punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mākslai vai īstenībai

Rasa Jansone

07/10/2020

 

Par Santas Remeres un Elīnas Brasliņas grāmatu Mūsējās (Ascendum, 2020)

 

– Nu, tad par Tatjanu?

– Par Tatjanu. 

 

Neskaidrs tēls sapnī sveicinot pacēla glāzi. Es darīju tāpat. Dzēriens bija nepazīstams, rūgts; es to izdzēru un nenomiru. Pat sapnī ne.   

Lai kādi pārmetumi būtu nākuši pār Santas Remeres un Elīnas Brasliņas rozā grāmatu, tieši Ždanokas elements – sauksim to tā – sacēla īsto vētru. Pat mani liberālie draugi sadalījās karojošās nometnēs. Nejauki strīdi, apvainojumi – tie bira dāsni, ar pārsteidzošu vieglumu. Tomēr tieši neviennozīmīgas politiskas figūras iekļaušana ārēji nevainīgajos vākos ir viens no grāmatas smaguma centriem un pagrieziena punktiem prom no vienkāršotām sieviešu veiksmes stāstu formulām, kas atrodamas vai katrā nedēļas laikrakstā. 

Bez Tatjanas, tieši tāpat kā bez Annijas, Mētras, Alises un Margo nebūtu grāmatas, nebūtu iespējams tās nopietnāks lasījums un arī pārsteigums, kas atšķir šo darbu no Latvijas bērnu literatūras klāsta.

Mūsējo koncepts nav jauns. 2018. gadā Jāņa Rozes apgāds laida klajā tulkojumu krāšņi ilustrētam izdevumam Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm. Tā ir divu itāļu izcelsmes autoru – Elenas Favalli un Frančeskas Kavallo – grāmata, kas iznāca 2016. gadā. Santa Remere recenzēja latvisko tulkojumu un vēlāk, sniedzot intervijas par savu grāmatu, stāstīja, ka tieši recenzija bija sākums Mūsējām. Tāpat kā Mūsējās, arī Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm startēja ar tā saucamā pūļa finansējuma palīdzību, abiem izdevumiem līdzekļi tika saziedoti rekordīsā laikā. Uzsākot kampaņu Vakara pasaciņu otrās grāmatas izdošanai, autores tvītoja, ka astoņdesmit procentu no nepieciešamajiem līdzekļiem tika savākti triju stundu laikā. Un, tieši tāpat kā Vakara pasaciņas pasaulē, Mūsējās Latvijā kļuva par pārdošanas hitu, sociālajos tīklos cilvēki dalījās ar bildēm no grāmatnīcu topu plauktiem un jokoja – ja jau Mūsējās pārsitušas Latvijas Sēņu grāmatu pašā karstākajā sēņošanas laikā, tad jau viss sāk palikt pavisam nopietni. 

Nezinu, kā ar pārdošanu veicās vēl vienai līdzīgai grāmatai, kas ar LadyFest rīkotājas Ilzes Klimaševskas ziņu nonāca manās rokās, – tā ir vēl mazliet senāka, 2015. gadā izdota neliela grāmatiņa Tuff Ladies. To uzrakstīja un ar akrila krāsām uzgleznoja Vācijā dzimis ilustrators Tils Lukats (kurš, izrādās, publicējies arī Kuš!). Lukata grāmatā aprakstītas divdesmit četras sievietes, ļoti spilgti Frīdas Kalo un Valentīnas Tereškovas vidū izceļas vācu kreisā teroriste Ulrika Meinhofa, amerikāņu gangstere Mā Bārkere un pirmā seksšopa Vācijā īpašniece Beāte Ūze (viņa veikaliņā pārdeva kontracepcijas līdzekļus, kas pēckara Vācijai bija ļoti nepieciešami). Kā pats autors grāmatas pēcvārdā raksta – „šīs sievietes lauzīs vai nu jūsu sirdi, vai degunu”. Internetā neizdevās uziet nekādus skandālus saistībā ar šo grāmatu, iespējams, tādēļ, ka neprotu vāciski. Tomēr kaut kas atradās gan – Lukats ir autors vēl vienai grāmatai angļu valodā – 50 ievērojamākās atlētes. Tikpat labi iespējams kas cits – Lukata grāmatas kā komiksu pasaulei piederīgas automātiski ieņēma savu nišas produkta vietu un nevienu nespēja nokaitināt – tie taču komiksi. Smieklīgas bildītes ar marginālām kundzītēm puķainās kleitās un kaklā iekārtiem automātiem. Ko tad viņas spētu apdraudēt?

