— Uzticies tekstiem, jo teksti ir cilvēki

 

2018. gadā tekstgrupas Orbīta uzsāktā Orbītas bibliotēka ar oriģinālizdevumiem latviešu valodā ir viens no pēdējo gadu interesantākajiem jaunumiem Latvijas grāmatniecībā. Tajā mājvietu ir atradusi, piemēram, Arvja Vigula, Elvīras Blomas un Kikōnes dzeja, kā arī Andra Kupriša proza. Jau šomēnes sērijā ir paredzēts būtisks papildinājums – četras jaunas grāmatas ar Alekseja Muraško dizainu. To atzīmējot, publicējam Svena Kuzmina sarunu ar Orbītas bibliotēkas redaktoru Aleksandru Zapoļu.

 

Par ko mēs runāsim?

 

Par ko vien gribēsim.

Tu kā, vairs nedzer?

 

Kāpēc? Ne obligāti, vienkārši tagad niekojos ar limonādīti.

Labi, tad pasūtīsim pagaidām kafiju…

 

Un tālāk skatīsimies. Pastāsti iesākumam, ko jūs izdosiet sērijā Orbītas bibliotēka kā nākamo?

Mums tagad iznāks Leonīds Dobičins. Tu esi lasījis Dobičinu?

 

Baidos, ka ne. No kurienes viņš ir?

Viņš piedzima Ludzā, proti, Lucinā, 1894. gadā. Bet pēc diviem gadiem kopā ar ģimeni pārcēlās uz D-pili – attiecīgi, uz Dvinsku. Dvinskā viņš nodzīvoja līdz 1911. gadam, mācījās reālskolā. Pēc tam aizbrauca uz Pēterburgu. Kaut kur iestājās, izmācījās par statistiķi. Bet pēc tam kaut kādā veidā nonāca Brjanskā. Un, lūk, tur, apmēram 1924. gadā, viņš sāka rakstīt nelielus stāstiņus.

 

Un pirms tam nodarbojās tikai ar statistiku?

Pirms tam acīmredzot bija visādi izdzīvošanas jautājumi – revolūcija, kas tur vēl. Bet Brjanskā izdzīvošana neteiksim, ka novirzījās no priekšplāna, taču viņš tur sāka rakstīt šo romānu, kuru iztulkoja Māra Poļakova un kurš iznāks sērijā Orbītas bibliotēka. Romāns saucas Город Эн. Tikai mēs izdomājām tam latviskojumu Enpils, jo tas ir saistīts ar Daugavpili, bet Daugavpili, kā tu zini, tautā dēvē par Dēpili.

 

(Smejas.) Tā ir viena no tām pilsētām N, kurās ir tikai frizētavas un apbedīšanas kantori?

Jā, tieši tā.

 

Es atceros, bija viens brīnišķīgs raksts par pilsētām N literatūrā, sākot ar Gogoli…

Nu, Dobičins šeit kā reiz atsaucas uz Gogoli – Čičikovs atbrauc uz pilsētu N. Šai grāmatā ar apbrīnojamu dokumentālu precizitāti, ar neticamu skaitu vissmalkāko detaļu ir aprakstīta Dvinska. Turklāt tas ir eksperimentāls romāns un patiesībā arī viena no ģeniālākajām grāmatām, kas sarakstītas krievu valodā. Viņš to pabeidza 1935. gadā.

 

Un kāds viņš ir? Nu, ja mēģinātu viņu kaut kā raksturot, vai būtu līdzīgs, teiksim, Platonovam?

Viņu, starp citu, mēdz salīdzināt ar Platonovu, tikai Platonovs bija ārkārtīgi kreiss, kurpretī Dobičins it nemaz tāds nebija.

 

Neraugoties uz to, ka Platonovu izmeta no partijas un pēc tam vairs neņēma atpakaļ.

Jā, jo viņš bija kreisāks par partiju. Kaut kādā ziņā šī līnija droši vien nāk no Bloka. Bloks arī bija neticami kreiss.

 

Bet Platonovs bija šausmīgs ideālists! Es agrāk viņa Котлован uztvēru kā ironiju par visu to sistēmu, bet nesen pārlasīju un sapratu – Jēziņ, viņš taču to domāja nopietni!

Nuja. Turklāt Platonovam ir raksturīgi ieslīgt dažādos valodas slāņos. Bet Dobičins ir galēji minimālistisks. Viņam ir īsas frāzes ar savādu sintaksi. Un šīs frāzes veido tādu, es teiktu, mozaīku. Un, kas apbrīnojami, par spīti minimālismam, tur ļoti daudz kas ir ietverts. Tā ir dīvaina grāmata, viss tajā ir kaut kāds atsvešināts.

