punctum

Literatūra un kultūra

Upura spēks un varas vājums

Zanda Gūtmane

04/11/2020

 

Par Kristinas Sabaļauskaites romānu Pētera imperatore (tulkojusi Dace Meiere; Zvaigzne ABC, 2020)

 

Tāls 1727. gada maija vakars, Carskoje Selo. Drīz sāksies Pēterburgas baltās naktis. Asiņojoša, klepojoša, pūstošas miesas un sāpju apdullināta imperatore, cīnoties ar elpas trūkumu, skaita lūgšanu. Tikai īsti vairs nezina – kā to darīt. Mūža laikā viņā sajaukušās tautības, ticības, lomas, varmākas, mīļotie un viņu bērni. Mirstošā sieviete, kādreiz Marta Skovroņska, tagad Krievijas imperatore Katrīna I – „[..] mēslaines kņaza, sapņu inženiera Menšikova, veiksmīgi radītais projekts” (374. lpp.), – kas no nekā tapusi par carieni, nu epizodiski pārskata visu savu dzīvi un mēģina saprast, par ko kļuvusi.

Tā sākas lietuviešu vēsturiskās prozas rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites jaunākais romāns Pētera imperatore – topošās diloģijas pirmā grāmata, kas Daces Meieres tulkojumā Latvijā izdota drīz pēc oriģināla parādīšanās. Tas vien liecina par rakstnieces popularitāti Latvijā. Viņas vēsturiskā sāga Silva rerum (2009–2016), kas Lietuvā saņēmusi vairākkārtēju atzinību un balvas, Latvijā nonākusi starp latviešu lasītāju 100 mīļākajām grāmatām akcijā Lielā lasīšana. Lai gan latviešu literatūrā kopš Jāņa Lejiņa triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā (Karogs, 2001–2009) un Roalda Dobrovenska romāna Magnuss, dāņu princis (Jumava, 2004) iznākšanas acīmredzami pietrūkst senākas vēstures interpretāciju, lietuviešu literatūra to labi kompensē – gan ar citiem Daces Meieres tulkotajiem Kristinas Sabaļauskaites darbiem, gan Undines Radzevičūtes Livonijas 15. gadsimta beigu vēsturei veltīto romānu Asinis zilas, debesis pelēkas (Jāņa Rozes apgāds, 2019).

Latviešu lasītājam pēdējā laikā vairākkārt ir bijis ļauts iepazīt ne tikai Livonijas vēstures notikumus, bet arī imperatores Katrīnas I (dzimusi Marta Skovroņska, arī Marta Rābe, 1684–1727) tēlu. Leģendārā sieviete ir atklāta gan šeit aplūkojamajā romānā, gan Ingas Žoludes stāstā Marta, kas kopā ar igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva stāstu Adrians iekļauts grāmatā Livonijas debesis (Dienas grāmata, 2020). Pēc Aleksandra Grīna triloģijas Saderinātie (1938–1940) šis mīklainais un versijām bagātais Pelnrušķītes stāsts, kas risinājies Lielā Ziemeļu kara laikā (1700–1721), kad Zviedrija un Krievija cīnījās par ietekmi Livonijas teritorijā, latviešu literatūrā kādu laiku bijis piemirsts.

Kā redzams, 21. gadsimtā Martas Skovroņskas tēls baltiešu literatūrā atkal izraisa lielu interesi. Ne velti – par imperatores izcelsmi, kas vēsturniekiem joprojām ir neskaidra, sacensties var poļi, lietuvieši, latvieši un igauņi, un literārie teksti rāda, ka tieši to viņi arī dara. Inga Žolude uzsvērusi to, ka Marta dzīvoja Livonijā, nepievēršot tik lielu uzmanību viņas izcelsmei, savukārt Kristina Sabaļauskaite pārliecinoši rāda imperatores lietuviskās saknes.

 

Vēsture un literatūra

Šis tāpat kā citi Kristinas Sabaļauskaites darbi iekļaujas vēsturiskās prozas žanrā. Literatūrzinātnē izsenis ir izvērsta polemika par to, kas īsti ir vēsturisks romāns. Tradicionālā izpratnē tas ir literārs teksts, kura autors pievērsies kādam 50 vai vismaz 25 gadus senas vēstures nogrieznim un tā pamatā ir vēsturisku avotu pētniecība, nevis pieredzē balstīti vērojumi. Postmodernajā laikmetā šī tradicionālā izpratne tiek paplašināta, akceptējot to, ka rakstnieki brīvi izmanto un interpretē atsevišķus vēstures motīvus, veido vēsturiskas fikcijas un fantāzijas, vienkāršāk sakot, raksta romānus par vēstures tēmām.