Vakara pasaciņām dumpīgām meitenēm un Mūsējām tomēr ir cits atvēziens. Vakara pasaciņās lasāmi simt stāsti, Mūsējās – piecdesmit, un pie grāmatu tapšanas strādāja komanda, nevis viens cilvēks. Tīri fiziski tās ir lielas, diezgan smagas grāmatas. Un abas saņēma vētrainu, emocionāli uzlādētu kritiku. Vakara pasaciņas gan to saņēma ne uzreiz pēc iznākšanas, mazliet vēlāk, kad Nobela Miera prēmijas ieguvēja Auna Sana Su Či – viena no grāmatas dumpīgajām meitenēm – 2019. gada 11. decembrī stājās ANO tiesas priekšā, lai uzklausītu apsūdzības par valsts armijas pastrādāto genocīdu pret rohindžiem. Su Či liecināt tiesā ieradās brīvprātīgi kā „de facto” Mjanmas valdības vadītāja – viņa oficiāli ieņem valsts padomnieces amatu, jo atbilstoši Mjanmas konstitūcijai nevar kļūt par prezidenti. Internetā pavisam viegli ir atrodama ziņa, ka grāmatas autores apsver iespēju Su Či izņemt no atkārtotajiem izdevumiem. Tāpat arī Vakara pasaciņas saņēma kritiku nevis par dzimumu stereotipu laušanu, bet gan stiprināšanu – jo kā gan citādi būtu vērtējams fakts, ka grāmatas virsrakstā ietverts vārds „meitenes”? Kāpēc gan ne „vakara pasaciņas meitenēm un zēniem”? Tomēr kā īpašs kritikas piemērs ir minams Turcijas valdības paziņojums, kas Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm aizliedza kā pornogrāfisku, jo līdzīgi kā pornogrāfija, arī šīs pasakas spējot sabojāt vēl nenobriedušus prātus. 

Abos uz aci līdzīgajos projektos ir vērā ņemamas atšķirības un tieši te sākas viss interesantais.

Vakara pasaciņas nav piesaistītas kādai konkrētai vietai vai laikam. To aprakstītās varones pārstāv tik atšķirīgu piederību gadsimtiem, valstīm, politiskām un reliģiskām pārliecībām, cik vien iespējams, – Kleopatra te ir blakus Joko Ono, Virdžīnija Vulfa — blakus Katrīnai Lielajai. Savukārt Mūsējās ir savstarpēji cieši sasitītas ar konkrētu, noteiktā vēsturiskā brīdī definētu vietu, vārdā Latvija. Mūsējās nav latvietes nacionālās piederības ziņā, nebūt ne. Tāpat viņas visas nedzīvo vai nedzīvoja Latvijā. Dažas no viņām piedzima vietā, kas tikai vēlāk kļuva par Latviju neatkarīgas valsts izpratnē. Un tomēr tieši piederība Latvijai kaut tikai piedzimšanas brīdī izrādījusies izšķiroša Mūsējo definēšanā. 

