— Jāns Kross jeb Rakstīšanas nepārtrauktība

 

Šī gada 19. februārī bija igauņu dižā rakstnieka Jāna Krosa 100. jubileja. Igaunijā to atzīmēja grandiozi, vairāki jubilejas sarīkojumi notika Somijā, un arī Latvijā bija paredzēts mazliet vēlāk pavasarī atklāt Jānam Krosam veltītu izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un sarīkot starptautisku lasījumu pēcpusdienu. Pavasaris bija nežēlīgs pret daudziem plāniem, un arī izstādi LNB varēs apskatīt tikai tagad, no 24. septembra līdz pat gada beigām. Par lasījumiem pagaidām vēl skaidrības nav. Iespējams, sērga neļaus atbraukt Jāna Krosa meitai, māksliniecei un rakstniecei Mārjai Unduskai, un znotam, literatūrzinātniekam un rakstniekam Jānam Unduskam. Taču interesenti noteikti varēs iepazīties ar viņu abu tekstiem, kas tiks publicēti LNB mājaslapā. 

Punctum lasītājiem savukārt piedāvāju Jāna Unduska vēstuli, kuras pamatā ir viņa runa svinīgajā kolokvijā Jānam Krosam 80, kas notika 2000. gada 17. februārī Tartu Universitātes aulā, piedaloties arī pašam jubilāram, un jau tobrīd bija iespējams paraudzīties uz Krosu, konceptualizējot viņa veikumu un principus kā Igaunijas kultūras metafizisko nepārtrauktību. 

Tulkotāja

 

Godātais Jān Kros, cienījamais ģimenes papu!

Droši vien arī Tu pats jau kādu laiku esi ievērojis, kā no Tevis taisa nemirstīgo. Kā, palielinoties vecumam un biežākām kļūstot iespējamām krīzes situācijām, Tu patiesībā kļūsti par vīru, kas ir arvien pasargātāks no jebkādiem iespējamajiem zaudējumiem. Tas nenozīmē, ka Tev vairs nevarētu uzbrukt. Protams, var – un tas arī tiek darīts. Taču Tev tagad ir ziloņa āda un no ceļa uz vecajām dzeršanas vietām Tevi vairs nenovirzīs neviens. Uzbrukums Tev jau sen ir nevis vardarbības, bet simbolisks akts, ar ko uzbrucējs iezīmē vairāk pats sevi nekā Tevi, un Tu zini, ka Tevi vairs neņems nekāda vara, Tevi pašu ieskaitot. Ne fiziska, ne politiska, ne ar kultūru saistīta.

Migels de Unamuno ir sacījis apmēram tā: lai gan Servantess Donu Kihotu izdomāja, tomēr galu galā dons Kihots mums ir kaut kas nesalīdzināmi reālāks nekā reiz miesiski dzīvojušais Servantess. Post factum Dons Kihots valda par Servantesa likteni, nevis otrādi. Radot igauņu kultūras dižvīra Jāna Krosa lomu, Tev, papu Jān, ir nācies iznest galveno smagumu. Tā ir Tava vienpersoniskā loma, tajā Tev nav aizvietotāju, un šīs lomas absolūtā realitāte met ēnu, kurā Tu vienmēr vari noslēpties vājuma brīžos, kad jūti, ka viss Tevī nebūs tikpat reāls un nezūdošs kā šī loma. Tu vari sev atgādināt, ka tagad esi viens no dabas spēkiem, tāpat kā vējš, tāpat kā sniegs, viena no esamības nenovēršamībām, reizēm gaidītāka, reizēm ne, bet visnotaļ tāda, kam neviens sprunguli starp spieķiem neiebāzīs un kas jāpacieš pat tad, ja nu tā kādam varbūt arī nepatīk.

