Ilustrācija: Rebeka Lukošus

raksti

— „Mēs atbildam par tiem, kuru vārdā esam uzrakstījuši”

Tamāra Horiha Zerņa

30/11/2020

Es ļoti gribētu, lai kara bērni, bēgļi, veterāni, atraitnes, kareives, partizāni piederētu pie romantiska sendienu laikmeta un ieņemtu cienīgu vietu vēsturiskajā romānā un tikai tur, bet mūsu dzīves realitātē nebūtu sastopami.

 

Šogad gaidāmā festivāla Prozas lasījumi devīze ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss, uzsverot autoru izteiksmes un vārda brīvību, kā arī pievēršoties politkorektuma, cenzūras un pašcenzūras jautājumiem. Punctum sadarbībā ar festivālu publicē rakstu sēriju Esejas par balss brīvību, kurā aicināja piedalīties rakstnieces un rakstniekus, literatūrzinātnieces un literatūrzinātniekus, publicistes un publicistus. Sērijas ilustrācijas veidojuši jaunie mākslinieki, šim ukraiņu rakstnieces Tamāras Horihas Zerņas rakstam – Rebeka Lukošus.

 

Kad biju apsēdusies rakstīt šo eseju, atdzīvojās mesendžeris. Bija pienākusi ziņa no Ukrainas PEN kluba – mani aicināja piedalīties zibakcijā, kuras nolūks ir atbalstīt ukraiņu politieslodzītos Krievijas cietumos Starptautiskajā Tukšo krēslu dienā. Akcija notiks ar tēmturi Ieslodzīto balss jeb #PrisonersVoice.

Es pārlaidu acis akcijas materiāliem, pārlasīju savu uzmetumu, nopūtos un izdzēsu uzrakstīto.

Mēs nepamanījām, mēs pazaudējām to brīdi, kad mūsu klusās, privātās, iekšējās balsis, balsis, kurās mēs sarunājamies paši ar sevi, mūsu vientulības un mūsu iedvesmas balsis, mūsu zemapziņas un mūsu siltā sociālā burbuļa balsis ieguva sabiedriski politisku skanējumu.

Strādājot pie savas Meitiņas1, es galvenokārt sarunājos, diskutēju, strīdējos un atradu kompromisu ar balsīm manā pašas galvā. Kaut kādā posmā mani personiskie bērni sāka „spēlēt rakstnieci”: meita staigāja pa istabu un kaut ko sev zem deguna murmināja, bet dēlēns lēca viņai pie kājām kā dresēts kaķis vai sunītis, un viņai vajadzēja pārkāpt pāri nepaklūpot.

Toreiz es, protams, pasmējos, atzīstot, ka mazajiem ir taisnība. Tieši tā tas laiku pa laikam izskatījās.

Mazpamazām iemācījos savas iekšējās balsis klasificēt un sadalīt puduros, šādi izvairoties no kakofonijas un kolapsa. Visvieglāk bija apklusināt šaubu balsi.

Visu rakstīšanas procesu pavadīja nebeidzamas šaubas un svārstīšanās. Man nebija ne jausmas, kāds būs mans potenciālais lasītājs. Kur nu! Es šaubījos, vai atradīsies kaut viena dzīva dvēsele, kurā šīs rindiņas un šie vārdi izraisīs atbalsi. Dažkārt doma, ka rakstu pati sev, atvilktnei, pat nomierināja. Liekas, es nebūtu izturējusi kritiku, pat mazākais nosodošais vai skeptiskais vārds mani salauztu un liktu uz visiem laikiem atteikties no rakstīšanas.

„Gan jau kaut kā,” es domāju, „kā būs, tā būs. Lai jau tas būtu tikai man, lai tā būtu mana slepenā grāmata, viena cilvēka grāmata, kuru neviens neieraudzīs. Ja reiz tā, tad kas tev ko baidīties? Vienīgais, par ko tev var būt bail, ir netikt galā, neuzrakstīt līdz galam, pamest šo stāstu pusceļā. Bet to mēs gan jau kaut kā pievārēsim…”

Tā, ar sevi stīvējoties un pati sevi mānot, es atkal un atkal uzveicu savas bailes.

Un baiļu vietā stājās apsēstība.