Otra būtiskā atšķirība starp Mūsējām un Vakara pasaciņām ir stingra laika josla – mūsējās ir izkārtotas secīgā rindā no pagātnes uz nākotni, sākot ar Aspaziju un Annu Brigaderi, kas dzimušas 19. gadsimta sešdesmitajos gados, beidzot ar Mētru Saberovu un Aļonu Ostapenko ar dzimšanas laiku 20. gadsimta deviņdesmitajos. Šāds laika zīmējums ļauj izstāstīt secīgu stāstu par Latvijas veidošanās vēsturi un notikumiem. Vakara pasaciņas autores pieturējās pie alfabētiska varoņu izkārtojuma no burta A līdz Ž, brīvi lēkājot no 1508. gada pirms Kristus (faraones Hatšepsutas aptuvenais dzimšanas gads) līdz mūsdienām. Lielais vairums Vakara pasaciņu varones dzimušas ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem un līdz pat šodienai; personības, kas dzimušas pirms deviņpadsmitā gadsimta, ir mazākumā. 

Trešā un pati būtiskākā abu grāmatu atšķirība ir Mūsējo daudz lielākais spēles elements un brīvāka, tēlaināka literārā forma. Vakara pasaciņas varone katras pasakas virsrakstā tiek godīgi nosaukta vārdā un uzvārdā (ja vien tāds bija), kā apakšvirsraksts minēta viņas profesija, aicinājums vai ieņemamais amats. Piemēram, karaliene, astronome, spiedze, pirāte vai cilvēktiesību aktīviste. Turpat pasakas beigās ir minēts katras varones dzimšanas un, ja tāds ir, arī miršanas gads, tāpat norādīta valstiskā piederība. Jo tālāk prom no mūsdienām, jo gadaskaitļi ir aptuvenāki. Pārsteidzoši, ka diezgan bieži pat mūsdienu sievietēm pie dzimšanas datiem parādās sīkais, smalkais vārdiņš „ap”. Aptuveni.

Savukārt Mūsējo pasakas virsrakstā parādās tikai vārds. Anna, Elza, Annija, Aleksandra, atkal Anna, Vera, Marta, Inese, Signe, atkal Inese, Aļona – un nevienas citas norādes virsrakstā uz konkrētu personību – vien pats pasakas teksts. Grāmatas beigās, protams, ir atrodams satura rādītājs ar lappušu numuriem – tur izlasāms katra vārda „atšifrējums”: vārds, uzvārds, dzimšanas dati, īss, kodolīgs biogrāfijas un sasniegumu apraksts, kas nebūt neatkārto pasakā izlasīto. Tieši virsraksta „tikai vārds” bez uzvārda un pārējām reālijām ir būtisks konceptuāls uzstādījums. Vai lasītājs atpazīst pasakas literāro varoni, aiz kuras dažbrīd uzstājīgāk, dažbrīd maigāk vīd vēsturiska, reāla personība? Vai lasītājs atpazīst šo varoni, ja virsraksta vārdam noliek blakus uzvārdu? Vai lasītājs atpazīst šo varoni, ja, zinot vārdu un uzvārdu, rūpīgi aplūko portretu? Cik bieži vārds un uzvārds liekas tā kā dzirdēts, bet kas gan viņa bija un ko īsti viņa darīja? Es neko nezināju ne par Anniju Londonderiju, ne Līnu Šternu, kur nu vēl par Skaidrīti Dariusu. Pavisam aptuveni spēju atminēt vien Annu Rūmani-Ķeniņu (uzvārds palīdzēja) un Mildu Palēviču (arī uzvārds). Jo tuvāk mūsdienām, jo kļuva gaišāks, bet pat ar visu atpazīšanu pasakas lasīt bija pārsteidzoši un brīžiem šokējoši, jo ko gan es par šīm sievietēm, pat viņas zinādama, zināju? To pašu, ko parasti. Neko. Tas ir viegli un vienkārši – par sievieti, kuras dzīvesstāsts ir romāna vai nacionāla kino grāvēja vērts – nezināt neko. Likumpaklausīga aizmiršana, sākotnēji nemanāma, tad pieklājīga, tad dzelžaina. Un tad pēkšņi kāda cita tikpat reāla personība, viņas interese un spītība, kas liek aizmirstos rēgus vilkt atpakaļ realitātē – un uzstāt, ka mēs varētu sākt vismaz ar to, ka vienkārši paskatīsimies uz viņām. Nu kaut vai uzrakstot pasaciņu.