Tā noteikti ir uzmundrinoša apziņa, jo tai vajadzētu nozīmēt, ka baiļu no dzīves vairs nav. Tai vajadzētu pārtraukt dzīvē ļoti lielu enerģiju prasījušo pašaizsardzības mehānismu darbu. Vairs nav jābaidās ne no slimības, ne ugunsgrēka, ne sabiedriskā viedokļa, viss tiks kompensēts. Tev, papu Jān, šajā pasaulē vairs personīgi ne no kā nav jābaidās, jo Tevi ir apdrošinājis kaut kas lielāks par apdrošināšanas sabiedrībām. Vēl pirms nepilniem desmit gadiem – tā sauktā puča laikā, tieši pirms politiskā pārrāvuma kulminācijas, – Tevī piepeši (un negaidītā kārtā aizvien vēl) ļoti spēcīgas atdzīvojās dažas senas bailes. Tu klusuciešot sēdēji pie televizora, apcerēdams savas garās dzīves baiļu pieredzi, kas bija lielāka nekā mums. Atceros – toreiz nodomāju: kāpēc Tev, nemirstīgajam, bail no Sibīrijas otru reizi? Solžeņicinus un Krosus taču uz Sibīriju tolaik (vairs) nesūtīja. Atbildes ir vairākas. Cita starpā var teikt, ka Tu uzdrošinājies būt vājš, uzskatīdams sevi par mazāk nemirstīgu, nekā citi zināja Tevi esam. Varbūt beidzamajos gados Tu no drosmīga esi kļuvis vēl drosmīgāks. Tu esi uzdrošinājies būt arvien skeptiskāks pret pašu fundamentālāko, kad pie teikšanas ir jaunu meršu drillētāji, par kuriem Tu vienmēr smīni, tādi veikalnieku šnites politiskie vāvuļotāji – un kad tauta šādu skepticismu – un jo sevišķi no Tevis – nemaz tik ļoti negaida. Vai tā ir zīme, ka Tava nemirstības apziņa pastiprinās vai ka Tev šī nemirstība kļūst arvien vienaldzīgāka? Vai tas ir viens un tas pats: jo nemirstīgāks, jo vienaldzīgāks pret nemirstību?

To visu sakot, es tomēr ticu, ka Tu savu gaidāmo lomu esi apzinājies vairāk un veidojis mērķtiecīgāk nekā daudzi citi nemirstīgie. Ilgu laiku savā dzīvē Tu visnotaļ dabiski esi nospraudis mērķus, sastādījis sevis audzināšanas un pilnveidošanas plānus, teikumus domās vispirms noformulējis un tikai tad uzlicis uz papīra – un tikai pēc tam, trešām kārtām, tos arī izteicis. Ne kā tajā sakāmvārdā – „papriekš domā, tad runā” –, bet papriekš domā, tad pieraksti un tikai pēc tam, pārlaižot acis obligātajam rakstītajam vārdam, arī runā. Tas, kas tik brīnišķīgi turpina runāt caur Tavu dzīvesstilu un rakstīšanas darbu, ir Igaunijas Republikas trīsdesmitie gadi un godīgas, spēcīgas vidusšķiras pārrautais veidošanās laiks. Tu esi pilsonisks cilvēks visrespektējamākajā nozīmē, un par to man vēl būs, ko teikt. Tā kā Tu jau ilgāku laiku atrodies Nobela literatūras prēmijas kandidātu ierindā, tad man patiešām šķiet, ka Tu noteikti esi par to sapņojis jau bērnībā. Arī to Tu visā klusībā esi izplānojis, un šo plānu jau gandrīz īstenojis.

Bet te Tu ironiski ievaicājies: vai arī Sibīrija bija ieplānota? Un es pārtraucu vārdu plūdus, lai atzītu: grūti ir atrast cilvēku, kurš tik meistarīgi kā Tu būtu spējis saskaņot savus nodomātos plānus un no svešas gribas izrietošās improvizācijas. Un tas attiecas gan uz tekstu komponēšanu, gan arī uz dzīves iekārtošanu vispār. Tu no rīta apsēdies pie galda, lai ķertos pie sava dienas darba, un tad nāk seši cilvēki pēc kārtas, katrs ar savu atšķirīgo problēmu, lai lūgtu Tev padomu vai rekomendāciju vai vienkārši pilnveidotos Tavā sabiedrībā. Un Tu pavadi ar viņiem garas stundas, reizēm labāko dienas daļu, jo Tev gan piemīt dažādas spējas, taču trūkst spējas atteikt cilvēkam, kam vajadzīga Tava intelektuālā palīdzība. Tu pavadi ar viņiem labāko dienas daļu un vakarā tomēr vari pateikt: mans dienas darbs ir padarīts. Kad Tu to paspēji? It neviena blakus improvizācija, vienalga, vai tās būtu sešas stundas Keilā, lasot plūmes, vai seši gadi Sibīrijā, šķipelējot ogles, nav spējušas izjaukt Tavu dienas darba plānu. Es nezinu, no kādiem uzdevumiem sastāvēja Tavs personīgais domu dienas plāns no 1946. līdz 1954. gadam, taču man šķiet neiespējami, ka šāda dienas plāna vispār nebūtu bijis un ka tas netiktu izpildīts arī toreiz, vai nu tas būtu Tallinas cietums, Komi filca žāvētava vai Krasnojarskas mežs. Kopumā Sibīrija Tavu iekšējo pilsonisko disciplīnu tikai pastiprināja.

Apstāklī, ka no Tevis, tāpat kā daža cita dižā, tiek veidots nemirstīgs personāžs, ka Tevi mērī ar dona Kihota un mistera Pikvika olekti, nav nekā nedabiska. Slāpes pēc nemirstības ir viena no cilvēcisko turpināšanās alku formām, savukārt šīs alkas izriet no cilvēka neapslāpējamās vēlmes visu saprast. To, ko cilvēks saprot vai gribētu saprast, vai iedomājas saprotam, to viņš iztēlojas kā ilgstamību, vienalga, jutekliski, tēlaini vai loģiski saistītu, vai arī – kad uzsaka jutekļi, tēli un loģika – atrodot ilgstamības balstu ticībā. Pusgadsimtā pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā par kontinuitāti ir runāts par piesaistes trūkumu, par mūsu pasaules fragmentēšanos, līdzināšanos mozaīkai, haotiskumu. Ir dominējis tas, ko, aizņemoties Haso Krulla izteicienu, varētu saukt par pārtrauktības kultūru. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka 20. gadsimta otrās puses kultūra ir nostādījusi fokusā ne tik daudz cilvēkam piemītošo izpratnes potenciālu, kā dzīves principiālo neizprotamību. Lietojot sevis paša ieviestu valodu, es varētu arī teikt, ka pār maģisko ir dominējis mistiskais kultūras tips mūsu laikmetam raksturīgā galvenokārt agnostiskā ietērpā.

Tas, ko es vēl varu pateikt, – Tu stabili esi nepārtrauktības cilvēks. Tevi šajā raibajā pasaulē valdzina pirmām kārtām bezgalīgas izprašanas iespējas, lietu atklātā un slēptā saistība, racionāla salāgojamība vai iekšēja maģiskā simpātija starp visu notiekošo – pasaules pēctecība, ja es lietoju Tavas sievas Ellenas Nītas jeb, ģimeniskāk, mammas vārdus, atrodot pie viņas arī teikumu: „Man bija bail, ka pārtrūks pasaules pēctecība.” Atskatoties (un raugoties uz priekšu), tā varētu būt arī Tava radošā darba doma. Tev ir bijis bail no pasaules pēctecības pārtrūkšanas, izprašanas iespēju beigām. Tieši to es visasāk pieredzēju 1991. gada Maskavas puča, lielā pārrāvuma laikā. Un tāpēc Tu viss bez atlikuma esi iegremdējies turpināšanās radē, Igaunijas, vēstures un sevis paša pēctecības, kontinuitātes radīšanā. Tas izskaidro Tavas alkas pēc tuvošanās laikā un telpā. Tu esi Agrīno Jauno laiku un apgaismības, Kolumba, Kampanellas un Voltēra cilvēks. Tieši tad pasaule atradās uz Fausta galda kā maģiska zīme un tieši tad izveidojās Eiropas brīvais pilsonis.

Taču Tavā kontinuitātes uztverē varbūt pat svarīgāks par to, ko Tu esi rakstījis, ir tas, ka Tu esi rakstījis. Tu savu nemirstību, savu turpināšanos pēc nāves esi sagatavojis rūpīgāk nekā daži citi, tā es teicu. Kāpēc? Jo Tu kaislīgāk nekā dažs cits esi gribējis, lai šī pasaule Tevi izprot. Nemirstība ir kontinuitātes apziņa un tātad arī kāda cilvēka arvien labāka izprašana. Tu gribi būt maksimāli izprotams, tieši tāpēc Tu jau sen esi iecerējis ierakstīt sevi viņpus nāves. Tava dziņa uz nemirstību ir griba padarīt sevi iespējami saprotamu. Dažs raksta tā vārdā, lai pasludinātu: pasaule un es, mēs esam mīkla. Tu raksti tā vārdā, lai taptu arvien vairāk izprasts. Tu esi tik absolūts ilgstamības cilvēks, ka paša rakstīšanas procesa nemitīgums priekš Tevis ir tāpatiskojies ar izpratnes procesu. Jo nepārtrauktāk Tu raksti, jo izprotamāks, pēc savām domām, kļūsti – gan sev, gan citiem. Diendienā Tu pilsoniski kārtīgi turpini savu ilgstamības radi pie rakstāmgalda, jo Tev bail, ka tad, ja pārtrūks Tavs raksts, tad pārtrūks Tevis izprašana. Par spīti jau uzrakstītajam. Tad vairs neviens neizpratīs, kāpēc Tu biji tieši tāds, kāds biji, un darīji tieši tā, kā reizēm darīji. Kāpēc Tu, piemēram, reizēm pieminēji Ļeņinu, kurš mūsu šālaika nopietnajā kultūras diskursā ir pilnīgs tabu. Un, ja pārtrūks Tevis izprašana, tad var pārtrūkt Igaunijas izprašana. Un, ja pārtrūks Igaunijas izprašana, tad Igaunija vairs nebūs nemirstīga. Šīs vērienīgās un cēlās jūtas Tevi ik rītu pienaglo pie galda.

Tieši pirms mēneša pastaigājos pa Kesmu pussalas ledaino, vētraino krastu. Velna sala, šķiet, pusšķībi burāja uz cietzemes pusi, bet pie Vecā Jiri jūrakmeņu paša lielākā bluķa bija piesalis zaķis ar vizošām kājām. Nebūs dzejots, ja teikšu, ka naktī pēc tam manu miegu pārtrauca kaut kas patētisks. Piecēlos un atbalstījos pret krāsns kūkumu. Biju atradis motīvu šim pašam tekstam. Biju redzējis sapnī to pašu vētraino Kesmu pussalas krastu ar Velna salu, apledojušajiem jūrakmeņiem un zaķi ar stikla kājām. Un cauri šīs ainavas pelēki svelpjošajam fonam cauri lauzās kāds skats: liela, domīga cilvēka seja, kreisā roka atbalstīja pieri, labā rakstīja uz papīra, un abas bija pienaglotas. Tā bija Tava seja, jubilār. Tas biji Tu. Es nezinu, kāpēc tieši Kesmu un kāpēc tieši tā. Bet doma bija patētiska un skaidra: rakstīšana nedrīkst pārtrūkt.

Es nezinu, cik bieži Tevi kāds spējis ieraudzīt šajā mazliet skumjajā un izaicinošajā rakstītāja pozā, galvai balstoties pret roku. Pozā, kas Eiropas mākslā nostiprinājusies kā melanholijas tipiskā izpausme. Lielākoties Tu esi parādiskāks: tas, kurš raksta, – izslietu galvu, visai tautai. Toreiz Tevī – tur, virs Velna salas – bija rakstītāja mūžīgā vientulība. Pliekani gan, bet šajā ainā nez kāpēc bija nogulsnējusies vēsts tieši angļu valodā: writing as an act of permanence, rakstīšana kā nepārtrauktības akts.

Tavās grāmatās var sastapt visai daudz rakstītāju. Starp tiem izceļas divi vientulīgi un varonīgi: Baltazars Rusovs romānā Stūrgalvības hronika un Kristians Jāks Petersons garstāstā Debesu akmens. Viens visu mūžu raksta savu vienīgo grāmatu, kam jau no paša sākuma lemts palikt vienīgajai, it kā sabiedrības priekšā veiktu noziegumu. Otrs raksta darbu, kas netiek publicēts. Atkal rakstīšana gluži kā ļaundarība, kas jāslēpj.

