— Pieaugšanas kontūras un laiks

 

Par Seljas Ahavas romānu Lietas, kas krīt no debesīm (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Latvijas Mediji, 2020)

 

Somu rakstnieces Seljas Ahavas romāns Lietas, kas krīt no debesīm ir neparasta grāmata. Teksts vilina to atšķirt atkal un atkal, aicinot vēlreiz sastapt varoņus viņu dzīves visbiežāk traģiskajās – vai pat absurdi traģikomiskajās, ja tas tik tieši neattiektos uz viņiem, – situācijās un mēģināt atkārtoti nonākt pie šā romāna sarežģītās mīklas risinājuma.

Pašā romānā it kā nav nekā sarežģīta – četrās daļās iedalīts, tas raiti vēsta par kādas ģimenes dzīves notikumiem no meitenes Sāras, Annutantes, sievietes Kristas un, visbeidzot, vēlreiz Sāras skatpunkta. Notikumi, kas šķietami attiecas tikai uz šo ģimeni, tomēr ātri vien pārsniedz tās robežas, liekot gan varoņiem, gan lasītājam noprast, ka te ir darīšana ar kaut ko daudz lielāku par traģēdiju – proti, Nejaušību, kuru nav iespējams izskaidrot loģikas ceļā, bet varbūt vienīgi ar bībeliskām līdzībām un analogiem citu cilvēku pieredzes stāstiem. Šai nejaušībai grāmatā ir dažādas sejas – tā var būt tiklab piepeša, absurda nāve, kā laimests loterijā vai zibens spēriens (burtiski).

Iespējams, tieši šis baisais liktenīgums ir tas, kas liek varoņiem attīstīties lasītāja acu priekšā, raisot sāpīgu līdzpārdzīvojumu un alkas pēc izskaidrojuma vienlaikus ar apjēgu, ka nekas no tā lielākoties neattiecas nedz uz tēlu, nedz lasītāja dzīves procesiem. Kā mūsu dzīvē, tā grāmatā šie procesi visbiežāk tomēr līdzinās sagrozītajām pasakām, kuras mazajai Sārai stāsta vai, precīzāk, izdomā mamma Hannele (57.–58. lpp.) – tām arī beigas nav paredzamas un netrūkst absurda devas, tāpēc pasakas pirmatnējās mīklas uzminēšanai nepieciešama īsta detektīva palīdzība, jo viens tu visdrīzāk apmaldīsies savas zemapziņas džungļos un varbūt nemaz netiksi no tiem ārā.

Šāds iztēles detektīvs ir pa rokai arī Sārai – tas ir slavenais, Agatas Kristi radītais beļģis Erkils Puaro. Taču pieviļ pat viņš, jo Puaro ir tikai vīriņš no televīzijas seriāla, kas, lai gan iedvesmo prāta asināšanai, tomēr palīdzēt nevar, jo galu galā dzīvo vien Sāras prātā. Pēc mammas nāves ģimene netiek saaicināta viesistabā, tās noslēpumi netiek atklāti, netiek atbildēts uz palicēju jautājumiem. Ar tiem viņiem jātiek galā pašiem, pa vienam un katram ar savu metodi. Sāras tētis „ir saplīsis”, Annutante pēc kādas traģikomiskas un ne tik letālas nejaušības ieslīgst letarģiskā miegā, savukārt Sāra dzīves nenovēršamību risina ar kontūru vilkšanu. Detektīvseriālos, protams, ar kontūrām tiek iezīmēta mirušā atrašanās vieta, taču meitene, novelkot kontūru ap domām, kas rosās  prātā, var tās apturēt, lai vēlāk turpinātu no jauna; līnija ir daļa viņas sēru procesa: „Ap īstu cilvēku var apvilkt līniju, kā dara Puaro, ja uz grīdas guļ līķis. Nāvi ir vieglāk saprast, ja tai ir elkonis un pacele, un sava vieta uz grīdas. Un, kad mirušo aiznes prom, paliek tikai baltā līnija, kuras iekšpusē vairs neviena nav” (32. lpp.).