Bet pasakas žanrs ir grūts, tam ir stingri likumi. Viņa iegāja pasaulē, kas pārāk bieži izrādījās tumšs mežs. Tur kaut kas notika. Vai tas viņu izmainīja? Visticamāk, jā. Bet viņa tika tam pāri. Ko mums no tā būs mācīties? Interneta komentāros izskanēja jautājumi (un tie nebija ļauni domāti), cik stipri varonēm ir jābūt cietušām, lai iekļūtu tekstā, ko uz priekšu virza pasakas loģika? Bet vai drīzāk pārsteidzošākais šajās pasakās nav fakts, ka pat veiksmes stāsts tik apstulbinoši organiskā, pašsaprotamā veidā iekļauj ciešanu klātbūtni? Tādā ziņā šīs pasakas ir godīgas. Tās neizpušķo, nesaldina, un nenodarbojas ar pārprastu pozitīvismu. Pasaku varonēm nākas cīnīties, tas turpina būt grūti; ar ko tas beigsies, neviens pagaidām neuzņemas prognozēt. 

Bez minēšanas spēles vēl viens veiksmīgs koncepta „virsrakstā – tikai vārds” ieguvums ir brīvas manevrēšanas iespēja, kas pieejama lasītājam. Var mierīgi šīs pasakas lasīt, nesekojot līdzi satura rādītāja konkrētībai un paliekot poētiskas pasakainības robežās, jo teksta vienīgā vērtība nav faktos balstīts izklāsts par Latvijai piederīgu sieviešu dzīvēm. Un tas savukārt vedina domāt par to, ka šī izlase nemaz nav nekāda izlase. Tas nav zelta tops, kurā, rūpīgi nosverot, tikušas sijātas labākās no labākajām. Grāmata ir brīvs literārs darbs, nevis enciklopēdija vai iemūrēšana slavas sienā; nevienam autoram nav jāapliecina kaut kas jau iepriekš zināms, tā taču varētu nobeigties aiz garlaicības.  

Tomēr protesta vētra, kas pavadīja vienas konkrētas varones klātbūtni, piesauktie saraksti ar personībām, kas nesalīdzināmi vairāk esot pelnījušas būt viņas vietā, liecina par kaut ko pavisam nopietnu – par kaut ko nepārejošu un sāpīgu. Līdzīgi kā feministiskais zīns Samanta, arī Mūsējās attapās burtiski tukšā vietā. Tukšumā. Tur, kur neviens iepriekš Latvijā nebija kāju spēris. Gan Samanta, gan Mūsējās nav zinātnisks, padziļināts pētījums speciālistiem, tās ir konceptuālas ābeces plašam lasītāju lokam – un ilgas pēc šāda veida tekstiem Latvijā izrādās tik akūtas, ka visi simtiem reižu jau ir aptuveni iztēlojušies, kāds būtu viņu ideālais sieviešu žurnāls vai ideālā vakara pasaciņa, kas iekļautu visu „man” svarīgo, – un tikko kā piedāvājumā kas līdzīgs parādās, tas tiek noriets, jo gluži vienkārši kā pirmais vēstnesis nespēj atspoguļot visu nepieciešamo „man” vajadzīgajā valodā. Vētraina reakcija uz sieviešu dzīves stāstiem ir reakcija uz to, ka nav jau nekādas pieredzes ar šādiem stāstiem. Tas viss ir pārāk jauns un tuvs – un tukšuma spiediens tiem apkārt ir milzīgs, eksplozijas iespēja – plaša. Neskaidrā kauna izjūta, kas vējo ap šo sieviešu jautājumu – kā tad tā, ja reiz viņu sasniegumu ir bijuši tik reāli, kāpēc mēs neko par tiem nezinājām – tā nav nekāda patīkamā nasta, ir ļoti sarežģīti tai pievērsties.    

