nav kāds no tiem slimniekiem! Bļin, kāpēc nepaņēmu kauč vai kādu štoku līdzi!

Vells, pag, tā tač Kate! Bet nav taču vēl piektdiena!

Lai vai kā, uz viņa pusi šī nāk tāda savāda, ar skatienu urbdamās celiņā, maziem solīšiem, kaut ko pie sevis murminādama. Andžs paiet pretī, cenšas viņu uzrunāt, un Kate gandrīz vai sakņūp viņam uz krūtīm.

„Eu, Kate, Kate! Kas par lietu, ko? Kas notiek? Tev kāds kaut ko nodarījis, vai?”

Kādu pusminūti viņa tikai šņukst Andžam uz pleca, tad saraustīti starp elsām iesāk:

„Andž, tas ir nenormāli… šausmīgi… tu iedomāties nevari. Viņi nenomirst tā vienkārši… tās acis vispār ir mazākais! Man tēvs… viņš pirms kādām desmit dienām dabūja to draņķi, nonāca slimnīcā. Pēc nedēļas jau beigts, pēdējās pāris dienas tik muldēja visiem ārstiem un man kaut ko par melnajiem caurumiem, relativitāti, citplanētiešiem, paralēlajām… dimensijām.

Un tad es aizeju viņu apskatīt vēl pēdējo reizi, pirms viņš tiks kremēts, skatos uz tām stiklainajām, atvērtajām acīm, puspavērto muti, viss tāds sastindzis kā stabs. Un tad… ak dievs, un tad… un tad viņš paņem un iegārdzas… un ar švunku pieceļas sēdus. Bet skatiens vēl tāds tukšs kā zivij. Es pati knapi varu paelpot, nesaprotu, kā kaut kas tāds var notikt. Un tad viņš ņem un sit man! Ak dievs, Andž, un ne ar dūri, bet kā zvērs kaut kāds, ar ķetnu, it kā censtos seju noskrāpēt nost. Es sāku kliegt, cenšos aizmukt, bet viņš mani satver aiz matiem, sajūta, ka tūlīt kodīsies rīklē, bet tad, par laimi, ieskrēja māsiņas, ārsts, saķēra viņu, iešpricēja kaklā kaut ko nomierinošu. Un tad viņš… it kā atslēdzās.

Mani vairs pie viņa nelaida, tik ārsts pateica, ka viņš tāds nav vienīgais…

Tādus varot tikai pie gultas turēt piesietus, citādi viņi klūpot visiem virsū, viņus baro caur trubiņu, bet viņi nav piebarojami, jo ķermenis nenormāli ātri sadedzina visas kalorijas. Man vēl pateica, ka tēvam diennaktīm ir bijusi četrdesmit trīs grādu temperatūra, bet viņš kaut kā ir dzīvs…

Vismaz bija. Vakar ārsts piezvanīja, pateica, ka viņš aizgājis, šoreiz noteikti. Tā ir visiem ar to vīrusu, uz kādām dažām dienām viņi it kā atdzīvojas, bet tad ķermenis… vienkārši izdeg no iekšpuses, iekšējā asiņošana, it kā pat asinis nākot ārā pa degunu un ausīm… Ak dievs, Andž, par ko man tas viss?!”

Kate, šņukstēdama un trīcoša, atkal sakņūp viņam uz pleca.

„Klau, nu. Kate, klausies… Tas ir drausmīgi, kas ar tavu papiņu notika. Bet, cik saprotu… viņš jau vairs arī nebija nekāds jaunais, mūžs viņam arī nebija slikts. Ar laiku jau kaulainā… tā pēc mums visiem atnāk. Tik tas, ka tā atdzīvošanās, tas gan baisi. Un ko tad tie valdības gudreļi par šo visu saka?”

„Neko pagaidām nesaka,” Kate slaucīdama asaras turpina. „Tas tikai pirms dažām dienām sākās. Bet saproti, tas tagad notiek ar visiem un visur. Šurpceļā uz ielas arī viens izskrēja ārā no savas hruščovkas, putas uz lūpām kā sunim! Kaut kāds vecs vīrs, bet vajadzēja trīs večus, lai viņu norautu no meitenes, kuru viņš līdz asinīm bija saskrāpējis un saplosījis. Es nesaprotu, Andž, es galīgi vairs neko nesaprotu…”

„Kate, tik nesāc raudāt, tiksim skaidrībā.”

„Saproti, Andž, es te atbraucu gan tāpēc, lai tev pateiktu, kas notiek, nu, tu jau parasti īsti neseko pasaulei līdzi, gan arī… nu, pats saproti… kā mēs par to runājām pagājušajā reizē. Man pilsētā īsti vairs nav ko darīt… un es negribu, lai man kāds rīkli pārkož vai arī es palieku kā… viena no tiem.”

