— Un es jūtos kā neviens…

Aiz loga dzeltēja rudens. Šorīt nebija steigas. Kārlis lēnām dzēra kafiju un bija iegrimis beziemesla, pat tukšā, kā teiktu sieva, apcerē. Pa ielu soļoja cilvēki, un viņš, protams, nezināja, ko svešie domā. Un kāpēc viņam tas būtu jāzina – tie bija tikai maznozīmīgas skudriņas bezrobežu kustībā, nevērtīgi zīmējumi uz Visuma fona, arī viņš viens no tiem. Tāds domīgs vienatnes mirklis vilkās ap Kārli. Pēcpusdienā viņu gaidīja lidojums uz Amsterdamu.  

Brīdī, kad viņš cēla pie lūpām karsto, smaržīgo dzērienu, uz zemā galdiņa virsmas nodrebēja mobilais. Kārli uz sarunu aicināja Lilita P, un displejā uzziedēja tumši zilas, gandrīz pelēki aptumšotas debesis. Nejaukas, traipainas debesis. Pāris sekundes viņš kavējās atsaukties, zinādams, ka neko gaišu Lilitas P balss nepavēstīs.

Rudens aiz loga palika tikpat skaisti dzeltens kā iepriekš, vējš pūta kļavas lapas pāri peļķei, un, pirms Lilita vēl bija sacījusi kaut vārdu, Kārlis domās dzirdēja pansionāta sociālās darbinieces skarbo balsi: “Jūsu māte nomira. Jūtam līdzi.” Pirms nedēļas viņa sieva Edīte uz pansionātu bija aiznesusi sainīti ar mirstamajām drānām, kuras sociālā darbiniece bija izprasījusi, lai “viss būtu pie vietas”.

“Jūsu māte jūtas ļoti slikti,” tā vietā sacīja sociālā darbiniece. “Vai jūs varētu atbraukt?” Balss skanēja prasīgi, un tālākais izklausījās jau pēc pavēles. “Viņai šodien dzimšanas diena. Viņa jūs gaida.”

Šoreiz nederēja atruna – diemžēl nevaru, man pēc piecām stundām reiss. Viņš nosolījās būt. Viņš nezināja, ko runās ar māti, ja viņa vēl būs pie samaņas. Kārlis nekad nebija skaļi pateicis vārdu “mamma”, arī domās ne. Ne bērnībā, ne arī tagad. Atstatums, kas bija iesācies jau ļoti sen, neļāva piekļūt tuvāk. Bērnībā māte brīvajos brīžos kvernēja iepretim televizoram, pielika pirkstu lūpām, kad viņš tīkoja parunāties: “Kuš. Netraucē!” Kārlis reizēm tomēr piesēdās līdzās, iztēlojās, ka māte apliks roku plecam, un viņš pieglaudīsies, taču viņa pabīdījās sānis. Kārlis ļoti labi saprata Merso kungu no Kamī Svešinieka.

Līdzās viņa Mazda bija iepletusies ovāla peļķe, lāsumaini pelēka kā apjomīgās pogas Edītes jaunajā mētelī. Kārlim bija uz sīkumiem trenēta acs, ne velti viņš nepilnu gadu bija mācījies Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē. Koridorā nošvīkstēja ietinamais papīrs, un Kārlis noskatījās, kā Edīte no lielas kartona kārbas izceļ armijas šinelim līdzīgu apģērba gabalu. Ar elegantu kustību iebāzusi rokas piedurknēs, viņa izdreifēja pa visām trim istabām, vairākas reizes noknipsēja savu spoguļattēlu, visbeidzot, sapūtās – nesanāk, izskatos resna! Kārlis tēloja, ka strādā, sēdēja pie datorā atvērtā Word un centās sasmalstīt galvā kaut cik nenoriebušos vārdus rakstam – “skaistākais pāris šķiras,” “vecs laulāts pāris šķiras”, “viņi izšķīrās ļoti skaisti”… Žurnāls gaidīja aizraujošu reportāžu par VIP personu āksteklībām, viņš – brīdi, kad varētu pamest šo sasodīto draņķa lapeli, labi saprotot, ka viņa piecdesmit un četros gados diezin vai kāds augstvērtīgs žurnāls vai interneta portāls piedāvās sirdij tuvu darbu un normālu algu. Pamatdarbs Kārlim bija nelielā zinātnisku rakstu izdevniecībā, kur viņš apvienoja literārā un tehniskā redaktora pienākumus.

Pansionāta istabiņā saldeni smakoja, un Kārlis aizturēja elpu. Mātes plaukstas, dzeltenas kā peļķē samirkušās kļavlapas, bija klēpī sakrustotas. Kārlim ienākot, viņa pacēla vienu roku un it kā tiecās sajust tuvumu ar dēlu, ar acu skatienu aicinot tuvāk. Kārlis novērsās un palūkojās ārā pa logu uz tādu pašu pasauli kā pirms brīža mājās. Mātes audus un šūnas lēnām drupināja grauzējs. Tālāk sekoja tikai nolemtība. Pirms trim mēnešiem viņa vēl ņipri sēdēja gultā, kaulainie pirksti zibināja adatas, starp tām vijās vairāku krāsu dzijas pavedieni. Oranžs, dzeltens, zaļš. “Adu Paulai šalli. Rudens krāsās,” māte bija sacījusi. Bet pirms mēneša māte vairs nesēdēja, tikai zvilnēja pussēdus, nepabeigtais adīklis gulēja līdzās. Oranžs. Dzeltens. Zaļš.