Šķiet, pirmā un galvenā iebilde pret Mūsējām ir tieši pats grāmatas nosaukums. „Ždanoka nav nekāda mūsējā!” auroja feisbuks. „Viņa ir interfrontes simbols!” Grāmatas autorēm pārmeta politisku infantilitāti, traģikomisku naivitāti. Tomēr tieši Tatjanas ievešana konceptuālajā mūsējo lauciņā pārvērš grāmatu par kaut ko daudz nopietnāku nekā vakara pasaka. Tiek radikāli izmainīts vārda „mūsējās” lietojums – Santa Remere nelieto to tradicionālā veidā. Mūsējās nav loks, kas gādīgi nošķir kādu grupu no pārējās pasaules un grupas iekšpusē piesprauž pāris ordeņus, uzslej dažus pieminekļus, netaisnība novērsta, beidzot varbūt iestāsies miers un viņas tā nebrēks? Remeres mūsējās ir neregulāras konstrukcijas spoguļbumba, tā rotē visos virzienos un cenšas uzrādīt pēc iespējas plašāku ainu. Kā neformālā sarunā minēja Satori redaktors Henriks Eliass Zēgners – autores vēriens patiešām ir ļoti plašs. Galva noreibst. 

It kā Ždanoka kā interfrontes simbols nebūtu mūsu kopējās vēstures simbols. Viņa tur ir atrodama – šajā kopējā vēsturē un katram mazam bērnam tā būs jāizstāsta no jauna. Būšana par mūsējo Remeres uzstādījumā nenozīmē automātisku goda piešķiršanu vai kanonizēšanu; mūsējā vispirms ir tā, kas ir aktīvi klātesoša. Un daudziem par lielu izbrīnu, Ždanoka tāda ir. Kā, vai tad viņa nav mirusi? Viņa vēl arvien ir aktīvajā politikā, un viņai ir doktora grāds matemātikā? Protams, nav diez cik patīkami uzlūkot viņas piemiegtās acis kārtējā „pret” balsojumā Eiropas Savienības parlamentā, to uzlūkot ir gandrīz neizturami. Arī sāpīgi. Tomēr viņa tur ir, viņu ievēl demokrātiskās vēlēšanās, aiz viņas muguras ir viņas balsotāji – Latvijas, nevis Vācijas vai Francijas cilvēki. Un, ja Ždanoka vairs „īsti neskaitās, jo ir pazudusi kaut kur Eiropas birokrātijā”, tad cik gan mēs esam gatavi kopējās Eiropas lietām vispār sekot līdzi? 

Tatjana grāmatas kompozīcijā tiek ievesta gandrīz vai pašā kulminācijas brīdī – uzreiz aiz Sandras un Vairas. Tā ir bezmaz vai asākā vieta grāmatā, interesanti izspēlēta arī vizuālā ziņā. Vairas portretam ir vislielākais pietuvinājums visā attēlu sērijā, viņa atrodas lasītājam burtiski vistuvāk. Vaira nepārprotami lūkojas uz augšu un viņas sarkanajos matos un nopietnajā, uzstājīgajā skatienā ir kaut kas no pusaudzības draiva. Viņa izplēsīs to lūgšanu Latvijai tieši no debesīm, par to nav nekādu šaubu. Un uzreiz nākamajā lappusē lasītājs atduras pret Tatjanu, tālu figūru augstā stikla kalnā.1 Man šķiet, es te sāku izklāstīt acīmredzamas lietas, bet tieši Vairas, Sandras un Tatjanas atrašanās blakus ļauj aizdomāties par diviem jēdzieniem, kuri nereti tiek lietoti pārāk vieglu roku. 