 

Atsvešināts no kā? No zemes lietām?

Nē, nu, viņam ir savdabīga optika. Sākot jau ar to, ka viss aprakstīts maza puikas acīm. Vienkāršs zēns, kurš mācās ģimnāzijā un visu apraksta. It kā reālajā laikā.

 

Bet tur droši vien ir arī refleksija par savu biogrāfiju?

Protams, grāmata, neapšaubāmi, ir balstīta uz autobiogrāfisku materiālu. Bet tā nav autobiogrāfija tradicionālā izpratnē. Piemēram, viņa ģimenē bija pieci bērni, bet grāmatā ir tikai viens. Bet viņa tēvs gan dzīvē, gan romānā bija ārsts. Tēvs nomira diezgan agri, un šeit tas ir savā veidā atspoguļots. Bet galvenais, ka tur ir kolosāli attēlota 20. gadsimta pirmās desmitgades Dvinska. Ir pat visādi personāži, kuri, kā izpētīts, ir reāli. Lai gan tas viss ir abstrakti un šīs zināšanas nav nepieciešamas, lai saprastu romānu. Tur ir manāma nobīde, to nevajadzētu uztvert kā burtisku autobiogrāfiju. Bet 1936. gadā, gadu pēc grāmatas iznākšanas, sākās kampaņa pret formālismu un naturālismu. Maskavā par to sadeva Šostakovičam, „juceklis mūzikas vietā”, bet Pēterburgā pa aknām dabūja tieši Dobičins.

 

Ak tā?

Jā, un Dobičinu formālisma dēļ salīdzināja ar Prustu, ar Džiosu, viņus drausmīgi strostēja formālisma dēļ. Un vienā brīdī viņš vienkārši pazuda.

 

Tu gribi teikt, ka par viņu kopš tā laika vairs nav nekādu vēsturisku datu? Vienkārši ņēma un izgaisa no radariem?

Izgaisa no radariem, un viņu nekur nedrukāja līdz 1989. gadam. Proti, līdz perestroikas laikam. Bet 1989. gadā Enpili izdeva sērijā Aizmirstā grāmata. Un pēc tam atrada vēl dažus nepublicētus manuskriptus. Taču viņa liktenis pēc 1936. gada nav zināms. Un būtībā viņš ir iegājis vēsturē kā tāds apslēpts klasiķis, kas izcelts no aizmirstības.

 

O! Mums nes kafiju.

Brīnišķīgi! Tagad būs normāla saruna.

 

Bet, klau, tu saki, ka viņu salīdzināja ar Džoisu un Prustu. Bet tajā pašā laikā viņam esot īsas frāzes, vienkārša izteiksme. Tā nu nekādā ziņā nav džoisiska rakstīšana.

Jā, jā. Ja vari iztēloties, tas drīzāk ir tāds konspektīvs Prusts. Bet ar Džoisu, cik saprotu, viņu salīdzināja Dubliniešu dēļ. Kā viņš atspoguļoja Dublinu, tā Dobičins – Dvinsku, lai gan Džoiss Dubliniešos ir daudz tradicionālāks nekā Dobičins. Bet es nezinu, man šķiet, ka to visu kritiķi pievilka aiz matiem.

 

Starp citu, kā tu domā, vai viņa īpatnējā valoda ir saistīta ar to, ka viņš ir tāds Ludzas, Dvinskas puika? Jo tur krievu valoda ir diezgan savdabīga arī mūsdienās.

Es domāju, ka jā. Turklāt viņam ir ļoti… Nu, rodas tāds iespaids, ka dažādu tēlu iekšējā runa ir veidota pēc dažādiem principiem. Acīmredzot viņam bija kaut kāda absolūtā valodas dzirde. Tā ir ļoti rafinēta proza, un vienlaikus tā ir ļoti precīza. Tā uzreiz rada eksperimentālu iespaidu. Un vēl tas viss ir ļoti smieklīgi, tieši pateicoties viņa atsvešinātībai.

 

Bet vai nav vispār nekādu versiju par to, kas ar viņu beigās notika? Pazuda – un viss?

Nē, nu, pastāv, protams, versija, ka viņš noslīcinājās. Taču līķi neviens neatrada, un šai versijai nav it nekādu pierādījumu.

 

Tad kāpēc tieši noslīcinājās? Tas ir ļoti specifiski.