“Gandrīz galā. Tieši laikā. Dienas jau metas aukstas. Un Paulai vajag siltumu. Viņai nav viegli,” māte noteica.

Paula bija Kārļa vecākā meita. Tikko nosvinējusi trīsdesmito jubileju. Viņai bija divi bērni. Puikam trīs, meitenei pieci. Un trīs laulības. Visas neveiksmīgas. Nesen meita ar bērniem bija ievākusies viņu trīsistabu dzīvoklī. Kārlis valdījās, apspieda dusmas, nezinādams, cik ilgi vēl spēs panest vājprātīgo trokšņainību, bērnu skraidelēšanu, trakos spiedzienus, notraipīto virtuves galdu, koridorā izsvaidītās spēļu lietiņas. Paulai patika skaļi klausīties radio, un, kā par brīnumu, tieši vissasodītāko Skonto.

Par laimi, pirms pāris dienām abas sievietes kopā ar delverīgajiem bērneļiem aizbrauca uz Amsterdamu pie jaunākās meitas palīdzēt riktēties kāzām. Ulla bija piedāvājusi māsai ar bērniem kādu laiku padzīvot viņas paspārnē. Ullas līgava pelnīja labi, īrēja lielu savrupmāju. Kārlis joprojām nezināja, kā būtu pareizi jāsaka – līgava vai līgavainis? Salome bija Ullas draudzene jau piekto gadu, tagad abas likumīgi kārtoja savas attiecības baznīcā.

Iesākumā viņš iecirtās. “Es tur nebraukšu. Es to farsu neatbalstu. Esmu pret.” Visbeidzot viņš tomēr piekāpās. Ullas dēļ. Paulas dēļ. Daļēji arī Edītes dēļ, kaut viņu attiecības jau nez kuro gadu vienmuļi brauca pa taisnu sliežu ceļu, kur velti būtu gaidīt tik straujus pagriezienus vai līkumus kā uz rallija bezceļiem.

Aizdomājies viņš vairs nejuta pretīgo nebūtības smaku pansionāta istabiņā. Varbūt bija jau pieradis. Māte diezgan spriganā balsī sacīja, lai viņš sataisa sev kafiju, kā nekā dzimšanas diena, un pamāja uz atnesto konfekšu kārbu. “Pacienājies, parunāsimies. Vakar bija atnācis ārsts, tik pāris minūtes uzkavējās, pat tuvāk nepienāca, noteica vien, ka labāk man nekļūs un jācenšas sadzīvot.”

Kārlis atteica, ka saldumu nekārojas, bet kafiju var iedzert. Saldenā smirdoņa atkal bija piepildījusi mazo telpu. Balons krūtīs draudēja uzsprāgt. Elektriskajā kannā burbuļoja ūdens, viņš skapīti atrada tikko aizsāktu Merrild paciņu, iemeta krūzē trīs karotes un uzlēja verdošo ūdeni, tad piegāja pie loga, pavēra mazu spraudziņu un ieelpoja drēgno gaisu.    

Trūdošās kļavlapas smaržoja pēc iznīcības. Uz soliņa sēdēja divi sirmgalvji, kā rādījās, šī skumjā nama iemītnieki, un kaut ko gurdi runāja. Stāstītāja bija večiņa, vecais vīrs lēnām klanīja līdzi galvu.

“Es šodien lidoju,” Kārlis sacīja. “Uz Ullas kāzām.” Un pieklusa. Viņam nebija ne jausmas, ko sacīt tālāk, māte noteikti jau zināja par Ullu. Vasarā viņas abas ar Salomi bija aizgājušas uz pansionātu ciemos. Ko bija runājušas, to neteica, un viņš jau arī neprasīja.

“Pasveicini meitenes no manis. Lai viņām laime,” māte nosacīja, un Kārlis neizpratnē sarāvās. Māte tiešām zināja. Viņas roka taustījās pa gultas malu. Māte lūdza, lai dēls panāk tuvāk, apskatās skapīša plauktā, tur jābūt sarkanam vīstoklim ar Paulas šalli. Vakar esot pabeigusi aptamborēt bārkstis, ielikusi maisiņā, aprūpētāja solījusies paņemt uz mājām, iemest veļas automātā. Nu vairs neuzspēt. Viņš negribīgi paņēma sarkano plastmasas paciņu  un, nezinādams, ko ar to darīt, nolika gultas kājgalī.

