— Un Viņš radīja sievieti…

Par Arvja Kolmaņa stāstu krājumu Annas stāsti (Latvijas Mediji, 2020)

“[..] likās, ka lūkojos no augšas, no debesīm. Kā Dievs, kad radījis sievieti, uz to no augšas nolūkojās. [..] Un es iedomājos, ka es pats radu sievieti. Es pats radu sev sievieti un pēc tam vairs neko nevaru izmainīt. Kā sakaltušu mālu – tikai sadauzīt.”¹ Tā prāto kāds varonis Arvja Kolmaņa stāstu krājumā Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas (2018). Postmoderni ironisko literāro spēļu cienītājs Arvis Kolmanis, kura zināmākie darbi latviešu literatūrā ir stāstu krājums Greniāna jeb Ceturtā versija (1995) un romāns Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs (2005), savā jaunākajā prozas krājumā Annas stāsti ir īstenojis iepriekš aprakstīto sievietes radīšanas ieceri. Starp visām daudzajām sieviešu balsīm, kuras pēdējos gados bijušas intensīvi dzirdamas latviešu prozā, nu ir ieskanējusies arī Annas balss.

Annas stāstu varone ir viena un daudzas, iemīlējusies un no attiecībām nogurusi, vīrieša gribai pakļāvīga un dumpīga, baudkāra un mierīgu siltumu alkstoša, atdevusies un izvarota, visu pieņemoša un atriebīga, savtīga un pašatdevīga. Bieži viņa veic kādu neizprotamu kalpošanas darbu vai misiju un uzvedas tieši tā, kā vīrietis sagaida vai iedomājas, bet dažkārt iziet ārpus kontroles zonas, pārsteidzot ar izlēmīgām un radikālām rīcībām. Anna it kā ir mūsdienu sieviete, tomēr dzīvo ārpus laika. Viņa mitinās reālā un mūsdienīgā pasaulē, bet ik pa brīdim pieredz ko maģisku.

Annas vārds, kā zinām, ir viens no senākajiem un biežāk lietotajiem sieviešu vārdiem, tāpēc ir skaidrs, ka autors šo tēlu piesaka kā sievišķības kvintesenci. Katrā krājuma stāstā sievietes vārds ir viens, tomēr viņa dzīvo daudzas dzīves, īsteno atšķirīgus uzvedības modeļus un izvēles. Anna iemieso dažādas sievišķības puses, bet šo šķietamo daudzveidību nojauc viņas virzības vienīgā pamatass, proti, Annas daudzās dzīves, lai cik atšķirīgas, vijas ap vīrieti. Viņš ir tas, kurš nosaka sievietes kustības trajektoriju, – pie kāda maznozīmīga vīrieša Anna nez kāpēc brauc pāri puspasaulei, no daudziem ir atteikusies, kādus citus žēlo un remdina, vīra dēļ atdodas svešam, piedalās sava mīļotā pašnāvības aktā, kāds vīrietis viņu izvar, kāds cits – uztur. Tiesa gan, vienā no deviņpadsmit krājuma stāstu sižetiem Annas dzīves kodolā tomēr ir vēl viena būtne – bērns.

Apkopojot šīs attieksmju līnijas, ir labi redzams, ka Annas stāstu varone ir vīrieša pavadone, labi zināmais Dieva radītais otrais dzimums. Visā stāstu krājumā Anna ir atklāta trešajā personā, tomēr tieši viņa ir vēstījuma fokusā – autors apraksta, ko viņa pieredz, jūt, domā un dara. Viņas iekšējo balsi dzirdam pastarpināti, jo nav nedz Annas iekšējo monologu, nedz pirmās personas vēstījuma, tomēr arī nosacīti distancētajā skatījumā šajos stāstos itin kā dots pretspars latviešu literatūrā līdz nesenam laikam dominējošajām sieviešu balsīm un t. s. sievišķā subjekta pašatklāsmei.

Arvja Kolmaņa Anna stāv iepretim latviešu prozas sieviešu balsīm – tām, kuru vārdi parasti ir dažādi, bet pamatintonācija nereti viena vai tikai niansēs atšķirīga; tām, kuras mēdz nesaprast un nepazīt sevi, līdz sāk izzināt, izprast un iemīlēt sevi; tām, kuras pamazām pieaug un meklē savu vietu un lomu attiecībās ar māti, tēvu, draudzeni, vīrieti un bērnu; tām, kuras ir garīgas, jūtīgas, īpašas, traumētas, uz dziļu pašanalīzi vērstas, kuras neredzamām stīgām saistītas ar mātišķo pirmsākumu un pirmtēliem; tām, kuras, grozies kā gribi, tomēr ir pasauli harmonizējošs spēks. Iepretim šai niansētajai sievišķībai Anna atskan citādi – ar pašrefleksiju viņa neaizraujas, domās, vārdos un darbos ir lakoniska, dara, bet daudz nedomā.

Ja gribam runāt par tik neviennozīmīgu kategoriju kā “sievišķā rakstība”, tad Arvja Kolmaņa krājumā, šķiet, ir uzskatāmi parādīts tās pretstats. Rakstnieks sievietes attēlojumā piedāvā ko tādu, ko varētu saukt par “vīrišķo rakstību”, – no liekām detaļām brīvu, pat minimālistiski tīru vēstījumu, kas izteikts īsos, kodolīga apraksta teikumos un strupos dialogos. Nekādu apziņas plūsmu, reflektējošu retrospekciju vai esejveida iespraudumu, tikai precīzs un intriģējošs sižeta pieteikums, īss, bet ietilpīgs situācijas apraksts un tās risinājums. Viss ir viegli uztverams, saprotams, arī piesaistošs un intriģējošs, ja vien arī šajā darbā nebūtu Arvim Kolmanim raksturīgo paradoksu, slēptu paralēlu slāņu, ironiska smīna un dauzīšanās, tiesa gan, maskētākās, vieglākās un elegantākās formās nekā iepriekš. Un tomēr strupceļu un paradoksu te netrūkst.

Annas tēls rada priekšstatu, ka autors mums piedāvā arhetipisku, ambivalentu mūžīgās sievišķības tēlu maskulīnā pasaulē, ļaujot labticīgajām lasītājām Annas dzīves situācijās atpazīt sevi un izbrīnā iesaukties – kā gan vīrietis var pazīt visas šīs dažādās sievietes šķautnes! Pirms šiem “atpazīšanas skatiem” gan der sev atgādināt, ka Anna nekur tālu nav aizgājusi no sava priekšteča Grēna un pasaule, kurā Anna dzīvo, atgādina veco labo Aizspoguliju.

Annas stāstos ir veidota spekulācija ar atpazīstamību, jo Arvim Kolmanim raksturīgā manierē tiražēti stereotipiski attiecību un uzvedības modeļi, bet paralēli parādīts arī šīs pazīstamās pasaules greizums, mīklainība, neparedzamība, neloģiskums un absurds. Pati Anna ir kā Alise vai kā daudzi citi tēli pasaules literatūrā pēc viņas – cilvēks bez īpašībām vai Jozefs K. – proti, depersonalizēts, vispārināts tēls, kurš iemieso cilvēciskās pieredzes absurdu. Anna tāpat kā Alise savā aizdurvju – šajā gadījumā pieaugušas sievietes – valstībā sastop dažādas būtnes un tāpat kā Jozefs K. pašattaisnojuma meklēšanas ceļā pieredz brīnumainas un pārsteidzošas absurda situācijas.

Andris, Kristaps, Niklāvs, Edgars, Monika, Henriks un daudzi citi šķietami reālistiski veidoti sekundārie tēli Arvja Kolmaņa prozā ir tikpat depersonalizēti kā Jozefa K. līdzgaitnieki. Situācijas, kurās Anna nonāk, ir tikpat absurdas un neloģiskas kā Franca Kafkas darbos. Arī Annas pieredzējumi ir aprakstīti tikpat reālistiski un bez izbrīna potenciāla, bet maģiskā reālisma dimensiju vēstījumam piešķir atsevišķas pārdabiskas un fantasmagoriskas detaļas – dažos stāstos tās ir gandrīz nemanāmas, citos vairāk klātesošas. Mīlētāji stāstā Visa pasaule ir tik atkarīgi viens no otra, ka iekožas partnerim kaklā un alkaini izsūc pa asins strūkliņai. Stāstā Anna un nezvērs sievietes esamībā klātesošs ir nezvērs ar zaļiem taustekļiem. Stāstā Mēness vēji Annai liktenīgs ir trešais vējš, kas apciemo naktīs, kad viņa jūtas vientuļa. Šo fantasmagorisko un maģisko detaļu īpašā poētika atstāj fascinējošu iespaidu, bet, ja centīsimies atrast tajās metaforiskas nozīmes, varam vilties. Te varam runāt par spēlēšanos ar romantisma un simbolisma neizskaidrojamību un mistiku (šai stilizācijai ļoti atbilstoša ir grāmatas vākam izvēlētā Roberta Knēbela (Robert Knoebel, 1874–1924) glezna Sapņaina sieviete laivā zem negaisa debesīm (Träumende Frau im Boot unter Gewitterhimmel, ap 1900)). Iespējams gan, ka šīs maģiskās detaļas ir tikai postmodernas “tukšās zīmes”. Savienojumā ar lakoniski groteskām detaļām vai sižeta pavērsieniem, kas pāršķeļ visnotaļ nopietnā intonācijā veidoto vēstījumu un var izraisīt pēkšņu smieklu lēkmi, tās veido augstu nosacītības pakāpi un liek saprast, ka Annas arhetipiskais veidols varbūt tāds uzjautrinošs joks vien ir.

Bez šaubām, minētie mākslinieciskie paņēmieni nav jaunums Grēna un Žūpas Amora radītāja daiļradē, tomēr atšķirība no iepriekšējiem darbiem šeit ir ievērojama, un tā nav meklējama tikai skata fokusējumā uz sievieti. Annas stāsti ir kompozicionāli pārdomāti un viendabīgi, rakstniekam tipiskais izaicinošais spēles prieks ir ietverts skaidrā struktūrā un tāds kā savaldīts.

Krājuma prologā, kas atbilstoši mīlēšanās akta daļām saucas Priekšspēle, Anna, kura vēl nepazīst pasaules plūdumu un kurai ir “tikai desmit… astoņi, vienpadsmit, seši, septiņi, pieci gadi” (8. lpp.), ar pirkstu atslēdz kādas īpašas durvis. Tām atveroties, Anna pamet bērnības zemi un sākas lielās dzīves “stāstu jūra” jeb, izmantojot rakstnieka piedāvāto struktūrveides principu, – viņas mīlēšanās ar dzīvi. Krājuma beigās – Pēcspēlē – redzam, ar ko šis ceļojums, kad Annai jau bijis “divdesmit… trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit pieci, piecdesmit gadi” (221. lpp.), beidzas.

Pārējie deviņpadsmit apjomā īsie un vienmērīgie stāsti ir pārdomāti sakārtoti tā, ka daudzās Annas tomēr saplūst vienotā tēlā un veido sievietes dzīvesstāstu, kurā viņa nonāk pati pie sevis un savas vienatnes apziņas. Šie stāsti izraisa pārsteigumu, smieklus, dusmas, aizkaitinājumu, rezignāciju, nepatiku, melanholiju un, iespējams, vēl citas cilvēciskas reakcijas. Tie piedāvā estētisku piedzīvojumu, kas lasāms ar interesi un, kā šķiet, atstās paliekošu iespaidu. Annas balsij Arvja Kolmaņa daiļradē ir nozīmīga vieta, jo tieši tā palīdzējusi attīrīt no liekā autoram raksturīgo māksliniecisko rokrakstu un izcelt tajā īpašo.

1. Kolmanis A. Solārijs. Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas. Rīga: Dienas Grāmata, 2018. 143. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)