Nu, ir šādi tādi argumenti… Galvenais, ka viņa stāstos cilvēki peldas…

 

(Smejas.) Ahā, tas visu pierāda.

Protams, tur ir manāma vilkme pēc ūdens. (Smejas.) Bet, jā, šis skaidrojums – ja jau visi peldas, tātad noslīcinājās – īsti nestrādā. Viņš atstāja kaut kādas mantas mātei, aizrakstīja draugiem, lai tie nomaksā viņa parādus no honorāra, kas viņam pienācās, un atstāja zīmīti, ka dodas prom un lai viņu nemeklējot.

 

Jā, izklausās samērā pašnāvnieciski.

Viens rakstnieks pat uzrakstīja tādu beletrizētu versiju par viņa biogrāfiju pēc 1936. gada – par to, kā viņš kaut kur tur klaiņo. Ap viņu gan visu laiku grozījās NKVD ziņotāji, un saskaņā ar to liecībām viņš aizbrauca uz Lugu. Taču Lugā viņu tā arī neatrada. Es pats nesliecos par labu nevienai versijai. Un, starp citu, šāda pazušana viņam ir ļoti raksturīga. Viņš arī savā prozā ir tāds gaistošs, tāds, kurš izslīd ārpus interpretācijas iespējām. Jo romāna interpretāciju ir ļoti daudz, bet tajās tomēr zūd viņa būtība.

Tu arī uzskati, ka interpretēt mākslu ir apšaubāma nodarbe? Pirms dažām dienām tieši pārlasīju Sūzenu Sontāgu un aizdomājos, ka varbūt viņai taisnība, varbūt tiešām nevajag visu to literatūrkritiku…

Nē, es neesmu pret interpretāciju, es tieši domāju, ka tā ir cildena nodarbe, vienkārši dažādiem cilvēkiem tā padodas veiksmīgāk, bet citiem – mazāk veiksmīgi.

 

Tas gan. Kā viss pārējais dzīvē.

Lūk, lūk.

 

Klau, bet cik grāmatu jūs tagad izdosiet?

Tagad mums iznāks četras grāmatas. Viļa Kasima grāmata Lizergīnblūzs, Laura Veipa grāmata Interesantās dienas, jau minētā Enpils un vēl mūsdienu krievu dzejnieka Andreja Sen-Seņkova grāmata ar nosaukumu Papīra krūtis.

 

Pastāsti par Sen-Seņkovu, kas viņš ir? Īsu biogrāfisku ieskatu, es neko par viņu nezinu.

Vispār neko?

 

Nē. Es pazīstu Veipu un Kasimu, bet nepazīstu Dobičinu un Sen-Seņkovu. Tā ka esmu informēts par 50 %.

Sen-Seņkovs ir dzejnieks no Maskavas, pēc profesijas ārsts.

 

Tos gan velk uz literatūru!

Kurus tad nevelk?

 

Protams, bet ārstiem kaut kā īpaši labi padodas, turklāt visos laikos. Bulgakovam, piemēram. Vai Čehovam, galu galā.

Jā, galu galā. Vai sākumā. Es pieļauju, ka ārsta prakse pieprasa daudz refleksijas, tāpēc viņiem arī sanāk. Orbīta Sen-Seņkovu vienreiz jau publicēja antoloģijā 12 dzejnieki no Krievijas. Tā pat nebija antoloģija, tas bija tāds kā pārskats par tiem, kas bija atbraukuši uz programmu Dzejas vēstnieki. Bet šajā grāmatā būs jauni tulkojumi, viņu iztulkoja Einārs Pelšs. Vienkārši ņēma un iztulkoja.

 

Pats pēc savas izvēles?

Jā, tā bija viņa iniciatīva, tas nebija pasūtījuma darbs. Viņš to piedāvāja man, bet man Sen-Seņkovs patīk. Viņš ir labs dzejnieks, ne velti mēs viņu iekļāvām antoloģijā, cilvēks ne no malas. Un es nodomāju – kāpēc ne? Bet, zini, daudziem literātiem jau biogrāfijas nav sevišķi pārbagātas ar notikumiem, tāpēc, ja tu gribi biogrāfiju…

 

(Smejas.) Nē, es tik tā, lai būtu, pie kā pieķerties. Mazums, kas! Dobičinam, lūk, biogrāfija bija ne pa jokam.

Sen-Seņkovs pagaidām vēl nav pazudis…

 

Labi, ka tā. Droši vien par autoru daudz pasaka arī tas, kādi cilvēki izvēlas viņu tulkot. Kad tu saki, ka Pelšs viņu pats izvēlējās, es uzreiz mēģinu to salāgot ar Pelša dzeju, ar viņa poētisko un literāro gaumi.