“Aizver logu! Drēgnums plūst iekšā. Un uzsedz man pledu!” Mātes balss skanēja ņipri, tikpat pavēloši kā viņa bērnībā, kad ausīs līdz nelabumam griezās mātes kundziskā balss. Kārlis jau mācījās vidusskolā, taču māte turpināja izrīkot: “Nekādu cepumu! Vispirms pusdienas un tad saldumi! Nekāda staigāšana apkārt! Nekādas diskotēkas! Vai tad tagad vairs ir balles!” Un tēvs turpat līdzās sita kulaku galdā, auroja oficiera balsī kā aptracis, kad Kārlis paziņoja, ka pa kluso izņēmis dokumentus no Civilās aviācijas institūta un stāsies žurnālistos. “Что за ерунда! Тебе всё по барабану!”¹

Tēvs – kontrolieris sabiedriskajā transportā, kura sapnis kādreiz bija kļūt par majoru Kara komisariātā. Kāpēc tēvs nebija uzdienējis, to Kārlis īsti nezināja. It kā veselības problēmas, māte sacīja, sliktas plaušas, nav varējis izpildīt fiziskos vingrinājumus, augstāk par leitnanta pakāpi nav ticis. Tēvs bija Krievijas latvietis – Kārlis Auniņš, bet latviski neprata ne vārda, atbraucis uz senču dzimteni sešdesmito vidū, spītīgi pretojās dzimtās valodas apguvei. Kad tēvs pēkšņi nomira, māte neatmaiga, tikai palika vēl neciešamāka, nikni klaudzināja skaitāmos kauliņus, kamēr acis aiz briļļu stikliem slīdēja pāri nebeidzamajām grāmatvedības atskaitēm un balss izdeva komandas. “Uznes malku! Nomizo kartupeļus! Kas tev tur tikko zvanīja? Bella? Tāda palaistuve mūsu mājai lai iet ar līkumu!”

 Pirms mēneša, pēdējā apciemojuma reizē, ejot garām pansionāta darbinieču kabinetam, Kārlis bija izdzirdējis pāris frāzes: “Ne jau zelta gabaliņus uz šejieni bērni atved, bet dēmonus no elles.” Viņām bija taisnība.

“Kafija dziest!” Māte pamāja uz krūzi, kuru viņš bija nolicis uz palodzes, tālāk no gultas, tālāk no smakām.

“Jā.” Viņš piecēlās, aizvēra logu, paņēma krūzi, turēja to rokās, bet iedzert nevarēja, kaklā vārījās nelabums kā vissmagākajās paģirās.

Sienas pulkstenis klusi tikšķēja. Tik-tak, laiks slīdēja uz priekšu. Drīz viņam bija jāatvadās un jābrauc uz lidostu. Mātes plaksti bija aizvērušies, viņa viegli sēca. Piemigusi. Kārlis nolika krūzi uz palodzes, gan jau aprūpētāja savāks un izlies tualetes podā. Īsais ciemošanās mirklis bija sekmīgi paslīdējis garām, un arī viņš klusiem kaķa soļiem izlavījās no istabiņas, vēl uzmetis pēdējo atvadu skatienu mātes sarukušajai sejai. Durvis aizvērās bez skaņas, un viņš gāja tālāk, līdzi paņemdams šķebīgo smaku.

Kārlim lidostas nepatika no laika gala. Drūzma, kņada, nejaušu cilvēku pieskārieni viņu tracināja līdz žultij. Paula sacīja, ka viņš ir cilvēknīdējs. Paula pati bija sabiedrisko attiecību speciāliste. Viņš pat īsti nezināja, ko meita dara savā darbavietā – bankā. Tiesa, Paula bija stāstījusi, bet Kārlis, kā allaž, nebija klausījies.

Kārlim patika ierastā lietu kārtība, skaidri nosprausts maršruts – kā Kantam, kurš savā dzimtajā Kēnigsbergā vienmēr gāja pa vienu un to pašu ielu uz universitāti lasīt lekcijas. Arī Kārlis brauca uz darbu ar auto pa vienām un tām pašām ielām, nekad nemainīja maršrutu, piktojās, kad iela bija noslēgta remontam. Palaikam, kad gribējās padomāt vai pārskatīt planšetē darba lietas, viņš izmantoja tramvaju.

Tuvodamies lidostas iekāpšanas zonai, Kārlis pieklusināja domas. Aiz viņa drūzmējās cilvēki. Varbūt visiem tāpat kā viņam pa galvu lodāja Slikto domu figūriņas, kuras izslēgušas Labās domas no dzīves lauciņa?