Sievietes spēks. Ja grāmata būtu apgājusi Tatjanas klātbūtni, tad sievietes spēks izskanētu ne visai interesantajā pozitīva patosa griezumā, kas nu jau tiek lietots ļoti plaši – un turpat arī paliktu. Tāpat autorei izdevies izbēgt no „sievietes spēka destruktīvās puses” vienkāršotas demonstrēšanas, jo Tatjana taču netiek raksturota kā ļaunā ragana meža vidū, lūk, tas gan būtu infantils žests. Tā vietā teksts norāda uz ko būtisku – sievietes spēks kā jebkura spēka pozīcija, pati par sevi nav nedz pozitīvi, nedz negatīvi lādēta. Spēks nav ne labs, ne ļauns, tas ir nepieciešams, bet negarantē neko – līdz brīdim, kad izšķiramies, kādiem mērķiem to pielietot. 

Otrs nopietnais jēdziens ir politiskā sistēma, kādā mēs dzīvojam. Nu kurā brīdī ar savu mazo bērnu varētu uzsākt sarunu par politisko sistēmu? Septiņos no rīta, vedot mazo uz peldēšanas treniņu, vai vakariņu laikā? Kaut kā pašsaprotami šķiet atstāt visus sarežģītos terminus skolai cerībā, ka izpratni par parlamentāro sistēmu bērni uzsūks kā saules gaismu. Bet pārsteidzošā kārtā tieši Tatjanas pasaka uzvedina uz sarunas iespēju, piemēram, par tādiem terminiem kā pozīcija un opozīcija. Par likuma kārtībā atļautu opozīciju, kurai drīkst nepiekrist, bet kuru nav diez cik veselīgi aizliegt ar likumu. Par politisku pretinieku, kura nosaukšana vārdā vai nespļaušana uz viņa pusi nenozīmē automātisku piekrišanu viņa nostājai. Nepiekrišana spēj būt pieklājīga, tā spēj būt pat ieinteresēta. Pasakas uzrakstīšana par Tatjanu nenozīmē automātisku Latvijas neatkarības noliegšanu. Brēkāšana internetā, kas pielīdzināja Tatjanas iekļaušanu grāmatā Lukašenko izdarību atzīšanai Baltkrievijā, ir loģikas kļūda. Ždanoka darbojas tiesiskas sistēmas ietvaros, viņa nav radikalizējusies tiktāl, lai iebēgtu pierobežu mežos ar dunci aiz jostas un tur pulcinātu savus piekritējus; Eiropas Parlaments pagaidām ir spējīgs opozīciju pieskatīt pats saskaņā ar sevis izvirzītajiem noteikumiem – un tas nu gan ir kas tāds, ko būtu vērts atzīmēt kā parlamentāras sistēmas sasniegumu. 

Bija tik mulsinoši komentāros lasīt, ka grāmata neesot izdarījusi savu darbu līdz galam, ka visas šīs niansētās skaidrošanas tagad gulsies uz mammu pleciem. Te pavīd „baltās māmuliņas” pieprasījums – sievietēm jābūt nevainojamām, lai vispār būtu vērts viņas pieminēt, viss pārējais kļūst nevajadzīgi sarežģīts. Tomēr pats mulsinošākais ir noliegums, ko ietver šis pāmetums par  mammām uzgrūzto pienākumu – tad par cik nevarīgām, aprobežotām un bezspēcīgām mēs viņas patiesībā uzskatām, lai atzītu, ka viņas nespēs tikt galā ar visu to, ko ieskicē Tatjanas pasaka? Grāmata pieprasa līdzdalību, iesaistīšanos. Norādīt, ka pieaugusi lasītāja nespēs novērtēt iesaistīšanās piedāvājumu, nozīmē to pašu mūžīgo, ar ko saskārusies katra grāmatas varone, – „ko gan viņas vispār spēj?” 

