punctum

Literatūra un kultūra

Senās Ķīnas Tan dinastijas lirika

Mens Haožaņs, Vans Vei, Li Bai, Du Fu, Ļiu Dzunjuaņs, Li Šanjiņs

06/11/2020

 

Senās Ķīnas lirikas atdzejojumu un tulkojumu tradīcija angļu, vācu un krievu valodā aptver samērā īsu laika posmu – pirmie tulkojumi angļu valodā parādījās 19. gadsimta beigās. Tas ir pētījumu lauks literatūrzinātnē, kas nesniedz viennozīmīgu atbildi par pareizākās stratēģijas izvēli. Rietumu valodās pastāv dažādas tulkošanas un atdzejas tradīcijas, kas, ņemot vērā konkrētās valodas morfoloģijas un sintakses īpatnības, adaptē Rietumu pasaules uztverei tik atšķirīgos tekstus, atbilstoši izvēloties poētiskos paņēmienus mērķvalodā. Liela daļa sinologu aizstāv pārliecību par šo komplicēto dzejas formu netulkojamību, jo poētisko tekstu saturiskais blīvums metaforu, alūziju bagātībā un abstraktā tēlainībā pirmajā saskarsmes brīdī šķiet nepārvarams. Poētiskās ekvivalences princips, kas kā mēraukla tulkojuma un atdzejas kvalitātei noder Rietumu literatūrkritiķiem, nesasniedz savu mērķi, vērtējot atdzeju no klasiskās ķīniešu valodas. Ne tikai Ķīnas senās literārās un kultūras tradīcijas, bet arī izolējošās valodas īpatnības, uz kuru pamata veidojušās dzejas formas, pamato šo apgalvojumu. Atdzejotāja lielākais izaicinājums ir atrast atbilstību valodai, kurā nav gramatiskā laika formu, nav gramatisku skaitļa un personas noteicēju, kur valodas savienojošie elementi (prepozīcijas un saikļi) dzejas valodā tiek lietoti īpaši taupīgi un vārdšķiru nodalījums ir elastīgs. Ja vairākos dzejas žanros obligātais sintaktiskais paralēlisms formāli ir pārnesams atdzejojumā, tad prosodiskās shēmas, ko veido katras zilbes vairāki toņi atšķirīgā izvietojumā panta ietvaros, nekādi nav pārnesamas valodā, kurā šādu toņu nav. Šīs dzejas valodas īpašības var uztvert kā šķērsli, tomēr tā ir arī iespēja – pateicoties poētiskās valodas sintaktiskajai elastībai, lasītājs spēj iekļūt daudzpusīgas uztveres telpā, kas paver iespēju ļauties daudzveidīgām interpretācijām.

Tan dinastijas laiks (618–907) ir pazīstams kā Ķīnas klasiskās dzejas „zelta laikmets”, kad autoru poētiskās prasmes sasniedza izsmalcinātības virsotni un literārās formas pilnību. Imperatora galmā tika nodibināta literārā akadēmija. Kā viens no galvenajiem uzdevumiem ierēdniecības iestājeksāmenos tika iekļauta dzejas sacerēšanas māksla. No eksāmenu kandidātiem tas prasīja izmeļošu poētiskās tradīcijas pārzināšanu, dažādu poētisko žanru izteiksmes līdzekļu pielietošanas iemaņas. Erudīcija literārajā tradīcijā bija priekšnosacījums ceļā uz veiksmīgu karjeru. Prasme sacerēt dzeju dažādos stilos bija priekšnoteikums iekļūšanai augstākajā sabiedrībā un mēraukla atzinībai imperatora galmā, kā arī ierēdniecības un intelektuāļu aprindās kopumā. Gandrīz tūkstoš gadu pēc „Dzejas kanona” izveidojās dzejas žanri ar striktiem prosodijas likumiem, kuru pamatā bija dažādi cezūru, atskaņu un zilbju toņu mijas principi.

Klasiskā ķīniešu valoda jeb literārā valoda (veņjeņ, wenyan)1 lielā mērā noteica to, ka literatūra bija augstākās klases privilēģija. Tās apguvi sarežģīja ne tikai valodas logogrāfiskās īpašības, bet arī tās pilnīga neatkarība no sarunvalodas. Klasiskā ķīniešu valoda kā visu literāro tekstu valoda saglabājās Ķīnā līdz 20. gadsimta sākumam. Pastāvot neatkarīgi no fonoloģiskām un sintaktiskām sarunvalodas atšķirībām dažādos Ķīnas reģionos, tā bija visa intelektuālā mantojuma noturības avots. Šī valoda bija priekšrocība, teritoriāli apvienojot impēriju, nodrošinot tik senu tekstu pārmantojamību un sniedzot rakstisku izpausmes iespēju dažādiem dialektiem Ķīnā, tomēr, pretēji fonētiskā alfabēta rakstības sistēmām, tās sarežģītā grafiskā uzbūve bija šķērslis pieejamai lasītprasmei un izglītībai plašākos sabiedrības slāņos.

Šajā dzejas izlasē ir iekļauti dzejnieki, kas dzīvojuši Tan dinastijas laikā. Izvēlētie dzejoļi aptver ši (shi) žanru kategorijas. Ši žanra attīstība pārklāj teju pusotru tūkstošgadi, tādejādi tam piemīt visplašākais poētisko paņēmienu spektrs. Te ietvertie dzejoļi lielākoties atbilst šīs kategorijas senā stila (guti ši, guti shi) un jaunā stila (dzjinti ši, jinti shi) dzejas formām. Senā stila metrikas pamatprincipi nosaka, ka dzejas rinda sastāv no piecām zilbēm, rindu skaits dzejolī nav ierobežots, rindas parasti ir vienotas pāros, atskaņas tiek veidotas katras otrās rindas beigās. Jaunā stila formas dzejoļi ir pakļauti striktiem kompozīcijas likumiem un ir iedalāmi divās kategorijās – regulētais dzejolis (ļuši, lushi), kas sastāv no astoņām rindām, un regulētā četrrinde (dzjuedzju, jueju), kas attiecīgi ir četru rindu gara. Dzejas rindu garums abām kategorijām atbilst piecām vai septiņām zilbēm. Viens no būtiskākajiem kompozīcijas principiem jaunā stila dzejā ir paralēlisms, kas nosaka dzejoļa uzbūvi. Saskaņā ar to ļuši dzejolī obligāti ir divi paralēli rindu pāri dzejoļa vidū. Viens no metrikas aspektiem, kas nav atainojams rietumu valodu tulkojumos, ir dzejoļu tonālā shēma, kas jaunā stila dzejoļiem ir strikti reglamentēta. Šīs shēmas pamatā ir līdzeno un nelīdzeno toņu mija, kuras mērķis ir sasniegt pēc iespējas lielāku toņu kontrastu vienā dzejas rindā, kā arī kontrastu vienā dzejas rindas pārī. Šo shēmu sarežģī arī atskaņu sasaiste tikai ar līdzenajiem toņiem. Ļuši ir viena no sarežģītākajām dzejas formām, kurā ietilpināti stingri metrikas un sintaktiskie uzbūves likumi. Tā bieži tiek salīdzināta ar spoguli, kurā atklājas pasaules kārtības principi, kurus autori savās dzejas rindās ir modelējuši pēc jiņ un jan kosmoloģiskās shēmas.

Tan dinastijas lirikas ietekme saglabājusies gan modernās Ķīnas autoru dzejā, kuri raksta senajā stilā, gan arī Rietumu lirikā līdz pat 20. gadsimtam, kad no tās ievesmojās viens no imažinisma ideolgiem Ezra Paunds un citi modernisma dzejnieki.