Kārļa sēdvieta bija pie iluminatora. Viņš domāja par kafijas tasi pansionāta istabiņā uz palodzes un sajutās neglābjami vainīgs, ka nav varējis kafiju izdzert. Mātes dzimšanas diena. Un diez vai māti dzīvu vēl redzēs. Atgriešanās, iespējamās bēres. Nekā patīkama. Kārlis ieslēdza mobilajā Spotify. “Apbrīnojams solis iet līdzi laikam,” to bija novērtējusi Paula. Laikam jau tā bija domāta kā uzslava. Kārlis pievienoja austiņas. Dzeltenie Pastnieki rezignēti dziedāja: “Man nav, kam paskatīties acīs, man jāiet lapas sēnēm raut…” Un viņš atcerējās vienu no bezjēdzīgajiem strīdiem ar Edīti, kādi pēdējos gados atgadījās itin bieži. Pirms nedēļas viņi brauca mājup no gaismas noskaņu vakara Vidzemes brīvdabas parkā. Kārlis nepaklausīja sievas iebildes, izlīkumoja līdz šosejai pa zemes ceļu, Edīte sāka pārmest un nerimās gandrīz līdz Rīgas robežai. Beidzot viņam apnika. Kārlis Juglā apturēja auto, Edīte izkāpa un aizgāja uz tramvaja pieturu. Viņš pārslēdza radio Skonto uz zibatmiņas režīmu un ieskanējās: “Ja viss būtu brīnišķīgi, tas  būtu par daudz brīnišķīgi, un lai tā būtu…”²

 Un Kārlis saprata, ka patlaban jūtas tikpat bezcerīgi drūmi, tikpat skumīgi kā toreiz, klausoties pastniekus.

Edīte vienkārši bija sagadījusies pa ceļam, kad viņam pēc skaitļotājiem palaimējās iestāties žurnālistos. Edīte grupā bija visskaistākā, visrunīgākā, gaumīgi ģērbās, saprata jokus. Mīlestība. Varbūt. Kārlis tajā laikā bija pārāk jauns, prātā vēl nenobriedis, sevī noslēdzies, iespējams, pat skarbs. Citas meitenes jau pēc pāris randiņiem bija pārstājušas ar viņu tikties. “Viņš tik nicīgi skatās uz cilvēkiem. Un acis kā zāģa asmens!” Tā par Kārlis bija runājušas grupasbiedrenes, to viņam atstāstīja Edīte. Viņai laikam tā nešķita. Viņa to visu uztvēra ar jokiem. Bet vēlāk droši vien apnika, Edīte iemetās darbā, uzņēmums nebija liels, viņa bija personāla daļas vadītāja, reizē arī sabiedrisko attiecību speciāliste, varēja izmantot studiju laikā iegūto.

“Un es jūtos kā neviens, un es vēlos būt neviens. Nāk laimīgs Jaunais gads, un tu viena nopūties…” Ausīs atkal dziedāja Pastnieki, taču tagad viņš acis pievēra labpatikā, bet jau nākamajā mirklī sarāvās no viegla pieskāriena. Taču mierīgais biksts neizprotamā kārtā neradīja dusmas, kā būtu noticis citkārt. Blakussēdētājas rokas smaržoja pēc kaut kā pazīstama, it kā šokolādes, it kā vaniļas, kaut kā tāla, dienvidnieciski noslēpumaina. Sieviete viņam uzsmaidīja un sacīja, ka mūzikas gaume ceļabiedram ļoti laba, tomēr traucē lasīt grāmatu. Kārlis saprata, ka bija kļūmīgi pievienojis telefonam austiņas, atvainojās, paskatījās sievietē vērīgāk un viņu atpazina. Tajās dienās, kad viņš uz darbu brauca ar tramvaju, šī sieviete iekāpa Ķempes ielas pieturā un izkāpa pie Laimas fabrikas. Acīmredzot šokolādes ražotnes kantora darbiniece, ja būtu strādniece, brauktu agrāk, tā viņš bija secinājis. Tramvajā viņi nebija sarunājušies. Un kāpēc lai Kārlis būtu sievieti tur uzrunājis? Viņš tikai novēroja gadalaiku maiņas viņas apģērbā un matos.

Izrādās, sieviete no tramvaja tikko bija lasījusi dzeju. Viņa pacēla uz augšu grāmatiņu pelēkzaļos vākos: “Ļoti savdabīgs autors, pie katra teikuma jāpiedomā. “Arvien no ļauna atgriezies tu, melanholija, vientuļās dvēseles lēnprātība. Uz galu zelta diena kvēlo.”³”  Nolasījusi to balsī, viņa nolika grāmatu klēpī. “Pasen iznākusi grāmata, draudzenes dāvana, biju tikai pāršķirstījusi, nejauši paņēmu līdzi. Rudens tāds skumīgs laiks. Un dzejnieka dzīve arī bija traģiska. Viņš izvēlējās pamest šo pasauli. Bet ko es jums stāstu! Tas droši vien jūs neinteresē.”

“Nē, es lasu dzeju. Tikai tagad tam paliek mazāk laika.” Kārlis sacīja. Georgu Trāklu viņš gan nebija lasījis. Kāpēc šī sieviete lidojumam bija izvēlējusies tādu grūtsirdīgu grāmatu? Parasti cilvēki taču iemet ceļasomā kādu žurnālu vai vieglāku izklaidējošu lasāmvielu.

“Es jūs esmu ievērojusi tramvajā,” viņa sacīja. “Šeit atpazinu, tiklīdz nosēdos līdzās.”