Par spīti visam, šo divu vīru varonību es īsti neuzskatu par Tevis paša varonību. Tev varbūt tiešām gribētos būt tādam (un, šādi par viņiem rakstīdams, Tu jau arī esi tāds), bet laikam Tu jūties arī apmierināts, ka savā omulīgajā istabā – neizoperējamās Sibīrijas dēļ savā vienmēr sevišķi omulīgajā istabā – tāds galu galā tomēr neesi. Tu laikam neesi rakstījis nevienu grāmatu kā noziegumu. Tu neesi rakstījis grāmatu kā savu vienīgo, pirmo un pēdējo. Tu neesi rakstījis grāmatu, kuru nebūtu cerību nodrukāt. Tavs varonīgums ir citāds. Tu esi rakstījis nepārtraukti – un nepārtrauktu tekstu bez izlaidumiem.

Nesen kopā bijām Helsinkos, kur kārtējo reizi noskaidrojās, ka tilts ar Somiju Tavas personas izskatā nudien pastāv. Helsinkos kā pilsētā taču nekā ļoti īpaša nav, ja skatāmies uz detaļām. Un tomēr, cik atšķirīgs veselums, salīdzinot ar Tallinu, savu vecāko māsu! Tallinā skaistā laikā ir gleznaini fragmenti, kas vietumis liek elpai aizrauties: vecpilsēta un varbūt pārsimt izkliedētu ēku ārpus tās, daži parku skati. Bet starp to visu plešas liels daudzums vieliska un estētiska tukšuma. Gribētos teikt: pārtrauktības kultūra, taču tas būtu cēli tikai tad, ja fonu tai radītu nepārtrauktība. Turpretī Helsinki ir – kārtīga pilsoniska pilsēta. Sakomponēta blīvi, bez sevišķiem izlaidumiem, stilīga, turīga pilsoniska pilsēta. 

Un Tu, Jān, esi šāda kārtīga, pilsoniska pilsēta igauņu literatūrā. Tā ir nevis konservatīvisma, bet solīduma zīme. Tev nav konkurenta. Tammsāre ir labs, taču savā trieciennieka darbā pagurstošs un svārstīgs. Tuglass ir stilīgs, taču ne pilsoniskajā lielformā – romānā. Tammsāre ir mūsu svētais grēku nožēlotājs, Tuglass – mūsu svētais literāts, un Tu – mūsu svētais pilsonis igauņu literatūrā. Tu esi mūsu literatūras visu laiku pirmā kārtīgā pilsoniskā pilsēta. Es nesaku ne „lielburžuāziska”, ne „muižnieciska”, kas taču kvalitātes ziņā būtu pareizi, tomēr pēc patosa tipa mazliet aplami. Tu esi telpisks, no iekšpuses saturīgs, no ārpuses grubuļains vai rievains. Tev patīk piepildīta forma, un Tev patīk lietas pārbaudīt ar delnu, formas krietnums Tevi ierosina. Tu gandrīz nekad neraksti vienkārši: „Viņš apsēdās uz gultas.” Tu neraksti arī precizējot: „Viņš apsēdās uz gultas pārsega.” Tu neraksti pat tā: „Viņš apsēdās uz laulības gultas ādas pārsega.” Lielākoties Tu raksti vismaz šādi: „Viņš apsēdās uz suņādas, ar ko bija pārklāta laulības gulta, kas zem matrača jau viegli čīkstēja un kam dažā nepieejamākā nostūrī bija iemetušās kodes.” Tas ir bagātīgs atributīvs stils, kam mīļš pilnums un pilnīgums. Tevi valdzina nepārtraukta forma bez izlaidumiem. Stila pilsoniskā urbanizācija. Tas pats Tavos dialogos. Vārdi neseko vārdiem tāpat vien, verbalitātē ielaužas nepārtraukta miesiska motorika. Klusumu starp vārdiem aizpilda pozu un žestu iespaidīgā un precīzā knakšķēšana, murdoņa un ņurdoņa, laiku pa laikam paslejas uzacis, tiek uzmestas lūpas, tiek pavirpināts gredzens, tiek izbaudīta vārdu pirms- un pēcgarša, lai pēc tam beidzot spertu ārā ko trāpīgu. Tā sarunājas Tavi personāži. Tava Stūrgalvības hronika, šis koloss, kam ir tūkstoš lappušu pat lielā formātā, ir igauņu literatūras dižākais darbs, tas nozīmē – visapjomīgākais teksts ar augsti organizētu struktūru igauņu literatūrā. Tammsāres Zeme un mīlestība tam līdzās ir kā romānu cikls. Un visā Tavā formālajā piepildītībā tomēr ir vieta brīvam pilsonim, kas – dotajos apstākļos – iespējami brīvi pašapliecinās. Neviens bohēmists nav tik labi parādījis cilvēka bezmērķīgo brīvības tīksmi kā Tu, piemēram, ar savu Kristianu Jāku Debesu akmenī, Tu, pilsoniskais rakstnieks – kas tieši tāpēc uztver brīvību tik svaigi.

