— Tu esi sekss

 

Par Ingas Gailes romānu Rakstītāja (Dienas Grāmata, 2020)

 

Pat ja romāns ir nodēvēts par Rakstītāju, tas vēl nenozīmē, ka stāsts būs tikai par rakstniecības darbu. Patiesībā rakstīšanas te ir ļoti maz. Lai gan grāmatā cilvēki raksta dažādos žanros, arī dažādos veidos – dienasgrāmatā, vēstulē, raksta romānu Iedzimtais grēks vai kādu stāstu – vai arī ziņo par savu pagājušo dzīvi no ledus kapa. Taču rakstīšana romānā Rakstītāja ir plašāks žests, ko Inga Gaile labprāt nedaudz atņem savai varonei Ivandei Kaijai, lai pievērstos viņas jūtu un sajūtu pasaulei. Nav jau arī viegli rakstīt – Ivandes Kaijas liktenis ir tik dramatisks un netaisns (kaut ne bez laimes apzināšanās), ka rakstīšana sievietei viņas situācijā, viņas laikā un viņas laika ģimenē tomēr ir privilēģija, kuru kritiķi savukārt pārvērtē, prasot labai vīriešrakstniecībai līdzvērtīgu talantu.

Rakstītāja – tā ir pašironija. Kaija iedomājas sevi par rakstnieci, un Gaile visai drīz pēc panākumus guvušā romāna Skaistās (izdots 2019. gada nogalē, bet ceru, ka bija piedruka) laiž klajā Rakstītāju. Nav gluži Daces Judinas produktivitāte, tomēr iespaidīgi. Vislielākās problēmas Rakstītāja sagādā tiem, kas bija sajūsmā par Skaistajām, jo jādomā jauni epiteti un kombinācijas, kā pateikt, ka šis ir Ingas Gailes pagaidām lieliskākais darbs. Un tomēr tas nav grūti.

Rakstīšana te ir zīmju veidošana, nepieskaroties papīram. Lai gan to, ka Ivande Kaija raksta, vislabāk, protams, var just, kad viņa, triekas ķerta un uz pusi paralizēta, cenšas vilkt burtus uz zīmītēm vai klabina rakstāmmašīnu ar kreiso roku, lai mājinieki un draugi viņu sadzirdētu. Viņa pati nedzird vai dzird ļoti slikti. Vislabāk Ivande jūt – sevišķi brīdi, kad kopēja pārtop par viņas vīra mīļāko. Ironiskā kārtā, lai gan romānā tas nav uzsvērts, dzīvē vājdzirdīgās Ivandes Kaijas (Antonijas Lūkinas) vīrs Fēlikss Lūkins bija acu ārsts un viņi iemīlas caur skatienu.

Rakstīšana te ir pieskaršanās otram – un Inga Gaile, iemiesojusies Ivandes Kaijas tēlā, gara acīm redz, ka viena no svarīgākajām problēmām, piemēram, Aspazijas un Kaijas intīmajā dzīvē ir viņu vīru īpatnais atsalums, kam nav loģiska izskaidrojuma (izņemot egocentrismu). Vīri vairs nepieskaras sievām, lai gan mīlestība to vēl prasa, un tā par romāna Rakstītāja galveno tēmu kļūst tieši sievietes seksualitāte, kuru Inga Gaile, atšķirībā no Ivandes Kaijas romāna Iedzimtais grēks, nedodas vis izmeklēt un pētīt, bet gan drošiem, trekniem triepieniem glezno uz ierasti pieķēpātā, maskulinizētā Karīnas Račko romānu tipa seksa pielūgsmes audekla. Pāri visam, kas ierasts literāri erotiskajās ainās, Gailes romānā klājas sievietes ilgas pēc seksa, sava ķermeņa un sajūtu pazīšana.

Tik neierasta vēlmju intensitāte noteikti aizskars kāda lasītāja vai lasītājas jūtas, lai gan mūsdienās to vairs nevar dēvēt par pornogrāfiju, kā savulaik Iedzimto grēku. Turklāt romāns ir pat izglītojošs, jo, gudru domu veidojot šo stāstu reversijā – no Ivandes Kaijas mūža beigām līdz sākumam –, arī seksualitātes motīviem tēli un varoņi piemeklēti tā, lai katra nodaļa sniegtu jaunas zināšanas par to, kā sieviete top par seksuālu būtni, par spīti baznīcas, mietpilsoņu tikumības un politikas ierobežojumiem. Tas notiek pat tajos Ivandes Kaijas mūža posmos, kur par seksualitāti, šķietami, vairs nav ko teikt.

Piemēram, attēlojot Kaijas mūža nogali slimnīcas gultā 1941. gada Ziemassvētkos Rīgā, Gaile maigi pievēršas arī šai automašīnas notriektajai „vecenītei”, taču ar daudz lielāku spēku tēlojumā līdzi paķer vācu okupācijas un kara laika tipāžus, tāpat kā Skaistajās apliecinot ārsta fetišu savā prozā un spēju talantīgi izjust cilvēces kataklizmas. Te ir medmāsa – dzīvnieciskās seksualitātes un cilvēciskas empātijas koncentrāts bez spējām iemācīties lasīt; medmāsas inteliģentā, paralizētā māte, īsta Iedzimtā grēka lieciniece; „vecenīti” notriekušais vācu karavīrs, kas, aizkustināts par seksu, gatavs medmāsu precēt; slimnīcas ārsts, kas ir sava laika nogurušais, pusgļēvais pusvaronis. Lieki teikt, ka vienīgais stiprais tēls šajos apstākļos ir sieviete, pat ja tā ir maucīgā medmāsa vai kāda rūgtuma pilna medmāsas priekšniece.

Labi, labi, Ingas Gailes romāns nav arī TIKAI par seksualitāti. Un pat ne vienmēr par sievieti, lai gan, protams, ir nodaļas, piemēram, Bērni, kas gluži kā sāpju manifests tieši un skaidri bļauj lasītājam sejā, kāpēc sievietes paliek laulībā, kaut ir nodzītas un nogurušas. Ir lappuses nodaļā Galvassāpes, kur izteiktas svētīgas domas par to, ka vīrietis neizmanto sievietes brīvību, jo sieviete ir brīvības avots it visam. Šīs un citas domas veido Rakstītājas programmu un šķietami pat izsmeļ daudzus Ingas Gailes darbos iepriekš tikai garāmejot skartos jautājumus, jo stāstu par Ivandi Kaiju rakstniece, protams, izmanto savtīgiem nolūkiem – un ne jau lai rakstītu garlaicīgu biogrāfisku romānu par ievērojamu sievieti (to, šķiet, jau paspējis izdarīt Jānis Ūdris). Drīzāk tas ir stāsts par tipisku sievieti, tādu, kādu ir daudz, jo Inga Gaile ir demokrāte arī prozā un „slepenās” patiesības par brīvības dabu dara pieejamas visām un visiem.

Zināma brīvība romānā iezīmējas arī pārdrošībā, ar kādu Gaile uzdod netiešu, retorisku jautājumu: vai Ivandi Kaiju pirms triekas 44 gados ir kādreiz sitis vīrs un vai tas varēja ietekmēt viņas veselības stāvokli? Un vai Fēliksam tiešām ir bērns no citas sievietes? (Šis gan izskatās pēc balta diega bez turpinājuma, bet autore arī netiecas tēlot izmeklētāju.)

Brīvība romānā ir arī nemitīgā vēstītāja maiņā un tieksmē padarīt katras nodaļas jau tā atšķirīgās formas polifoniju par vienotu kora uzstāšanos ar pārsteidzošu, bet ierobežotu repertuāru.

Brīvība ir atklāti teikt, ka dažs labs tēls ir neredzams un var pazust bez pēdām kā nebijis – Ivandes kopēja Ida, kuru iekāro Fēlikss, draudzene Korinna, kuru nošauj Krievijā, vai pavisam citas nokrāsas dižgaru rēgi, piemēram, Raiņa spoks, kas apciemo Kaiju slimnīcā. Starp citu, sērijas Es esmu… romānos, šķiet, esam atklājuši labāko veidu, kā rakstīt par dižgariem, kurus nevajadzētu zaimot, – tie ir jātēlo kā prātīgi un nedaudz humorīgi spociņi.

Un visbeidzot – romānā ir izmantota brīvība lietot dzejas pasaulē par banāliem atzītus līdzekļus. Kā profesionāla rakstniece Inga Gaile prot to darīt īstajā vietā un situācijā – šeit, pagājušā gadsimta tēlojumam un prozas pasaulei noderīgiem mērķiem: „Tomēr, kad viņš pavada viņu uz staciju un paceļ roku atvadām, troksnis, ar kādu lūst viņas sirds, pārkliedz vilciena dzinēja žvadzoņu, kravas ratiņu švīkstoņu, vilciena pavadoņu kliedzienus, kaiju brēcienus” (144. lpp.). Un tomēr tā ir dzeja. Iespējams, Ivandei Kaijai bija jāraksta citā žanrā.

Romāns ir arī ar savu reālo laiku, te iezīmēts ieskats Ivandes Kaijas jaunības laika mākslas norisēs, kas, gluži kā spītējot mākslinieciski brīvajai Gailes fantāzijai un poētiskajai, bet tiešajai valodai, atspoguļots dokumentējošajā dienasgrāmatas formā. Jāsaka, šī daļa liekas obligātā nodeva, kas it kā sveiciena veidā atceļojusi no sērijas Es esmu… pirmā romāna – Andra Zeibota Kraukļa, kur tam pievērsta plaša uzmanība Jāņa Ziemeļnieka kontekstā. Reversīvais paņēmiens stāsta veidošanā vispār izrādījies ļoti viltīgs – romāns sākas intensīvi, nobrieduši tēlo visu, kas Gailei svarīgs un Ivandei Kaijai izrādījies liktenīgs, bet uz t. s. beigām, kas ir Ivandes Kaijas mūža pirmais posms, bērnība un jaunība, teksta sniegtās izjūtas nedaudz noplok. Nomierinās.

Paliek vien intriģējošs pavediens, aiz kā aizķerties, – Ingas Gailes „vēstījums nākotnei” jeb talantu pārmantojamība, romāna ievadā pieminot vēl topošo rakstītāju vai rakstnieci Elīnu Kokareviču un par moto padarot Marijas Luīzes Meļķes dzejoli, kuru nodrukātu romāna tekstā grāmatā lasa arī mirušie dižgari. Droši vien Ivande Kaija tāpat jau ir izlasījusi Ingas Gailes Rakstītāju, piebalsojot retoriskajam jautājumam, ko gadu no gada, gadsimtu no gadsimta uzdod laba, labu cilvēku rakstīta literatūra: kāpēc cilvēki nevar vienkārši mīlēt viens otru?