— Mūsu Mr. Electrico

 

Bija saulains pavasara rīts, es braucu uz universitāti, tramvajā pārlasīdams nu jau simtgadnieka, bet tolaik vēl dzīvā Reja Bredberija Pieneņu vīnu. Man pašam bija deviņpadsmit, Rīgā dzīvoju ceturto gadu, bet pilsēta joprojām likās tikpat savādi sveša kā pati dzīve. Tas arī bija vienīgais laiks mūžā, kad apzināti pārlasīju vairākus kādreizējos mīluļus, jo nekādi nespēju atrast nākamo soli pēc agrīno pusaudža gadu lasāmvielas. Lielākā daļa grāmatu it kā runāja man garām, ritinādamas kaut kādus savus domu pavedienus, kuriem nebija ne mazākā sakara ar to nervozo enerģiju, kas tolaik pildīja visu manu būtību.

Arī Pieneņu vīna lēnais, smeldzīgais senās bērnības stāsts ne mazākajā mērā neremdēja šo sajūtu. Drīzāk otrādi – ar katru lappusi es aizvien skaidrāk un sāpīgāk redzēju savu attālumu no Bredberija pasaules. Un redzēju arī tās skaistumu, kas likās biedējoši neaizsniedzams paša rakstīšanas centieniem. Šķita, ka tas caurvij visu grāmatu, neizskaidrojami rezonējot ar manā galvā it kā savilktajām uztveres stīgām, liekot tām vibrēt un atbalsoties citai pret citu, mazpamazām piepildot manu apziņu un palielinot spiedienu tajā – līdz es vairs nespēju izturēt un ieliku grāmatu somā, un izkāpu vairākas pieturas pirms laika. Tālāk gāju kājām, zem deguna lamādamies par visu iepriekš minēto un arī paša teatrālo rīcību, bet vienlaikus arī mazliet līksms par skaistuma atpazīšanu. Vai tad tas nav pirmais solis ceļā uz to?

Gribētu domāt, ka līdzīgi jutās arī Bredberijs tajā daudz aprakstītajā bērnības ainā, kad karnevālā viņa sejai ar elektrībā sprēgājošu zobenu pieskārās vīrs, vārdā Mr. Electrico, un čukstus pavēlēja (vai novēlēja?): „Live forever!” Brīžos, kad brīnums ir tik sasodīti tuvu, liekas – kāda dzirkstelei taču ir jāielec arī sirdī.

Nākamajos pāris gados Valterā un Rapā nopirku gandrīz visus tur atrodamos viņa stāstu krājumus krievu valodā (un taupības nolūkos vienu turpat arī izlasīju – atvainojos veikala vadībai). Tā man kļuva par Bredberija paša valodu. Krievu valodā viņa stāsti šķita īpaši sirsnīgi, tās plūdums – īpaši piemērots balsij, kuru lasot katrreiz no jauna sajutu iepriekš minēto apziņas stīgu notrīsēšanu.

Saprotu – tas izklausās pārspīlēti un pat salkani. Laikam jau ne velti uz šo krievu izdevumu aizmugurējā vāka Bredberijs tiek dēvēts par „vienu no romantiski filozofiskās literatūras milžiem” un salīdzināts ar Paulu Koelju un Ričardu Bahu. Lai jau tā būtu. Tomēr zinu, ka Latvijā neesmu vienīgais, kuram tieši viņa darbi ļāva ieraudzīt pasauli mazliet citādu, īpatnām krāsām piesātinātāku. Šai ziņā viņš bija mūsu Mr. Electrico. Viņa stāsti bija tas dzirksteļojošais zobens, kas lika noticēt pasauļu – un mūsu pašu dzīves – bezgalībai.

Otrs autors, kuru tolaik daudz pirku un lasīju, bija vēl viens Latvijas lasītāju mīlulis Kurts Vonnegūts. Interesanti, ka ASV abiem autoriem ilgu laiku bija zobs vienam uz otru. Par spīti saviem panākumiem, Bredberijs juta vāji slēptu skaudību pret literātu aprindās iecienītāko Vonnegūtu. „Slavens viņš kļuva, pateicoties savai drausmīgajai negativitātei, ko apbrīno Ņujorkas kritiķi,” 2010. gadā Bredberijs sacīja intervijā Paris Review, pie viena paužot prieku, ka pašam Vonnegūtam viņš nepatīk. 

Bet tolaik es neko par to nezināju. Viņi abi man bija kā atšķirīgas prizmas, kas lauza pasaules gaismu katra savā, bet vienlīdz interesantā veidā. Vonnegūta sarkastiskā ironija par pasaules absurdu reizēm bija tieši tikpat vajadzīga kā Bredberija skaisti melanholiskā smeldze, rakstot par Lohnesa briesmoņa iemīlēšanos bākas nautofona saucienā vai ilustrētā cilvēka kustīgo tetovējumu stāstiem. 

Tieši stāstos un novelēs, manuprāt, slēpjas Bredberija literatūras galvenā pievilcība. Tie ir pietiekami īsi, lai iztiktu bez pārliecīgas skaidrošanas – jā, pa Veneru staigā astronauti, nē, nav svarīgi, kā viņi tur nonāca –, bet arī pietiekami gari, lai iedzīvinātu tēlus un sagatavotu lasītāju neizbēgamajam un vienlaikus negaidītajam sižeta pavērsienam. Lasot tos mūsdienās, ar grāmatu simtu nogurdinātu skatienu, šie risinājumi var šķist panaivi un formulaiski – un daudzi stāsti ir visnotaļ vienkārša fantastikas drānās ietērpta metafora autora domas vai pārliecības ilustrēšanai –, taču reizi pa reizei tie joprojām iedarbojas un atstāj ne ar ko nesajaucamu pēcgaršu. Garākos stāstos un romānos vismaz reizēm vadība ir jāuzņemas sižetam vai tēliem, bet Bredberija darbos parasti viss jau pašā sākumā ir nolikts uz sliedēm ar vienu vienīgu galamērķi.

Šo stāstu šķietamā formula man ilgi nedeva mieru, taču es nekādi nespēju pielāgot to saviem stāstiem. Tāpēc, beidzot ticis pie printera, izdrukāju Bredberija grāmatu Zen in the Art of Writing un būros cauri lapu kaudzei cerībā nonākt pie literāras apgaismības. Neatceros to sagaidījis, taču Bredberija romantiskie mudinājumi barot zemapziņu, ļaut sev degt un melnraksta fāzē apiet racionālo prātu bija lielisks pamudinājums turpināt iesākto, lai cik tālu tas reizēm būtu no citiem paraugiem, kurus tolaik lasīju un pārlasīju. Pat ja mana fantastikas pasaule slēpās citur – iekšienē –, literatūras jēgu arī es redzēju tajā gailošajā nepieciešamībā saprast sevi, ar ko pusaudža gados nekas cits nespēj sacensties.

Tāpēc, lai cik kritiski pret Bredberiju izturējās rakstnieka tēlotie Ņujorkas literāti un joprojām izturas daļa žanra fanu (esmu dzirdējis viedokli, ka Latvijas fantastikas mazspēks ir saistīts tieši ar viņa popularitāti un maigo, romantisko pieeju žanram), es joprojām pārāk labi atceros to epizodi tramvajā, lai viņiem piekristu. Es tiešām jutu dzirksteļojošu zobenu pieskaramies lasot sasilušajiem vaigiem un dzirdēju autora balsi. „Live forever!” viņš teica man un daudziem, daudziem citiem, un mēs paklausījām.