Tāpat nesamērīgi likās pārmetumi vienai Tatjanas pasakai pretstatā pārējām četrdesmit deviņām. It kā zem pieklājīgas noraidījuma maskas vīdētu kas cits – vēlme ātri atrast to vienu vienīgo, dimantcieto argumentu, kurš atļautu pārējā saturā vienkārši neiedziļināties. Nevar taču būt, ka no „feminisma frontes puses” varētu nākt kas jauks. Tās nu gan būtu sprukas. Vieglums, ar kādu interneta komentāros virknējās „neesmu lasījis, bet Dainis Īvāns pateica”, degsme, ar kādu lasītāji devās uz grāmatnīcu, lai, kājās stāvot, ātri izlasītu šo vienu skandalozo, neprātīgo pasaku un secinātu „jā, tiešām nav vērts”, pašā strīdus karstumā izsperta atzīšanās, ka grāmata nemaz nav izlasīta, bet „pastāv taču kaut kādas nepārkāpjamas sarkanās līnijas”, uzsaukumi internetā, kas aicināja autori „atzīt savu kļūdu un to labot”, iezīmē vēl kaut ko – attieksmei pret autori kā nesakarīgu sievieti pieplusojas attieksme pret autoru visplašākajā nozīmē. Mēs drīkstam nelasīt, un mums drīkst nepatikt bez visas lasīšanas. Šī augstprātība, patērētāja neievainojamības apziņa – tā ir gandrīz vai lieliska savā mirdzumā. Autores atteikums attaisnoties nelasītāju acīs, šis loģiskais, saprātīgais atteikums, uzsita asinis vēl augstāk.

Bet žēl. Jo paralēli vēsturisko notikumu līnijai, pirmās Latvijas brīvvalsts un padomju laika ikdienas dzīves faktiem ir interesanti vērot, kā tieši autore to visu apraksta. Grāmatas intonācija ir viegla, neuzbāzīga, Remerei raksturīga niansēta humora izjūta, kas pašus skarbākos notikumus ļauj atklāt bez pārsātināta dramatisma vai nolemtības. Šķiet iespējams par to visu sarunāties ar bērnu – grāmata to piedāvā bez stomīšanās. Iedrošinājums „kādā normālā mājā normālā ielā, pavisam normālā ģimenē, kurā vecāki bija šķīrušies, dzīvoja jauka un draudzīga meitene” no Mētras pasakas vien ir ko vērts – nemaz ne tik jaunā realitāte, kas beidzot sākusi izpausties arī Latvijas mākslā; šis teikums izstaro siltumu, tas ir asprātīgs un maigs reizē. Aleksandras pasakā tiek pieminēta atkārtotu abortu pieredze – nežēlojot, nepārmetot, bet, pats galvenais, nenoklusējot; Anneles pasakā – laulība bez mīlestības un nāve dzemdībās, savukārt Ineses pasakā (55. lpp.) divos teikumos nozib treneris Imants, tēls, kurš vispirms neliekas ne zinis par savu un Ineses bērnu, bet, Inesei iegūstot olimpisko zelta medaļu, nekavējoties piedāvā laulības – šos faktus Remere spēj sasiet kopā bez rūgtuma un izsmiekla, un tas nebūt nav pašsaprotami sieviešu rakstītos tekstos par sievietēm. Visveiksmīgākās pasakas šķiet tās, kur autorei izdevies uzķert kādu ārēji absolūti nevaronīgu dzīves epizodi un „pavilkt to garumā”, uzmanīgi un lēnām izstāstot. Šai ziņā pārsteidzošas ir Ineses (77. lpp.),  Margo (103. lpp.) un Alises (111. lpp.) pasakas. Ineses tēvs ir noslēpums pašai meitenei, viņš ir tēls pasaulē, kur „Inese bija vienīgā, kas varēja tēti savaldīt, taču arī viņai bija bail” – šis teikums iedarbīguma ziņā pārspēj gandīz visus izsūtījuma vai politiskas netaisnības pieminējumus, tas ir īss, elektrizējošs. Tāpat Margo pasakā pieminētā „asā smaka”, kas pavada tuvinieku ilgstošu slimošanu, iedarbojas negaidīti, spēcīgi – un ļauj daudz vieglāk iedzīvināt grūtības, kuras meitenei nāksies pārvarēt, nekā pašu grūtību sīks un smalks uzskaitījums. Šie spilgtie realitātes uzplaiksnījumi – tā ir māksla vai dzīve? – cik tuvu un vai vispār autorei nācās dibināt kontaktus ar katru mums blakus dzīvojošu mūsējo un kā tas ir noticis? Intervijas klātienē, telefonsarunās, e-pastos? Kas tieši tika pārrunāts? Vai notika uzticēšanās vai diplomātiska laipošana, cik drīz parādījās aizrādījums par jau uzrakstītu pasaku? „Kam var ticēt vairāk – mākslai vai īstenībai – un vai starp tām vispār ir novelkama robeža?” (Vijas pasaka, 57. lpp.) Autore atklāja, ka gājis visādi, tomēr pārliecinoši lielākā daļa mūsējo atsaucās viņas lūgumam sarunai vai vismaz faktu pārbaudei. 

