— Žesti

 

Par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu Skaistuma klātbūtne (Neputns, 2020)

 

Dzejolī Žesti (81. lpp.), kas ievietots jaunā krājuma pēdējā nodaļā ar zīmīgu nosaukumu Padomi dzīvei, Krišjānis Zeļģis sniedz kaut ko līdzīgu savas estētiskās koncepcijas kopsavilkumam: „skaistuma klātbūtne” (nevis vienkārši skaistums pats – tātad skaistums ir ārējs tam plānam, kurā darbojas cilvēks) „ir nesarunāt muļķības” (skaistums definēts caur noliegumu un saistās ar prāta spējām un izteikumu atbilstību). Varētu šo skaistuma formulu saprast tā, ka skaistums ir visur un jebkur (brīvi izvēloties objektu), potenciāli skaists ir viss, vismaz ikviena reprezentācija, kas nav muļķīga, respektīvi, ietver kādu jēgietilpīgu un patiesu apgalvojumu par pasauli. Vai tas nozīmē, ka, maksimāli godīgi un iespēju robežās objektīvi fiksējot jutekliski un racionāli pieejamo arvien lielākos publiski pieejamās informācijas blāķos, mēs paveram vēl nebijušas iespējas skaistuma baudīšanai? Vai varbūt tieši otrādi, jāatveras nejaušībai un jāmēģina nesaistīt un nesaglabāt neko, kas, atmiņai tieši nepieejams, iziet cauri smadzenēm, veidojot tās, nevis informāciju? Tad pilnībā nejauši atkarībā no daudziem citiem un ārējiem apstākļiem mēs varētu nojaust, ka tur ir „kaut kas”. Ir tikai nepieciešams īpašs, mākslinieka izdarīts žests, ķermeniska (tehniska) kustība, lai pie skaistuma nonāktu. Krišjānis Zeļģis šajā zīmīgajā dzejolī gan skaidri oponē citiem autoriem un ierastajām praksēm, kurās šis mākslinieciskais žests tiek izcelts, novērtēts augstāk par citiem žestiem vai apveltīts ar papildu nozīmi. Viņš īpaši uzsver „paša žesta tukšumu”.

Viens no interesantākajiem darbiem pētījumos par skaisto un estētikas principiem mūsdienu jautājumu kontekstā ir britu mākslinieka un rakstnieka Viljama Hogarta 1753. gadā izdotā Skaistuma analīze (The Analysis of Beauty). Tajā viņš līdzās dažādiem likumiem un principiem (piemēram, regularitāte, vienkāršība, dažādība, lielums u. tml.) apraksta arī tā saukto skaistuma līniju. Starp septiņām dažādajām līnijām, ko var atrast dabā un atkārtot mākslinieka žestā, šo Hogarts prezentē kā vidējo, tomēr grūti notvert, kādēļ tieši šāda izliekuma līnija kļūst par zīmīgo line of beauty, serpentine line, line of grace. Viens ir skaidrs: lai nonāktu pie skaistuma (lai izpelnītos šo žēlastību), nepieciešama psihisko resursu atvērtība, kustība un laiks sekot šai līnijai, patiesībā – līknei. Taču vajadzīgs arī kas cits… Veiksme? Talants? Dieva dāvana? Precizitāte? Smags darbs? Neskaitāmi varianti? Kas līnijai, kura dažreiz mākslas darbā skaidri iezīmēta ar autora roku, bet citreiz rodas tikai uztvērēja galvā, pateicoties dažādu pigmentu, objektu, skaņu, vārdu utt. izkārtojumam, šai ģeometriskajai kļūdai, ļauj izvilkt skaistumu no tā klātbūtnes – visur un vienmēr esošās kustības, lai… atkal atlaistu: „uz pieres žūst sviedri / slāpes kūtri kāpj mutē / kādam tas viss jāpatur rokās / lai atlaistu” (25. lpp.)? Vai skaistums ir kā civilizācijas no citām planētām, ko (par Fermi paradoksu (57. lpp.)) slēpj klusējošais Visums? Vai arī tas ir matemātiski izskaitļojams lielums?

Dzejā līnija ir informācija, kas stingri balstās tēlu un ritmiski metriskās organizācijas dinamikā, tādēļ to, piemēram, nedrīkst darīt paredzamu interpunkcija – tādēļ Zeļģim tāda principā neeksistē. Vispār ierasto lietu pasaulē nekas nav ierasts – informācijas daudzums saistīts ar entropiju, neparedzamību, haosu: „savā ziņā visa cenšanās ir lieka / jo haoss turpina pieaugt” (kas ir nekas? (59. lpp.)). Bet šajā piepildītajā haosā, kur viss, iespējams, eksistē, bet nekas nav (dots), ir neskaitāmi daudz varbūtības līniju – nedrošības, negaidītības un atklāsmes – skaistuma līniju, tās tikai jāpamana.

Šāds estētiskā baudījuma modelis, manuprāt, palīdz skaidrot, kādēļ Krišjāņa Zeļģa trešajā dzejoļu krājumā īpaša vieta atvēlēta ķermeniskai kustībai, it sevišķi straujai, dzīvnieciski instinktīvai, varbūt pat vardarbīgai kustībai (tā nenes asiņainas konsekvences, bet noteikti tiek pieteikta kā uz moralitātes/amoralitātes robežas balansējoša). Pārsteidzošā veidā šīs kustības negaidītībā sajaucas postmodernā nejaušība (mēs nevaram saskatīt tajā kādu esenci vai nozīmi) un skaidri voluntārs, pavisam noteikts, radikāli tīrs akts, ja nepieciešams, krimināls, un rodas… pavisam liegs liekums, perfekta līnija, žēlastības trajektorija, piemēram, jau pirmajā krājuma dzejolī par automašīnu zagli: „pāri stāvlaukumam / skaitot pie sevis soļus / bet varbūt laiku / tuvojos mašīnai / baltam VW busiņam / kas nodzīts gabaldarbu / apburtajā lokā” (7. lpp.).

Bet kustība ir arī filozofiski interesanta – kā estētiski, tā ētiski –, savstarpēji mijiedarbojoties, papildinoties un dodot savu ieguldījumu nepabeigtajā diskusijā par mākslinieka un noziedznieka – divu ārpus pūļa stāvošo vientuļo figūru – līdzību. Tāds nīčeānisks kopsaucējs ir vara, kas izrādās noslēpta (sasaistot ar jautājumu par skaisto – mākslinieka, iespējams, nejaušais žests ir relevants tieši tik, cik tas piesaista, bet arī nepārslogo uzmanību), bet var potenciāli izrauties pēkšņā vardarbībā, kad „eju pa ielu un kabatu silda / parocīgs tutenis / es nāku / un pūlis sauc / viņš nāk” (13. lpp.). Izcila darbība ir skaista, jo tā ir skaista un varbūt nejauša, atkarīga no nezināmu apstākļu sakritības. Katrā ziņā varbūt tādēļ krājuma kopumā miermīlīgi nostalģisko noskaņu lāgiem papildina atsevišķi tēli un vārdi, kas iezīmē morālas dilemmas, neparastu, asu rīcību un papildu refleksijas nepieciešamību. Lai arī tie raksturīgā veidā netiek fiksēti, var paiet lasītājam garām nepamanīti (vienkārši ir klāt), to pieminējums nodrošina dažādību un padziļinājumu. Tā ir jauna un mainīga skaistuma potencialitāte, kurā no vienkāršā melanholiskā tēlojuma piepeši ieraugām iznirstam arī sociāli politisku dimensiju. Sevišķi tas attiecas uz dzejoļiem ciklā Brīvības trio (60.–61. lpp.), kas veltīti neviennozīmīgām personībām – krievu virsniekam Staņislavam Petrovam, kas 1983. gadā, kļūdaini nostrādājot padomju pretraķešu izlūkošanas sistēmai, esot pieņēmis lēmumus, kas novērsuši kodolkaru, VDR spiegam, kas piekļuvis visslepenākajiem NATO dokumentiem, Raineram Rupam, kura ziņojumi arī, iespējams, nodrošinājuši konflikta neizcelšanos, un vācu lidotājam Matiasam Rustam, kam izdevās nesankcionēts lidojums uz pašu Maskavas centru 1987. gadā. Šī vispārējās katastrofas klātbūtne, nejaušības, varonības un amorālisma sajaukums, šķiet, fascinējis dzejnieku tieši kā žests.

Tādēļ pēkšņums, kailums, lakoniskums, liekā (nieku, muļķību) nepateikšana noasina arī Krišjāņa Zeļģa izteiksmi līdz žestiem – kustībām, kuru dēļ viņa dzejai piemīt tās īpašais skaistums. Tiešās nozīmes mijas ar metaforām, literārā leksika – ar neliterāro. Varbūt šajā krājumā vēl dziļāka nekā iepriekšējos ir melanholija. Varbūt melanholijai arī ir savs sakars ar izteiksmes asumu.

Zīmīgi, ka kustība Zeļģim var notikt dažādās vidēs un mērogos. Skaidrs, ka vairāki dzejoļi ietver visu (kas ir Kosmoss, Visums). Otrkārt, jau ar pirmo dzejoļu krājumu pirms desmit gadiem Zeļģis ieskicēja ģeogrāfijas tēmu. Arī šajā krājumā aizbraukšanai no Latvijas, ceļojumiem un dzīvei citur ir svarīga vieta motīvu vidū. Šī ir daļa no brīvības, kas kopumā dzejniekam ir ļoti svarīga. Tiesa gan, šajā dzejoļu krājumā ceļojumi vairāk skatīti no Latvijas perspektīvas – kā aizbraukšana un atbraukšana (abas – vienlīdz skumji fakti). Skumju pamats meklējams sabiedrības un kultūras apdomāšanā, kas var būt arī kritiska un ironiska, kā liecina dzejolis latvieši (75. lpp.) un vēl daži darbi. Bet noteikti ir arī personiskā dimensija, to varētu saskatīt kā nogurumu: „tās drupas ko mazpilsētas taksists / atved no vilciena / tas naftas pleķis / kas naktīs guļ tev blakus / tas arī esmu es” (40. lpp.).

Tātad kustība telpā šajā (vietas) nozīmē saistīta ar brīvības sajūtu, no vienas puses, un emocionālu izsmeltību, no otras. Tas pāriet arī uz vēl vienu kustību plānu – attiecībām starp cilvēkiem (kolēģiem, draugiem, tuvajiem), viņu domām, jūtām, darbiem, ko arī var uztvert kā kustības (interesants ir cikls, kas veltīts krievu dzejniecei Nastjai Denisovai (47.–49. lpp.)). Te dzejnieks labprāt runā metaforu valodā, nereti izmantojot asociācijas ar fizikālām parādībām. Fizikālas parādības cilvēkiem dotas vispirms jutekliskajā uztverē. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka trešais kustību – žestu – plāns, no kura ņemtās zīmes nereti kļūst par Zeļģa metaforu avotu, ir ķermenis. Dzejnieks apraksta ķermenisko caur kustību, kas rodas ar ķermeņa palīdzību (un tiek apzināta), un tad arī šeit ienāk nogurums – viena no interesantākajām metaforām, kas krājumā atkārtojas vismaz divreiz, ir notirpusi roka.

Un atkal jājautā – tagad jau diskusijas par skaisto kontekstā –, vai roka ir notirpusi no kustības vai no nekustības, vai arī tā sevī koncentrē milzīgo piepūli un enerģiju, kas nepieciešama kustības apturēšanai, – lai skaistais izpaustos, galvenais ir nepateikt.