Kristina Sabaļauskaite pieder pie pirmās kategorijas rakstniekiem un par saviem ietekmētājiem uzskata akadēmiskas ievirzes rakstniekus – Umberto Eko, Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, Boļeslavu Prusu. Kādā intervijā rakstniece teikusi: „Es nevaru lasīt vēsturisku romānu, skatīties filmu, ja tajā redzu skaidras nejēdzības un faktu kļūdas. Es nespēju noticēt. Galu galā labam darbam, pat ja tas ir pilnīgi sirreāls, ir jābūt savai iekšējai loģikai, kas lasītāju iegremdē iluzorajā realitātē. Es domāju, ka vissvarīgākais vēsturiskajā romānā ir harmonija: autentiskums, dziļas laikmeta zināšanas, jūtas un mākslinieciskais radošums, kas modernizē šo stāstu un vienlaikus padara to universālu.”1

Strādājot pie romāna Pētera imperatore, Kristina Sabaļauskaite studējusi Pētera I laikabiedru dokumentālās liecības, korespondenci, vēsturnieku pētījumus. Veikts rūpīgs notikumu un to fona kartējums, rakstniece pilnībā pārredz aprakstāmo laiktelpu un personāžus. Kā izteikusies viņa pati, tas devis iespēju modernizēt stāstu, tajā brīvi pārvietojoties dažādās laiktelpās un vienlaikus lasītāju nenomokot ar grūti notveramu notikumu kolāžu.

Romāna vēstījuma pamatietvaru un apļveida kompozīciju veido 1727. gada 16. maijs no deviņiem vakarā līdz astoņiem rītā. Slimās un izvārgušās imperatores izjūtas pēdējās dzīves dienās plūstoši un epizodiski caurskan visu romānu. Viņas atmiņu retrospekcija veidota lineāri, tomēr hronoloģisko izklāstu papildina nelieli ekskursi Martas pagātnē vai nākotnē. Tā kā visi attēlotie laiki ir rādīti kā tagadnē notiekoši, veidojas tā saucamā ilgstošā laika sajūta, kurā nav robežu starp reiz bijušo un pašlaik notiekošo – ir tikai viena cilvēka dzīves laiks.

Nosacītā pagātnes retrospekcija sākas ar Martas ierašanos Marienburgas (Alūksnes) vācu mācītāja Ernsta Glika (1654–1705) un viņa sievas Kristīnes Emerencijas ģimenē, turpinās ar gandrīz neizturamas vardarbības pieredzes epizodēm, bet lielākā tās daļa veltīta Katrīnas dzīvei no 1703. gada, kad Pētera I draugs un favorīts, kņazs Aleksandrs Menšikovs (1673–1729) atņem Martu karavadonim Borisam Šeremetjevam (1652–1719) un padara par savu mīļāko. No šī brīža varones liktenīgais ceļš turpinās: drīz vien viņa kļūst par Pētera I mīļāko un vēl vēlāk – ne tikai par bērnu māti un sievu, bet arī par vistuvāko un uzticamāko cilvēku, varas mantinieci. Vienlaikus tas ir gads, kas Krievijas vēsturē nozīmīgs kā pavērsiens Rietumu virzienā – tad Pēteris I sāk celt Petropavlovskas cietoksni,  Pēterburgas vēsturisko kodolu.

Šajā diloģijas daļā aplūkotie pagātnes notikumi beidzas ar 1711. gadu, kad Katrīna jau kā Pētera I sieva dodas viņam līdzi neveiksmīgajā karagājienā uz Prutu, kas ir īpaši būtisks pavērsiens viņas dzīvē. Īsi pieminējumi lasītāju aizved uz 1712. vai 1721. gada notikumiem, tādējādi norādot uz nākamo diloģijas daļu, kura, visticamāk, risināsies galvenās varones dzīves pašā pēdējā etapā un parādīs viņas tālāko ceļu līdz imperatores Katrīnas I titulam.

Lai arī Kristinas Sabaļauskaites darbs ir balstīts vēstures avotos, tā tomēr neapšaubāmi ir literāra interpretācija. Iespējams, viens no autores mērķiem ir noārdīt iepriekšējo stereotipu uzslāņojumu un romantizāciju, parādīt vēstures stāstā neredzētas, bet dziļi cilvēciskas un skaudras līnijas. Rakstnieces nopietnā pieeja vēsturiskajam materiālam savienojumā ar patiesu iejušanos un formas meistarību ļāvusi mūsdienīgā veidā atdzīvināt interesantu vēstures stāstu, savukārt idejiskie akcenti izceļ aktualitāti un veido vispārinājumu.

