— Atvērtās durvīs

 

Pērn Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā iznāca viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem pētījumiem Latvijas literatūrzinātnē – Liepājas Universitātes asociētās profesores Zandas Gūtmanes monogrāfija Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Pētījums organiski iekļaujas mūsdienu humanitāro un sociālo zinātņu diskusijās par savstarpēji cieši saistītajiem atmiņas, traumas, kultūras un naratīva jautājumiem, kā arī piedāvā sen gaidītu Baltijas valstu literatūru salīdzinājumu, kas precīzi iezīmē gan kopīgo, gan atšķirīgo. Gūtmanes grāmatā literatūra aplūkota no dažādiem skatpunktiem, kurus vieno ideja par literatūru kā ne tikai estētisku, bet arī vēsturē dziļi iegremdētu objektu. Kā recenzijā žurnālam Letonica raksta literatūrzinātniece Maija Burima: „Pētījuma nosaukumā pieteiktās tematikas centrālo asi veido prozas naratīvi sinerģijā ar postkoloniālās kritikas pieeju, vēstures (totalitārisma) studijām, atmiņas un identitātes problemātiku sociālo zinātņu perspektīvā, kā arī psihoanalītisko pieeju, kas instrumentalizē traumu kā autores skatpunkta caurviju elementu.” Teorētisko pieeju bagātība un vēsturiskā perspektīva šo grāmatu padara saistošu ne tikai literatūras pētniekiem, bet krietni plašākam lasītāju lokam. Ar Zandu Gūtmani sarunājas Artis Ostups.

 

Kā tu nonāci pie tēmas par totalitārisma traumu izpausmēm Baltijas prozā?

Viss sākās ar Baltijas literatūras pētniecību. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, profesors Benedikts Kalnačs ierosināja veikt pētījumu par Baltijas literatūru. Uzsākot darbu, pētnieku grupai bija grūti aptvert šāda darba mērogus, domājām, ka rezultātā varētu tapt viens pētījums. Protams, ņemot vērā pētnieciskā pamata faktisku neesamību, viss izvērtās daudz lielākos plašumos. Konkrēti par Baltijas prozu runājot – mums tolaik bija ļoti maz zināms par lietuviešu un igauņu literatūras vēsturi. Atsevišķi kaimiņtautu literatūras vēstures materiāli bija izdoti angļu vai vācu valodā. Latvijā šīs grāmatas gan ir diezgan liels retums. Tomēr atšķirībā no latviešiem mūsu kaimiņi ir rūpējušies, lai viņu literatūras vēstures būtu pieejamas starptautiskai auditorijai. Šādu materiālu studēšana bija pirmais solis. Nākamais – sākt aptvert būtiskākās paralēles visu trīs Baltijas zemju rakstniecībā, izmantojot tradicionālo literatūrvēsturisko pieeju. Vispirms mēģināju izveidot tādu kā karkasu, pamazām gluži acīmredzamas kļuva tipoloģiskās līdzības. Katra līdzība vai arī atšķirība rosināja domāt par to, kas ir tās pamatā. Bez šaubām, tie ir vēsturiskie procesi. Tātad nācās nodarboties ar padziļinātu vēstures jautājumu pētniecību, kas prasīja ļoti daudz laika. Šķita nepieciešama arī postkoloniālās kritikas metodoloģijas izzināšana, jo ar tās palīdzību labi var ieraudzīt kopīgo un atšķirīgo, turklāt ne tikai Baltijas, bet vēl plašākā – Austrumeiropas – kontekstā. Ja runājam par nākamajiem metodoloģiskajiem meklējumiem, tad pamazām ieraudzīju, kas ir tas kopīgais, kas 20. gadsimta literatūrā atbalsojas visspēcīgāk, – dažādas traumas. Tā nonācu pie nepieciešamības studēt traumas teorijas. Un tā solīti pa solītim virzījos uz priekšu.