Nu, klau, Pelšam gaume ir diezgan daudzpusīga.

 

Jā, bet viņš tomēr ir konceptuālists līdz kaula smadzenēm. Vai Sen-Seņkovam arī ir līdzīgas ievirzes?

Vispār, jā, Sen-Seņkovam ir diezgan konceptuāli dzejoļi. Un viņš turas ļoti stingros rāmjos, tur nav nekādas muļļāšanās. Sākumā tu skaties, un rodas iespaids, ka tie ir tādi sirreālistiski darinājumi. Bet tad tu sāc patiešām sajust, kā tur iekšā rit asinis.

 

Tas ir skaisti, it sevišķi, ja to attiecina uz dzejoļiem, kurus sarakstījis ārsts.

Jā.

Man patīk šī doma – salīdzināt dzeju ar organismu. Vispār jāatzīstas – es pēdējā laikā ne sevišķi uzticos mūsdienu dzejai…

Kā tad tā?

 

Nu, tūlīt es, protams, izblamēšos, bet manu neuzticību mūsdienu dzejai izraisa pat ne formas prombūtne… Formas prombūtnē arī var uzrakstīt brīnišķīgus dzejoļus, kuros rit asinis. Bet man šķiet, ka šajā dzīvajā organismā jābūt kaut kādai pārdomātībai. Pat ja tam nav konkrēta mērķa, lai tas tomēr dzīvotu pēc kaut kādiem principiem. Lai tā būtu nevis lelle, bet kaut kas īsts. Un man liekas, ka es sava laikmeta dzejā bieži redzu tieši šādu salipinātību. Nu, lūk, paņēmām vārdus, sametām kopā vienā lappusē, kaut kāds dadaisms iznāca, lūk, jums dzeja. Man bieži ir sajūta, ka mani krāpj.

Jā, es saprotu. Bet mēs taču nezinām, par ko jābūt dzejnieka domai. Un vai vispār jābūt? Domas var arī nebūt, un tas vienalga var būt ģeniāli. Tu vienkārši pats pieej tam visam ar savu rāmi, ka tev vajadzīga doma.

 

Man pat nav vajadzīga doma. Vai, Dievs pasargi, jēga. Nekādu jēgu jau nu noteikti nevajag.

Bet tu pats teici!

 

Eh… Ļoti grūti noformulēt. Man šķiet, ka vajadzīga nevis doma un jēga, bet kaut kāda izteiksmes konsekvence, vai? Tam var nebūt nekāda sakara ar domāšanu, tie var būt arī abstrakti iespaidi, bet, lai veidotos dzeja, tajos jābūt kaut kādai secībai…

Nu, redzi, tu pat nevari noformulēt.

 

Tur jau tā problēma.

Un mēs pat vēl neesam dzejas lauciņā!

 

Jā. (Smejas.)

Kurš to teica – sātans ar mums spēlējas, kad mēs nedomājam skaidri? Neatceros.

 

Haņins droši vien.

Nē, nē. (Smejas.) Es atceros pēdiņas.

 

Jēziņ, cik tā poēzija ir tumša nodarbe. Tāpēc man arī kļūst aizvien grūtāk tai uzticēties. Tādēļ es, starp citu, tik ļoti mīlu konceptuālistus, kaut vai to pašu Pelšu. Tāpēc, ka mūsdienu dzejā ideju trūkumu ir ļoti viegli noslēpt. Bet konceptuāls gājiens jau pēc savas formulas paredz, ka tajā jābūt kaut kādai domu gaitai.

Lūk, Sen-Seņkova konstrukcijas kā reiz ir ļoti apdomātas. Tur ir pat pilnīgi konceptuāli dzejoļi, piemēram viens, kurš saucas Skaists dzejolis profilā. Tas sastāv no stabiņā saliktām izsaukuma zīmēm.

 

(Smejas.)

Un tas ir vienkārši brīnišķīgi.

 

Ir gan. Tas ir vesels cikls?

Jā, viņam ir vēl vizuāli dzejoļi. Daži neiekļuva grāmatā, bet principā viņam piemīt šis skatījums, ar kura palīdzību viņš spēj ieraudzīt dažādas lietas no visnegaidītākā rakursa.