“Es arī jūs esmu pamanījis. Jūs katru rītu braucat tramvajā uz darbu?” viņš vaicāja, skatīdamies uz sievieti, un atcerējās viņas seju tramvaja vagonā, rīta stundās, aizdomājušos, nedaudz saspringtu. Tagad viņa bija atbrīvotāka, gaišāka, smaidīgāka.

“Nē, tikai tad, kad negribas sastrēgumus. Vai plānoju pēc darba iet ciemos. Un jūs?”

“Es arī.” Kārlis īsi atbildēja. “Ceru jūs vēl kādreiz tramvajā ieraudzīt.”

“Kad atgriezīšos, kādu nedēļu braukšu ar tramvaju. Mans auto ir remontā.” Sievietes acīs rāmi spīdēja dzelteni zaļā gaisma. Un viņš atcerējās par Narvesen maisiņā ievīstīto mātes adīto šalli rudens krāsās. Sarkano plēvi viņš bija izsviedis lidostas atkritumu urnā, tomēr cauri mugursomai joprojām saoda mātes strutojošās miesas aromātu un brīdi sajutās pat neērti.

Bet sieviete turpināja runāt.

“Šorīt pa savas mājas logu noskatījos, kā aizlido dzērves. Viss rīts pagāja labā un gaišā noskaņā. Cik maz vajag, lai cilvēki justos labi. Un tomēr mums brīžiem pietrūkst šī paša mazā. Vai ne?” sieviete rezignēti noteica un ielika grāmatu somā. Acīmredzot nekas smeldzīgs viņai nebija noticis, blakussēdētāja vienkārši bija pavērusi sevi iespējamai sarunai. Viņa pastāstīja, ka brauc apciemot dēlu, kurš Amsterdamā studē universitātē. Viņa tur nedēļu paliks viesnīcā, tad atpakaļ. Viņas vārds bija Terēze. Viņi iesāka runāt par lietām, kādas parasti apspriež nejauši satikušies sveši cilvēki, līdz pamazām pārgāja pie savas bērnības. Kārlis īsi pārstāstīja savas dzimtas vēsturi – par tēvu latvieti, kurš neprata dzimto valodu, jo bija uzaudzis Krievijas plašumos aiz Urāliem, kur tēva vecāki nonākuši bēgļu gaitās gadsimta sākumā. Terēze savukārt pastāstīja, ka nāk no neliela ciemata aiz Rēzeknes, kur kristīta katoļu baznīcā. Viņš sarāvās. Tāpat kā Edīte. Arī Terēze bija mācījusies filologos. Viņa izskatījās jaunāka un droši vien mācīties bija sākusi tad, kad Kārlis ar Edīti bija pametuši universitāti. Viņš īsi noteica par žurnālistiem, neilgo darbu Preses namā līdz tā sabrukumam, kā vēlāk pagrozījies dažnedažādos nelielos izdevumos, kurus neviens vairs neatceras, un tagadējo darbu tehnisko rakstu izdevniecībā. Par tenku žurnālu viņš noklusēja. Visbeidzot viņš neizturēja un pastāstīja Terēzei arī par māti un smaganu audzēju.

“Ārsts sacīja, ka tas no zobu protēzēm. Berze, smaganu iekaisums. Uzmanību viņa sāka pievērst, kad iesākās sāpes un strutas.”

“Mamma jau sen pansionātā?” Terēze vaicāja.

“Divus gadus. Pakrita ziemā uz ielas, salauza gūžas kaulu. Nebija citu variantu.”

Labi, ka Terēze neprasīja par citām iespējām. Viņš negribēja stāstīt pat Edītes aizņemtību, dzīvokļa nepiemērotību vecam cilvēkam, mātes untumainību, ņurdēšanu un vēlmi kontrolēt.

Terēze vaicāja, vai uz Amsterdamu viņš dodas darba darīšanās, un Kārlis atzinās, ka lido uz meitas kāzām ar sievieti. Taču par savu nesavaldību, prāta aptumsumu, kad no Paulas uzzināja par Ullas draudzeni, kuru jaunākā meita taisījās vest parādīt vecākiem, viņš noklusēja. Toreiz viņš bija neganti aurojis kā aizkaitināts briedis, vainojis Edītes vienaldzību, visatļautību, pārmetis sievai audzināšanas trūkumu, pārdzēries un truli purpinājis, ka ņems virvi un kārsies. Protams, tie bija tikai dzērumā izsviesti vārdi.

Viņi atvadījās pie bagāžas saņemšanas lentes. Terēze palika stāvam un vēroja ceļasomu lēno karuseli. Kārlim bija tikai rokas bagāža, mugursoma. Edīte šo un to no viņa mantām bija iesviedusi sava Peugeot bagāžniekā un pirms divām dienām aizvedusi.

“Saudzējiet sevi!” Terēze pamāja. “Un lai jauka svinēšana!”

Viņu acis sastapās. Šajā mirklī Kārļa elkonim piegrūdās ražena auguma būtne. Asais skāriens Kārli nesaniknoja. Viņš nobijās šīs pēkšņās atklāsmes un atcerējās meitas savulaik sacīto par autismu – nesen Paula bija arī atsūtījusi  populārzinātnisku rakstu par šo tēmu, kur dažas rindkopas bija apvilkusi ar sarkanu apli. Viņš dažreiz iedomājās, ka tā tas varētu arī būt. Jā, nu un tad? “Man ir labi, es jūtos labi, es spēju domāt, analizēt. Un tas ir pats galvenais. Vienīgi es jūtu, ka man atvēlētais laiks pamazām sarūk. Un tā man ir patiesi žēl.”

Edītes dzeltenais Pegeout slīdēja pa šoseju pilsētas virzienā. Viņš pateica sievai par māti, un viņa saknieba lūpas, tas nozīmēja, ka Edīte kaut ko rēķina savā prāta kalkulatorā. Viņa pārprasīja, ko māte sacījusi par izvadīšanu – krematoriju vai kapsētu –, un Kārlis atzinās, ka nebija to pārjautājis. Viņš runāja neierasti daudz, pat jokojās, gandrīz kā studentu laikos, kad abi bija klaiņojuši pa naksnīgo pilsētu un Kārlis skaitīja kabatā pēdējos rubļus.

“Tu esi dzēris?” Edīte uzmeta vīram īsu skatienu un izdarīja veiklu manevru, apbraucot kravas auto. Vējstiklā nošalkoja garāmslīdošās fūres spēks. Oranži dzeltens brezents ar zaļu svītru. Kā krāsainā šalle viņa mugursomā. Kā Terēzes acis.

Paula turēja rokās šalli un aplika adījumu kaklam. Kārlis sakautrējās, uzlika roku meitas plecam, un viņi apskāvās.

“Cik sen tu mani neesi tā turējis pie sevis?” Paula jautāja.

“Neatceros.”

“Bet es atceros. Pēdējā reize bija tad, kad man palika pieci. Tu man uzdāvināji nesamērīgi lielu lāci, un es taisījos pūkaini apskaut, lācis izkrita no manām rokām, un tad tu apņēmi mani. Vēlāk jūs ar mammu daudz biežāk strīdējāties, klaigājāt tik skaļi, ka taisīju ciet logus, lai kaimiņi nedzird, un abas ar Ullu ieskrējām savā istabā un skaļi aizcirtām durvis, tikai jūs jau to nedzirdējāt, jūs turpinājāt bļaut viens uz otru kā saniknoti zvēri riesta laikā. Vienreiz Ulla pēc tam pateica, ka viņai riebjas vīrieši. Un viņa nekad neprecēsies. Māsai toreiz bija trīspadsmit. Un es  pēc gada aizgāju pie Kristera, lai tikai būtu projām no jums.”

Kārlis sajuta Paulas ķermeņa siltumu, gribēja lūgt piedošanu, bet nespēja. Viņš nekad netika neko lūdzis, bija tikai norādījis vai klusējis.

Atceļš cauri Polijai likās bezjēdzīgi ilgs. Aizvadītajā naktī bija nomirusi māte. Edīte ar Paulu pārrunāja aicināto viesu sarakstu, mazbērni gulēja. Meita ar sievu vienojās par bēru datumu, viņš piekrita. Tas laikam abām šķita neierasti, viņas sačukstējās. Tad Paula zvanīja Ullai, un, kā izklausījās, jaunākā meita apņēmās sameistarot fotomontāžu no mātes dzīves gājuma bildēm, ko parādīt uz sienas projektora pie bēru galda. Citā reizē Kārlis būtu iebildis, skarbi pateicis, izbeidziet šo balagānu, tās nav kāzas. Šoreiz viņš klusēja, sala rokas, viņš ieslēdza salonā lielāku siltumu. Aukstas rokas. Tie bija tālie, pelēkie septiņdesmitie, janvārī bija sasnidzis sniegs, februāris pārvērtis to nejaukā atkalā, pāri ieliņai kā garš tepiķis nostiepies slīdīgs ledus. Māte saņēma viņa roku, cieši saspieda plaukstu un veda uz priekšu. Kārlis cauri cimdiem sajuta mātes pirkstu aukstumu un abu rokas pamazām iesila. Laikam vajadzētu tagad kaut ko just, vismaz asaras vai ko tamlīdzīgu. Vismaz skumjas.

Kārlis iedomājās par Terēzi. Viņa bija sacījusi, ka nedēļu pēc atgriešanās brauks ar tramvaju. Rokas iesila. Karsta asins uzvirmoja plaukstās līdz pat pirkstgaliem.

Luksoforā spīdēja dzeltenā gaisma. Šoreiz viņš bija kājāmgājējs. Brīdī, kad viņš lika soli uz ielas, acīs ieskrēja zaļganas vabolītes straujais manevrs, apstājoties pie gājēju pārejas. Aiz vējstikla dzeltēja sievietes mētelis un rudie mati. Viņš atcerējās, ka Terēze bija sacījusi nedēļu braukt ar tramvaju, taču viņš pats tajā nedēļā bija gatavojies bērēm un braucis ar auto.

Taču sieviete mazajā vabolītē pie stūres nebija Terēze.