Andžs skatās uz meiteni ar pavērtu muti un gandrīz vai netic dzirdētajam. Sasodīts, nevajadzēja ielaisties ar to velna skuķi, rekur rezultāts.

„Pag, pag, pag, Kate, ko tu runā? Vispār, pēc visa tā, ko tu tikko stāstīji, man tev pat pieskarties nevajadzētu! Kā es varu zināt, ka tu neesi to zarazu no sava tēva vai kur citur tajā skudru pūznī dabūjusi? Tu pavisam aptrakusi, vai?! Gribi mani arī aplipināt?

Un te taču arī cilvēki vazājas apkārt, ģimenes. Pats vēl pavisam nesen vienu slīkstošu skuķēnu iz ūdens izvilku. Tu tikai par sevi domā, vai?”

„Andž, kādas ģimenes? Tu viens te dzīvo, aizmirsi, vai, ka trīs mēnešus neviens nav drīkstējis divu kilometru rādiusā nākt, jo tas tankkuģis nogrima un viņi vēl nav visu satīrījuši? Kas ar tevi pēdējā laikā notiek?”

„Nesaprotu, kas tās par muļķībām, ko tu man te tagad stāsti, es pats labi zinu, ko redzēju un kas notika. Jebkurā gadījumā, kamēr tev nebūs ārsta zīmes, kurā melns uz balta rakstīts, ka tev nav vīrusa, šeit tu nevari palikt.”

„Man jau toreiz slimnīcā uz vietas veica asinsanalīzes, es esmu tīra, vari neuztraukties.”

„Tu vari to apliecināt, lapiņu parādīt?”

„Nu, nav man taču līdzi, Andž, tu jau pats saproti.” Kates balss atkal sāk palikt asaraina, apakšlūpa raustās.

„Nekā nesaprotu! Lapiņas nav, tad arī neriskēšu te ar sevi un citiem. Piedod. Nākamreiz, kad brauksi, tad tikai ar ārsta zīmi.”

„Andž, tu cilvēks vispār esi? Kas tev kaiš?! Man šķita, es tev kaut cik rūpu!” viņa gandrīz izkliedz.

„Rūpi vai nerūpi, tagad katrs pats sev sargs. Varu iedot naudiņu atpakaļceļam.”

Kate atkal sāk raudāt un, pleciem viegli raustoties, starp šņukstiem saka: „Es ar kājām gāju, Andž. Lai mazāk riskētu ar visiem autobusiem un tā tālāk.”

Šis skats Andžam dur sirdī, bet viņš neuzdrīkstas to izrādīt. Viņam ir jābūt stingram. Ne tikai sevis, bet visu citu, visu mazo skuķēnu un citu pludmali apmeklējošo nebēdņu labad.

Vārgi noteicis: „Piedod, Kate. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.” Viņš aizdodas atpakaļ uz savu namiņu un aizslēdz durvis.

***

Andžs radio vairs neklausās. Dienu gaitas cītīgi cenšas piefiksēt kalendārā, bet reizēm divas trīs diennaktis tik un tā paslīd gandrīz nemanot. Darbi rit uz priekšu nesteidzīgāk, lasāmviela sāk apnikt, un Andžs palēnām apjauš sajūtu, kas bija jau gandrīz pavisam piemirsusies. Vientulība.

Vēl vairāk to palielina garām peldošo kuģu trūkums: jau pāris nedēļas viņš nav manījis nevienu ne izbraucam, ne iebraucam, arī tālumā ne.

Jau kādu nedēļu Andžs nav devies arī pēc pārtikas. Pēdējo reizi, kad bija stūrējis uz pilsētu, pasts tur bija ciet, bet bode pavisam žēlā stāvoklī: izsistiem stikliem, aizklapētām durvīm. Pāris konservu bundžas veikalā atrada gan, kad ierausās tajā pa vienu no izdauzītajiem logiem.

Kā jau izbijis jūrnieks, Andžs ar esošo pārtiku rīkojas ļoti taupīgi, plānodams visas ēdienreizes uz priekšu, neatļaudamies vairs tādas gastronomiskās baudas kā iepriekš.

Būtu ģeldīgi kādas sēklas sadabūt, Andžs domā. Netālu no namiņa ir diezgan neslikta augsne, vēl saglabājusies melnzeme no tās reizes, kad Kate pēkšņi sagribēja šeit puķes sastādīt un pati atbrauca ar diviem lieliem maisiem padusēs. Interesanti, kā viņai šobrīd sokas?

Cerams, ka vesela.

Tajā vakarā Andžs izlemj atkal paklausīties rādžiņu. Ieslēdz, pagriež šurpu turpu frekvences ripulīti – nekā. Izmēģina visus viņam zināmos kanālus, bet nav dzirdama ne vārda atblāzma, viss kā pamiris. Pagriež uz visām pusēm, pakrata. Atver bateriju nodalījumu. Tukšs. Nevar taču būt, ka tā bijis visu šo laiku?