 

Es, šķiet, beidzot noformulēju! Lūk, kad mēs ar tevi likām kopā Kikonija grāmatu šai pašai sērijai, man pēc tam cilvēki jautāja – o, šis ir labs dzejolis, šis pavisam lielisks, bet kā jūs izdomājāt iekļaut tieši tos? Un es klausos un saprotu, ka neko nesaprotu. Man pat nevar būt nekāda iekšēja kritērija, ja neskaita tīru intuīciju.

Bet es uzskatu, ka intuīcija ir ļoti svarīga.

 

Pavisam noteikti! Es tieši pēc Kikonija grāmatas iznākšanas daudz domāju par šo tēmu. Jo, redzi, es Kikoniju pazinu dzīvē, līdz ar to es viņā nekad nevarētu šaubīties. Es zinu, ka tā ir īsta manta. Bet, ja es viņu nepazītu, man būtu tikai intuitīvs iemesls uzticēties vai neuzticēties viņa dzejai. Bet tad es palasīju dažas citas pēdējo piecu gadu laikā tapušas dzejas grāmatas un šausmās secināju, ka man nav ne mazākās nojausmas, kur mani autors čakarē un kur ir īsta dzeja.

Pagaidi, bet kāds tad ir tavs čakarēšanas kritērijs?

 

Tak nav jau kritērija, tur tā problēma. Es arī pats pārstāju rakstīt dzeju, jo vairs nespēju tai uzticēties.

Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Zini, ir tāds teiciens – vajag uzticēties cilvēkiem. (Smejas.)

 

Jā, laikam jau tev taisnība. 

Tas ir tas, ko es kā psihoterapeits varu ieteikt. Tāds literārais psihoterapeits. Tu atnāc un saki – dakter, man ir tāda problēma, es vairs neuzticos dzejai. Bet es saku – vienkārši uzticies. Izmēģini citu galējību.

 

Absolūti pilnu uzticību?

Jā. Iztēlojies, ka tas viss ir liela atklāsme.

 

Vai Sen-Seņkovs varētu kļūt par šādu atklāsmi?

Protams, protams.

 

Tas nozīmē, ka no literāriem kritērijiem vispār jātiek vaļā?

Nē. Nekādā gadījumā. Vienkārši jāsāk no otras puses – nevis jānāk ar kaut kādu savu mērāmo sprīdi, bet vispirms tur jāiekļūst. Tev jātiek tur iekšā, un tālāk tu pats visu ieraudzīsi. Lūk, tu teici, ka piekrīti teksta salīdzinājumam ar organismu.

 

Jā.

Es gribētu mazliet paturpināt šo domu. Man ir tāda sajūta, ka zināmā mērā tu caur literatūru saņem cilvēku arī ķermeniskā līmenī. Tu saņem viņu koncentrētā veidā. Tā ir ne tikai domu un jūtu, bet arī ķermeniskās pieredzes projekcija. Literatūrā atspoguļojas visa cilvēka neveiklība vai, tieši otrādi, pārmērīgā izveicība. Tāpēc es arī saku – uzticies tekstiem, jo teksti ir cilvēki! Tie ir visi tie organismi, kas dzīvo kopā ar tevi, kamēr tu dzīvo starp tiem. Un tie visi ir iekārtoti dažādi. Tie nav bioloģiski ķermeņi, taču tajos ir kaut kādas bioloģiskās domas, jūtu, valodas un citu lietu sakausējums.

 

Lūk, tas ir interesanti. Bet, lai saprastu, kur ir organisms, bet kur lelle, tomēr jāiedarbina kaut kāds iekšējs kritērijs. Vienīgais man zināmais kritērijs – lai materiāls, no kura uztaisīta literatūra, būtu īsts. Bet īsts materiāls var būt biogrāfisks, bioloģisks un vispār jebkāds.

Nē, šāda kritērija arī nav. Arī no neīsta materiāla var radīt apbrīnojamus tekstus.

 

Gumijas dzeju?

Jā. Tieši tā. Jo tas, kas ikvienu no mums literatūrā aizķer, ir ļoti neprognozējams.

Vai tu vari atrast vārdus, lai aprakstītu Laura Veipa dzejas organismu?

Lai cik dīvaini tas izklausītos, man šķiet, ka viņa dzeja mazliet izliekas… Pat ne izliekas, tas arī nosaukumā ir redzams, ka tajā ir kaut kāda nevainība, varbūt pat vienkāršība.

 

Ir gan, viņš arī pats lasījumos to tā pasniedz.