Jāsaka, diezgan ilgu laiku bija tā, ka, lasot un domājot par dramatiskākās pieredzes literārajām reprezentācijām, man pašai ik pa laikam gribējās apstāties. Nekādi tas neizdevās. Un tad es ļāvos.

 

Kāpēc apstāties?

Tāpēc ka tādā veidā tu vairākus gadus dzīvo, ļoti traģisku pieredžu ieskauts. Bet acīmredzot bija tāda nepieciešamība.

 

Tavs vērienīgais pētījums aizpilda uzreiz divus robus. Pirmais – pēc Gunta Bereļa grāmatas Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs mums trūcis visaptveroša akadēmiska pētījuma par norisēm latviešu prozā. Otrais – salīdzinošs skatījums uz Baltijas literatūru. Kā tu pati pozicionē savu darbu? Vai tev bija svarīgi aizpildīt šos robus?

Es domāju, ka, sākot strādāt, es nebiju tā ļoti apzināti prātojusi par šīm divām pusēm, diviem laukumiem. Pirmkārt, man tolaik bija svarīgi ieraudzīt kopsakarības Baltijas valstu literatūru vēsturē. No vienas puses, baidījos, vai tā nav utopiska iecere un iekšēji izturējos pret to pietiekami skeptiski. Tāpēc ka visaptveroša kopsavilkuma veidošana 21. gadsimtā ir ļoti liels risks, mēs dzīvojam laikmetā, kurš uzskatāmi pretojas vienojošu secinājumu un kopainas veidošanai. Es domāju, mēs neviens vairs īsti neticam, ka tādus ir iespējams izdarīt, jo saprotam, cik lielā mērā kopainas veidojumu nosaka faktu atlase, pētnieciskā pieeja, subjektīvais redzējums. Pirms padsmit gadiem, kad darbu sāku, bija ticība, ka tādu pētījumu varētu uzrakstīt, bet pēc tam tā pazuda. Iespējams, ka tāpēc arī vienā mirklī darbs apstājās.

No otras puses, laikam ejot uz priekšu, es pati kā pētniece un darbā ar studentiem sajutu, ka man tomēr pietrūkst šāda aptveroša un kopsavelkoša pētījuma. Un tad man nācās izdomāt veidu, kā tādu uzrakstīt. Sajutu, ka varbūt var mēģināt nosacīti objektīvo pārskata veida pētījumu savienot ar apzināti subjektīviem padziļinājumiem, tādām literāro darbu interpretācijas aliņām vai bedrītēm. Sajutu, ka no vispārējā var atļauties aiziet pie ļoti konkrētām lietām, kas mani vienmēr ir interesējušas.

Atbildot uz jautājuma otro pusi – par Baltijas literatūru salīdzinošo skatījumu. Tieši tā sākotnēji bija visredzamākā nepieciešamība, bet nemaz nebiju domājusi šajā Baltijas literatūras pārskatā tik padziļināti runāt par nacismu un staļinismu. Šī nepieciešamība radās procesā. Tas bija tas, kas palīdzēja atgriezties pie pētījuma pēc dažu gadu pārtraukuma. Sākumā bija pārsteigums par līdzībām, arī par to, kāpēc mēs tik maz skatāmies šādā salīdzinošā rakursā. Un tad – aizrautība, pārliecība, ka es to gribu darīt un ka mani tas tiešām interesē. Tādējādi arī izdevās abas līnijas savilkt kopā. Diezgan ilgi gan man pašai bija sajūta, ka pētījumā ietveru divus darbus. Bet nu jau labu laiku man ir pārliecība, ka tie viens bez otra nefunkcionē.

 

Tu jau nedaudz pieskāries metodei, minot postkoloniālismu. Man šķiet interesanti – un tā Latvijā varētu būt salīdzinoši jauna pieeja –, ka literatūru tu skati kā sociālu parādību, kā vēstures spoguli. Kāpēc tu izvēlējies tieši šo pieeju? Vai tā izriet no intereses par traumatiskām pieredzēm?

Arī, bet ātrā atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša. Ikvienā kultūras un mākslas parādībā man vissvarīgākais ir tās kopsakars ar dzīvi. Varbūt šī pārliecība par mākslu kā izcilu dzīves komentāru ir nostiprinājusies sarunās ar studentiem – tiklīdz mēs sākam runāt par literatūru kā dzīves iespējamību, kļūst interesanti un būtiski. Pat tad, ja teksts ir apzināti atrauts no realitātes, tas rakstīts cilvēkiem un kaut ko vēsta par mums. Tāpēc arī pārrāvuma posmā, kuru pieminēju, es meklēju teorētiskās pieejas, kas palīdz literatūru sasaistīt ar sociālo dzīvi un vēsturi. Tā es nonācu līdz jaunā vēsturiskuma pieejai, kura literatūrā meklē sociālās enerģijas izpausmes. Es pati ilgstoši biju sajutusi to, ka katrs labs literārs darbs, lai arī ir pilnīgi unikāls, tajā pašā laikā parāda ko tādu, ko Stīvens Grīnblats sauc par sociālo neizbēgamību. To esmu sajutusi, diendienā runājot par literatūru ar studentiem, tāpēc arī pētījumā gribēju parādīt, ka ir posmi, kuros kādiem literāriem darbiem noteikti ir jābūt. Tieši tāpat kā ir posmi, kuros kādu darbu noteikti nav un nevar būt.

 

Man šķiet, ka šis aspekts ļoti atšķir tavu pētījumu, piemēram, no minētā Bereļa skatījuma, kurā literārs teksts ir drīzāk pašpietiekama, formāli sarežģīta spēle.

Es domāju, ka ir ļoti labi, ja dažādas pieejas pastāv līdzās. Jautājumā jau ietverts raksturojums – šīs ir divas pētnieciskās pamatpieejas: tekstorientētā pieeja un kontekstorientētā pieeja. Manā darbā konteksts ir maksimāli plašs, esmu gatava saņemt aizrādījumus par to. Kaut arī, kā es teicu, tīrai poētikas analīzei centos dot apjomīgu vietu jau minētajās padziļinājuma daļās.

 

Vai arī prozas darba struktūru un stilu tu mēģini skaidrot kā sociālu parādību?

Tiešā veidā to laikam nevar skaidrot kā sociālu parādību. Bet, ja, piemēram, traumatiskā pieredze ir reprezentēta mākslinieciski vāji un neizteiksmīgi, tad darbs uzskatāms par liecību, bet nekādu lielu rezonansi sabiedrībā tas neizraisa un savu laiku nepārdzīvo. Formas aspekti vai struktūra ir veids, kādā veiksmīgāk var izpaust to, kas konkrētajam laikam ir svarīgs, un arī to, kas izrādās pārlaicīgs. Divi spilgti piemēri: lietuviešu autora Baļus Srogas Dievu mežs – melnā humora un pat cinisma piesātināts darbs par pieredzi un vērojumiem nacistiskā koncentrācijas nometnē, kas formas un stila ziņā ir pēckara laikam ļoti novatorisks, ir īpašs darbs arī 21. gadsimtā. Un otrs – Aleksandra Solžeņicina Viena diena Ivana Denisoviča dzīvē, kas ir slēpti modernistisks vēstījums un ne tikai satura, bet arī formas ziņā būtiski atšķiras no socreālisma literatūras. Stila un formas ziņā šie darbi sava laika literatūrā ir izņēmums, taču tie atklāj tādu sociālu parādību kā vēlēšanos izrauties no sava laika tradīcijas, ir sociālu pārmaiņu iespējamības zīme.

 

Vēl par metodi – kā tavā pētījumā saspēlējas jēdzieni „atmiņu trauma”, „vēsture”? Es to jautāju, jo man šķiet, ja mēs paskatītos, piemēram, uz historiogrāfijas izpratni pirms 60–70 gadiem, tā ir tīra no atmiņas un traumas jautājumiem, jo tie attiecas tikai uz subjektīvo pieredzi, bet, ja skatāmies tuvāk mūsdienām, šie jēdzieni ceļo no nozares uz nozari. Reizēm arī vēsturnieki runā par atmiņu, literatūrzinātnieki runā par vēsturi. Kā tev izdodas neapjukt šajos jēdzienos?

Sākotnēji es nevēlējos tik ļoti iedziļināties citās jomās, bet tas neizdevās. Pievēršoties jebkuram no šiem jēdzieniem, man gribējās saprast, kas tajā ietverts. Gribējās iedziļināties koncepta attīstībā no pirmpamatiem līdz mūsdienām. Arī tā, protams, ir utopiska iecere, bet es mēģināju – kā nu pratu. Dažādu konceptu skaidrojumu manā darbā ir gana daudz, bet es centos atlasīt tos, kuri šķita lietderīgi pētījuma veikšanai, kurus es pati sapratu un spēju izskaidrot pietiekami vienkāršā formā. Tas, ko es ieraudzīju, – ka dažus no šiem konceptiem mēs lietojam neatbilstoši un – subjektīvā izpratnē – bez teorētiskā seguma. Man bija svarīgi sataustīt maksimāli adekvātu būtību. Apzinos arī to, ka, nodarbojoties ar starpdisciplināriem pētījumiem, nonākam citas zinātņu nozares laukā un riskējam kļūt diletantiski, virspusēji. Taču, strādājot ar kontekstorientēto pieeju, bez citām zinātnēm iztikt nevar, tāpēc nākas iedziļināties, cik vien iespējams.

 

Viens no glābiņiem varētu būt tas, ka ir arī citi mūsdienu pētnieki, kuri šos jēdzienus veiksmīgi savieno, – piemēram, Aleida Asmane, kurai 2018. gadā latviski iznāca grāmata Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās.

Tā ir mūsdienīga pieeja. Asmanes pētījumi bija vieni no tiem, kas mani rosināja paplašināt tradicionālās literatūras pētniecības robežas – integrējoši paraudzīties uz literārajiem, vēstures un sociālās dzīves procesiem.

 

Vēl man šķiet vērtīgi, ka tu salīdzini nacisma un staļinisma literārās reprezentācijas. Varētu teikt, ka tas ir mūsu, austrumeiropiešu, īpašais uzdevums. Rietumeiropā ir ļoti daudz pētījumu, kas runā par nacistu noziegumiem kā paradigmatisko Eiropas traumas pieredzi. Kas ir pats interesantākais vai svarīgākais, ko tu esi sapratusi, salīdzinot šīs reprezentācijas?

Es sāku personiskā un intuitīvā ceļā. Pirmais, ko jau minēju, bija lielais pārsteigums, cik šī dažādo režīmu atstātā pieredze un tās literārās izpausmes ir līdzīgas. Vairāk iedziļinoties traumu izpausmēs, var redzēt, ka mainās varmāka, bet paņēmieni nemainās. Var skaidri ieraudzīt varas arhetipiskās struktūras, kas darbojas visos laikos neatkarīgi no tā, kāds ir režīms. Runājot savulaik ar vecvecākiem, pētījuma gaitā lasot kara laika paaudzes liecinieku atmiņas un literārās reprezentācijas, ieraudzīju šajos notikumos ierauto cilvēku izjūtu. Piemēram, Manfeldes Zemnīcas bērnos ir tāds dialogs: „Nu, kas tad tie bija – krievi vai vācieši?” – „Kas tad to lai zin. [..] Tad bija krievi, tad vācieši, tad atkal krievi. Vai nav vienalga?” Un te ir tā cilvēku izjūta par režīmu līdzībām.

 

Tā mums kaut ko pasaka priekšā.

Tieši tā. Ka patiešām tur nav, ko nošķirt. Tā bija pirmā sajūta. Pētījuma tapšanas laikā man bija iespēja atsevišķus laika periodus padzīvot Lietuvā, pastrādāt bibliotēkās, tiešā veidā vairāk iepazīt Lietuvas kultūru. Drīz vien es ieraudzīju, ka Lietuvas kultūrā ir sākušies kādi jauni procesi.

 

Kādi procesi?

Kopsavilkuma procesi, vēstures notikumu aplūkošana paralēlēs. Šeit dzīvojot, tolaik es to vēl nejutu. Es ieraudzīju to, ka nacisma noziegumi, kuri Rietumu kultūrā ļoti ilgstoši apskatīti kā unikāli, Baltijas republikās pēc neatkarības atguves nosacīti pazuda no kultūras lauka, dodot vietu staļinisma noziegumu reprezentācijām, bet neko labu šo traumu nošķirtība nevienam nav devusi. Sācies tāds kā cīkstiņš par ciešanu apmēru. Tāpēc Lietuvas rakstniecība manā pētījumā ieņem tik lielu vietu, jo tieši ar tās palīdzību es uztvēru šo jauno šķietami pretēju parādību izzināšanas un savienošanas tendenci. Sapratu, ka atmiņu dialoga meklējumi ir mūsu kā sabiedrības nākamais uzdevums.

Šajā ziņā kā teorētiska atbilde nāca Maikla Rotberga teorija, kuru man ieteica Benedikts Kalnačs. Tā pierāda, ka nevienu vēstures segmentu nav lietderīgi skatīt kā unikālu, ka nepieciešams kontekstuāls redzējums. Un, protams, nozīmīgas bija arī Asmanes atmiņu kultūras teorijas. Tātad intuitīvā līmenī pati dzīve pasaka priekšā to, kas tālāk meklējams teorētiskos pētījumos. Un atmiņu dialoga meklējumi ir, kā tu saki, Austrumeiropas uzdevums.

 

Viens līmenis būtu tas, ka mēs salīdzinām staļinisma un nacisma noziegumu reprezentācijas, un otrs – ka mēs ejam sīkāk, skatāmies, kā latvieši, lietuvieši un igauņi pieiet šiem jautājumiem. Tu uzsvēri, ka ir daudz kas līdzīgs, bet kas ir tas atšķirīgais? Vai atšķirīgos periodos traumai pievēršas atšķirīgās stilistikās?

Līdzīgs sociāli politiskais, vēsturiskais fons veido tipoloģiski līdzīgas literāras parādības, kas būtu saucamas par sociālās enerģijas izpausmēm. Savukārt tematiskās un stilistiskās atšķirības atkarīgas gan no mākslinieka individuālās pieejas, gan šī līdzīgā sociāli politiskā fona nianšu atšķirībām. Viens no piemēriem, kam gan es darbā esmu pievērsusies tikai epizodiski, ir tautiskā romantisma laikmets, kas latviešiem, lietuviešiem un igauņiem ir ļoti līdzīgs. Un atšķirības literārajās izpausmēs rodas no tā, ka lietuviešiem ievieš drukas aizliegumu. Iepretim latviešu un igauņu dzejas patosam un cerīgumam lietuviešu rakstniecībā ieraugām ļoti pesimistiskas toņkārtas. Polijas literatūras ietekmes dēļ ieraugām klasiskā romantisma iezīmes. Kas līdzīgs vērojams politiskā atkušņa laikā. Padomju Latvijas valdība izceļas ar rusofilo un pakalpīgo ievirzi, un tas atspoguļojas literatūrā – mēs nespējam pilnībā izmantot atkušņa ieguvumus. Runājot vairāk par mūsdienu situāciju, man ir sajūta, ka latvieši ir konservatīvāki, nosvērtāki, nevēlas pārpratumus, kur nu vēl skandālus. Lietuviešu literatūrā skandālu ir daudz, tur daudz kas notiek ļoti karsti.

 

Vai tev prātā diskusijas par lietuviešu līdzdalību holokaustā?

Jā, man prātā literāri darbi par lietuviešu līdzdalību holokaustā, par lietuviešu partizānu iesaistīšanos ebreju nogalināšanā un arī citu mītu dekonstrukcijas. Mītrades process lietuviešu literatūrā jau pārdzīvots, viņi daudz pievērsušies mežabrāļu jeb zaļo gaitām, šie mītiskie varoņi nu jau ir arī demitoloģizēti. Bet mēs vēl īsti neesam tikuši līdz tam. Otra lieta, ko var labi ieraudzīt igauņu literatūrā jau 90. gados, ir igauņu-krievu attiecības. Tikai pēdējo gadu latviešu literatūrā varam sākt vērot šīs tēmas risinājumus – Andras Manfeldes romānā Virsnieku sievas, nesen – Laura Gundara, Daces Rukšānes romānos, atsevišķos stāstos. Joprojām literatūrā šīs attiecības tiek skatītas izvairīgi. Tāpēc man gribētos teikt, ka daudzējādā ziņā esam atturīgāki, vairāk izvērtējam, vai ir droši, domājam par sekām.

 

Reiz ar igauņu studentiem runājām par 90. gadu literatūru Igaunijā un Latvijā. Iezīmējās atšķirība – Latvijā esam pieraduši domāt, ka 90. gadu latviešu proza ir postmoderna, formāla spēle, konvencionālo robežu pārkāpšana, attālināšanās no sociālistiskā reālisma, ko arī varētu uzskatīt par traumatisku reakciju. Bet igauņiem šie procesi ir paralēli – viņiem ir gan postmodernais virziens, gan reālistiskais, vēsturiskais virziens. Vai lietuvieši ir līdzīgāki latviešiem vai igauņiem?

Varu piekrist – igauņu literatūrā jau ļoti agri aizsākās iepriekšējās pieredzes pārvērtēšanas process. Vīvi Luikas bērnības atmiņu romāns Septītais miera pavasaris tapa jau 80. gadu vidū. Viņa izmantoja šo gudro pozīciju – ar bērna acīm paraudzīties uz Staļina laiku. 90. gados pagātnes izmeklēšanā iesaistās Maimu Berga, protams, Jāns Kross, kurš ņem pēc kārtas visus Igaunijas vēstures nogriežņus un soli pa solim tos pārskata. Un līdzās šim visam ir arī postmoderni pašpietiekamas spēles. Pats Kross savos vēsturei veltītajos romānos arī daudz spēlējas. Arī, runājot par lietuviešu literatūru, redzam interesantu 90. gadu kopainu. Dzimtenē tajā laikā iepazīst nozīmīgāko Lietuvas literatūras modernizētāju – Antanu Šķēmu, kurš ir poētisks anarhists un visu tematisko tabu pārkāpējs, tiešuma un absurda meistars. Iespējams, tieši tas atbrīvo lietuviešu rakstnieku aizturētās emocijas un rada izvirdumu. Ričarda Gavēļa darbos ir pārsteidzoši daudz dusmu tieši par vēstures traumām. Tas ir okupācijas gadu nodarījums, kas tur gruzd. Tas izpaužas pārsteidzoši novatoriskās, postmodernās formās, bet nedistancējas no realitātes, neaicina iesēsties sapņu laivā, bet pievēršas pieredzētajam maksimālā skaudrumā. Es maz esmu runājusi par kādu citu parādību lietuviešu literatūrā, kas man ļoti patīk, – tas ir Jurģa Kunčina romāns Tūla. Tas nav tulkots latviski, ceru, ka kāds to izdarīs. Tajā ir tāds Venedikta Jerofejeva Maskava–Gailīši variants. Saikne ar politiku un vēsturi it kā ir ļoti attālināta, bet lasot ļoti skaidri var saprast, kas ir šo Užupes iemītnieku bohēmiskā dzīvesveida, nostalģijas pamatā. Tātad varam secināt, ka lietuviešu un igauņu prozā 90. gados ir gan šis spēles, gan traumu risināšanas process. Drīzāk mēs esam atšķirīgi ar distancētās, postmodernās spēles dominanti.

 

Lielā mērā pateicoties Gundegas Repšes iniciatīvai, pievēršanās vēsturei kļuvusi par centrālo tendenci latviešu prozā. Ar to es nedomāju tikai to zināmo romānu sēriju – arī citi autori ir pievērsušies 20. gadsimta otrās puses traumatiskajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Kā tu raugies uz šo „vēstures vilni”, un vai mēs varam izdarīt kādus secinājumus, ko tad īsti latviešu rakstnieki mums grib pateikt par vēsturi? Vai iestāstīt gadījumos, kad proza ieņem politisku pozīciju?

To mēs, visticamāk, redzēsim pēc laika. Ir grūti procesa laikā izdarīt kādus secinājumus. Bet, ja sekojam teorijai, ka literāri teksti atspoguļo sociālu neizbēgamību, tad, iespējams, šajā vēsturiskās literatūras vilnī koncentrētā formā izpildām iepriekš ilgstoši neizpildītus uzdevumus. Klusējām, klusējām un tad sākām runāt. Kamēr neizrunāsim, šī tendence turpināsies. Redzam, ka šie uzdevumi Lietuvas un Igaunijas rakstniecībā risināti jau iepriekš. 20. gadsimta vēsture ir aktuāla arī kaimiņu literatūrā, bet ne tik intensīvā, vairāk izkliedētākā formā. Tā es to varētu komentēt.

Runājot par to, ko rakstnieki ar šīm vēstures interpretācijām mums grib pateikt vai iestāstīt, jāatzīst, ka, protams, literatūra ietekmē mūsu skatījumu. Bet – mēs taču esam kritiski domājoši cilvēki. Pēc izlasītā mēs vienmēr varam meklēt faktus, iepazīt pētījumus, domāt līdzi ar savu galvu. Tas, ko es redzu, kas ar šo visu vēstures aktualizāciju literatūrā ir panākts, – tā ir uzmanības pievēršana dažādiem vēstures periodiem, vēsturiskās pieredzes daudzveidības apzināšanās. Notikusi arī dažu mītu vai vienkārši stereotipisku priekšstatu izmainīšana. Iespējams, Ingas Gailes Stikli ir vislabākais piemērs šajā ziņā.

Pēdējos gados pētnieki norūpējušies, ka mums pietrūkst prozas tekstu par tagadnes dzīvi. Iespējams, ka uztraukumam ir pamats, jo kādas aktuālas dzīves parādības literatūrā nebūs pietiekami plaši reprezentētas. Piemēram, Lietuvā ir pārsteidzoši daudz mūsdienu emigrācijas romānu. Latvijā ir tikai daži, salīdzinājumā ar lietuviešu literatūru to pat nevar saukt par tendenci. Rodas jautājumi – kādi ir tā cēloņi? Vai visi latviešu emigranti ir neradoši, bet lietuviešu emigranti – radoši un literāri apdāvināti? Vai tas tāpēc, ka Lietuva ir lielāka un lietuviešu emigrantu ir vairāk? Interesanti, ka šajā mūsdienu emigrācijas literatūrā tiek stāstīts ne tikai par viesstrādnieku dzīvi un darbu, bet arī par ilgstošām pieredzēm, iedzīvošanās iespējām. Tāpat mums nav ļoti plaši izvērsta senākas vēstures tematika. Kad latviešu lasītājs grib kārtīgu vēsturisku romānu Umberto Eko stilā, tad lasa Kristīnu Sabaļauskaiti vai Undini Radzevičūti.

 

Man pašam aktuāls ir jautājums par vēstures attiecībām ar melanholiju. Tas, protams, ir plašs un sarežģīts jautājums. Un tomēr – kādos apstākļos melanholija no patoloģijas kļūst par vērtību, un otrādi? Mēs pieķeramies kādai neatrisinātai traumai, mēs sasaistām sevi ar to, dzīvojam ar to, lai varētu par to stāstīt. Taču vienā brīdī tas var kļūt neveselīgi, jo darbā ar traumu melanholijai agri vai vēlu ir jābeidzas vai jāmazinās. Šķiet, melanholisks skatījums uz vēsturi vairāk raksturīgs Gundegai Repšei – padomju okupācijas trauma viņas darbos caurauž tagadni un ietekmē stāstītāju domas un rīcību.

Vispār šo traumas tēmu kā tādu var uztvert kā melanholijas pazīmi. Es biju gatava šai attieksmei un arī saskāros ar to pēc grāmatas iznākšanas – komentārus par to, ka atkal kaut kas tapis par ciešanām, traumu, ka tas senili un neinteresanti. Tāds bija viens no pirmajiem komentāriem, ko izlasīju. Es tiešām saprotu – cik tad var! Sabiedrība nogurusi no ciešanu kultivēšanas. Man gribējās par to runāt nedaudz citādi, pašai skaidri apzinoties, ka 21. gadsimtā no šīs kultivēšanas jātiek ārā. Tieši tāpēc es daudz esmu runājusi par t. s. otrās vai pat trešās paaudzes konceptu un tām sociālās enerģijas izpausmēm, ko šīs jaunākās paaudzes var piedāvāt rakstniecībā. Šo paaudžu rakstītajā traumatiskas situācijas pārradīšana jau notiek citādi. Tai ir cits mērķis – nevis izkliegt, likt šausmināties, bet gan paskatīties no cita skatpunkta, ieraudzīt kaut ko vēl nezināmu, interpretēt, izvērtēt notikušo ar distanci – kas ar mums ir noticis, ko mēs ar to darīsim? Varbūt jaunāko paaudžu darbos varam redzēt melanholijas šķīstījošo, atjaunojošo iedabu?

 

Ir tāds posms, kad mēs saasināti kaut ko cenšamies atcerēties, lai pēc tam varētu aizmirst.

Tieši tā. Ja iestrēgstam melanholijā, tad mēs tur arī paliekam, nekur tālāk netiekam. Šajā kontekstā svarīgs ir Asmanes izteikums – atcerēšanās ir kāda attīstības posma nepieciešamība, īpaši, ja pirms tās bijis klusums. Tā ir nepieciešama sabiedrības, nācijas konsolidēšanai, lai palīdzētu saprast tālāko ceļu. Tiktāl tas ir labi un derīgi.

 

Tātad latviešu literatūra šobrīd atrodas saasinātās atcerēšanās posmā.

Kamēr koncentrējamies tikai uz savu sāpi, esam saasinātajā atcerēšanās posmā. Kad paskatāmies apkārt, mēs jau atveram savas uztveres durvis un esam gatavi iziet ārpus saviem priekšstatiem un iepazīt citus. Domāju, ka nu jau esam uzsākuši to posmu, kurā no etnocentriskās pozīcijas virzāmies tālāk, domājot arī par citu pieredzēm. Es domāju, mēs esam tajās atvērtajās durvīs.

Iespējams, ka šis laiks lielu sabiedrības daļu noskaņos vēl lielākai atvērtībai attiecībā uz cita ciešanām un arī uz vēsturisko pieredzi. Iespējams, ka otra sabiedrības daļa gribēs vēl vairāk koncentrēties uz sevi. Tāda polarizācija šobrīd šķiet visnotaļ iespējama.

Un, visbeidzot, vēl viens minējums – varbūt tieši šis laiks literatūrā liks pievērsties tagadnes pārdzīvojumam, bet varbūt notiks gluži pretējais – vēlēsimies vēl vairāk paslēpties no tagadnes pieredzes.