Sieviete, vides un laikmeta valoda

Viens no mūsdienīguma aspektiem romānā, bez šaubām, ir balss tiesību piešķiršana Katrīnai – sievietei, kura līdz šim lielākoties ir bijusi vīriešu stāsta objekts. Protams, 21. gadsimtā mēs šo vairs nevaram uzskatīt par novatorisku pieeju, jo literatūrā jau kādu laiku sievietes balsi varam saklausīt itin labi. Tomēr no femīnā skatpunkta pārstāstāmās pagātnes lauks joprojām ir nepārredzami plašs un vēl arvien uz vēstures stāstu pamatā raugāmies no vīrieša skatpunkta. Kā intervijā atzīmējusi autore, krievu historiogrāfija ir rūpīgi cenzējusi Katrīnas I dzīvesstāstu un viņas un Pētera I dzīvi diskreditējošās epizodes,2 veidojot šīs sievietes tēlu atbilstoši vīriešu un laikmeta priekšstatiem par sievietes lomu.

Romānā Pētera imperatore sievietes balss skan uzkrītoši intensīvi, viss vēstījums veidots iekšējā monologa formā. Tajā iespraucas dialogu atstāsti, kuros dzirdamas vīriešu balsis, bet arī tās ir iekļautas sievietes vēstījumā un vērtējumā. Šajā skatījumā no iekšpuses detalizēti iepazīstam 18. gadsimta sievietes situāciju Krievijā. Viņas dzīve lielākoties rit ārpus vīriešu pasaules, bet viņa ir vīrieša īpašums. Viņai jādodas sniegt gultas priekus pat pēc viena rokas mājiena, bet laulībā viņai pienākas būt kā pielādētam lielgabalam, kas ik gadu „izšauj pa jaundzimušajam” (288 lpp.). Pat sievietes vārdu un ticības piederību nosaka vīrietis. Aleksandrs Martu pārdēvē par Katrīnu, savukārt Pēteris savu mīļāko sauc viņai pavisam derdzīgā vārdā – Matka, nokrista pravoslavnajā cerkvē un nosauc par Katrīnu Aleksejevnu Mihailovu, bet vēlāk, kad Katrīna izpelnījusies cieņu viņa acīs, intīmi sauc par Katerinušku, sabiedrībā – par carieni. Arī romāna nosaukums dod norādi, ka sieviete aplūkotajā laikā ir tikai vīrieša „projekts” un viņas ceļš uz varu ved, no viena vīrieša nonākot pie cita. Un, protams, pie šī visa jāpiebilst, ka Katrīnas balss skan 18. gadsimta Krievijā – „zemē, kurā nevis runājās, bet auroja, nevis smaidīja, bet rēca un zviedza pilnā rīklē, nevis bēdājās, bet vaimanāja” (78. lpp.), nevis iedzēra, bet plītēja. Autore rāda, kā krievu mentalitātes ekspansivitāte pastiprina patriarhālās kultūras vardarbīgās izpausmes.

Šajā maskulīnajā dominancē sieviete rādīta arī kā sava ķermeņa verdzene. Miesiskajiem aspektiem romānā pievērsta pastiprināta uzmanība – vēstījums viļņojas līdzi ķermeņa ritmiem, grūtniecībām, bērnu dzimšanai un arī nāvei.

Līdzās šiem feminisma aspektiem autore īpaši izcēlusi sievietes virzību viņai tik nepiemērotajā pasaulē, slēpto cīņu ar vīrieti, kā arī varmākas un upura attiecības, kas savstarpēji var mijiedarboties un mainīties. Arī Katrīna izvēlas, kā dēvēt savu vīrieti – par Pīteru, kā viņš to parasti vēlas, vai par Pahomu Pihajhuju Mihailovu – smieklīgajā iesaukā, ko viņš pats pieņem, apzinoties savu mežonīgo pusi, bet ko Katrīna negrib ļaut viņam pieņemt un pati arī negrib redzēt. Sižeta epizodes cita pēc citas vēsta par to, kā sievietei ir iespējams virzīties uz priekšu, apzinoties sevi un savu iekšējo neatkarību un vienlaikus izjūtot vīrieti un pielāgojoties viņam. Lēni un pakāpeniski pierādot savas spējas, iekšējo mieru un sakārtotību, viņa atklājas pārāka par vīrieti, un šis pārākums beidzot ļauj nostāties viņam līdzās. Vienlīdzības ieguves ceļā neizbēgami ir arī upuri, jo nākas dzīvot pēc vīriešu pasaules likumiem – ir jādzer līdzi mīļotajam, līdz izsīkumam jālīksmo dzīrēs, vienmēr jābūt priecīgai, jāļauj vīrietim izjust mātišķu gādību, jāparāda sava baudkāre, ar mierīgu sirdi jāuzņem poligāmas attiecības, jānoslāpē sēras bērna zaudēšanas gadījumā, galu galā, jārunā saprotami – vīrieša, laikmeta un vides valodā.