Mani varoņi runāja ar mani, katrs savā balsī.  Naktīs viņi pienāca pavisam tuvu, dienā stāvēja izstieptas rokas attālumā. Man šķiet, es jutu viņu augumus gaisā, gāju tiem cauri kā pa ķīseli. Katram no viņiem bija sava seja, sava smarža, savi smiekli, sava sēdēšanas vai atgulšanās maniere. Katram bija savs liktenis, noteikts un iezīmēts iepriekš, un mēs ar viņiem traucāmies uz galapunktu, nespēdami mainīt šo ceļu vai pavērst to atpakaļ. Un nebija jau arī jēgas kaut ko mainīt. Ja reiz likteni veido visas mūsu izvēles katrā konkrētā laika nogrieznī, tad mani varoņi savu izvēli bija izdarījuši bez manas – autores – iejaukšanās.

Vai tad es varēju mainīt Tatjanas stāstu, ja reiz viņai aiz muguras stāvēja caurcaurēm reālā Olena Kuļiša no Luhanskas apgabala, Olena, kuru teroristi nošāva 2014. gada 10. augustā par brīvprātīgu palīdzēšanu Ukrainas karavīriem? Un tā Doņeckas meitene, kura spīdzināšanās klusēja līdz pēdējam elpas vilcienam, un 70 gadus vecā pensionāre Anastasija Muhina, kuru pēc tam ar necilvēcīgu piepūli izdevās apmaiņas ceļā izdabūt no gūsta, bez neviena zoba un salauztiem kauliem?

Un Ira Dovhaņa, no kuras piecas dienas ar sišanu sita ārā naudu un nekustamā īpašuma dokumentus un pēc tam piesēja pie staba Doņeckas centrā ar uzrakstu uz krūtīm: „Она убивает наших детей, агент карателей,” – un garāmgājēji viņu apspļaudīja, apmētāja ar akmeņiem, knieba un sita? Pirmais, ko viņa izdarīja pēc atbrīvošanas, – piezvanīja draugiem ar jautājumu – vai Ukraina vēl pastāv? Vai tā ir saglabājusies kā valsts? Jo pagrabā viņai visu laiku apgalvoja, ka krievi ir ieņēmuši Krimu un nokļuvuši līdz Ļvivai, ka Ukrainas kā tādas vairs nav. „Tamāra, tu pat iedomāties nevari. Tajā brīdī mani tas uztrauca vairāk par visu pasaulē.”

Vai es varēju mainīt Borisoviča dzīvesstāstu, atceroties, kā šis vīrietis atkal un atkal novērsa no manis roku ar pistoli? „Raudi, bērns,” viņš man teica. „Ja nokļūsi gūstā, raudi no visa spēka, tā, ka burbuļi pa degunu nāk. Varbūt tad viņi kādu laiku liks tevi mierā…”  Un pēc tam viņš lūkojās uz manu pārinieku brīvprātīgo ekipāžā, uz viņa lielo trijzara tetovējumu uz augšdelma, un piebilda: „Bērns, vienmēr vadā līdzi granātu.” Un es vadāju, granāta vienmēr bija kopā ar mums bardačokā vai zem sēdekļa, lai gan tikai divas reizes nācās to izņemt un sažņaugt rokā, tomēr ar šiem diviem gadījumiem man pietika visam mūžam.

Vai es varēju mainīt Natalkas „Elfa” stāstu? Viņa bija galvenās varones prototips, Meitiņa… Kā un kādā veidā, ja mēs ar Natalku, ausoties tuvīnas kaujas dārdoņā, bijām gulējušas vienā gultā un līdzīgi kuģiem miglā te sastapušās, te izšķīrušās dažādās bāzēs un dažādās apakšvienībās, ar neizsakāmu atvieglojumu uzzinot viena par otru, ka viņa ir dzīva. Starp mums ir kaut kas dziļāks un spēcīgāks nekā parasta kopīga pieredze un kopīga trauma, taču nedz viņai, nedz man nav noskaņojuma šo saikni kaut kā nosaukt. Varbūt tie ir mūsu abu kopīgie mirušie. Varbūt tā ir kopīga nāves ticamība; nezinu.

Strādājot pie grāmatas, jo dienas jo smagāka kļuva atbildības nasta. Jo dienas jo grūtāk bija noturēt balsis sevī, piebremzēt, iedzīt pieklājības rāmjos; ja teikšana būtu viņiem, viņi būtu mani piespieduši rakstīt bez gulēšanas un atpūtas, divdesmit četras stundas diennaktī, tik ilgi, līdz es nokristu beigta.

Un, kad mēs beidzot bijām nokļuvuši – vai drīzāk aiztraukušies – līdz punktam, iestājās tukšums.

