— Nebūs tā, kā esi iedomājies

 

Par Mailisas de Kerangalas romānu Salabot dzīvos (no franču valodas tulkojusi Vineta Berga; Zvaigzne ABC, 2020)

 

Mailisas de Kerangalas grāmata Salabot dzīvos ir viltīgs romāns, viena no tām grāmatām, kuru vienā elpas vilcienā neizlasīsi. Tas tā ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, romānā ir daudz tēlu un lasītājam gribas izsekot visu likteņiem neatkarīgi no tā, cik ļoti (un vai vispār) var ar tiem identificēties vai līdzpārdzīvot. Un, otrkārt, tekstu sasodīti sarežģītu padara blīvais specifisko medicīnas jēdzienu un terminu lietojums un tad nu ir izvēle: sēdi un lasi, pa kreisi roki turēdams Svešvārdu vārdnīcu un pa labi – Gūglesmāti, vai arī nospļaujies uz visiem šiem jēdzieniem un seko stāstam.

Lasīt var abējādi, un interesantas ir abas pieejas. Lai arī pēc grāmatas anotācijas un pirmajām lappusēm sagatavojies uz intensīvu filozofisku pārdomu piesātinātu romānu par to, kas īsti ir sirds un kāda ir tās funkcija cilvēka fizioloģiskajā (un varbūt arī emocionālajā?) dzīvē, galu galā autore apmet veiklu sižeta cilpu ap lasītāja potīti un liek saprast, ka nebūs tā, kā lasītājs ir iedomājies. Jā, romāns ir par sirds transplantāciju, relatīvi nesenu medicīnas sasniegumu, kas pasaulē pirmo reizi notika 1967. gada 3. decembrī. Tas, protams, izskaidro arī daudzos romānā sastopamos medicīniskā satura vārdus (cieņa par šo jēdzienu dzenāšanu un latviskojumu pienākas gan tulkotājai Vinetai Bergai, gan redaktorei un korektorēm). Un tomēr otrajā, dzīparu pa dzīparam kopā velkamajā līmenī šis romāns ir lasāms arī kā vēstījums par to, ko mēs, 21. gadsimta cilvēki, saprotam ar sirdi, varbūt pat ne filozofiskā, bet psiholoģiskā – vai vispārējā – līmenī, un ko bieži aizmirstam, runājot par „sirdi” metaforiski.

Sižets jau sākotnēji uzdzen tumšas pārdomas, jo iebliež lasītājam ar, manuprāt, vienu no smagākajām un pretdabiskākajām tēmām – vecākiem, kuri autoavārijā zaudē savu vienīgo dēlu, veselīgu, dzīvespriecīgu, patstāvīgu jaunieti. Simonam ir iestājusies smadzeņu nāve, un vecākiem ir jāpieņem lēmums – vai viņu dēls drīkst kļūt par donoru un tādējādi izglābt dzīvību vairākiem citiem cilvēkiem?

Tālāk autore sižetu viltīgi izirdina vairākos šķietami nesatveramos pavedienos – ārsts Pjērs Revols, medmāsa Kordēlija Pūce, protams, Simona vecāki Marianna un Šons, transplantācijas koordinators Tomā Lidspalva, Biomedicīnas centra darbiniece Marta Karrāra, mediķu Baltpūču dinastija, Klēra Mežana, sieviete, kura turpmāk dzīvos ar Simona sirdi, un vēl, un vēl – visi šie cilvēki veido tādu kā savstarpēji saistītu apli, tādu kā līdz galam nenotamborētu kvadrātiņu, kurā dzijas pavedieni ievijas centrā, kas ir Simona Limbra un viņu pašu sirds – tikai abās nozīmēs, pierastajā un mazāk pierastajā izpratnē.

Proti – romāna centrā it kā ir stāsts par to, kā notiek sirds transplantācija, kā orgāns no donora nonāk pie saņēmēja. Tā acīmredzami ir viena no sarežģītākajām medicīniskajām manipulācijām, kas paredz ne tikai precizitāti, bet arī labu komandas darbu, simtprocentīgi profesionālu attieksmi un nereti arī talantu. Un tomēr romāna centrā vienlaikus ir arī pavisam kas cits – vēstījums par vecāku un tuvinieku sērām, kādam negaidīti aizejot visneiedomājamākajā dzīves brīdī.

Tādējādi grāmata vienlaikus aptver visu šo daudzo personāžu dzīves, parādot viņu sirdi – tai nozīmē, kā esam to sapratuši gadsimtu gadsimtiem. Sirdi, kas pārņemta ar dziedātājputniem un mūziku, sirdi, kas sēro un neredz gala izmisumam, sirdi, kas lepojas ar savas dzimtas leģendārajiem profesionālajiem panākumiem un talantiem, sirdi, kas cieši ieaugusi meža vidū un nu nīkst, veselības riska dēļ dzīvojot lielpilsētas vidū, sirdi, kas pēc negulētas diennakts notrīc, ielūkojoties tālrunī cerībā uz ziņu no vakarnakts mīļākā.

Salabot dzīvos nav ātršķirami izraujams ne tikai medicīnisko terminu piesātinātās, bet dažviet atkal negaidīti tēlainās leksikas dēļ. Smagnēju to padara arī autores uzstājīgā vēlme par katru no tēliem izstāstīt iespējami daudz, turklāt iespējami precīzās detaļās, tā, lai būtu iespējams saprast, kas tieši šo romāna tēlu ir novedis stāstā par Simona sirds transplantāciju. Tomēr tēli nekādā ziņā nav nedz banāli (ja nu vienīgi Kordēlija Pūce, mazliet), nedz no izklaidējošām filmām par mediķiem a la Grejas anatomija norakstīti. Un tieši šo tēlu īpatnības, viņu vājības un dzīvesgājumi sabiezina grāmatas vēstījumu, padarot to vienlaikus gan daudzslāņainu, gan uzmanīgāk – un līdz ar to grūtāk – lasāmu.

Piemēram, iepazinis Mariannu un Šonu, viņu ģimenes situāciju un pārdzīvojumu ieskaņu, lasītājs vēlas zināt, kā viņiem klājas tālāk. Taču – audzini pacietību! – nākas vien lasīt, piemēram, pārspriedumus par mūziku un dziedātājputnu specifiku, kurpretī stāsts par Mariannu un Šonu lasītājam atkal tiek piedāvāts tikai pēc pāris lappusēm. Tiesa gan, autore nepieviļ – neviens no viņas varoņiem nepaliek novārtā, visi tiek izstāstīti līdz galam vai vismaz gaidītajam kulminācijas brīdim.

Un vēl teksts spiež lasītāju pievērsties arī cita veida pārdomām, kas atkarībā no viņa personīgā fona var aizplūst visdažādākajos virzienos (no sevis, tā teikt, nekur neaizbēgsi). Salabot dzīvos ir vēstījums par kārtējo izaicinājumu, kuru mums (starp citu, visdažādākajās perspektīvās, lai gan te runa ir par vienu konkrētu) piespēlējis 20. gadsimts, – izaicinājumu mainīt izpratni par to, kas ir nāve: „Kā lai viņi vispār lai aptver sava bērna nāvi, ja pati nāve, kas vienmēr ir bijusi tīrs absolūts, nu ir pārskatīta, pārveidota, attiecas uz citiem ķermeņa stāvokļiem? Jo dzīvību vairs neapliecina ne krūšukurvja dziļumos pukstošais ritms – zaldāts noņem kasku un noliecas, lai pieliktu ausi pie krūtīm biedram, kurš guļ tranšejas dibenā dubļos, – ne arī elpa, ko izpūš mute un kas nozīmē dzīvību – ūdenslāsēm klāts peldēšanas čempions veic mākslīgo elpināšanu jaunai meitenei ar zaļganu sejas krāsu –, bet gan vibrējošas smadzenes, kuras darbina smadzeņu viļņi, vēlams, bēta viļņi” (79. lpp.).

Iespējams, tas ir viens no lielākajiem Salabot dzīvos labumiem – rosinot ieprātoties par šo jautājumu, romāns ideju vēsturē tik sen nostiprināto domu, ka ar nāvi nekas nebeidzas, apvieno ar ļoti burtisku un modernu skaidrojumu šai reliģisku prātulu piesātinātajai idejai – arī pēc nāves indivīds var būt noderīgs, kalpot, ja nu mums iegribētos lietot vecās labās reliģijas terminoloģiju. Jā, šis vēstījums, protams, liek arī uzdot jautājumus par savu (vai tuvāko, ne velti jautājums par orgānu ziedošanu ir ietērpts, kā jau minēju, vienā no tumšākajiem cilvēka iespējamajiem pārdzīvojumiem) derīgumu – un/vai humāno robežu. Iespējams, šī ir īsti ateistiska atbilde uz nebeidzamajiem jautājumiem par to, kāda tad ir cilvēka dzīves jēga.

Un, jā, prātā ienāk vēl viena apspēlējama ideja – jau kopš kristietības pirmsākumiem (Rietumu pasaules domāšana!) sieviete ir tradicionāli saistīta gan ar sirdi (attiecīgi emocijām, instinktiem, rūpēm, uzmanību), gan arī nekontrolējamību, grēkā krišanu un nāvi, kas cilvēcei par to piespriesta, savukārt vīrietis – ar saprātu (tātad smadzenēm), attiecīgi kontroli, grēka izpirkšanu un augšāmcelšanos. Un personīgās spekulācijas, kā šāds romāna vēstījums apgriež to, kas ar nāvi un zemapziņu saprasts līdz šim, ir bezgala interesantas. Taču cits lasītājs, protams, šai tekstā ielasīs citus jautājumus.