Atdzejotāja

 

Mens Haožaņs (689–740)

 

Rītausma pavasarī

Pavasara miegā rīts aust nemanāmi.
Visapkārt dzirdami putni.
Nāk vakars. Stipri vēji, lieti.
Birst ziedi. Neskaitāmi.

 

Vans Vei (701–761)

Putnu klaigas ielejās

Ļaudis rimuši, birst kanēļkoka ziedi,
Vakars kluss, pavasarīgie kalni kaili.
Mēness uzaust, pārsteidz kalnos putnus,
Pavasara ielejas atbalso spalgās klaigas.

 

Dīki dzīvodams pie Van upes, veltu dzejoli Pei Di2

Zilgani satumst saltie kalni,
Rudens ūdeņi čalodami skrien.
Vējā vakara cikādēs klausos,
Pievārtē uz spieķa atspiedies.
Virs ciema dūmaka ceļas,
Laivu piestātnē saule riet.
Atkal satieku noreibušu Dzjie Junu,3
Kas jucis piecu vītolu4 pakājē dzied.

 

Atbilde virsniekam Džanam

Sirmam kļūstot, prieku sniedz klusums un miers,
Nekas vairs nesatrauc prātu.
Pašatklāsme nesola lielus plānus,
Vien senajā mežā vēl vēlos atgriezties.
Priedes pāršalc vējš, atraisa drānas,
Kalnos mēness stari manu cītaru spēlē.
Tu jautā par neveiksmes un veiksmes jēgu –
Zvejnieku dziesmas sasniedz upes krastu.

 

Ceļā uz Sjiendzji5 templi

Sjiendzji templi meklēju nezināmā vietā,
Kalnu virsotnes zūd mākoņos garajā ceļā.
Senu koku biezoknī neviena pavediena,
Kā blīvajos kalnos saklausīt zvanu skaņas?
Avotu čukstus aprij draudīgas kalnu grēdas,
Saules stari izblāv vēsi priežu ēnās.
Rēnā krēslā rāma ūdens malā,
Klusumā mācos indīgo pūķi6 nepalaist vaļā.

 

Li Bai (707–762)

 

Mēness gaismā iestiprinos

Ziedos vīna kauss –
Iedzeru bez draugiem, vientulīgs.
Paceļot glāzi, ielūgts tiek mēness,
Kopā ar ēnu mēs esam trīs.
Mēness nesaprot šīs dzīres,
Vienīgi ēna man seko līdz.
Tā mēs esam kopā uz brīdi,
Līksmojot šajā pavasarī.
Es dziedu, mēness šūpojas,
Es dejoju – ēna grīļojas.
Skaidrā prātā dalāmies priekā,
Noreibuši, mēs šķiramies.
Labākie draugi esam uz mūžiem,
Kas uz Piena ceļa satiksies.

 

Du Fu (712–770)

 

Pārdomas, pierakstītas, ceļojot naktī

Plānā zāle pie krasta vējā notrīs.
Augstu masts, vientuļa laiva naktī.
Virs plašā līdzenuma zvaigznes debesīs,
Mēness steidz Jandzi ūdeņiem līdz.
Vai mans dzejnieka vārds būtu pelnījis slavu?
– Ierēdnis, vecs un slims, no amatiem atpūtā dzīts.
Klejojumos aizmirsies, vairs nezinu – kas es esmu?
– Kaija, kas starp debesīm un zemi slīd.

 

Ļiu Dzunjuaņs (773–819)

 

Upes sniegs

Tūkstoš kalnu grēdās putnu lidojums apraujas,
Uz desmittūkstoš takām cilvēku pēdas dziest.
Vientuļa laiva. Vecs vīrs niedru apmetnī, bambusa platmalē
Vienatnē makšķerē. Ledainas upes sniegs.

 

Li Šanjiņs (812?–858)

 

Bez nosaukuma

Šalko austrumvējš, smalks lietus nolīst,
Dīķī ūdensrozes, aiz tā viegls pērkons nodārd.
Zelta krupim atslēga mutē,7 vīraka smarža plūst telpā,
Nefrīta tīģeris8 virvi velk, ūdeni pasmeļ akā.
Valstsvīra Dzja meita slepus jauno ierēdni vēroja,9
Luo upes dieviete princim savu spilvenu dāvāja.10
Sirdij līdz ar pavasara ziediem labāk neatplaukt,
Sauja mīlestības ir tikpat pelnu sabirušu saujā.

 

Bez nosaukuma

Vakar naktī debesīs zvaigznes, vakar naktī vēji,
Uz rietumiem – krāšņi nami, uz austrumiem – kasijas halles.
Kaut nav man lidojumam krāsainā fēniksa spārnu pāra,
Sirdij pieskaras pavediens, stīgojošs no degunradža raga.11
Atstatus sēžot, ar pārējiem spēlējām spēles,12 silts bija pavasara vīns.
Katrs savā pusē mēs minējām mīklas,13 sarkana dega sveces liesma.
Ak! Gongi jau rīb, iezvana rītu, jau jādodas ierēdņa gaitās.
Uz Orhideju terasi zirgs mani ved, es – izrauta nezāle vējā.

 

No klasiskās ķīniešu valodas atdzejojusi Ieva Lapiņa

 

  1. Iekavās doti termini latviešu un starptautiski pieņemtajā piņjiņ transkripcijā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Pei Di bija Vana Vei draugs, dzejnieks, ar kuru viņš bieži pavadīja laiku kalnos. Liecības abu draudzībai ir viens otram veltītie dzejoļi. Šis ir viens no atbildes dzejoļiem draugam.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Dzjie Juns – jucis vientuļnieks, kas esot dzīvojis Ču valstī (valsts pastāvēja aptuveni no 1030. līdz 223. g. p.m.ē.). Viņa tēls šeit personificē pašu Pei Di.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Atsauce uz Tao Juaņminu (365–427), kurš sevi dēvēja par Skolotāju piecos vītolos (五柳先生 wu liao xiansheng). Šajā dzejolī Vans identificē sevi ar Tao Juaņminu.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Labi zināms budistu klosteris un templis Tan dinastijas laikā Čananas pilsētas rajonā (mūsdienu Šensi provincē), uzcelts 681. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Budismā – metafora pasaulīgām vēlmēm un centieniem.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Krupja figūras trauks zelta krāsā vīraka glabāšanai un kūpināšanai.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Dekoratīvs elements uz akas vindas.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Dzja Čons (217–282) bija augsta ranga ierēdnis, viens no sava laika politiski ietekmīgākajām personām. Vēstures pieraksti vēstī, ka Dzjin dinastijas (266–420) valdīšanas sākumā viņa pakļautībā strādājis jauns un izskatīgs ierēdnis, vārdā Hans Šou, kurā ieskatījusies Dzja Čona meita.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Luo upes dieviete ir Cao Dži (192–232),Cao Cao jaunākā dēla, kuram piemita spilgts literārs talants, sacerēta balāde. Tajā aprakstīta sastapšanās ar Luo upes dievieti Mi Feiju.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Tradicionāli degunradža ragam piedēvē maģiskas, pārdabiskas īpašības, šis tēls tiek izmantots kā metafora telepātiskiem spēkiem abpusēju romantisku jūtu apmaiņā. Saskaņā ar senu ticējumu, rags satur baltu vielu jeb neredzamu pavedienu. Šī viela tiek uzskatīta par afrodīziju.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Sungou (songgou) jeb cangou (canggou) ir sena spēle, kurā no rokas rokā tālāk tiek padots mazs gredzenveida priekšmets; otrai komandai ir jāuzmin, kura spēles dalībnieka rokās priekšmets ir paslēpts.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Šeit minēta spēle šefu (shefu), kuras gaitā tiek paslēpti priekšmeti. Spēles dalībniekiem, kuriem arī šajā spēlē jāsadalās divās grupās, jāuzmin to atrašanās vieta.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu