— Gileāda: asa sižeta ceļvedis

Par Mārgaretas Atvudas romānu Liecinieces (no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Zvaigzne ABC, 2020)

Ne vienu vien izbrīnīja ziņa par gaidāmo turpinājumu Mārgaretas Atvudas romānam Kalpones stāsts (1985) – vienam no spilgtākajiem distopiskās literatūras paraugiem. Manā apziņā Kalpones stāsts bija iegūlies kā pilnīgi pašpietiekams un mākslinieciski noslēgts darbs, kura atvērtās beigas tā spēku vien vairo. Tāpēc neizbēgami raisījās mēreni ciniskas aizdomas, ka turpinājums būs tīri komerciāls projekts, uz ko pamudinājusi pēc romāna veidotā televīzijas seriāla popularitāte. Vienlaikus gan pieļaujamas šķita arī citas savstarpēji savietojamas iespējas. Varbūt autore vēlas pretdarboties tam, ka seriāls pārzīmē Kalpones stāsta pasauli lasītāju prātos? Varbūt viņai ir svarīgi pielikt punktu (vai ielikt ne tik galīgu pieturzīmi – nezini taču, kas vēl gaidāms) stāstam par Zemfredu un Gileādu, kas viņas domās diez vai tā vienkārši apstājās, iznākot pirmajai grāmatai? Un galu galā – varbūt mūslaiku sociālpolitiskajos apstākļos, kad, piemēram, Atvudas kaimiņvalstī ASV reakcija pret feminismu un sieviešu tiesību progresu kļūst aizvien agresīvāka, atgriešanās Gileādā viņai bija vajadzīga, lai atgādinātu/brīdinātu/motivētu? Lai kā būtu bijis, turpinājums The Testaments ir izdots, atzīts un tagad ar nosaukumu Liecinieces Silvijas Brices tulkojumā lasāms arī latviski.

Kas tad izbrīnīto vai neizbrīnīto lasītāju sagaida? Jau agri redzams, ka Liecinieces par turpinājumu var dēvēt tikai tādā ziņā, ka tajā turpinās stāsts par Gileādu – brutāli mizogīnisko, teokrātisko un totalitāro valsti, par ko kļuvušas ASV. Zemfredas sižeta līnija neturpinās, vismaz ne tiešā veidā, un viņas vietā ir trīs citas stāstītājas: ārpus Gileādas augusi pusaudze; sieviete, kas audzināta par sievu kādam vīrietim no Gileādas elites aprindām, bet no šāda likteņa izbēg; un tante Lidija, viena no režīma arhitektēm.¹

Aina, kādu pavēra Kalpones stāsts, bija ļoti šaura, saskanīga ar kalponēm noteikto vietu sabiedrībā (ir vērts paturēt prātā viņām uzspiesto simbolisko galvassegu – tu redzi tik, cik tev jāredz), bet tieši uz tās pamata veidojās romāna iespaidīgi nomācošā, saspringtā un šausminošā atmosfēra. Liecinieces darbojas pavisam citādi: romāna trīs ļoti atšķirīgās perspektīvas kopā rāda plašu panorāmu, turklāt ar personiski vēsturisku atskatu. Tādējādi individuālo šausmu pieredzi šajā grāmatā papildina tehniski politisks skatījums – tehniski tādā nozīmē, ka vairāk uzmanības veltīts totalitāras sistēmas darbībai, dažādiem sociālajiem slāņiem (faktiski – kastu sistēmai), kontinentālajai politikai un ģeopolitikai. Tas nozīmē, ka arī romāna sociālkritiskais vēstījums ir plašāks un atklātāks.

Pirmajā grāmatā kritika pret Gileādas aizmetņiem un elementiem ārpus Gileādas (jāatceras Atvudas princips šo režīmu būvēt tikai no īstajā pasaulē atrodamām parādībām un notikumiem) ir vērsta lielākoties implicīti, tas ir, sasaisti ar mūsu pašu sabiedrību atstājot lasītāju pašu ziņā, savukārt Lieciniecēs mūsu sabiedrība par tās objektu kļūst tiešāk. Varbūt vispamatīgāk aplūkota ir cilvēka instrumentalizācija – lai kāds tiktu padarīts par rīku vai ieroci, nemaz nav vajadzīga totalitāra sistēma. Romānā uzskatāms piemērs ir tas, kā pretējas puses instrumentalizē no Gileādas paglābto zīdaini Nikolu – katra viņu padara par savu simbolu, un padsmit gadu vēlāk katra viņai paredz nu jau vairs nevis simbolisku, bet gluži reālu lomu, viņas pakļaušanos/pakļaušanu pieņemdama par pašsaprotamu.

Tomēr ar šo rakursu dažādību un plašo vērienu šķiet saistāmas arī pāris romāna īpatnības, kas tā iedarbību vājina. Pirmkārt, ne visi personāži ir vienlīdz rūpīgi izstrādāti. No stāstītājām tikai tanti Lidiju var minēt kā īsteni patstāvīgu un spilgtu, savukārt Kanādā augusī Deizija, kas – un to nevar neuzminēt ļoti ātri – patiesībā ir Nikola, liekas pavirši ieskicēta un pārāk atgādina klišejiskus nevaldāmo pusaudžu tēlus, ar kādiem pārsātināta meinstrīma žanru literatūra, kino un televīzija. Otrkārt, no šīm perspektīvām dotais ieskats Gileādā, tās vēsturē un sabiedrībā veido ļoti lielu teksta daļu, tāpēc var likties, ka Gileāda tiek izrādīta kā ceļvedī.