Gan jau Kate kādā no viesošanās reizēm nospērusi, viņa tā mēdza ik pa laikam darīt – citreiz kādu sudraba karotīti, citreiz tējas tasīti savāca. Andžs nesūdzējās, vai ta viņam žēl?

Tomēr kaut kā skumjas uznāk. Lasīt nav ko, Kate ciemos vairs nenāk, viņš pats faktiski rij tikai griķus, rīsus un glumu konservgaļu. Tabaciņa arī cauri. Tā nu viņš paņem kādu graķīti, tad vēl vienu un varbūt arī vēl trešo. Un tā arī piemieg Andžs uz galda, atbalstījis pieri uz baltmaizes šķēles.

***

Tā arī būtu gulējis kā nokauts, ja ne šaušalīga dārdoņa un drebēšana kā zemestrīces laikā. Ceļ galvu, skatiens vēl miglains, rīklē kaltējs, bet tik jūt kaut ko birstam uz galvas – apmetums! Izskrien ārā, knapi uzmetis mēteli uz pleciem, galvenais, lai jumts uz galvas neuzkrīt. Tad redz, kas to rībēšanu izraisījis – kravas kuģis uz mola uzskrējis!

Un tad Andžs attopas – kā pēdējo no vakardienas darbiem viņš bija atstājis bākas ģeneratora pārbaudi, iesācis ķimerēties un tad, gatavais ļurbaks, atļāvies sev tos mazos prieciņus! Protams, pa nakti kaut kas ieklemmējies vai arī uz īso sagājis, tagad tornis tumšs kā darvā mērcēts.

Nolādēts, nolādēts, Andžs skrien pa galvu, pa kaklu, klupdams krizdams, kaut tik nebūtu neviens cietis, kaut tik visi dzīvi būtu! Pieskrien pie paša kreisā borta, redz, ka kuģim priekšgals galīgi iebuktēts, ūdens jau sūcas iekšā.

„Eiiii, eeeeuuuu, jūs dzīvi? Kāds dzird mani?”

Neviens neatsaucas, dzirdama tikai paša kuģa čīkstoņa un īdēšana. Bet ūdens turpina sūkties un sūkties. Un korpusa metāls turpina lēnām plīst pa vīlēm ar mokās mirstoša vaļa auriem. Un Andžs arī nespēj uz tā nekādi uzrausties, tik ar laiveli varētu palīdzēt, ja kāds pāri malai pārkristu. Te pēkšņi pie borta parādās kāda ūsaina galva ar kapteiņa cepuri.

„Eiii, halloo, jums viss labi?” Andžs vaicā.

„Uz šī kuģa ir tikai miroņi,” krievu valodā atbild kapteinis un atvirzās no borta. Uz brīdi Andžs apstulbst: viņš izskatījās uz mata kā Volodja, viens no viņa bijušajiem kapteiņiem.

Atguvies Andžs pamana vēl pāris siluetus – divus šautenes turošus jūrniekus – un attopas, ka arī kapteinim rokās ir pistole.

Tikai tagad aiz viļņu sišanās pret bortu un kuģa metāliskās īdēšanas Andžs sadzird aurus un dobjus, naidpilnus ķērcienus no kuģa iekšpuses.

Un tādu kā neatlaidīgu dauzīšanos augšup, uz klāja virspusi.

Viņiem vēl ir laiks, viņi varētu lēkt ūdenī vai pat uz mola, varbūt salauztu kāju, bet izdzīvotu! Kādēļ viņi neko nedara, kādēļ nelaiž glābšanas laivas lejā?!

Bet pirms Andžs vēl iespēj ko teikt vai darīt, kuģis ar pēdējo izmisīgi stiepto vaidu sagāžas uz sāniem, konteineriem veļoties pāri citam pār citu. Dzīvnieciskie auri sajaucas ar rijīgā ūdens guldzēšanu, un uz brīdi Andžam šķiet, ka viņš vēlreiz saskata kapteini, kurš uzsmaida, pirms viņu no klāja kā maizes drusku noslauka krītoša glābšanas laiva.

Saules pirmie stari parādās tieši laikā, lai izgaismotu lēnām zūdošo borta apveidu.

Drīz vien par nogrimušo kuģi vēsta vien burbuļi, kas cits pēc cita uzpeld, lai uzreiz sēri pārsprāgtu.

Apgriezies viņš redz, ka nav viens. Stāv šamējie pie bākas, vesels lērums, visi kaut kādi saguruši, samocīti, cits pavisam skrandains. Un priekšgalā tiem Kate.

Andžs ir pārsteigts, cik ļoti silti paliek, viņu ieraugot.

Andža vientulības gadiem ir pienācis gals, to viņš saprot skaidrāk par skaidru. Tik žēl, ka tabaciņas vairs nava. Kā pēc šāda vakara smeķētu kāds pīpītes dūms.