Bet varbūt romāna ģimenes noslēpumi, kurus neatklāj ne Puaro, nedz arī kāds cits, ir tieši tas, kas paliek ārpus līnijām, to pārrāvumi (75. lpp.)? Un tieši šajā noplūdē, ap ko nav iespējams novilkt līniju, piemēram, debesīs (86. lpp.), arī slēpjas dzīves noslēpuma būtība – tās trajektoriju nosaka nejaušība, kaut kas, kam nav sakara ne ar cilvēkiem, ne dievišķo, kaut kas, ko mēs nevaram un nevarēsim ietekmēt. Sāras ģimenes sēru anatomija ir biedējoša, bet tomēr tā liecina par pieaugšanu, pat ar vissāpīgākajiem līdzekļiem norādot uz realitāti, kura nepazīst žēlastības, – šo realitāti autore spīdoši ietvērusi vēstījuma trešā vai pat ceturtā plāna līnijā par aitu Bruno, kuru Sāra ir barojusi ar pudelīti un kurš savpatā veidā atspoguļo viņu pašu.

Romāna/dzīves neatminamā mīkla, šis Why me? var pieņemt arī citādas sejas – tā var kļūt par divkāršu neticamu laimestu loto vai dabas parādību, kas, iegribas dzīta, grāmatā nemitīgi vajā vienu un to pašu cilvēku, pakāpeniski padarot viņa dzīvi par elli, bet viņu pašu – par nolādēto un mīta objektu reizē, vienlaikus atraujot no realitātes, kas iepriekš vēl bijusi viņš pats. Un tad nāve – nevis neprognozējama, bet, gluži otrādi, iekšienē jau par nenovēršamu uzskatīta – nāk kā atpestīšana, taču, tāpat kā nevienu nevar vainot par ledus gabaliem, kas krīt no debesīm un nogalina cilvēkus, nevienu nevar vainot arī par zibeni, kam labpatīk vienam cilvēkam iespert veselas piecas reizes.

Varbūt romāna koncentrēšanās uz dzīves nenoteiktību, nespēju apvilkt baltu kontūru ap vainu arī padara Lietas, kas krīt no debesīm par tik neparastu, dziļu un asi precīzu tekstu, kas uzrunā tieši tās lasītāja uztveres daļas, kuras psiholoģijā parasti dēvē par neapzināto, arhetipisko – par to liecina arī tekstā sastopamās atsauces uz dažnedažādām pasakām, kuras autore, šķiet, saspraudusi kā ceļa rādītājus lasītājam, ja tas gadījumā justos apmaldījies sāpīgās pieaugšanas (un šajā romānā tā attiecas ne vien uz Sāru, bet arī uz jau it kā nobriedušajiem cilvēkiem) un skaudro emociju tēlojumā. 

Bet varbūt šo romānu var lasīt pavisam citādi un jēru Bruno ieraudzīt kā centrālo tēlu, kā upuri, kas izpircis mūsu grēkus par to, ka uz piena pakām nav brīdinājuma ikoniņas ar nāvi – jo piens taču veicina (pie)augšanu, kā secina romāna varoņi –, par mūsu nespēju tikt galā ar labā un ļaunā neizskaidrojamību, par tieksmi stigmatizēt ciešanas un ļaudis, kurus tās skārušas, par to, ka mēs saplīstam un paģēram mīlestību no tiem, kas satrūkuši pavisam citā veidā, par dzīvi kā Annutantes darināto batikoto audumu, kurā ieaužam visus savus atmiņu fragmentus, nespējot paturēt veselumu, jo to ar zelta šķērēm asinis stindzinošos nakts murgos šņakā kopā spoks, kuram galu galā beidzas baterijas, – iespējams, tieši spoks, kas romānā tēlots no Sāras perspektīvas, ir viens no visiespaidīgākajiem tēliem.

Un varbūt, atgriežoties zaudētajā paradīzē, tās veidolu piepeši var sagraut nejaušība – kā grāmatā no sienā iebakstītas sēkliņas izaugusī ābele, kas kā laba un ļauna atzīšanas koks atgādina par to, cik maz patiesībā ir atkarīgs no mums.