Nu, lūk, un tā, protams, ir ļoti viltīga lieta. Tā ir grūti rakstīt. Daudz vieglāk ir rakstīt, vērpjot visādus kruzuļus. Bet, lūk, ņemt un skaldīt nost visu lieko… Savā ziņā Krišjānis Zeļģis dara līdzīgi. Man šķiet, ka viņiem ir kas kopīgs – šī spēja noskaldīt lieko. Bet Veips, manuprāt, vēl vairāk iet šīs nevainības virzienā. Kā teica Aleksandrs Sergejevičs, dzejai jābūt nedaudz pamuļķai.

 

Prusts, kuru pirmīt pieminējām, arī uzskatīja, ka rakstniekam jābūt mazliet svešzemniekam savā valodā.

Nu, tā ir pat senāka doma, jau Aristotelim tā izskanēja. Un es uzskatu, ka tā ir ļoti interesanta un visnotaļ koncentrēta tendence. Piemēram, konceptuālisti, tas pats Prigovs – viņš ar ļoti, ļoti vienkārša materiāla palīdzību spēj izraisīt lasītājā visdažādākās reakcijas.

 

Bet ko viņš caur tām pavēsta? Nu, labi, varbūt nav svarīgi. Var taču arī vienkārši peldēties literatūrā kā baseinā, reizēm ar to pilnīgi pietiek.

Var arī tā. Saproti, mani vispār ļoti iepriecina un silda visa šī neizsakāmā formu daudzveidība.

 

Tu par Lauri vai par literatūru kopumā?

Kopumā. Jo literatūrā kā jau literatūrā: var tā, var šitā, bet var arī tā – un viss izdodas, un katru reizi iedarbojas uz citiem neironiem, citām sinapsēm, citiem intuitīviem centriem vai perifērijām.

 

Jā, es saprotu.

Patiesībā kad tu kaut ko izdod, tu it kā veido pats savu literatūras politiku. Bet man nekādas politikas nav. Vienalga, vai tā ir krievu dzeja vai latviešu. Es skatos gan uz vienu, gan uz otru un redzu neskaitāmus līdz šim neizmēģinātus variantus, kā vēl varētu darīt. Un tas vienmēr ir autora personīgais izgudrojums – protams, ar dažādām ietekmēm un tamlīdzīgi. Lai gan ietekmju var arī nebūt, tie var būt atspēriena punkti. Proti, mēs pret kaut ko atsperamies, mēs atsperamies pret vairākiem punktiem, kuri mūs pievelk.

 

Tāpēc es arī sāku runāt par nosliecēm, kad tu pieminēji, ka Pelšs nolēma tulkot Sen-Seņkovu. Jo tā droši vien ir autora privātā nosliece, kas liek viņam skatīties konkrētos virzienos.

Bet Pelšs tulko simbolistus, Pelšs tulko Mandelštamu, Pelšs tulko Harmsu, Pelšs tulko… Pelšs ir vienkārši mašīna. Tulkošanas mašīna.

 

Pelsh Translate.

Jā. (Smejas.) Bet viņš superīgi tulko.

 

Bet viņš taču nav savienojams ar jebkuru dzeju?

Viņš vienkārši tulko to, kas vēl nav iztulkots. Bet es domāju, ka tev taisnība. Protams, Sen-Seņkovs viņu ar kaut ko aizķēra. Jo nav nemaz tik daudz mūsdienu krievu dzejnieku, kurus viņš būtu tulkojis.

 

Tu zini, mēs, bokononisti, uzskatām, ka cilvēki jau kopš dzimšanas pēc savas dievišķās piederības dalās karasos. Vai varētu teikt, ka Sen-Seņkovs un Pelšs ir no viena karasa?

Jā, lai gan patiesībā reizēm tulkot ir interesanti tieši tādēļ, ka tu vari ielīst svešā ādā. Un var gadīties, ka pēc kaut kādiem kritērijiem tev tulkojamais autors ir tuvs, bet pēc citiem – pilnīgi svešs. Man šķiet, ka Pelšs un Sen-Seļkovs savā dzejā tomēr dara dažādas lietas.

 

Atgriezīsimies pie Veipa. Man patika, ka tu nosauci nevainīgumu par vienu no viņa dzejas kvalitātēm. Lai gan patiesībā man šķiet, ka tā ir ļoti sarežģīta. Proti, viņš nemaz nav tik intuitīvs dzejnieks.

Bez šaubām. Bet tādu pilnīgi intuitīvu dzejnieku, manuprāt, nemaz nav. Pat tad, ja tev šķiet, ka tu lasi intuitīvu dzeju, tā vienalga ir izstrādāta. Nu, izņemot redīmeidu, protams.

 

Tas, starp citu, ir viens no manas neuzticēšanās iemesliem. Es ne vienmēr saprotu, kas ir redīmeids un kas nav.

Oho! Tiešām?

 

Varbūt tas vairāk attiecas uz formu…

Bet tu taču saproti, ka šajā nesaprašanā ir arī zināma spriedze.

 

Aizkaitinājums, es teiktu.

Lūk, aizkaitinājums – tieši tas tev arī ir vajadzīgs!

 

Sacīja terapeits…

Jo, ja tevi kaut kas ne mazākajā mērā nekaitina, tātad tas nav tevi aizķēris.

 

Nav aizķēris, jo ir vienaldzīgs.

Bet, ja literatūra tevi kaitina un urda, tu domā – nu, bļin, es arī tā varu, jebkurš bērns tā var. Bet patiesībā tā nemaz nav.

 

Bet varbūt arī ir. Un varbūt nav slikti, ka ir. Manuprāt, tas bija Miro, kurš teica, ka visu mūžu esot centies iemācīties zīmēt kā bērns un tas patiesībā ir ārkārtīgi sarežģīti, vajag ļoti daudz ko sevī pārvarēt. Bet izstāsti, lūdzu, par Viļa Kasima Lizergīnblūzu. Vilis kādreiz bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas autors. Bet šī nav zinātniskā fantastika?

Nē, šī nav zinātniskā fantastika. Šis ir stāstu krājums, kura teksti ir vairāk vai mazāk sagrupēti ap vienu tēmu. Tie ir savstarpēji saistīti ar dažādām iekšējām līnijām, varoņiem, un šai ziņā grāmata vairāk līdzinās viengabalainam darbam nekā atsevišķiem stāstiem. Tie ir stāsti, bet ne pilnībā atdalāmi. Tur ir visādas lietas, kas pārplūst no viena stāsta otrā. Un man ļoti patīk nosaukums.

Jā, nosaukums ir burvīgs.

Ar to nosaukumu vispār ir interesanti. Tas ir grāmatas nosaukums, bet tāpat saucas viena no grāmatas daļām, un tāpat arī viens stāsts šajā daļā. Proti, tā vispār ir kaut kāda trešā dziļuma pakāpe kā matrjoškā. Vēl jo vairāk, tā pat nav pirmā daļa, proti, lasītājam līdz tai vēl jātiek. Tur ir intriga gan nosaukumā, gan visā grāmatā. Mums jau bija pieredze ar stāstu krājumu, mēs izdevām Andra Kupriša grāmatu Berlīne, un publika to ļoti labi uzņēma. Un kaut kā tā sanāca, ka Kupriša grāmata bija viena no tām, kas mani vispār pamudināja taisīt sēriju.

 

O, tātad tai ir saknes pašos pirmsākumos?

Jā, jo es vienā brīdī sapratu, ka pie manis nāk cilvēki un saka – mēs gribētu, lai Orbīta mūs izdod. Un es vienmēr atbildēju – kā tad es jūs izdošu? Mums ir cits formāts, mēs parasti izdodam divvalodīgas grāmatas… Bet tad aizdomājos – ko tas vispār nozīmē, „mēs izdodam”? Un man galvā atskanēja klikšķis, es sapratu, ka viss taču brīnišķīgi sakrīt – grāmatu sērija latviešu valodā! Mēs neko tamlīdzīgu vēl nebijām darījuši, un tādā veidā var pārsteigt gan sevi, gan lasītājus. Un tad, kā saka, panesās. Arvis Viguls arī atnāca ar manuskriptu. Un es esmu ļoti laimīgs, ka viņi pie manis atnāca. Jo tas ir ļoti patīkams moments, kad atskan klikšķis un tu pēkšņi pārslēdzies no viena stāvokļa pavisam citā.

 

Turklāt parasti tas notiek vissīkāko lietu dēļ.

Tieši tā! Es, piemēram, nesen mājās pārvietoju grāmatplauktu uz citu istabu. Man bija plaukts no četriem blokiem, bet vietas pietika tikai trim. Kļuva par vienu sekciju mazāk. Es domāju – sasodīts, kaut kāds haoss. Nu, neko, nospriedu, ka jāliek grāmatas divās rindās. Bet tam būtu vajadzējis taisīt jaunus, dziļākus plauktus. Es tā nočakarējos, meklēju to kantori, kurā pirku finieri plauktiem. Izrādījās, ka tāda kantora vairs nav. Latvijas finierī teica, ka viņiem šāda izmēra neesot. Sāku jau skatīties kaut kādu ikeju, sataisījos uz turieni braukt… Un pēkšņi sapratu, ka var taču vienkārši atbīdīt plauktu par trim centimetriem no sienas! Tad parādās dziļuma rezerve, un viss brīnišķīgi ievietojas. Un staigāju apkārt un domāju – es esmu ģēnijs! (Smejas.)