Viņš lēnā gaitā soļoja uz māju pusi, tad atcerējās, ka sieva bija pēcpusdienā atsūtījusi ziņu, lai viņš pa ceļam iegriežas Stockmann un nopērk kādu kārumu pie vakara tējas. Tas nu bija nokavēts, savukārt nelielajā bodē iepretim Mežaparkam izvēle bija trūcīga. Kārlis nopirka auzu cepumus.

Tovakar Kārlis stumdīja pa mazā galdiņa stikla virsmu trauciņu ar sīkbodītē nopirktajiem   cepumiem. Edīte klusēja, neizteiksmīgu skatienu raudzījās televizora ekrānā, kur diskutēja Rēders ar premjeru. Viņa noslēdza klusāk skaņu. Cepumiem viņa nebija pieskārusies.

Viņš piecēlās, piegāja pie loga un atvēra aizkarus. Acīs iezaigojās krāsainās lampiņas, kuras bija sakarinātas pie netālā sporta centra. Blāvā gaisma apspīdēja nedaudzos garāmgājējus, pa ietvi steidzīgi soļoja kāds vīrietis un runāja pa mobilo, aiz viņa sieviete ar divgadīgu bērnu, kurš spītīgi griezās atpakaļ. Tāds aptumšots vakars. Neskaidra zaudējuma nojausma. Neatgūstama. Urnu ar mātes pīšļiem viņi bija apglabājuši Sarkandaugavas kapsētā kur bija Kārļa radinieku dzimtas kapi. Nāktos just vairāk. Kārlis vēlējās sērot, stāvot pie naksnīgā loga, taču žēlums slīdēja projām, vējš, kurš klaudzēja rūtīs, aizraustīja skumīgumu tālāk.

Nākamajā vakarā Kārlis izkāpa no tramvaja pāris pieturas agrāk, lai mājupceļā pastaigātos, un ieraudzīja Terēzi. Viņa stāvēja pie luksofora un turēja pavadā suni. Viņš pamāja Terēzei un gāja pāri ielai. Tad viņi stāvēja viens otram blakus iepretim vientulīgajai Mežaparka alejai, kurai pāri vējš dzenāja rudās kļavlapas. Kā vecajā britu filmā Brief Encounter, panaivā melodrāmā, kādreiz skatītā kopā ar Edīti, jo sieva bija viņu aizvilkusi uz mākslas festivālu, kur brīvā dabā rādīja pēckara gadu kinofilmas.

Terēze bija iznākusi garākā pastaigā. Suns vērīgi nopētīja saimnieces roku kustību, ar kādu viņa savilka ciešāk pavadu. Kārļa acis sastapās ar krēmkrāsas labradora lādzīgo skatienu.

Viņš ar Terēzi bija pašķīries pirms pāris nedēļām Amsterdamas lidostā pie bagāžas lentes, nenorunājis nākamo tikšanos. Kopš tā laika bija palikušas tikai nojautas. Kārļa mātes adītā šalle. Oranžs. Dzeltens. Zaļš. Luksofora trejacis, kurā sarkanā krāsas vietā šķita zaigojam oranžā. Kārlis saspieda Terēzes roku, un viņa to neatrāva, pirksti cieši turēja labradora pavadu, viņš piesolījās pavadīt, un viņa sacīja, ka varētu uz brīdi ieiet viņas mājās.

Terēze dzīvoja divstāvu nama pirmajā stāvā ar logiem uz pagalmu. Viņa sacīja, ka šo nelielo dzīvoklīti īrē jau trešo gadu, piedāvāja Kārlim mežrozīšu tēju, pastāstīja, ka sārtos auglīšus pirms mēneša salasījusi vecmāmiņas pamestajā dārzā tajā mazajā ciematiņā aiz Rēzeknes. Terēzes virtuves sienas bija dzelteni zaļā krāsā ar oranžām asimetriskām līnijām, siltas un nomierinošas. Terēze jautāja par māti, bērēm. Kārlis klausījās viņas valodā, tā bija nomierinoša kā mežrozīšu tēja. Terēze runāja daudz.

“Es arī dažreiz rēķinos ar nebūtību. Un tā mani biedē. Iedomājies, cik cilvēku ir aizgājuši, viņu dzīves, viņu pieredzes. Kā tu domā, kas notiek ar mūsu būšanas mirkļiem? Varbūt paliek citai dzīvei citā pasaulē? Uzkrājas kādā pieredzes bankā. Kāds paķers un piedzīvos manu emociju tā, kā piedzīvoju es, un pēcāk brīnīsies, no kurienes tā atlidoja, it kā sveša, it kā savējā?”

“Mēs varētu aizbraukt uz kalniem,” viņš pēkšņi piedāvāja Terēzei. Tartu Doma kalnā, Krusta kalnā Lietuvā, varbūt tepat Dēliņkalnā?

Vispēdīgi viņi palika pie Rēzeknes pilskalna. Aiz muguras rietēja saule, debess bāli violeta, kā jau vēlā rudenī, koki nometuši lapas, vējš spalgāks, ne vairs glaudīgi maigs. Terēzes acis joprojām bija zaļi dzeltenas. Zem kājām pilsētas ugunis, un viņas roka rādīja Austrumu virzienā. “Tur ir manas dzimtās mājās. Tagad tur klusums un vēji staigā.”

Klusumā iebrāzās lapu pūtēja monotonā vibrācija. Pa kalna pakāji gāja vīrs ar garu cauruli rokās. Zeltainās lapas virpuļoja uz augšu, riņķī, apkārt un beigu beigās sagūla garenā kaudzē. Viņi klusēdami raudzījās viens otrā, un Kārlis iedomājās, kā būtu, ja viņš Terēzi noskūpstītu. “Vai drīkst tevi noskūpstīt?” Tā pirms trīsdesmit gadiem viņš bija jautājis savai pirmajai meitenei Bellai un viņa smaidot sacīja – nē!

Lapu pūtējs rupji dūca, pārkliegdams jebkuru iespēju pasacīt to klusu.

Viņi kāpa lejup no kalna.

Kārlis ievēroja, ka uz dzeltenajām lapām bija uzkritušas pelēcīgas sniega plēksnes.

“Ko tu vēlētos, tā ļoti?” Terēze jautāja.

Viņš nezināja, ko sacīt. Skaistos vārdus vējš bija aizrāvis sev līdzi kopā ar rudajām kļavlapām.

Koridorā iebruka bērnu spiedzieni un vējš. Paulas acis smaidīja, aiz viņas mīņājās bārdains jauneklis, tas ir Pols, meita sacīja, viņš ir ārsts Amsterdamas klīnikā, atbraucis līdzi uz Rīgu, svētku laikā apskatīt Vecpilsētu, Salomes labs kolēģis, biežs viesis viņu mājās.

Piecgadīgā mazmeita turēja klēpī nobijušos bīgla kucēnu un negribēja to laist zemē. Kārlis suni izņēma no Ances rokām, un dzīvnieks piegrūda savu vēso purnu viņa pierei un nolaizīja degunu. Suns smaržoja pēc sniega, un viņš apjauta sevī sen neizjustu prieku. Visu bērnību viņš bija ilgojies suņa, bet māte tīrības mīlestībā to bija kategoriski noliegusi. Viņš lūdza Paulai nofotografēt sevi ar bīglu klēpī.

Tajā vakarā viņi itin omulīgi ieņēma virtuves ovālo galdu, malkoja Pola atvesto portugāļu sarkanvīnu, piekoda mocarellas sieru un olīvas. Un viņš pēc ilgiem gadiem atkal sajutās piederīgs – sarunām, šķīvjiem, vīna glāzēm, Edītes smiekliem un Paulas smaidīgajām acīm. Riko kūļāja asti gar Kārļa kājām, un suņa siltums pārņēma viņa ķermeni. Viņš jutās labi. Un bija tā, ka vairs negribējās itin neko.

Divas dienas pirms Ziemassvētkiem Kārlis redzēja sapni. Viņš bija aizgājis no darba, vairs nestrādāja redakcijā, viņš bija klauns, kas kūleņoja cirka arēnā uz trapeces, meta galvu reibinošus salto, laiks joņoja kā sprinteris uz skrejceļa, viņš bija paguvis sasniegt fantastiskus rezultātus, un drīz viņu uzaicināja strādāt franču Saules cirkā, viņš ceļoja pa pasauli, uzstājās, visi viņu apbrīnoja un līdzās viņam bija Terēze.

Un tad bija spožs kritiens, divās sekundēs līdz zemei. Milzīgajā cirka arēnā acu priekšā zaigoja oranžsarkanzaļi burti – virve trūkst! Viņš ļoti skaidri redzēja Terēzes acis, izbrīnā pavērto muti. Viņa sniedza plaukstu, viņš centās to notvert, reaģēja zibenīgi, tomēr palika pilnīgi viens.

Drebēja mobilais, un Kārlis pavēra acis. Sapnis vēl šaudījās garām, pamošanās to nogalināja. Aiz loga brāzmoja vējš, slapjš sniegs klaudzinājās gar stiklu.

Terēze ar Edīti saplūda kopā, atmiņas un nejaušās tikšanās ar Terēzi – vai īstenībā tādas maz bija notikušas? Varbūt viņš bija salicis kopā cilvēku no reālajā, riebīgajā dzīves īstenībā sen pazaudētām daļām, izdomājis šīs tikšanās un sarunas tik reālas, ka tās tagad dzīvoja viņā kā īstas? Bet varbūt tās tomēr bija īstas?

Kā sniegos laipojam,

Cik vēl? – tu smējies.

Tā laimē skatāmies

Kā laimā.

1. Krievu val. “Kādas muļķības! Tev viss vienalga!”  (atpakaļ uz rakstu)
2. Dzeltenie pastnieki, dziesma Jaunais gads.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Georgs Trākls – Sebastians sapnī. (Jaunā Daugava, 2006. No vācu valodas atdzejojis Pēteris Brūvers.)   (atpakaļ uz rakstu)