Šīs sievietes balss izmaiņas romāna gaitā parādītas meistarīgi. Līdzās daudzajiem rusicismiem, kas iekļauti visa romāna tekstā, Katrīnas monologā pakāpeniski pieaug arī krievu lamuvārdu iespraudumu skaits. Romāna beigās tie vairs nav tikai Katrīnas kā svešās un ienācējas vērojumi vai Pētera runas citējumi, bet gan aktīvi lietotas leksikas daļa. Būtiski ir tas, ka šī vīrišķīgā leksika nereti iekļauta dziļi sievišķīgi mātišķā attieksmē. Piemēram, vēsturiskajā brīdī, kad Katrīna ir paveikusi to, kas bija darāms pašam caram un ko viņš nespēja izdarīt, – noslēgusi pamieru ar turkiem cīņās pie Prutas – sieviete vien nicinājumā nodomā: „Viņi nenojauta, ka par to jāpateicas manām meitenēm [..] Jo pie viņām es gribēju atgriezties. Ja man nebūtu manu meiteņu, – man būtu pohuj tā viņu Pruta, tikpat labi varējusi galvu tur nolikt” (396. lpp.).

Pati autore skaidrojusi, ka rusicismiem un valodiskajai brutalitātei romānā ir stilistiska nozīme un tie paredzēti laikmeta un vides noskaņas radīšanai,3 taču tiem ir arī vēl cita jēga – tie parāda sievietei neizbēgamo maskulinizāciju, ja viņa grib līdzdarboties vīriešu pārvaldītajā pasaulē.

 

Laikmets un atkārtošanās

Romāna vēsturiskais fons sniedz daudz pārdomu par mūsdienu pasauli: Lielā Ziemeļu kara rezultātā samazinājās Zviedrijas un strauji pieauga Krievijas loma; Pētera I valdīšanas laikā tika uzsākta Krievijas eiropeizācija, vērojama intensīva Rietumu un Austrumu kultūru saskarsme, strauja reformu īstenošana. Krievijas ekspansija šajā laikā uzņēma impērisku vērienu, jo „Pīteram jau viss [..], itin visas zemes „kopš aizlaikiem caur un caurēm krieviskas”, gan somu, gan igauņu, gan livoniešu, gan kurzemnieku, gan tatāru novadi, gan musulmaniskie Dienvidu hanāti…” (269. lpp.) Bez šaubām, arī mūsdienu pasaulē klātesošas ir impēriskas varas ambīcijas, Rietumu un Austrumu kultūru konfrontācija un straujas domāšanas veida pārmaiņas. Autore teikusi, ka arī „mēs dzīvojam lielu vēsturisku pārmaiņu laikos – virs mums ir tumšas nezināmā debesis. Un pasaule, kuru mēs pazinām, pēkšņi sākusi mainīties nekontrolējamā tempā.”4 Šīs netiešās paralēles gan izceļ konkrētas aktualitātes, gan arī rada vispārinājumu, kas būs nozīmīgs ikvienā laikmetā.

Romāns Pētera imperatore ir ar aizrautību lasāms, meistarīgi uzrakstīts, intriģējošs stāsts par šīs pasaules varenajiem, kas izrādās parasti cilvēki. Tas neizdabā lasītāja gaidām un nevirzās pa vieglākās uztveramības ceļu, bet aicina domāt par pasaules kārtību, spēku un iznīcību, pretstatiem un to pārvērtībām, par vēstures mācībām un laikmetu cikliskumu.

  1. Knygą apie Petrą I ir jo lietuvę žmoną išleisianti K. Sabaliauskaitė: „Labiausiai nustebino brutalumas: santykių, mentaliteto”. Pieejams: https://www.15min.lt/kultura/naujiena/literatura/knyga-apie-petra-i-ir-jo-lietuve-zmona-isleisianti-k-sabaliauskaite-labiausiai-nustebino-brutalumas-santykiu-mentaliteto-286-1158146?copied. (Šeit un turpmāk tulkojums mans – Z. G.)   (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu