— Mīli savu tuvāko jeb Ko darīsim ar neērtajiem vārdiem literatūrā?

Šogad festivāla Prozas lasījumi devīze ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss, uzsverot autoru izteiksmes un vārda brīvību, kā arī pievēršoties politkorektuma, cenzūras un pašcenzūras jautājumiem. Punctum sadarbībā ar festivālu publicē rakstu sēriju Esejas par balss brīvību, kurā aicināja piedalīties rakstnieces un rakstniekus, literatūrzinātnieces un literatūrzinātniekus, publicistes un publicistus. Sērijas ilustrācijas veidojuši jaunie mākslinieki, šai esejai – Jānis Šneiders.

Kāds mans radinieks nesen vienā no sociālajiem tīkliem apjautājās, vai kāds nezina recepti zupai, kura ēdnīcās kādreiz dēvēta čigānietes vārdā. Savukārt kāds mans bijušais pasniedzējs pie viņa vaicājuma uzrakstīja komentāru, norādot uz apstākli, ka nosaukuma derīguma termiņš esot beidzies. (Visdrīzāk jau tas bija domāts kā aktuālām diskusijām atbilstošs joks. Bet varbūt arī ne.) Lai arī diskusijas par šiem un saistītiem jautājumiem risinājušās garas un plašas, un it kā es ar savu liberastes domāšanu pavisam noteikti stāvu elastīguma un valodas mainīguma pusē, šis mazais notikums (ja virtuālās vides diskusija vispār būtu saucama par notikumu) lika aizdomāties. Pirmkārt, par valodu un tās lietojumu. Otrkārt, par būrīšiem. Un, treškārt, piemēram, par sēnēm, kuras vismaz Vidzemes pusē rotājās ar līdzīgu vārdu (čigānenes) un kuru derīguma termiņš acīmredzot arī ir beidzies. Un vēl daudzām citām garšīgām lietām, ko atminos no savas bērnības, – viens no kārumiem, ko šad un tad liesajos deviņdesmitajos mēdza sagādāt tētis, starp citu, tika dēvēts par „nēģera bučām” un kā tāds tas arī iespiedies manā (iespējams, arī citu deviņdesmito gadu pusaudžu) atmiņā.

„Notikums”, protams, lika atsaukt atmiņā visus iespējamos iemeslus, kāpēc lai kādam „normālam” latviešu valodas vārdam būtu notecējis termiņš un kā rīkoties, ja politkorektuma rēgs kā tāds islāma mitoloģijas eņģelis palaikam notupstas uz viena vai otra pleca un rausta pašcenzūras vadiņus, kas laikam taču mājo ikviena rakstnieka galvā. Skaidrs, ka valoda attīstās un paplašinās līdzi laikam (diez vai 20. gadsimta sākumā kāds rakstnieks spētu iztēloties, ko nozīmē, piemēram, vārds „lietotne”) un acīmredzami ir taču kaut kādi iemesli, kāpēc viens vai otrs vārds tiek uzskatīts par nevēlamu – un, izskausts arī no vārdnīcām, pakāpeniski izdzēsts no valodas pavisam – jo aizvainojošs. Jā, bet kāpēc? Nebūdama piederīga teju nevienai pie grupām, uz kurām visbiežāk attiecas aizvainojošie vārdi (jo tos, ko varētu attiecināt uz mani, esmu jau izpētījusi un mēdzu lietot uz vella paraušanu, bet par kontekstu mazliet vēlāk), aptvēru, ka man nemaz nevar būt nekāda viedokļa par to visu, jo nav zināšanu. Tai ziņā acīmredzot esmu tīrs 20. gadsimta produkts. Savukārt „nedrīkst lietot, tāpēc ka nedrīkst” varētu iedarboties labākajā gadījumā uz suni, bet diez vai uz jebkuru dzīvu cilvēku. 

Tomēr nevienam negribas izrādīties atpakaļrāpulīgam vai nezinošam, tālab pirmais glābiņš, kā allaž, tiek meklēts, izstiepjot roku pa labi, kur līdzās darba galdam rindojas dažnedažādas vārdnīcas. Un tur nu es lasu, piemēram, 1973. gada skaidrojumu vārdam „čigāni”: “1. Tauta, kas cēlusies no Ziemeļindijas klejotāju ciltīm un dzīvo dažādās pasaules zemēs. 2. Vsk., šīs tautas piederīgais. 3. Parasti dsk. – ķekatas, budēļi.”¹ (Turpat, starp citu, atrodama arī tā nelaimīgā sēne). Lai būtu – varbūt šis ir novecojis un neuzticams avots, ķeros pie jaunākiem. 2006. gadā izdotā Latviešu valodas vārdnīca vēsta apmēram to pašu, ko 1973. gadā tapušais skaidrojums, vien Ziemeļindija no tā pazudusi.² Galu galā mani apskaidro etimoloģijas vārdnīca: „Čigāns, apv. Čigainis. Aizguvums no kr., bkr. Цыган vai p. cygan, kas savukārt no grieķu valodas. Latviešu valodā aizguvums minēts 18. gs. vārdnīcās.”³ Starp citu, ja reiz no grieķu valodas, tad, krietni pameklējot, izrādās – tulkojumā tas varētu nozīmēt „nepieskaramais”. Lūk – pāris stundu darbiņš, un čigānietes zupas jautājums ir atrisināts! Starp citu, modernākā un it kā politkorektākā vārdiņa „roms” šajos avotos neatrodu – laikam pārāk veci. Tiesa gan, šā vārda skaidrojumu izdodas atrast Vikipēdijā (kas visbiežāk nav pirmā vietne, kur lūkot pēc informācijas), un tur vēstīts, ka vārds cēlies no senās Indijas dziedātāju muzikantu kastas nosaukuma transformācijas.⁴ Lai nu kas tā arī būtu par kastu – dziļāk nerakos, jo noslinkoju. Un tomēr tā zupa taču tomēr varētu būt saistīta ar budēļiem? Vai arī ne? 

Vispār tieši tāpat es uzcītīgi izpētīju vēl divus citus politkorekti jutīgus latviešu valodas vārdus, bet pārlieku neaizraušos ar vārdnīcu citēšanu – galu galā pie vajadzības katrs interesents var likt lietā savu laiku un etimoloģiju šiem vārdiem, kas valodā skaitās nevēlami vai aizvainojoši, noskaidrot pats. Un tāpat arī vēl dažam labam „p” vārdam, ar ko vietā un nevietā dāsni mēdz svaidīties interneta komentētāji un pašironiski geju draugi. 

Saprotama lieta, ka dzīva valoda attīstās un mainās – un tikpat elementāri saprotami, ka vajadzētu izvairīties no vārdiem, kas kādu var aizskart. Galu galā pati sadzīvošanas un cieņas jēga būtu neaizskart nevienu ne ar vārdiem, ne darbiem. Bet ko iesākt ar citu laiku mantojumu, kas mums jau nodots glabāšanā un lasīšanā, ko darīt ar valodas vēsturisko lietojumu, kurš visdrīzāk arī šim „č” vārdam ja ne nākamajās, tad aiznākamajās valodas vārdnīcu redakcijās tiks izņemts no valodas saraksta? Lūk, piemēram, attīrot valodu no nevēlamiem piesārņojumiem, jau 1988. gadā politkorekti tika rediģēta Hjū Loftinga bērnu grāmata par doktoru Dūlitlu – ar skaidrojumu, ka ir jāizvairās no koloniālisma ideoloģijas. Nedaudz agrāk – 1973. gadā – šādu revīziju piedzīvoja Roalda Dāla grāmata Čārlijs un šokolādes fabrika.⁵ Nu, un vēl pēc kāda laiciņa skandināvu zemes satricināja skandāls par Pepiju Garzeķi un viņas tēvu, kuram bija politnekorekta profesija.⁶ Kāpēc es pieminu bērnu literatūru? Par Žilu Vernu (kas gan arī visdrīzāk pieskaitāms bērnu autoriem), nekādas atsevišķas norādes neatradu, un, ja labi pameklētu, gan jau arī daudzos jo daudzos citos klasiķos varētu uziet šo to politkorekti galīgi nepieļaujamu. (Nu, kaut vai mizogīnisku, palasiet taču, piemēram, Bereli. Vai Bukovski. Vai Bataju. Bet pie mizogīnijas labāk neķerties, ka nepaliekam arī bez latviešu literatūras kanona.) 

Bet kā paliek ar kontekstiem? Lai cik atvērta un iekļaujoša es varu būt savā akadēmiskajā darbībā un dzīvē (cīnoties pamatā tikai un vienīgi pret aprobežotību un stulbumu, kam, iespējams, vēl nav pielikta nekāda politkorekta konotācija), tomēr šāda literatūras un tautas valodas attīrīšana man tomēr vairāk izliekas, pirmkārt, tautas valodas, un, otrkārt, rakstnieka balss slāpēšana. Iedomāsimies – ja arī mēs ņemtu par paraugu iepriekš aprakstīto pieredzi un ķertos pie latviešu literatūras pārrakstīšanas, lietojot politkorektus vārdus? Nemaz nerunāsim par „ž” vārdu vai „n” vārdu – lai arī otrais latviešu literatūrā atrodams mazāk nekā pirmais, iedomāsimies pārrakstītu Blaumani, piemēram. Vai Uldi Bērziņu.⁷ Vai, starp citu, Māri Bērziņu – ar nekorekto „ž” vārdu taču Svina garša pilna no vienas malas līdz otrai. (Un gluži loģiski, ņemot vērā romāna kontekstu. Vai vārds vainīgs?) Un ko ar visādiem veciem apzīmējumiem? Domāsim jaunus? Čigānu saule tad kļūtu par romu sauli? Budēļu sauli? Vai, teiksim, „daudzās pasaules valstīs sastopamas etniskas grupas ar kopīgu izcelsmi, valodu, etnisko pašapziņu un kultūru sauli”. Pārāk vareni, lai izklausītos pēc literatūras. Vai arī tā ir metafora, kura rakstnieka iekšējam cenzoram ar sarkanu zīmuli trekni jāizsvītro no vārdu krājuma? Un ko ar to nelaimīgo sēni? Romene? Budēlene?

Tagad, protams, riskēju izklausīties pēc tādas rakstoņas, kas zemsvītras piezīmēs skaidro pati sevi, bet, drošības labad, nepārprotiet – te es runāju par rakstnieka vārdu izvēles brīvību un, piemēram, pielāgošanu personu raksturam, nevis par valsts dokumentāciju (kas jau vispār ir pilnīgi cita valoda) vai zinātniskiem tekstiem. Vai šos vārdus uz visiem laikiem izsvītrot no latviešu valodas vārdnīcām, vai varbūt tomēr jēdzīgāk būtu, ja mēs katram rakstniekam ļautu runāt sava laikmeta valodā un vairāk koncentrētos uz konteksta un lietojuma izpratni? Iespējams, nesaistīti, bet – starp citu, vai esat ievērojuši, cik strauji sarūk mūsu vārdu krājums, valodā ienākot visādiem savdabīgiem, it kā atvieglojošiem vārdiem no angļu valodas? Cik bieži paši tveram pēc sinonīmu vārdnīcas, kad redaktors mūsu tekstā dzeltenus sakrāsojis acīmredzot mūsu iecienītākos vārdiņus („lāgiem” pēdējā laikā ir mans favorīts)? Un, ja uz brīdi pieņemam, ka valoda ir rakstnieka mājvieta, tad kādu – cik sterilu, cik politkorektu, cik piesātinātu – to izvēlamies redzēt? Antisemītisms, rasisms un ksenofobija nerodas tikai no vārdiem, ar kuriem tie vēsturiski manipulējuši, nereti tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cita vārda attiecīgajā valodā vēl nav bijis. Tās ir domāšanas paradigmas, kuras parasti nāk komplektā ar nevēlēšanos iedziļināties, izprast un pieņemt, nereti ar pārsteidzošu necilvēcības apjomu – bet vārds pats par sevi ir tāds, kāds tas ir, un, izskaužot visus „ž” vai „č” vārdus no literatūras, tā tāpēc nekļūs ne vairāk, ne mazāk politkorekta. Nezinu – varbūt tai paaudzei, kas, iespējams, vairāk koncentrējas uz vārdu nozīmi un nespēj vai nevēlas iedziļināties kontekstos, vērts izrotāt literārus darbus ar priekšvārdiem un zemsvītras piezīmēm par šo vārdu etimoloģiju un vēsturisko nozīmi. Varbūt vienkārši ļaut domāt pašiem, ērti atgāzties krēslā un skatīties, kas no tās valodas galu galā iznāks. Tomēr ar to vien, ka uzcītīgi izpulēsim no valodas politnekorektos vārdus, tomēr galu galā var izrādīties krietni par maz. Nebūs nekāda labuma, ja līdz ar valodu nemainīsim arī savu domāšanu, jo aizvainojošu saturu taču neveido vārds vien, bet arī konteksts. Lūk, piedāvāšu divus teikumus, paši pasakiet, kurā no tiem ir vairāk rasisma. Pirmais: „Kā tu domā, vai tavi senči bija žīdi?” Otrais (kurā tiek paskaidrots, kas tad ir „ebreji”): „Tie, kas Kristu pie krusta piesita.”⁸ Kurš no šiem teikumiem ir neitrālāks? Kurā no tiem ir vairāk antisemītisma un aizspriedumu? 

1. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 2. sēj. Rīga: Zinātne, 1971. 224. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006. 213. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2001. 189. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Čigāni. Vikipēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%8Cig%C4%81ni [sk. 09.10.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
5. Nel P. Can censoring a children’s book remove its prejudices? Pieejams: https://philnel.com/2010/09/19/censoring-ideology/ [sk. 09.10.2020.]  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sullivan G. Sanitized “Pipi Longstocking” raises questions about erasing old racial references. The Washington Post. 03.12.2014. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/news/morning-mix/wp/2014/12/03/sanitized-pippi-longstocking-raises-question-of-whether-you-can-really-erase-racism/ [sk. 09.10.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
7. Bērziņš U. Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Abus šos teikumus izrāvu no konteksta no kāda latviešu autores darba, kas, starp citu, iznācis 2020. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)