— Es arī vairs nemuzicēju

Es arī vairs nemuzicēju kā toreiz, bieži piesauktās Nāves fūgas laikā, kas nu jau beidzot būs nodeldēta par saturu mācību grāmatai. Tagad es stingri nošķiru liriku no skaņu mākslas.

Pauls Cēlans¹

23. novembrī tika atzīmēta Paula Cēlana 100. dzimšanas diena, šogad arī ir dzejnieka nāves 50. gadskārta. Nāves fūga (Todesfuge) – Cēlana dzejolis, ar kuru viņš pieteica sevi vācu literatūrā 1952. gadā Grupas 47 saietā Niendorfā. Viņš pieteica sevi kā dzejnieku, kā holokausta liecinieku un izdzīvojušo, vienlaicīgi saskaroties ar antisemītiskiem apvainojumiem, kas vajāja viņu gan iedomās, gan reālu notikumu fonā visu atlikušo mūžu. Cēlana iekļaušanās pēckara vācu literārajās aprindās bija apgrūtināta, viņš bija „svešais” ne tikai savas izcelsmes un traumatiskās pieredzes dēļ – viņa dzeja runāja īpašu Černovicu vācu valodu, ko viņš aizguva no mātes un ko izkopa, izglītojoties Vīnes kultūras un vācu literatūras klasiķu ietekmē, aizraujoties ar Rilki un vēlāk intensīvi studējot Helderlīnu. Cēlana dzejas lasījums Niendorfā atgādināja Burgteātra aktierspēles manieri un lika nojaust autoram būtisko – teksta un tā skaņas viengabalainību. Pēc uzstāšanās dzejniekam nācās uzklausīt pārmetumus – tāda teatralitāte un patoss pēc nacionālsociālistu režīma raisīja aizdomas, no dzejas valodas daudzi gaidīja lietišķumu un konkrētību. Un tomēr tā bija veiksmīga „ielaušanās” vācu literārajās aprindās, jau tai pašā gadā iznāca viņa dzejas krājums Magones un atmiņa (Mohn und Gedächtnis). Nāves fūga, sarakstīta 1945. gadā, poētiski dokumentēja ebreju masu slepkavības un uzrunāja vācu auditoriju brīdī, kad pagātnes izvērtēšanas process vēl nebija sācies, liela daļa sabiedrības vēl nebija gatava konfrontācijai ar notikušo.² Cēlans pārdzīvoja kritiku – gan to, kas nievājoši atsaucās uz viņa izcelsmi, tiražējot antisemītiskus stereotipus, gan pozitīvās atsauksmes, kas viņa dzeju recenzēja ārpus vēsturiskā konteksta. Viņš turpināja tiekties pēc atzinības un meklēt savu vietu vācu kultūras telpā, kurai viņš jutās piederīgs, kaut arī par savu dzīvesvietu bija izvēlējies Parīzi. Ar laiku Nāves fūga kļuva par viņa slavenāko dzejoli, tomēr Cēlans drīz sāka no tā distancēties, izvairījās to deklamēt savos dzejas lasījumos un nožēloja paša ierunāto audioierakstu skaņu platē.³ Bija pienācis brīdis, kad viņš vairs nevēlējās „muzicēt”. Pēc krājuma Valodas režģi (Sprachgitter, 1959) viņš paziņoja, ka vēlas rakstīt „pelēkākā” valodā.⁴ Dzejoļa interpretācijas pašplūsma viņu bija pievīlusi, pārvēršot viņam tik personiski daudzdimensiālo tekstu par didaktisku materiālu pagātnes pārvarēšanai (Vergangenheitsbewältigung), un viņu pašu padarījusi par eksistenciālu ciešanu aprakstošu mocekli. Bija kļuvis skaidrs, ka šī dzejoļa pārlieku biežā citēšana sasniedz pretēju mērķi – simboliskā metaforika tajā aizklāj vēstījumu, „poētiski” rādot aplinkus ceļus, ļaujot nerunāt tieši par būtisko. Šī atziņa mudināja Cēlanu konceptuāli mainīt savu dzejas valodu. „Pelēkāka valoda” nozīmēja piesardzīgi izturēties pret „skaisto”, tās muzikalitātei vairs nebija nekā kopīga ar „tīkamu skaņu”, bet gan vairāk vai mazāk bija jāskan vienā tonī ar to, kas asociē briesmas un smagumu. Tāpēc būtu netaisni Cēlana dzeju saukt par „skaistu”, par „tīro poēziju”, ko caurvij kāda vārdu maģija. Vairākkārt viņš ir uzsvēris, ka raksta tieši par konkrēto ar atsauci uz tagadni. Neraugoties uz izteiksmes līdzekļu variācijām, viņa valoda tiecas uz precizitāti un, iztaustot iespējamā robežas, „nepoetizē”.⁵ Turklāt valodas artistiskums neļauj kļūt tekstam par reportāžu vai reakciju uz faktu vien, jo arī ārpus tā dzejnieka valoda aizrauj. Viņš neatsakās no ritma un skanīguma, bet, neparedzami laužot dzejas rindu, ar pārnesumu panāk ritmisku pauzi, ļaujot ieelpai uz brīdi sastingt. Saņemot Georga Bīhnera balvu (Georg-Büchner-Preis), Cēlans runā Meridiāns norāda: dzeja var nozīmēt „elpas pagriezienu”⁶; tāpat ir nosaukts viņa 1967. gada dzejas krājums, pa kura dzejas rindām tumsā taustījušies daudzi, ieskaitot viņa literāro aģentu⁷ no izdevniecības Suhrkamp.

Dzejoļi atdzejoti no krājumiem No sliekšņa uz slieksni (Von Schwelle zu Schwelle, 1955) un Valodas režģi (Sprachgitter, 1959).

Atdzejotāja

Laika acs

Šī ir laika acs:
tā skatās greizi
zem septiņkrāsu uzacs.
Tās plakstiņš tiek uguņiem mazgāts,
asara ir tvaiks.

Aklā zvaigzne lido turp
un izkūst pie karstākās skropstas:
Pasaulē kļūst silti,
un mirušie
dzen pumpurus un zied.

Labi

Labi, ka es pāri tev aizlidoju.
Labi, ka arī es sev atskanēju, kad tev no acīm tecēja debess.

Labi, ka es redzēju, kā zvaigzne tur mirdzēja, –
Labi, ka es tomēr neiekliedzos.

Jo tagad tev ausī dur balss,
kas mani rupji no sevis atgrūda.
Un tas, kurš mani zvetēja, lietus,
kaļ tev tagad muti,
kas runā, kad zvaigznes saraujas,
kas pietūkst, kad debesis atkāpjas.

Ciemiņš

Ilgi pirms vakara
pie tevis iegriežas tas, kas sveicienu iemainījis pret tumsu.
Ilgi pirms dienas
viņš pamostas
un, pirms aizgājis, aizdedz miegu,
miegu, pieskandinātu soļiem:
tu dzirdi viņu, tālumus mērojot,
un svied savu dvēseli turp.

Divējādais

Lai tava acs istabā ir svece,
skatiens – dakts,
ļauj man gana aklam būt,
lai to aizdegtu.

Nē.
Lai ir savādāk.

Stājies sava nama priekšā,
piesien savu dārko sapni,
lai runā tā apkaltais nags
ar sniegu, ko tu aizpūti
no manas dvēseles kores.

Tāles

Acs acī, vēsumā,
sāksim arī ko tādu:
kopīgi
elposim plīvuru,
kas mūs vienu no otra slēpj,
kad vakars ņemas mērīt,
cik tālu vēl,
no katra veidola, ko tas pieņem,
līdz tam,
ko tas devis mums abiem.

Runā arī tu

Runā arī tu,
runā pēdējais,
saki savu sakāmo.

Runā –
tomēr nešķir Nē no Jā.
Dod savam sakāmajam arī jēgu:
dod tam ēnu.

Dod tam gana daudz ēnas,
dod tam tik daudz,
lai tu sevi dalītu zini starp
pusnakti un pusdienu un pusnakti.

Skaties apkārt:
redzi, cik dzīvs viss kļūst, –
pie nāves! Dzīvs!
Patiesi runā, kas runā ēnas.

Tomēr tagad sarūk tā vieta, kur tu stāvi:
kurp tagad, ēnu atkailinātais, kurp?
Kāp. Tausties uz augšu.
Tievāks tu kļūsi, neatpazīstamāks, smalkāks!
Smalks: diegs,
pa kuru nolaisties vēlas, zvaigzne:
lai lejā peldētu, lejā,
kur tā sevi mirdzošu redz:
klejojošu vārdu viļņos.

Atgriešanās mājās

Sniegs snieg, blīvāk un blīvāk,
kurlā krāsā, kā vakar,
sniegs snieg, it kā tu gulētu arī vēl tagad.

Tālu nogulsnējies baltums.
Pāri tam, bezgalīgi,
zudušā ragavu pēdas.

Zem tā, noglabāts,
šķiļas laukā tas,
kas acīm tik ļoti sāp,
pakalns aiz pakalna,
neredzami.

Uz katra,
savā šodienā mājās atgriezts,
mēmumā noklīdis Es:
kokains, miets.

Tur: sajūta,
ledusvēja šurp atpūsta,
piesien savu kurlo, savu sniega
krāsas karoga drēbi.

Kuru no akmeņiem tu cel

Kuru no akmeņiem tu cel –
tu atsedz
tos, kuriem vajag, lai akmeņi sargā:
kaili,
tie tagad atjauno pinumu.

Kuru no kokiem tu cērt –
tu darini
gultasvietu, kur
dvēseles no jauna drūzmējas,
it kā nedrebētu
arī šis
laikmets.

Kuru no vārdiem tu saki –
tu pateicies
iznīcībai.

Es dzirdēju sakām

Es dzirdēju sakām, ūdenī
esot kāds akmens un aplis
un virs ūdens kāds vārds,
kas ap akmeni velk apli.

Es redzēju savu papeli noliecamies pie ūdens,
es redzēju, kā dzelmē tvēra viņas roka,
es redzēju viņas saknes pret debesīm lūdzamies nakti.

Es nesteidzos pēc viņas,
es tikai no zemes pacēlu to drupatu,
kurai ir tavas acs veidols un cēlums,
es tev vārdu ķēdīti noņēmu no kakla
un piediedzu ar to galdu, uz kura tagad drupata bija.

Un neredzēju savu papeli vairs.

Mežakuiļa veidolā

Mežakuiļa veidolā
tavs sapnis novakarē soļo pa mežiem.
Zibeņbalti
kā ledus, no kā viņš uzradies,
ir viņa ilkņi.

Rūgtu riekstu
viņš atrok zem birušām lapām,
kas kokiem atņēma ēnu,
riekstu,
melnu kā sirds, ko tava kāja spārdīja,
kad tu pats te staigāji.

Viņš to uzdur
un piepilda mežu ar rukšķošu likteni,
tad dzenas viņš
lejup uz krastu,
tur, kur jūra
savus svētkus aptumšo
uz kraujas:

varbūt
šāds viņa auglis
iepriecina svinošo aci,
kas tādus akmeņus ir raudājusi.

No vācu valodas atdzejojusi Ieva Lapiņa

1. Cit. pēc: Böttiger H. Celans Zerrissenheit. Ein jüdischer Dichter und der deutsche Geist. Berlin: Galiani, 2020. S. 27.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par Nāves fūgu un tās vēsturisko kontekstu, interpretāciju un rezonansi sk. jaunāko pētījumu: Sparr T. Todesfuge. Biographie eines Gedichts. München: Deutsche Verlags-Anstalt, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Lyrik der Zeit 2. Pfullingen, 1959.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Böttiger H. Op. cit. S. 29.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Celan P. Ausgewählte Gedichte. Zwei Reden. Nachwort von Beda Allemann. edition suhrkamp 262. S. 153.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Celan P. Op. cit. S. 141.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Anne Rives im Gespräch mit Klaus Reichert. Pieejams: https://www.swr.de/swr2/literatur/klaus-reichert-paul-celan-erinnerungen-und-briefe-100.html [sk. 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)