Un kā jums liekas, vai Tatjana atbildēja Santas aicinājumam uz interviju? Nē, protams, ne. Nav iespējams tikt viņai klāt, arī pasakai tas īsti nav izdevies, tā ir plakanāka, nedzīvāka nekā abu Inešu vai Margo pasaka. Visticamāk, Tatjana, kā teica Santa kādā sarunā, ir „iecirtusies naidā”. Tomēr nav iespējams nemanīt, cik labprāt šo iecirtību politiķi un internets izmanto kā stabilu ļaunuma iemiesojumu. Vēl ilgi pirms Mūsējām Tatjanas tēls ticis ierakstīts kādā citā pasakā. Tajā viņu pienākas nīst, tas nodrošina nacionālās psihes līdzsvaru, un, kamēr sistēma darbojas, šīs citas pasakas autoriem patiesībā nospļauties par to reālo cilvēku, kas uzturas kaut kur Briselē.  

Ko domāja Tatjana, ieraugot Santas Remeres e-pastu savā pastkastē? Varbūt neko nedomāja, varbūt līdz e-pastam viņa nemaz netika, to kā kuriozu mēstuli atlasīja un izmeta viņas asistenti sazarotajos, labi kondicionētajos Eiropas Parlamenta gaiteņos. Bet varbūt Tatjana pēc garas darba dienas ilgi vērās e-pasta rindiņās un domāja: „Nu gan. Latvieši. Laikam galīgi sajukuši tai savā brīvībā, ja reiz grib ar mani runāt.” 

  1. Tā ir vēl viena atšķirība starp Mūsējām un Vakara pasaciņām dumpīgām meitenēm, ceturtā. Ilustrācijas. Ja Vakara pasaciņu ilustrācijas veidoja sešdesmit mākslinieces, tad Mūsējo autore ir viena. Elīna Brasliņa ir māksliniece, kas ārpus grāmatu ilustrēšanas arvien biežāk iesaistās feministika rakstura izstādēs. Viņas izstādes darbos brīžiem sajūtams tāds kā centības gludums, savukārt tieši Mūsējo ilustrācijās atklājas brīvība (kā viņa liek kopā faktūras!) un brīžiem pat dekadentiska pašpārliecinātība (kas ļoti piestāv grāmatas garam) – atliek vien uzmanīgi pavērties Emīlijas Benjamiņas koši zilajā sejā vai Lidijas Freimanes melnajā augšlūpā, par Lailas Pakalniņas garo kleitu un vējaino matu ērkuli nemaz nerunājot.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu