— Tulkošana kā rakstīšanas forma

Tulkotāja Margerita  Karbonaro, Itālijā slavena ar vācu klasiķu tulkojumiem, ir dzimusi sicīlieša un latvietes ģimenē, taču latviešu valodu iemācījās salīdzinoši nesen. Pārliecināta par to, ka ar latviešu literatūru ir jāiepazīstina arī itāļu lasītāji, viņa ir iztulkojusi tādus darbus kā Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino (Come tessere di un domino), Noras Ikstenas Mātes piens (Il latte della madre), Regīnas Ezeras Aka (Il pozzo) un Jura Zvirgzdiņa Mufa. Saprotamu iemeslu dēļ satikties mēs nevarējām, bet parunāt par būšanu introvertam, suņiem, deminutīviem un nākotnes plāniem mums tomēr izdevās. Saruna ar Margeritu turpina Punctum interviju sēriju ar tulkotājiem. 

Rita Tura

 

Margerita, tu esi viena no nedaudzajiem, kas tulko no latviešu valodas itāļu valodā. Pastāsti, lūdzu, par šo izvēli un par tavām attiecībām ar Latviju un latviešu valodu.

Šis stāsts ir tikpat garš, cik mana dzīve. Nesen es uzgāju vecu bērnības bildi, kurā esmu redzama pusotra gada vecumā kopā ar manu vectēvu. Man rokā ir zīmulis, un mēs runājamies. Es runāju valodā, kuru saprast varu tikai es, bet vectēvs noteikti ar mani runā latviski. Bilde ir uzņemta Milānā, kur es piedzimu, un vectēvs Artūrs – ko es saucu par Tutū – bija atbraucis ciemos no Zviedrijas, kur viņš dzīvoja kopš 1944. gada, kad ģimene devās trimdā no Latvijas. Bērnībā latviski es īsti nerunāju, pat ne ar māti, kas ir dzimusi Rīgā un kopš deviņu gadu vecuma dzīvojusi Zviedrijā, bet es vienmēr gribēju iemācīties valodu un atjaunot kontaktus ar šo pasauli. Es jutu nepieciešamību pēc tā un esmu laimīga, ka tas ir izdevies. Pēdējos gados esmu mācījusies, lasījusi, esmu vairākkārt bijusi Rīgā un daudzreiz arī Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājā. Tagad Latvijā es jūtos kā mājās, vai tās drīzāk ir kļuvušas par manām mājām līdzās Itālijai un Vācijai, kur es dzīvoju ar savu dzīvesbiedru. Par latviešu valodu varu teikt, ka tā man ļoti patīk, un, jo vairāk es tajā lasu, tulkoju no tās un to atklāju, jo vairāk man tā patīk. Manuprāt, šai valodai ir bagāts un izteiksmīgs vārdu krājums, un tā skaisti skan. Bez tīri kulturālas un lingvistiskās intereses man ir izveidojušās arī emocionāli ciešas attiecības ar latviešu valodu. Tas, ka es to iemācījos, izmainīja manā dzīvē daudzas lietas, kas attiecas pirmām kārtām uz manu personīgo identitāti, un tikai tad uz profesionālo.  

 

Kādas grāmatas tu esi iztulkojusi no latviešu valodas un kura no tām ir bijusi vislielākais izaicinājums? 

Pagaidām esmu iztulkojusi un publicējusi četras grāmatas: Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino (Come tessere di un domino), Noras Ikstenas Mātes piens (Il latte della madre), Regīnas Ezeras Aka (Il pozzo), un vienu bērnu grāmatu, Jura Zvirgzdiņa Mufa. Nesen es pabeidzu Regīnas Ezeras stāstu krājumu Cilvēkam vajag suni un Noras Ikstenas Suņa dzīvi. Patiesībā man nebija nodoma tulkot par suņiem, bet tā nu ir sanācis… Jebkurā gadījumā pēdējos mēnešos viņi man sastādīja kompāniju un sargāja – šajos smagajos laikos suņi ir liels mierinājums.

Kas attiecas uz izaicinājumiem, viens no nopietnākajiem noteikti bija Skujiņa romāna tulkošana, kas pieprasīja itāliski pārcelt ironiju, vieglumu un asprātību. Tu tikko beidzi rūpīgu darbu pie viena lingvistiska salūta, un jau tuvojas nākamais. Bija sarežģīti arī tāpēc, ka tā bija pirmā grāmata, ko tulkoju no latviešu valodas, – vajadzēja ievingrināt roku. Nākamgad programmā cita starpā man ir arī neliela Erika Ādamsona stāstu izlase, būs interesanti pārbaudīt savus spēkus.

 

Domāju, ka varētu būt sarežģīti pārliecināt izdevējus publicēt grāmatu, kas ir tulkota no tik mazpazīstamas valodas kā latviešu. Kā tev tas izdodas?

Domāju, ka palīdz tas, ka es tulkoju literatūru jau daudzus gadus, galvenokārt no vācu valodas, un laika gaitā esmu sadarbojusies ar dažādām Itālijas izdevniecībām – ne tikai kā tulkotāja, bet pagātnē arī kā redaktore. Es to saku, turot īkšķus, cerībā, ka viņi nepārdomās, – dažas izdevniecības, ne tikai tās, kuras jau publicēja latviešu rakstniekus Itālijā, man palūdza sagatavot piedāvājumus, jo viņus interesē latviešu literatūra. Šobrīd mana galvenā problēma, kā jau vienmēr un visiem, ir laiks… Laiks lasīšanai, apsvēršanai, domāšanai par to, kas tieši un kam varētu būt interesants.

 

Kā tu sāki nodarboties ar tulkošanu? No kādām valodām tu šobrīd tulko? Vai tu gribētu iemācīties vēl kādu valodu?

Daudzi saka, ka ir nonākuši līdz tulkošanai nejauši vai kāda īpaša notikuma dēļ. Es, godīgi sakot, esmu domājusi par to jau kopš bērna kājas, pēc tam kad atmetu sapni kļūt par cirka mākslinieci, balerīnu vai olimpisko čempioni. Vēlāk, protams, es domāju arī par citām profesijām, bet ideja par tulkošanu palika un kļuva par tāda dzīvesveida izvēli, kas apvieno man svarīgas lietas: grāmatas, literatūru, valodas un iespēju strādāt neatkarīgi. Šobrīd es tulkoju no vācu, latviešu un dažreiz angļu valodas. Man ir arī viens tulkošanas projekts no ķīniešu valodas, bet tas nebūs tik ātri. Tieši ķīniešu valoda ir iemesls tam, ka es laikam nemēģināšu iemācīties citas svešvalodas. Pieļauju, ka turpināt to mācīties, lasīt un iedziļināties tajā aizņems ievērojamu manu smadzeņu daļu uz atlikušo dzīvi. Labāk atstāt nedaudz vietas, lai var izbaudīt arī citas lietas.

 

Kādas latviešu reālijas tulkot bija vissarežģītāk?

Padomju laika reālijas no Regīnas Ezeras Akas. Atsevišķi amati, pienākumi, kā arī priekšmeti vai darbības, piemēram, kolhoza direktors tiek atlaists “par pierakstīšanu”. Vai arī lietas, kas ir saistītas ar lauku dzīvi, lauksaimniecību un lopkopību, – lietas, par kurām es zinu patiešām maz pat itāliski.

 

Daži tavi kolēģi, piemēram, latviešu tulkotāja Dace Meiere, nereti izmanto Facebook, lai lūgtu padomus kāda sarežģīta termina tulkojumā. Kā tu rīkojies šādā situācijā? Vai tev ir kāds padomdevējs latvietis?

Nē, es maz izmantoju Facebook, es uzreiz vēršos pie saviem uzticamiem latviešiem, pirmkārt pie manas latviešu valodas pasniedzējas no Ventspils, Sintijas, ar kuru es pastāvīgi esmu kontaktā Skype un ar kuru es apspriežu daudzas lingvistiskās šaubas, kolīdz tās parādās, kā arī pie Daces, protams! Un citiem latviešu kolēģiem. Katrai grāmatai es veidoju nebeidzamus sarakstus ar šaubām un jautājumiem un beigās bombardēju manus konsultantus ar e-pastiem.

 

Ar ko, tavuprāt, atšķiras mūsdienu latviešu un itāļu literatūra? Literārās tendences, tēmas?

Šī ir ļoti plaša tēma, un es tiešām nezinu, vai es varu atbildēt, jo es gribētu lasīt daudz vairāk, nekā man izdodas, – gan latviski, gan itāliski. Man liekas, ka pēdējos gados Latvijā dominē liela interese par tās vēsturi, bet arī mēģinājumi izstāstīt tagadni caur īso stāsta formu. Es teiktu, ka Itālijā īsprozai iet grūtāk, vismaz plašā publikā, bet, no otras puses, nozīmīgu vietu aizņem jauktās formas – starp stāstu un dokumentu. Man patiktu, ja šis žanrs parādītos arī Latvijā, iespējams, tas novestu pie interesanta iznākuma arī šeit.

 

Vai ir kāds autors, kuru tu varētu nosaukt par savas dzīves svarīgāko autoru? 

Nē, ir autori un literāri darbi, kas man ir bijuši svarīgi dažādos dzīves posmos – sākot ar krievu klasiķiem vidusskolas laikā līdz 20. gadsimta vāciešiem, kurus es lasīju vēlāk, – no Kafkas līdz Tomasam Bernhardam un Zēbaldam, bet arī dzejnieki kā Cēlans un Bahmane. Un, protams, Herta Millere. Pēdējo desmit gadu laikā es iztulkoju septiņas viņas grāmatas, šobrīd strādāju pie astotās. Varu atļauties teikt, ka esmu viņas itāļu balss. Viņas rakstīšanas veids, valoda un tēmas mani pavada jau ilgu laiku un ir atstājušas manī dziļus nospiedumus. Es domāju, ka tad, kad lasīšana un literatūra mūs saviļņo, tā ieplūst mūsu ķermeņa šūnās, vēl jo vairāk attiecībā uz tiem, kas tulko. Itāļu autors, pie kura grāmatām es regulāri atgriežos, lai pārlasītu kaut vai pāris lappuses, ir Karlo Emilio Gada – nedomāju, ka viņš ir tulkots latviski, un patiesībā viņš ir valdzinoši netulkojams. Es gribētu pieminēt arī rakstnieci, kas manā bērnībā padarīja mani par kaislīgu lasītāju, – Astrida Lindgrēna. Es viņu ļoti mīlēju.

 

Tavi mīļākie autori, kurus lasi un kurus tulko, ir vieni un tie paši?

Jā un nē. Kad es lasu latviešu autorus, es vienmēr sev jautāju, vai šīs ir grāmatas, ko es gribētu tulkot, vai tās būtu interesantas itāļu lasītājam. Bet man patīk lasīt arī grāmatas, kas nav saistītas ar darbu, grāmatas, kuras es nekad netulkošu. Tas ļauj atpūsties.

 

Vai tu sazinies ar autoriem, kurus tulko?

Pārsvarā jā. Kamēr strādāju pie viņu grāmatām, es biju kontaktā gan ar Noru Ikstenu, gan ar Zigmundu Skujiņu un Juri Zvirgzdiņu, kuriem es uzdevu vairākus jautājumus un ar kuriem man bija iespēja draudzīgi parunāt arī klātienē. Bet tas notiek, arī kad tulkoju vācu autorus, piemēram, Hertu Milleri – katra tulkojuma beigās es savācu visus jautājumus un šaubas, kas man bija palikušas, un uzrakstīju viņai. Skaista pieredze man bija arī ar Kristofa Ransmaira romāna Cox tulkošanu. Tulkotāju koledža Štrālenē, Vācijā, uzaicināja autoru un vairākus tulkotājus, un mēs kopā strādājām dažu dienu garumā. Tas bija ļoti interesanti un noteikti nāca par labu rezultātam.

 

Vai tu kādreiz esi atradusi jēgas kļūdu vai pretrunu tulkojamā tekstā? Ja esi, ko tu ar to dari?

Jā, protams, gadās. Es to daru zināmu autoram, kas parasti ir priecīgs to uzzināt, un ar viņa atļauju izlaboju kļūdu. Ar klasiķiem, protams, ir citādāk. Es nekad nelabotu Tomasu Mannu, jo es negribu piesaukt lāstu no viņsaules, un jāatzīst, ka nav nācies to darīt.

 

Kā pie tevis nonāk tulkojamie teksti? Tie atrod tevi vai otrādi?

Kad tulkoju no vācu valodas, reizēm es pati piedāvāju izdevniecībām grāmatas, bet biežāk viņi sazinās ar mani, piedāvājot darbu. Runājot par latviešu valodu – izņēmums ir Zvirgzdiņa grāmata Mufa, kas man tika piedāvāta, – es atrodu grāmatas un piedāvāju tās izdevniecībām. Tas man ir ļoti motivējošs process – ļaut itāļiem iepazīt ne tikai grāmatas, bet veselu pasauli un kultūru, kas pagaidām Itālijā ir mazpazīstama.  

 

Manuprāt, vieglāk ir tulkot dramatiskus tekstus nekā, piemēram, ironiskus. Kuri šajā ziņā ir bijuši sarežģītākie autori tavā tulkotājas praksē?

Tev taisnība. Tieši tāpēc, kā es jau teicu, tulkot ironijas un sarkasma salūtus, ko Skujiņš nepārtraukti izšauj Miesas krāsas domino lappusēs, bija ļoti sarežģīti. Bet bija arī liels gandarījums savīt visus diedziņus, atrast vajadzīgo vieglumu, izprast teksta dziļumu un trāpīgi iztulkot.

 

Tevi bieži var sastapt Rakstnieku un tulkotāju mājā. Vai tev bieži sanāk viesoties tulkotāju rezidencēs?

Jā, diezgan bieži, vismaz reizi gadā esmu Ventspilī vai Lorenā Šveicē, bet esmu vairākkārt bijusi arī Štrālenē un Visbijā. Uz Ventspili es braucu ar īpašu gandarījumu, jo man ļoti patīk Rakstnieku mājas atmosfēra un garās pastaigas vai izbraukumi ar riteni līdz pludmalei, gar jūru. Daba, jūra un kāpas ir brīnišķīgas, un Ventspilī man vienmēr ir izdevies labi pastrādāt un pamācīties, tur es iepazinu cilvēkus, kas vēlāk kļuva par maniem draugiem un draudzenēm.

Turklāt tieši Ventspilī es kļuvu par latviešu literatūras tulkotāju. Bez Ventspils, atbalsta un draudzības, ko es tur saņēmu, iespējams, es nekad nesāktu nodarboties ar latviešu literatūras tulkošanu. Ventspils ir vieta, no kurienes manas mātes ģimene bēga kara laikā, un Ventspilī es patiešām sāku iedziļināties savā “mātes valodā” – valodā, kurā runā mana māte. Tā man ir vieta, kas ir pilna ar svarīgām saiknēm un lietām, kas man patīk.

 

Pastāv uzskats, ka daiļliteratūras tulkotāja darbs ir amatnieka, nevis mākslinieka darbs. Vai tu tam piekrīti?

Jā un nē. Atkarīgs no teksta. Protams, autors paliek autors, galu galā tulkotāja darbs vienmēr ir apkalpojošas sfēras darbs. Bet kā tulkotāja es esmu izjutusi vairākas tuvības pakāpes ar tulkojamiem tekstiem. Reizēm esmu vienkārši profesionāle, kas mēģina paveikt savu darbu pēc iespējas labāk, citreiz teksts manī izraisa emocionālu vai lingvistisku pārdzīvojumu. Un tad es laikam esmu nedaudz amatniece, kas nevar iztikt bez tā, lai uzņemtu sevī šo tekstu un, tulkojot to – vienmēr izturoties pret grāmatu ar lielu cieņu un esot uzticīga oriģinālam – pielikt arī kaut ko savu. Īpaši tad, kad strādā pie tekstiem ar augstu literāro kvalitāti un kad autors vai grāmata tev ir tuvi, tulkošana ir rakstīšanas forma.

 

Tavuprāt, tulkotāja darbs vairāk piestāv introvertiem? 

Ak, jā! Vismaz manā gadījumā noteikti. Man patīk atrasties cilvēku vidū, bet tikai tāpēc, ka lielāko daļu laika es pavadu vienatnē. Domāju, ka es nevarētu dzīvot bez vientulības.

 

Vai tev sanāk lasīt grāmatas arī prieka pēc, nedomājot par to, kā tās tulkotu?  

Ja tu domā grāmatas valodās, no kurām es tulkoju, tad, jā, man sanāk kaut kādā veidā atslēgties – protams, ja zinu, ka to grāmatu netulkošu es. Savukārt, kad es lasu grāmatas, kas ir tulkotas itāliski, ir grūtāk – zemapziņā es vienmēr attopos ar zīmuli rokā, tas ir nogurdinoši.

 

Tikko iznāca publikācija ar dažām tevis tulkotām dainām. Kā tu atrisināji grūtības, ar kādām sastapies, tās tulkojot, – deminutīvi, “Dieviņš”?

Jā, nupat publicētas ap divdesmit dainas itāļu tulkojumā ar domu turpināt darbu un izdot grāmatu. Mani iedrošināja itāļi, kuriem es pamazām lasīju priekšā savus tulkojumus, un dainas viņiem ļoti patika. Tik bagāta un interesanta Eiropas tradīcija, bet tik maz pazīstama! Protams, es sev jautāju – bet vai dainas vispār ir tulkojamas? Domāju, ka visas ne, vai vismaz ne visas var iztulkot labi. Bet daudzas var. Runājot par tulkojamo un netulkojamo: antīkā ķīniešu dzeja ir tulkojama? Protams, ka ne, bet tai pašā laikā ir. Taču tā ir sarežģīta tēma, un tagad es tajā neiedziļināšos. Būtībā dainu tulkošana ir sava veida dāvana itāļu lasītājiem, tāpēc es to daru. Attiecībā uz deminutīviem es izvēlējos taktiku, kas varētu likties skarba, – izņemot dažus gadījumus, es tos netulkoju deminutīva formā. Itāļu valodā tie pastāv, bet nozīme nesakrīt ar nozīmi latviešu valodā. Pastāv risks, ka tulkojumā deminutīvi izskatīsies samāksloti, manierīgi vai vienkārši smieklīgi. Vārdus “Dieviņš” un “Saulīte” es atstāju latviski un paskaidroju to nozīmi. Ja es latviešu Dieviņu pārvērstu par “caro Dio” (it. “dārgais Dievs”), es iegūtu galīgi aplamu efektu. Latviešu Dieviņš un itāļu Dievs apdzīvo pilnīgi dažādas pasaules un debesis. Tas pats ar Saulīti, un šeit nāk klāt arī tas, ka itāļu valodā saule ir vīriešu dzimtē un to pavada ar attiecīgo dzimti saistītas konotācijas. Es necentos stingri atveidot pantmēru, jo tas nozīmētu uzspiest itāļu valodai ierobežojumus, kas tai ir sveši. Bet es mēģināju atrast ritmu. Jebkurā gadījumā šis darbs vēl nav pabeigts un ir ļoti aizraujošs. Man arī liekas, ka itāļu valodas patskaņu bagātība šajā gadījumā var būt priekšrocība. Redzēsim. 

 

Pie kā tu šobrīd strādā?

Kā es jau teicu, es tulkoju vienu Hertas Milleres romānu, Herztier. Man tā šķiet viņas svarīgākā grāmata, bet tā nav tulkota latviski. Pēc tam ķeršos pie Ādamsona stāstiem. Un tad vēl un vēl… Ideju un projektu netrūkst, bet esmu māņticīga un pagaidām par tiem nerunāšu. Man padomā ir arī pāris dzejas projektu. Dzejas tulkošana šobrīd man ir ļoti saistošs izaicinājums.