 

Es atceros mūsu sarunu, kad tu pirmo reizi stāstīji, ka grasies taisīt Orbītas sēriju. Es tev jautāju – kādu sēriju? Tu teici – sēriju no labām un skaistām grāmatām, kuras var vienkārši lasīt. Nu, līdzīgi kā Pingvīnam ir mazā klasikas sērija un tamlīdzīgi. Visas šīs kabatas bibliotēkas, nosacīti runājot. Bet tad es sāku domāt, ka, ja pastāv kaut kāda sērija, tas pēc definīcijas nevar būt „vienkārši”. Jo sērijā jābūt kaut kādam kuratorisma elementam. Vai tev grāmatu atlases procesā tāds ir?

Jā, man ir, bet zini, dzīve jau nav atdalīta no literatūras. Piemēram, ir kaut kādas grāmatas, kuras es gribētu izdot, bet kuras jau ir izdotas vai tiks izdotas citos apgādos. Dažiem ir svarīgi, lai viņu grāmatai būtu individuāls vāks. Bet mums ir vienots standarts. Es gribēju, lai mūsu sērijas uzsvars būtu uz saturu, lai gan patiesībā noformējums nemaz nav vienkāršs. Jo šīs grāmatas ir uztaisītas tā, lai tās būtu maksimāli ērti atvērt, tās ir ļoti parocīgas. Tas dizains patiesībā ir tāds pseidolēts.

 

Lai gan lētuma iespaidu tas neatstāj.

Nē. Bet par sērijas sastāvu – tur ir viens knifs, kurš mani ļoti uzjautrina. Es visu laiku gaidu, kad kāds man to pateiks, bet līdz šim neviens vēl nav teicis. Nu, nekas, pateikšu pats.

 

Saki.

Tā ir sērija, kas vispār nav veidota kā sērija.

 

Paskaidro, lūdzu.

Man liekas, ka tas kļūs redzams, kad iznāks šīs nākamās četras grāmatas. Jo tagad sērijā būs proza, mūsdienu autoru dzeja, nemūsdienu autoru dzeja, tulkojumi un tā tālāk. Patiesībā izrādās, ka tā arī ir, kā es tev toreiz teicu. Tā vienkārši ir labu grāmatu sērija.

 

No redakcijas viedokļa. Proti, kāds priesteris, tāda draudze. Vai tas ir princips, pēc kura tu veic atlasi?

Jā! Un mani iepriecina tas, ka es taisu sēriju no ļoti atšķirīgām grāmatām. Tās patiešām ir atšķirīgas, un tas, kas tās vieno, ir…

 

Vāks, makets?

Vāks, makets un, es teiktu, arī sērijas redaktora figūra.

 

Labi, tagad nerunāsim par vēsturiskiem autoriem. Kikonijs, Surgunts un Dobičins – tas ir atsevišķs stāsts. Bet, kad pie tevis nāk dzīvi autori, zinot, ka viņu grāmatai nebūs individuāla veidola un līdz ar to tā iekļausies vienā sastāvā ar citiem autoriem, rodas kaut kāds karass.

Rodas gan, un man šķiet, ka tas ir ļoti patīkams karass. Un tas mainās, jo katru reizi nāk klāt kaut kas jauns.

 

Nu, man plauktā stāv Orbītas sērija, es uz to skatos, un man rodas iespaids, ka tās ir variācijas par tēmu. Bet varbūt īstenībā nekādas tēmas nav? Lai gan pats fakts, ka tās ir vienādos vākos, jau rada kaut kādu tēmu – interesanti, kas tā ir par tēmu?

Tur jau tā lieta, ka tēma ir pilnīgi atvērta.

 

Literatūras neatdalītība no dzīves – vai tā varētu būt tēma?

Nē, svarīgākais, lai tā būtu atklāta. Šis stingrais dizains…

 

Slēpj sevī pilnīgu anarhiju?

Lūk, lūk, tas arī ir tas, ko es cenšos pateikt! Ne jau pilnīgu anarhiju, protams. Bet patīkamu nenoteiktību gan.

 

Lieliski! Es domāju, ka tagad nekaitēs arī iedzert.