Es izdrukāju lapu kaudzi fontā Times New Roman 12 ar pusotru intervālu kā universitātes laikos. Noliku sev priekšā, pasēdēju, glīti nolīdzināju maliņu. Ķēros pie mājas darbiem un centos neskatīties uz to-kas-stāv-uz-galda. 

Man būtu vajadzējis justies atvieglotai, taču atvieglojuma kā nebija, tā nebija. It kā es būtu noskrējusi maratonu, pēdējiem spēkiem un pēdējā elpas vilcienā tikusi līdz finišam, bet tur man iedod kārbu un saka: „Lūdzu, te būs vēl dažas adreses piegādēm, esiet tik laipna un aizskrieniet līdz kaimiņciemam!”

Šāda „kārba” man bija mape ar manuskriptu. To es ienesu kādai Kijivas izdevējai. Tagad jau zinu, ka neviens tā nedara, ka mūslaiku grāmatas sūta pa elektronisko pastu un pēc tam gadiem gaida redaktora atbildi. Taču mana tumsonība izrādījās noderīga: Irinas kundze, izdevniecības direktore, nobrīnījās, tomēr pieņēma manas lapas un apsolīja iepazīties. 

Vārdu viņa turēja un izlasīja ļoti ātri. Pēc dažām dienām viņa man piezvanīja un teica, ka šis ir viens no nedaudzajiem stāstiem, kas viņai licis reizē gan raudāt, gan smieties un pilnībā izsitis no realitātes. „Nu protams, mēs to izdosim.”

Laikam te tad arī mans tukšums sāka aizpildīties. Jo katrs profesionālis, kurš pieķērās pirmspārdošanas sagatavošanai, šīs grāmatas panākumu labad paveica mazliet extra. Tas attiecas gan uz dizaineriem, gan uz izcilo fotomākslinieku Dmitro Muravski, kurš atvēlēja mums neierobežotu bezmaksas pieeju savai krātuvei ar vārdiem: „Ņemiet visu, kas jums vajadzīgs,” – gan uz tipogrāfiju, kura pirmo metienu mums nodrukāja uz parāda, gan uz daudziem citiem cilvēkiem.

Tehniskā virtuve vārījās un strādāja 2019. gada pavasarī, un tieši tajā laikā Ukrainā norisinājās priekšvēlēšanu kampaņa – ukraiņi vēlēja jaunu prezidentu. Mums negaidot, šis process izvērtās par klaju prokrievisko spēku revanšu, ko pavadīja fizisks un morāls presings uz patriotiem un cilvēkiem, kuri karoja vai palīdzēja ukraiņu karavīriem.

Atceros, vienā brīdī es Irinai jautāju: „Klausies, tu nebaidies, ka mūsu grāmatu kratīšanās konfiscēs?” Un tas nebija retorisks jautājums, bija tāda liela varbūtība. „Nu ko tu uztraucies,” viņa atbildēja. „Tas taču ir tik interesanti.”

Mēs toreiz pasmējāmies, taču šim dialogam negaidīti radās turpinājums dzīvē. Inna Hriščenko, viena no mūsdienu Ukrainas politieslodzītajiem, sieviete, kuru arestēja un ilgi turēja ieslodzījumā ar sadomātu, nepierādītu apsūdzību, sieviete, kura cietumā pārcieta smagu slimību, raksta: „Vientulība. Kāju paralīze Jaungada naktī. Ātrie, jūsu sveicieni pie ķurķa mūriem, atkal ātrie, mana dzimšanas diena, ātrie, atkal jūsu sveicieni, uzradās TV, no kura es uzzināju par visu to trešu, kas bija noticis, atkal ātrie… Un atkal vientulība. Šajā laikā paspēju izlasīt neskaitāmas brīnišķīgas grāmatas. Bet Meitiņa vispār kļuva par manu rokasgrāmatu. Pārlasīju to reizi nedēļā. Lai atcerētos. Lai ienirtu citā pasaulē. Lai aizbēgtu no izmisuma turp, kur viss ir skaidrs un vienkāršs. Paldies Horiha Zerņai par šo grāmatu. Tā man neļāva padoties.”

Liekot roku uz sirds, es vēlētos, lai mūsu dzīvē būtu nedaudz mazāk literatūras. Lai grāmata, kurā tiek runāts par asinīm, par zarnām uz sienas, par nodevību, bailēm, paniku izmisumu un izmisīgām alkām izdzīvot, lai šis detektīvs, šausmu romāns, mistiskais stāsts paliktu literārā diskursa nesaudzīgajā geto. Lai šīs grāmatas kairinātu mūsu fantāziju, kutinātu nervus, bet lai gan lasītājs, gan autors varētu garadarbu mierīgi aizvērt, nolikt uz plauktiņa un pārslēgties uz citu, drošu un prognozējamu realitāti. 

Es ļoti gribētu, lai kara bērni, bēgļi, veterāni, atraitnes, kareives, partizāni piederētu pie romantiska sendienu laikmeta un ieņemtu cienīgu vietu vēsturiskajā romānā un tikai tur, bet mūsu dzīves realitātē nebūtu sastopami.

Taču visbaigākā grāmata par karu, grāmata, kuru es reizē gan izlasīju, gan uzrakstīju,  izrādījās autobiogrāfiska. Un – nepārspīlējot – tūkstošiem cilvēku man ir ziņojuši, ka „tieši tā viss arī bija”.

Man ir lasītāja, kura „atpazina” grāmatā savu dzīvokli un savu kaķi; ir sieviete, kura vedusi bērnu uz dārziņu pa neeksistējošu ielu, kas figurē romānā. Ir vesels pulks cilvēku, kuri „skaidri zina”, kas slēpjas aiz Meitiņas pseidonīma, jo stāstīts tiek par viņu „labu paziņu”, un visviens, ka tādu paziņu jau ir vairāk nekā desmit. Epizodes, kuras sākumā bija izdomātas, kuras bija radījusi trauksmaina autora fantāzija, izrādījās dokumentālas līdz pēdējai drausmīgajai detaļai. 

Un otrādi – sižeta pavērsieni, kuri no pirmā līdz pēdējam vārdam ir patiesīgi, tas, ko esmu piedzīvojusi pati vai kam esmu bijusi aculieciniece, lasītājiem un kritiķiem izraisa visvairāk šaubu.

Es sen vairs nebrīnos par to, ka mani kā autori identificē ar manu varoni: mums ar viņu uz divām ir viena biogrāfija, un pat oficiālos avotos tiek rakstīts, ka esmu dzimusi Doņeckā, lai kā es vienmēr izlaboju un stāstu, ka esmu kijiviete un Doņeckā pabijusi tikai vienu reizi, kādus piecpadsmit gadus pirms kara. 

Man šķiet, mēs ar jums novērojam neticamu fenomenu, kam būs vajadzīga novērtēšana un pārdomāšana, – un mēs noteikti par to padomāsim vēlāk, kad notikumi sāks ritēt mazliet lēnāk. Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.

Mēs it kā dzīvojam divās plaknēs uzreiz, uz to, kas norisinās mums apkārt, nolūkodamies kā skatītājs uz ekrāna peripetijām.

Protams, robeža starp autoru un personāžu praktiski ir izdzēsta. Lasītājam tagad svarīgs ir viss, ieskaitot autora politisko pārliecību, piederību reliģiskai konfesijai, tikumiskumu privātajā dzīvē un pat ierakstus feisbukā.

Man ir neskaitāmas reizes jautāts, par ko esmu balsojusi šajās vai tajās vēlēšanās, – taču pirms dažām nedēļām kāds pajautāja, par ko balsoja mana varone. Es iebildu, ka aprakstīto notikumu laikā vēl nekādu vēlēšanu nemaz nebija. „Nav svarīgi,” man atteica. „Viņa taču kaut kā ir nodzīvojusi šo laiku pēc grāmatas iznākšanas, tad par ko īsti viņa nobalsoja?”

Es saņemu manai varonei rakstītas vēstules, viņu aicina atpūsties, ciemos, uz prezentācijām… Un es par to nebrīnos, pieņemu ar pateicību un bijību, atkal un atkal apbrīnojot to, cik neparedzams ir mūsu dzīves ceļš.

Vai man toreiz bija tiesības noklusēt, apklusināt daudzbalsību manā personiskajā galvā, piekāpties bailēm? Droši vien ne. Vai man ir tiesības koncentrēties uz iekšējo, uz meditatīvo, ignorējot aizvien radikālākos un draudīgākos ārējos apstākļus? Pilnīgi noteikti ne.

 

Karpati, Ukraina,
2020. gada 11. novembrī

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 

 

 

  1. Tulkojums latviešu valodā izdots apgādā Dienas Grāmata  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti