— Nav nekā smieklīga. Prozas lasījumi 2020

 

„Tikties vajag, ja abiem ir interesanti,” saka sēņu lietotājs Georgijs Rvīna Vardes Prozas lasījumu 2020 stāstā Kailā galva. Pārdomu vērts apgalvojums, jo tikties šogad Prozas lasījumos (turpmāk – PL) nebija iespējams, tomēr tikšanās ir notikusi. Bet, ja nopietni, tad jaunākās prozas interesentiem pandēmija neko nav sabojājusi un video, podraides vai kādā citā elektroniskā veidā baudāmie PL tagad ir tikvien kā ienākuši mājās, nevis palikuši ārpusē. Ja cilvēki interesanti, var ne tikai doties ciemos, bet arī aicināt pie sevis viņu virtuālās kopijas.

Nopietnība ir mūslaiku PL galvenā iezīme. Šķiet, ka nopietnāk vairs nevar, un 48 autoru lasījumi šogad to apliecina – neatceros nevienu patiešām smieklīgu prozas gabalu, pat Rvīns Varde sagādāja smeldzi. Skatoties Ināras Kolmanes videomateriālus īsmetrāžas filmā „Prozas lasījumiem 25”, kas vēsta par PL 1995.–1997. gadā, redzu dīvainā Arlekīnā pārģērbušos Gunti Bereli (video nevarēju sazīmēt detaļas) un saprotu, ka agrāk gāja jestrāk. Droši vien naivajos 90. gados smējās par katru teatrāli uzposta prozista kustību. Vēl var būt, ka ar Prozas lasījumiem ir tāpat kā ar komēdijseriāliem televīzijā, kur jāskan iedrošinošiem fona smiekliem, tāpēc šogad, trūkstot blakussēdētāju ķiķināšanai, ņirdziens gluži vienkārši neraisās. Un tāpat spilgtākais, uz ko varētu cerēt, ir, piemēram, Pētera Pūrīša humors, ko vismaz pēdējos divus gadus PL kontekstā ir apsēdis zinātniskās fantastikas nelabais (ja dzīvē nebūtu vīrusa, tad Pēteris Pūrītis šogad visdrīzāk lasītu stāstu par to). Jestrais 90. gadu entuziasms, kad šķita, ka pat naudu PL rīkošanai nevajag, un galveno bīstamo un visnotaļ neapšaubāmo vīrusu (HIV) nevarēja dabūt, braucot trolejbusā, bija jaunrades un brīvības prieka stāvoklis, kuru vajadzētu mēģināt sasniegt pēc mūsu pandēmijas beigām (ak die’s, kā mēs ballēsimies, kad tas viss būs beidzies!).

 

Kas tas bija

PL 2020 moto ir „Rakstnieces balss. Rakstnieka balss”. Lai kā PL rīkotāji censtos ieviest jaunus konceptuālus akcentus, pamatā tomēr ir jūtama kaprīze aicināt tos autorus, kas veiksmīgi uzstājušies jau iepriekšējā gadā. Ne pārāk saprotami pret tiem, kas raksta, dabū balvas un/vai jau sen nav redzēti Prozas lasījumos, toties noderīgi sajūtu līmenī: autoram iespēja regulāri saspringt, lasītājam – kļūt par literatūrvēsturiskā procesa liecinieku, sekojot autora jaunāko darbu spektram. Tiesa, literatūrvēsture plašākā nozīmē joprojām nav PL interešu lokā un arī lasītie teksti veido tikai nelielu ieskatu latviešu literatūras procesos, atmetot ievērojamu daļu no tā, kas tiek izdots, pirkts un patērēts Latvijā. Zinot, kas tā būtu par tekstu bakhanāliju, ir grūti PL rīkotājiem pārmest subjektīvismu, bet varbūt tieši šeit slēpjas jaunā arlekīnisma atslēga?

„Rakstnieces balss. Rakstnieka balss”. Un skan, protams, abas, binārisms rada romantisku šarmu, piešķir saprotamības auru un ko tik vēl ne. Taču autora dzimums zaudē nozīmi, kad, piemēram, Andra Manfelde Vilcēnu turpinājumā raksta par vīrieša nobriešanu, bet Andris Akmentiņš tēlo Soņu romānā par Jāni Ezeriņu. Neskatoties uz to, ka rakstīt var ikviens un par jebko, šajos lasījumos, šķiet, dominēja prozas varonis vīrietis. Jo vairāk tas redzams, skatot retos uzplaiksnījumus, kad autores uzsver sievietes dzimuma nozīmi sižeta veidošanā (Inga Gaile raksta romānu par sievieti komiķi, komiķe Linda Curiha sarakstījusi stāstu par lesbiešu pāri, lesbiešu tēmu izmanto arī Sabīne Košeļeva). Ja uzsver „rakstnieces balsi”, tad jāatzīmē sociālpsiholoģiskas dzejprozas (Līva Marta Ozola) un dokumentāli sastādīta stāsta (Ieva Melgalve un Rasa Jansone) ienākšana šajos PL.

Balss. Bet pati doma, ka rakstniekiem piemīt politiska, sociāla, mākslinieciska un audiāla balss, protams, ir neapstrīdama un vērtīgi uzsverama. Joprojām svarīgs ir teksta lasījums burtiskā nozīmē, un šajā kontekstā nez kāpēc īpaši labi izklausījās Satori rīkotās vēlās viesības, kurās autori lasīja tik pārdomāti un mierīgi, it kā vienlaikus sniegtu klausītājam atļauju aizrauties ar kaut ko paralēlu, bet jau pēc mirkļa atsauktu un atgūtu savu publiku, sižeta būtībai galīgi nepazūdot. Lasījuma veids ir svarīgs kā nekad iepriekš, lai gan uztvert var arī teksta plūdumu, kas pārcieš nestabilu interneta pieslēgumu. Mājās klausāmi lasījumi konceptuāli līdzinās čūskai, kas liek neierasti sastingt un saspringti klausīties, arī atrodoties dīvāna džungļos.

Cenzūra. Viena no PL 2020 centrālajām tēmām, kurai tika veltītas vairākas diskusijas. No tām saturīgākā – saruna ar mūsmāju autoriem un publicistiem. Bija interesanti, vai šai tēmai pakļausies arī kāds no prozas autoriem, bet tiešā veidā to izdarīja vienīgi Inese Paklone, lasot stāstu par tulkojuma brīvību padomju laikos. Citādi tas ir mūžīgais okeāns – visi teksti šajos lasījumos (tāpat kā allaž) drīzāk bija par brīvību darīt vai nedarīt. Ja centrā ir konkrēta vēsturiska personība vai pazīstams tēls, tad pie lasītājiem tas nonāk caur dziļu autora līdzjūtības vai apbrīnas prizmu: Viļa Lāča brīvība būt laimīgam (Māra Bērziņa topošajā romānā), Eduarda Veidenbauma brīvība domāt (Arno Jundze), Jāņa Ezeriņa perifēro varoņu tiesības mīlēt (Andris Akmentiņš), Lidijas Lasmanes-Doroņinas tiesības būt atbrīvotai (Inga Ābele), bērna tiesības iedomāties un Astrīdas Lingrēnas Karlsona tiesības būt literāram tēlam (Osvalds Zebris).

Brīvība izvēlēties, brīvība pateikt „nē”, brīvība pārgulēt, brīvība pārgulēt „netīrā veidā”, brīvība sodīt, brīvība strādāt, brīvība izlikties, brīvība būt pašam, protams, u. tml. Ja jebkurš literārs darbs ir „ceļš”, tad nekas nav mainījies, šis ceļš ved uz brīvību vai nebrīvi. Tā kā Latvijā vārda brīvība visdrīzāk pastāv, tad arī par vārda brīvību varēs daudz un dikti runāt arī turpmāk, tajā skaitā par brīvību pašcenzēties.

Kustība. Darbība un spraigums – varbūt kļūdos, bet šogad PL tekstos tie bija īpaši jūtami, it kā dziļi psiholoģiski veidotas iekšējās pasaules aina latviešu literatūrā beidzot tiktu aizvietota ar aktīvu rīcību, kas gan neizslēdz arī psiholoģiju. Arvja Vigula varonim pazūd kaķis, un viņš sāk ēst kaķu barību. Anetes Konstes varone neieliek čemodānā drauga peldbikses. Alises Redviņas varone veikalā samin konfekti un saliek saviem skolēniem piezīmes. Šie un citi sižetiskuma un dramatisma piemēri nāk prātā kā PL 2020 prozas auduma svarīgākie pavedieni. Un šobrīd tie pat izskatās nedaudz komiski – bet tā, it kā smiekli krātos kaut kur dziļāk. Mazāk vēsturiskuma un prāta uzšķēršanas bezlaikā, vairāk tagadnības – ne velti ienāk autisma tēma (Andra Kalnozola jaunajā romānā) un dažādas uztveres nobīdes, sociālo dienestu absurds (Svens Kuzmins), vardarbība pret bērnu un/vai sievieti (Mārtiņš Pommers, Džena Andersone), arī pandēmija (Gundega Repše, Andra Manfelde, Andris Akmentiņš). Aiz tā visa gan ir zināmas sāpes un nopietnība, ko nevar sajaukt ar neko citu. Šajā kontekstā daudz pozitīvāk pat izskatās tehnoloģiskas nākotnes vīzijas un antiutopijas par mākslīgā intelekta un/vai viena Vadoņa spēku, kuras autori vēsta ar labvēlību balsī (Rudīte Kalpiņa, Pēteris Pūrītis, Sergejs Moreino, Alberts Roze) un kuras jau sāk izskatīties arvien ticamākas.

 

Kas no tā palika

Pieredze rāda, ka norādīt uz PL neveiksmēm patiešām nav vērts, tāpēc tā vietā ieteikšu desmit prozas lasījumus, kuri dažādu iemeslu dēļ iekrita prātā un sirdī kā PL 2020 redzamākie un varbūt vērtīgākie jaunākās latviešu prozas paraugi.

Andra Akmentiņa topošā romāna Meklējot Ezeriņu fragments Soni. Karsta ainiņa no multikulturālas tautības sievietes Soņas dzīves. Ar čigānmīļāko, sulīgu valodu un nepolitkorektu skatu, kas atbilst tēmai par cenzūru literatūrā. Ir arī ciems, ko visi pametuši. Nav pagaidām skaidrības, kāds būs romāns, bet šī aina, iespējams, ir cieši ar to saistīta.

Ineses Zanderes Divas almas. Autore ir nepārspējama, kad ķeras pie literatūras par un ap bērniem. Te mazo Almu līdzās vecmammai skar īpatnējas eksistenciālas problēmas, kuras ir eleganti piedzīvot arī klausītājiem. Iztēles bagāts bērns varētu mierīgi kļūt par PL 2020 emblēmu, jo kurš gan negribētu tāds atkal būt un visu, visu tikai iztēloties.

Līvas Martas Rozes Tā bija psihodēliska pieredze un cita dzejproza. Jaunietes vēstījums, kurā sajūtam arī zināmas novirzes no ierastās domāšanas. Galvenokārt PL rīkotāju un autores drosme nākt klajā ar dzejprozu, kas jau sen prasīt prasījās pēc atsevišķas kategorijas lasījumos. Rūpīgi slīpēti, šie un citi autores teksti varētu kļūt par pirkstiem, ar kuriem piedurties kādai sāpīgai vietai.

Augusta Branta stāsts par prezervatīviem un mēnešreizēm. Iespējams, vienīgais teksts, ko klausījos ar pavērtu muti. Netīra erotika vēl ir iespējama arī īsā stāsta žanrā, turklāt ne banālā formā (vismaz man). Jocīgi, ka stāsts mani neaizskāra, bet par citiem nekādas garantijas nedodu.

Ievas Lešinskas stāsts Nakts. Mežs. Stokholma. Stāsts par izvarošanu ar nepolitkorektu niansi. Dilemma par to, kas ir svarīgāks – noziegums vai aprobežotība. Ir svarīgi, lai šo, kā autore sacīja, sen tapušo tekstu, mūsdienu konservatīvais lasītājs uztvertu kā diezgan nopietnu problēmu.

Viestura Ķerus fragments no stāsta par zaļo vārnēnu. Ornitologs, kas zinoši un necilvēciskojoši, tomēr saprotami attēlo jauna putnēna nākšanu pasaulē, attiecības ar vecākiem, ēdienu un pasauli, ir tieši tas, kas nepieciešams, lai noticētu, ka bērniem un pieaugušajiem domātā literatūra vēl var būt noderīga un pamācoša, bet ne nomācoša.

Anetes Konstes stāsts Es paņēmu tavas peldbikses. Iespējams, agrāk bija grūtāk pamanīt Anetes dramaturģisko pieeju, veidojot stāstu, bet šeit dialogiem ir liela nozīme. Brīžiem tie nedaudz iebuksē, bet kopumā noved visu līdz mazai kulminācijai pāra attiecībās.

Arvja Vigula stāsts Mūsu kaķis. Nedaudz kafkisks stāsts par vīrieša tapšanu par vīrieti kaķi, vīrieti bez kaķa un vīrieti, kuru pabaro. Jāapbrīno dzejnieka spēja pacietīgi virpināt rokās sižetu.

Ingas Ābeles romāna Lidijas ziediņi fragments. Atgādina lēģera literatūru, piemēram, Šalamovu. Tomēr šis ir kaut kas daudz, daudz tuvāks un noticis ar mūsu pašu Lidiju Doroņinu-Lasmani, kas laikam gan nemīl, ka viņu dēvē par disidenti. Fragments par cietumu un tā iemītniecēm darbojas spēcīgi. Briesmīgā dzīves pieredze šeit ir kļuvusi par pamatu labai literatūrai.

Andra Kupriša stāsts Sapnis. Likteņa karte jaunajam intelektuālim. Ambīcijas, prestižs darbs un bezrūpīgās sarunās pavadīta dzīve. Trāpīgs atgādinājums, ka intelektuālis visu mūžu var gribēt rakstīt, bet tā arī neuzrakstīt ne rindiņas, tā kļūdams par „zudušo paaudzi”, jo beigās „laiks būs sakrājies viņa ķermenī”.

 

Kas varētu sekot

Jāsaprot, ka PL 2020, pateicoties pandēmijas ierakstu vajadzībām, vēl kādu laiku nebūs beigušies. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi, lai gan grūtāk aptverami un kontrolējami. Nākamajos PL noteikti gaidīsim dažus pandēmijas laika stāstus – par negudriem cilvēkiem, kas aicina gāzt varu, par varu, kas kontrolē, par iekšēju izolāciju ar reālistiski praktiskām detaļām. Lai gan visdrīzāk, ņemot vērā vispārējo nopietnības līmeni, šie teksti neradīs plašu rezonansi un nekļūs par tautā iemīļotiem romāniem, stāstu krājumiem vai lugām. Es naivi ceru, ka beidzot uzplauks piedzīvojumu žanrs, lai kas tas arī katram būtu.