No vienas puses, tas var šķist likumsakarīgi: runa taču ir par distopiju, tātad centrā liekama sistēma, vai ne? Taču Kalpones stāsts lieliski apliecina, kā īsteni distopiska literatūra var būt centrēta uz tēliem, sistēmas drausmīgo dabu parādot caur individuālu prizmu. Turklāt ar Lieciniecēm Atvuda ir izdarījusi lēcienu pāri žanriem. Šis romāns labi iederas laikmetīgajā kontekstā, kurā jaunā distopiskā literatūra lielākoties pieder pie tirgus kategorijas „jauniešu literatūra”, un šādi darbi pārsvarā ir trilleri ar dažādiem zinātniskās fantastikas elementiem. Šādos romānos ir svarīgi noturēt līdzsvaru un izvairīties no pārmērīgas pasaules būvēšanas, taču Lieciniecēs Gileāda šķiet sīkāk un skaidrāk iezīmēta uz personāžu rēķina.

Zināmā mērā tas pats sakāms arī par sižetu. Liecinieces faktiski ir trilleris, varam to pat klasificēt sīkāk: atriebības un spiegu trilleris, turklāt, kā jau tādiem pienākas, ar intrigām, sazvērestībām, manipulācijām, politiskām spēlēm, personiskām sāncensībām un naidu.² Galvenais darbības virzītājs ir Gileādas sagrīļošanas plāns, tātad spraigam sižetam ļoti parocīga viela, taču tā virzība vienubrīd kļūst sasteigta un pēc paša romāna iekšējās loģikas nepietiekami pārliecinoša.

Toties citos aspektos darbs, nenoliedzami, ir izdevies. Piemēram, tajā izteiksmīgi parādīts, kā dieva valstī kaut kas ir satrunējis un smird un tās serde jau no sākta gala ir sapuvusi (sevišķi tas sakāms par kastu sistēmu, kur ideoloģiskā tīrība un pakļaušanās reliģiskajām dogmām tiek prasīta tikai no apspiestajām un apspiestajiem, kamēr augstākajās kastās tā kalpo par ieganstu personiski izdevīgām tīrīšanām un atriebībām). Tāpat pārliecina totalitārisma vispārējā paranoiskā atmosfēra un sadzīves tēlojums, it īpaši, piemēram, ieskats jaunas meitenes izglītošanā (ciktāl tāds vārds lietojams šajā kontekstā), kā arī mums labi pazīstamas sociālkonservatīvās retorikas izmantojums, kas parāda, kādos apstākļos šāda retorika var iederēties un līdz ar to – kā tā var funkcionēt reālajā dzīvē. Un – tas nebūt nav mazsvarīgi – teksts ir valodiski baudāms, īpaši Lidijas balss, kuras rūgtums un sardoniskums līdzinās Zemfredas balsij, tomēr ir arī ar savu īpatnumu.

Iespējams, Liecinieču lasījums, kurā būtu ņemts vērā jau minētais televīzijas seriāls, veidotos citāds. Diemžēl par to, kādas ir seriāla saites ar romānu, es nevaru spriest. Bez šaubām, ne vienu vien lasītāju seriāls ietekmēs, ne vienu vien lasījumu veidos kompleksas saiknes, infiltrēs audiovizuāli iespaidi u. tml. Varētu domāt, ka literatūrkritikā tas nav svarīgi, jo centrā taču ir teksts, literārais darbs, tomēr mākslas darbus mēs jau sen neuztveram izolēti no citiem medijiem. Teksts ir iepleties citos domēnos, un mēs lasām intertekstuāli vārda visplašākajā nozīmē.

Lai vai kā, Liecinieces šķiet dīvains darbs – ne pats par sevi, bet gan sasaistē ar Kalpones stāstu, ko tas papildina un kam pakārtojas, reizē nebūdams vienkārši atvasinājums vai neizdevusies kopija. Samiedzot acis un redzeslaukā paturot tikai Liecinieces un aktuālo žanrisko kontekstu, var sacīt, ka tas ir itin labs, ar pietiekami patstāvīgu raksturu apveltīts romāns, kas turklāt ir tematiski svarīgs un izceļas uz mūsdienās stilistiski blāvā žanra fona. Bet plašākā skatījumā šis romāns pats šķiet izbalējam, likdams jautāt, vai tad no Atvudas nevarēja gaidīt ko daudz iedarbīgāku un smalkāk veidotu, kaut vai tajās pašās žanriskajās robežās. Rodas arī sajūta, ka pašos pamatos Liecinieces ir vienkārši atbilde uz seriāla iekārdināto lasītāju prasībām pēc jauna „satura” – mūsdienās taču distopijai jābūt vismaz triloģijas apmērā. Un pavisam tiešā sastatījumā ar Kalpones stāstu tā turpinājums liekas lasāms kā garumgara zemsvītras piezīme.

1. Viņas sižeta līnijas latviskais nosaukums Arduas nama hologramma lasītāju var mulsināt: drīzāk te vajadzētu vārdu „hologrāfs”, ar ko apzīmē tekstu autora rokrakstā, vai arī vienkārši vārdu „rokraksts”. (Sk. tezaurs.lv.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Vismaz pēc ieceres žanru kombinācija gan ir veiksmīga, jo reālistisks, distopijā iederīgs totalitārs režīms bez visa uzskaitītā īsti nemaz nav iedomājams.  (atpakaļ uz rakstu)