Es nezinu, kas Igaunijas telpā uzturētu rakstītā vārda metafizisko nepārtrauktību tad, ja Tevis nebūtu. Mūsu rakstītais vārds bez Tevis būtu apmēram kā Tallina – ar vairākiem augstiem torņiem un marmora namiem, valdzinošu parku un skatiem, taču savā skaistumā gabalaina, ar lieliem izlaidumiem. Neparedzami šūpotos augšup un lejup, bez smiltīm kuģa tilpnē. Viss būtu mazliet kā Tallina bez Helsinkiem pāri līcim. Kas būtu Tallina bez Helsinkiem? Kā demokrātija bez fundamentālā pilsoniskā slāņa. Bez Tevis mums nebūtu tā cilvēka, kas ik rītu apsēžas pie galda un producē tikai un vienīgi kārtīgu pilsonisku tekstu tā mākslinieciski visrespektējamākajā nozīmē. Vienmēr bez izlaidumiem. Tu esi visuzticamākais prozists, kāds lietojis igauņu valodu.

Tūkstoš un vienā naktī Šeherezades stāstījums nedrīkst pārtrūkt, citādi viņa mirs. Viņai jāseko, lai neviens stāsts nebeigtos līdz ar dienas ausmu, bet turpinātos nākamajā naktī. Pāreja no viena stāsta uz otru var notikt tikai naktīs, tad, kad bezmiega mocītais valdnieks grib klausīties tālāk; stāsta robeža un dienas robeža nedrīkst pārklāties. Tas laikam bija Hemingvejs, kurš šo pašu metodi attīstīja par tehnoloģisku principu: nedrīkst izrakstīties, citādi teksts nākamajā dienā mirs. Disciplinējot iedvesmu, apstājai jānotiek ļoti labi ritošā vietā, tad būs, kur rīt atsākt, teksts būs nepārtraukts un dzīvs. Šī Šeherezades apziņa varbūt ir palīdzējusi arī Tev tikt galā ar bezmiega mocītiem valdniekiem. Taču es nerunāju tikai par Tavu personīgo rakstīšanas tehniku un dzīvesveidu. Igaunijas kultūrā Tu esi Šeherezade par mums visiem, tas cilvēks, kura stāsts turpinoties neļauj valdniekiem īstenot nāves spriedumu. Kas ir šis valdnieks un par kā nāvi ir runa, nav īsti skaidrs. Bet ir zināms, ka bargais valdnieks un nāve kaut kur ir.

Ar talantīgiem dzejniekiem, talantīgiem prozaiķiem, talantīgiem bohēmistiem, talantīgiem dzērājiem un pat ar liesmojošiem ģēnijiem nepietiek, lai vienu pilnā ātrumā braucošu kultūru noturētu līdzsvarā. Jābūt arī tam, kura rakstītais vārds vienkārši nepārtrūkst. Kultūrā jābūt zināšanai – kāds kaut kur raksta vienmēr. Raksta arī tad, ja vieniem nerodas domas, bet citi uz laiku atkal ir izkrituši no ierindas. Arī tad, kad taure visus sauks uz pastarās dienas Noasa kuģi. Tajā skaistajā rītā viens vīrs pieies pie sava galda, pienaglos sevi pie tā kā pie krusta un turpinās iesākto nodaļu. Un viņš jau zinās, ko rakstīs arī rīt un parīt. Kaut vai zem ūdens.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

 

Foto: no Krosu ģimenes arhīva. Jāns Kross 1960. gadā