— V. Stāsts no cikla “Rēgi”

– Irmastant, esmu klāt! – durvis aizcirtās, un gaitenī sāka čabēt maisiņš. – Nu, esi gatava? Mums laiks doties, – Marta čaloja tā, it kā šī būtu vispriecīgākā diena viņas mūžā. Protams, viņa gribēja tikai labu. Uzmundrināt.

– Jā, Martiņ, jā, tik palīdzi man dabūt kājās šitos zābakus. Šodien labāk vilkšu siltos, ja nu kapos sniegs sāks piesalt. 

Marta pietupās un iespieda Irmas kājas zābakos. – Tev nebūs auksti ar šito mēteli? – viņa pajautāja, bet, atbildi nesagaidījusi, paķēra Irmu un uzrāva kājās. Pati aizsteidzās uz gaiteni. Atskrēja atpakaļ. – Šito izkrāmēsi, kad atbrauksim atpakaļ, tur nekā tāda nav, lai paliek. Mums tiešām vairs nav laika. – Viņa nolika maisiņu pie galda un tik strauji parāva Irmu sev līdzi, ka viņa knapi noturējās kājās.

Abas notuntuļoja pa kāpnēm un ierausās mašīnā. Marta tik turpināja runāt:

– Mareks jau ir uz vietas, atbrauca arī Haralds ar savējiem, Mareka draudzene – tu taču viņu atceries? – nebūs. Mareks teica, ka negribēja viņu aicināt, viņa jau vecomammu īpaši nepazina, es gan nezinu, vai tā va…

Ak, Alīda, Alīda. Tu pamanījies satraukt visu ģimeni arī ar to, ka ņēmi un nomiri šitādā nelaikā.

– Redz kā, Alīda savus septiņdesmit nesagaidīja, – Irma ieteicās. Marta apklusa. Mašīnā tāds klusums vēl nebija bijis. Marta… Viņai patika runāt. Ar savu nemitīgo čalošanu viņa savā apkārtnē radīja omulību un siltumu. Varbūt, tieši daudz runādama, viņa bija tā apvēlusies. Vārdiem vajadzēja vietu, tie taču kaut kur dzīvoja – viņas apaļajā miesā, kas visa kustējās vārdiem līdzi, kad Marta runāja. Viņa visa bija vārdi… Lai gan… tas viss – runāšana un miesas apaļums – neizbēgami nāca no vientulības. Viņai tak drīz būs jau piecdesmit… Labi, ka viņai ir Mareks. Un Haralds arī atbalsta. Diez ko viņa pati domā par savu dzīvi, kad būs izdevība, pajautāšu, Irma nodomāja.

Marta paskatījās spogulī. Likās, Irma ir iesnaudusies. Bet Irma bija tikai pievērusi acis, lai varētu padomāt. Viņai galvā griezās atmiņas par Alīdu. Kad viņas pirmoreiz satikās? Ak jā, toreiz, kad kolhozā bija tas pasākums. Viņa bija jaunā kultūras nama šuvēja, ieradusies no kaimiņu ciema. Vecenes pret viņu izturējās piesardzīgi un par visu centās ieknābt – skauda, ka viņai vienmēr smukas kleitas, ne tādas kā viņām. Taču Alīda bija vienīgā, kura varēja uzšūt kostīmus, tāpēc līdz plikam kaulam viņu nenoēda.

Mašīna uzbrauca uz grants, un tā griezīgi iečirkstējās. Irma atvēra acis.

– Esam klāt, ‒ Marta klusi noteica. Atkal vajadzēja rausties ārā, labi, ka Marta palīdzēja. Pieskrēja Mareks, apskāva Irmu un ieskatījās viņai acīs. Laikam neko draudošu tur neieraudzījis, piegāja pie bagāžnieka un izņēma vainagu un puķes. Marta sev un Marekam bija pirkusi vainagu, bet Irmai tikai puķes – tumšsarkanas mārtiņrozes. Marta aizkabināja Irmas roku aiz savējās un lēnām uzveda pa pakāpieniem kapličā. Kapličas dziļumā bija tumšs un auksts. Haralds ar savu Veru un bērniem jau bija tur. Viņi bija nolēmuši iztikt tikai tā – savā bariņā. Pat kolēģus nebija aicinājuši. Haralds uzreiz piegāja pie Irmas un klusi sasveicinājās. Irma, par spīti skumīgajam notikumam, pasmaidīja.

Marekam šķita, ka tas bija gaužām skumjš smaids, bet Irma tiešām priecājās. Vismaz Haraldam dzīve bija izdevusies. Neskatoties uz to, ka pārveda savu Veru no Krievijas, abi joprojām bija kopā, un bērni arī labi. Irma labāk domāja par Haralda laimi, nevis skatījās uz Alīdu zārkā. Bet blāvs ziemas saules stars caur kapličas atvērtajām durvīm spīdēja tieši Alīdai virsū, un Irma nekādi nespēja izvairīties no ainas, kas pavērās viņas skatam, kad Haralds ar savējiem atkāpās viņai aiz muguras. Alīda gulēja zārkā un izskatījās ne pēc Alīdas.

Irma viņu atcerējās citādu. Viņas sadraudzējās tolaik, kad Alīda šuva tos tērpus. Irma bija malā stāvētāja, viņu tās pārējās vecenes neinteresēja. Viņas bija garlaicīgas kūts mēsliem aplipušas liekules. Irma nēsāja bikses un vienmēr viena pati izmēza visu kūti. Par to viņas vienmēr brīnījās un par tām biksēm arī. Bet Irmai bija vienalga. Taču Alīda sagribēja iet uz balli kopā ar Irmu un teica, ka tur bikses nederēšot. Viņa teicās uzšūt Irmai kleitu. Irma gāja uz kultūras namu, kur Alīdai bija mazā kambarī atvēlēta vieta šūšanai. Un viņa vienmēr tik sirsnīgi smējās. Priecājās, ka Irma atnākusi. Rādīja audumus un lika izvēlēties. Kad Irma gribēja samaksāt, teica, lai nākamreiz labāk atnesot viņai apelsīnus. Kur gan es tādus ņemšu? Irma iepleta acis, bet Alīda tikai smējās un teica, ka apelsīnus viņa noteikti dabūšot.

Tagad Alīda izskatījās sažuvusi un izkaltusi. Viņa gulēja tā, it kā nekad nebūtu dzīvojusi. Kā vaska lelle. Tikai apkārt stāvošie cilvēki bija liecība, ka reiz viņa dzīvoja. Kapličā ienāca izvadītājs. Irma sākumā nepamanīja, bet kapličas stūrī pēkšņi sāka rosīties kāda sieviete, kura izlika sintezatoru. Izvadītājs izskatījās tā, it kā tieši viņš būtu Alīdu pazinis un visu mūžu mīlējis. Pat Marta un Haralds, Alīdas bērni, izskatījās drīzāk atviegloti. Nuja, kad Alīda saslima, viņi taču bija turējušies godam, centušies, palīdzējuši, darījusi visu, bet palikuši bez spēka, viņu aprūpējot. Izvadītājs uzsāka runu. Alīda bija lieliska māte un draudzene tiem, kas šodien sapulcējušies viņu izva… Irma sadzirdēja, ka Haralds viņai aiz muguras iešņukstas. Marta saņēma Irmas roku un ar otru ieķērās Marekam elkonī.

Toreiz viņas uz to balli tiešām arī aizgāja. Alīda no prieka smaidīja vien. Viņa teica, ka viena baidījusies iet, bet tagad, kad viņai esot draudzene, viņas uz ballēm iešot visu laiku. Irma bija dabūjusi tumšzilu, punktotu kleitu, un Alīda teica, ka tā piestāvot viņas rudajiem matiem. Vai tad tie ir rudi, Irma tikai novilka, kaut kāda pakulu krāsa, un Alīdai atkal bija iemesls smieties. Ballēs Alīda dejoja kā traka – puiši ap viņu lipa kā lāči ap medu. Irma sēdēja malā un skatījās uz Alīdu vien, uz Alīdu vien. Neviens cits tik smuki nedancoja un arī tik daudz nesmējās. Kad dejotāji aizsedza Irmai skatu, viņa atspieda galvu pret vēso sienu un skatījās tukšumā. Izgāja no zāles. Elpoja smagi un dziļi.

Toreiz Irmai patika skatīties uz Alīdu. Tagad ne. Alīdas vairs nebija. Izvadītājs jau bija nonācis pie dzejas rindām, un tad pienāca laiks muzikālajai pauzei. Irmai sāka salt kājas, par spīti siltajiem zābakiem. Mēteli gan bija labu izvēlējusies. Martai bija aukstas rokas. Irma domāja par kapračiem, kuriem šitādā nelaikā bija jārok bedre. Un Alīdai tādā aukstumā būs jāguļ. Ne vairs viņa smaidīja, nekā. Bija auksta un sasalusi tāpat kā kapu zeme.

Mareks domāja par Irmastanti. Īsta tante viņa nebija, bet, kopš viņš sevi atcerējās, Irmastante bija Irmastante. Un vecāmamma par viņu rūpējās un uztraucās, savukārt Irmastante rūpējās gan par vecomammu, gan mammu, gan viņu pašu. Nez kā gan Irmastante jūtas tagad, ko viņa domā… Vecāmamma taču bija viņas labākā draudzene un vienīgais tuvais cilvēks. Cik Mareks zināja, Irmastantei bez viņiem neviena cita nebija. Galvā pavīdēja domas par paša draudzeni, ar kuru laikam nekas nesanāks. Viņi bija strīdējušies ‒ par bērēm. Mareks bija gribējis, lai viņa brauc, – gribējās kādu sev līdzās kaut ko tuvu –, tikai mammai bija teicis, ka negribēja. Nebija vēlmes stāstīt par Elzu, mammai taču viņa patika. Īstenībā draudzene bija tā, kas nevēlējās braukt. Viņa bija jāskrien uz kaut kādu ballīti, un es jau tavu vecomammu nemaz nepazinu, viņa teica, nē, es nebraukšu, beidz taču uzstāt. Mareks vēl nebija bildis ne vārda, kur nu vēl uzstājis. Varbūt senāk, kad brauca pie vecāsmammas uz slimnīcu, tad bija mazliet uzstājis, bet tagad taču ne… Viņš klusēja. Un tad saprata, ka nekas nesanāks. Neparastā kārtā viņš gribēja par to parunāt ar Irmastanti. Tā bija pēkšņa sajūta – ka nu Irmastante ir vecāsmammas vietā –, bet vai tad viņš kādreiz ar vecomammu bija runājis par attiecībām? Izvadītājs beidza runu. Mareks paskatījās uz Irmastanti, taču viņa bija aizvērusi acis.

Irma domāja par auksto zemi. Ka arī viņai tādā būs jāguļ. Zeme ir auksta vienmēr – vienalga, ziema vai vasara. Dziļumā zeme ir auksta vienmēr. Rudeņos viņas brauca talkās rakt kartupeļus un bietes. Izceļot saknes no zemes, tām līdzi nāca vēsums, ko aizgaiņāja ar ugunskuru dūmiem un pelnos ceptiem kartupeļiem. Arī tad Alīda smēja vien. Nosmērēja zobus melnus ar ogli un smējās tā, ka citi nespēja turēties pretī. Irma vienmēr brīnījās, kur Alīdai tā enerģija. Irmai dažreiz tik ļoti viss apnika: gan dzīve, gan darbs, gan viņa pati sev. Tādos brīžos viņa gāja pie Alīdas, lai atkal sajustos labi. Alīda vienmēr kaut ko izdomāja.

Mareks piegāja pie Irmas un saņēma viņu aiz elkoņa. Irma atvēra acis. Izvadītājs bija beidzis runāt, un visi gāja pēc puķēm. Izgāja ārā, sagaidīja, kad iznes Alīdu, un atkal rausās mašīnās. Mareks brauca ar kopā ar Irmu un Martu. Sākumā neviens nerunāja. Irma vēlreiz atcerējās, kā Alīda bija smējusies par saviem melnajiem ogļu nosmērētajiem zobiem, un arī iesmējās. Mareks priekšējā sēdeklī pagriezās un pārsteigts ieteicās:

‒ Kas tad nu, Irmastant?

‒ Atcerējos, kā Alīda smējās, vienmēr tik smējās – par visu.

Marta paskatījās spogulī un nenoturējusies arī iespurdzās. – Piedodiet, tiešām, mamma taču reti kad smējās, Irmastant, tu kaut ko sajauci.

‒ Pēc tava tēva viņa vairs nesmējās, – Irma skumji piebilda. Mašīnā atkal iestājās klusums. Par Valdi nevienam nepatika runāt. Labi, ka bija klāt kapi. Sāka jau krēslot. Puķes apsals, nodomāja Irma, bet nu jau tas nebija svarīgi. Alīda satrauktos vismazāk.

Vienā ballē Alīda satika Valdi. Irma atkal sēdēja, galvu pret sienu atspiedusi, kad viņas skatu aizēnoja maza auguma puisis ar retu, rudu ūsu uz virslūpas. Irma sasvērās, lai raudzītu Alīdu, bet puisis pienāca tik tuvu, ka neko, izņemot viņu, vairs redzēt nevarēja. Viņš lūdza Irmu dejot. Negribīgi piekritusi, Irma lūkojās, kur palikusi Alīda. Ā, re, tepat vien bija. Dejoja ar gara auguma puisi, kurš viņā skatījās, it kā cenzdamies akas dibenu saskatīt. Alīda arī bija iegrimusi viņa acīs un vairs nesmējās. Irmu pārņēma nelāgas aizdomas. Viņa grieza galvu un skatījās, kas notiek ar Alīdu, bet rudūsainais viņu grieza citā virzienā. Viņa izrāvās un izskrēja ārā. Dejotāji noskatījās viņai pakaļ, bet Alīda tā arī neko no tā visa nepamanīja. Irma jau sen bija mājās, bet Alīda tik dejoja un dejoja…

Mareks atkal paņēma Irmu aiz rokas. Kājas sala vēl trakāk. Mareks savā plānajā jaciņā drebēja kā apses lapa. Labi, ka izvadītājs nekavējās un kapos viss norisinājās ātri. Tikai Haralds visu laiku šņukstēja. Vera no somas vilka ārā jau trešo salvešu paciņu. Haralda bērni Dace un Roberts turējās kopā, ik pa laikam par kaut ko sačukstējās. Arī viņi bija nosaluši. Lai tik bērni nesaaukstētos, Irma nodomāja, metot bedrē trīs saujas aukstas zemes. Roka nosmērējās, un gribējās to notraukt gar mēteli, bet piesteidzās Vera ar savām salvetēm. Puķes tiešām būs apsalušas, domāja Irma, gribēja palūkot, taču nemanot bija satumsis, un tādā tumsā neko vairs skaidri nevarēja saskatīt. Visiem gribējās ātrāk siltumā.

Uz mašīnu Irma cibināja viena. Tagad gan būtu noderējis kāds pavadonis, bet Marta un Haralds palika visu sakopt, savukārt jauniešiem pēkšņi bija kas apspriežams. Droši vien vienkārši gribēja uzsmēķēt. Irma kluburēja pa saknēm un taciņām un neko vairs neredzēja. Nezināja, kurā virzienā iet. Laikam bija aizgājusi nepareizi. Neredzēja ne gaismiņas. Kā gan viņa citreiz atradīs Alīdas kapu, ja tagad neko nesaprata. Neatcerēsies ceļu, būs jāprasa, lai Marta ved.

Viņa taustījās tumsā starp kapu kopām. Kājas ķērās aiz koku saknēm ‒ bija palikušas smagas, it kā tajās būtu svina zābaki. Vilka pie zemes, varbūt pat zemē iekšā, pie Alīdas… Irma bija klaiņojusi pa kapiem no laika gala, viņai te patika, un viņa zināja katru taku un solu, katru krustu un pieminekli, taču pēkšņi jutās apmaldījusies. Smagums bija neizturams, vajadzēja atbalstīties.

Irma atstutējās ar roku pret kaut kādu pieminekli, bet nebija spēka nostāvēt, un viņa apsēdās uz kapa apmales. Aukstums no cementa iespiedās Irmai gurnos. No pieminekļa uz Irmu skatījās bilde ar sievieti, kas atgādināja rēgu no senām leģendām – dāmu, kura nespēja rast mieru, ar kuru sensenos laikos bija atgadījies kas tāds, kas nekad viņu vairs nepameta un neļāva tā pa īstam nomirt, izbeigties pavisam. Sievietei bildē bija neparasta frizūra un dziļš, bet labvēlīgs skatiens. Irma nevarēja saprast, kā viņa šajā piķa melnumā pēkšņi varēja visu tik labi saskatīt. Dāmas lūpas rotāja tāds kā pussmaids, kaut kas, kas grasījās izplaukt, kā… magnolijas plaukst pavasarī. Bet smaids bija palicis kaut kur tajā mirklī, kad fotogrāfija tika uzņemta.

Magnolijas zied īsu brīdi, bet spilgti un neaizmirstami. Reiz Irma bija aizbraukusi uz botānisko dārzu magnoliju ziedēšanas laikā, un tagad viņa atcerējās tieši to – to skatu. Aizbraukusi dažas dienas vēlāk, viņa neko nebūtu redzējusi, viņai nebūtu šīs atmiņas, šīs pēkšņās magnoliju uzziedēšanas ziemas vidū kapos…

Irma nopūtās. Aukstums atkal sāka stindzināt kaulus, bet viņai nebija spēka celties un iet meklēt gaismu. Gribējās palikt uz vietas, nekustēties un sasalt, un Irma pievēra acis.

‒ Kā būtu, ja vairs nekad… ‒ viņa nepaspēja izdomāt domu līdz galam, kad kaut kas aizskāra viņas plecu, un Irma sastinga. Viņu pāršalca pēkšņas šausmas. Cik gan nebija dzirdēts, ka kapos notiekot visādas lietas, vai tad te nedzīvoja visādi gari un nemiera dvēseles? Un nāve! Varbūt pati nāve tagad bija atnākusi pēc Irmas, un, lai arī cik ļoti Irmu vilka pie Alīdas zemē, viņa negribēja tā ņemt un nomirt – sēžot sniegā pie sveša kapa. Un viņai vajadzēja to pateikt tam, kas gar viņu grābstījās, pat ja tā bija nāve ar savu kaulaino roku. Irma strauji griezās apkārt, gatava apņēmīgi to pateikt, bet viss bija kluss un tumšs. Tikai, nez no kurienes uzpeldējusi, Irmu aiz rokas paķēra Vera.

– Тетя Ирма, вы не туда пoшли, – Vera teica. Palīdzēja uzrausties kājās un aiziet līdz mašīnai.

Kad viņas izgāja gaismā, Irma jutās kaut ko neizdarījusi, neizpildījusi sev doto solījumu. Viņai pēkšņi gribējās, pat vajadzēja kādam pateikt, ka viņai ir bijis viss, ko viņa jelkad vēlējusies, ka viņai nevajag neko citu, ka, lūk, šie te bērni, pat Alīdas nāve – tā ir visa Irmas dzīve, ko viņa nekam nekad negrib atdot. Viņai bija tas jāpasaka, bet Vera strauji pieveda viņu pie mašīnas un atvēra durvis.

Mareks jau sildījās mašīnā. Irma atkal rausās iekšā.

– Marek?… Kājas nosala, – tas bija viss, ko viņa noteica. Mareks bija pārsalis. Gribēja dzert kaut ko siltu, ātrāk jābrauc uz to galdu. Apklusa. Arī Irma klusēja.

– Irmastant, tev viss labi? – tad viņš iejautājās.

 – Jā, Marek… labi, ko tu jautā?

– Nezinu, visu dienu domāju… – Mareks iesāka un apklusa. Bet galvā viņam skanēja: “Pasaki, pasaki, vecmammai vairs nepateiksi,” – un, atspiedis galvu pret sēdekli un tumsā skatīdamies, viņš teica:

– Es laikam nepalikšu kopā ar Elzu. Ar manu draudzeni. Tu taču viņu atceries? Mammai vēl neteicu, viņa satrauksies. Elza negribēja braukt uz bērēm.

Mareka seju tumsā nevarēja redzēt. Varbūt tāpēc viņš pēkšņi bija kļuvis tik atklāts, Irma domāja. Un ko lai atbild? Ne viņa zināja, ko tāds jauns puisis grib dzirdēt, nekā. Bet Mareks bija viņai atklājies, vajadzēja piespiesties, vajadzēja kaut ko teikt, bet galvā bija tikai domas par Alīdu, par Alīdu vien…

– Ai, bērniņ, tu jau pats zini, kā vislabāk darīt. Tu esi labs. Ja tā Elza to neredz, tad tev viņu arī nevajag.

Mareks neko neatbildēja. Joprojām sala, un viņam šķita, ka Irma domā par kaut ko citu.

– Par ko tu domā? – viņš pajautāja.

 – Par Alīdu un Valdi, – Irma atbildēja.

Mareks pagriezās un paskatījās uz aizmuguri:

– Pastāsti par vecotēvu, mamma nekad nestāsta.

– Tu tiešām gribi? – Irma it kā pamodās. Viņa negaidīti sajutās dzīva, asinis sāka riņķot straujāk: domājot par Valdi, Irma joprojām spēja iedegties dusmās.

– Nu… jā, – lēni un ļoti klusi noteica Mareks. – Vienkārši… – viņš nepabeidza.

– Dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums, – Irma ierunājās ne savā balsī. Mareks sastinga krēslā. Visu pārņēma tumsa.

– Valdis nelabi izrīkojās ar Alīdu, – Irmas neierastā balss mašīnā skanēja kā baznīcas zvans, – un tavu mammu, un onkuli Haraldu. Tāpēc Martiņa neko nestāsta.

Iestājās pauze. Mareks tā kā gribēja kaut ko bilst, bet Irma atsāka:

– Valdis bija stalts, garš, iznesīgs, skaists. Viņš prata runāt un aplidot, apvārdoja Alīdu. Dāvināja viņai dāvanas. Viņš bija jūrnieks, nu, tu jau zini. Sākumā viņiem bija labi, piedzima Haralds, Martiņa, viss šķita kārtībā, bet tad Alīda ar abiem bērniem naktīs arvien biežāk skrēja pie manis. Teica, ka Valdis viņu sitot. Dažreiz viņai uz rokām bija zilumi, zem acs. Bērni bija nobijušies, raudāja. Valdis sāka dzert, zaudēja darbu. Alīda pārnāca dzīvot pie manis, bērni jau skolā gāja, tā visi kopā dzīvojām. Bet Valdis turpat blakus. Dzēra. Haralds un Martiņa no viņa baidījās. Negāja klāt. Dažreiz viņš nāca, dauzījās pie mūsu durvīm, kliedza. Es ņēmu cirvi un gāju dzīt viņu prom. Alīda nerādījās, ar bērniem tupēja kaktā, ar segu apsegusies.

Irma atkal apklusa. Un tad noteica savā dabiskajā balsī:

– Bet tu jau visu to zini.

Mareks it kā pamodās. Dzirdot Irmas mīļo, ierasto balsi, viņam palika silti. Viņš atspieda galvu pret sēdekli un aizvēra acis, iedomājās par Elzu, tad viņa acu priekšā uzpeldēja vecāmamma, un Mareks pasmaidīja. Viņš jau gribēja pateikt Irmai, ka tikko atcerējies vecomammu, bet durvis atvērās un mašīnā ierausās Marta.

– Par ko jūs runājat? Auksts gan, vai ne? Nu nekas, tūlīt sasildīsimies ar buljonu. – Viņa kā vienmēr čaloja, atbildi negaidīdama. Labi, ka tā, Irma nodomāja, vienalga nebūtu, ko viņai atbildēt. Marta jau nu noteikti par Valdi negribēja dzirdēt. Mašīnas siltums ieaijāja. Irma atkal aizvēra acis.

Valdis sākumā bija labs. Kā viss mainījās, Irma nezina. Alīda bija smuka, daudz strādāja, par bērniem rūpējās. Kāpēc Valdim ar to nebija gana, skaidrs nav. Bet tiešām – vienā vakarā viņa ar bērniem stāvēja uz Irmas sliekšņa noraudājusies, pārbijusies. Irma ielaida viņu iekšā, un tā Alīda un viņas bērni kļuva par Irmas ģimeni. Savā dzīvoklī Alīda atgriezās tikai pēc tam, kad Valdi atrada dzērumā grāvī noslīkušu. Bērniem tur bija vairāk vietas, taču pēc skolas viņi tik un tā bieži gāja tieši pie Irmas. Alīda šuva drēbes uz pasūtījuma un mājās nāca vēlu, bet Irma tika mājās agrāk, tāpēc taisīja bērniem vakariņas. Tad nāca Alīda, paēda un veda bērnus mājās.

Viņi piebrauca pie kafejnīcas. Rausās ārā no mašīnas, Haralds jau bija klāt. Nu visi bija runīgāki, tikai bērni iegrima telefonos. Marta un Haralds, Vera un Irma apsprieda ceremoniju un izvadītāja runu. Visiem šķita, ka izvadītājs bijis pārāk traģisks. Haraldam bija sarkanas acis no raudāšanas. Ēdiens palīdzēja sasildīties. Irmai nāca virsū snaudiens. Bet buljons bija mierinošs. Tieši mierinošs – tā viņa to sajuta. Aizmirsās nedzīvā Alīdas seja, un atmiņās izpeldēja dzīvā, smejošā.

Reiz Valdis Alīdai atveda apelsīnus. Viņi tikko bija sākuši pazīties, un viņa dabūja apelsīnus. Tik ļoti viņai tie garšoja, pie katras iespējas gribēja apelsīnus, tikai tos, neko citu. Aizsūtījusi Valdi mājās, viņa pasauca Irmu. Teica, Valdis jau visu ko ir redzējis un ēdis, bet viņas gan ne, tāpēc nav vērts atstāt apelsīnus viņam. Tieši Irmai vajagot tos apēst. Viņām abām! Alīda bija sajūsmā. Viņa plēsa nost mizu ar pirkstiem, plēsa apelsīnu pa daļām, kuras lika sev mutē, un smējās, un smējās. Tad stiepa daivas Irmai un lika ēst. Pa viņas roku tecēja augļa sula, un Irma ēda augli no viņas rokām. Irma neko neteica, tikai skatījās Alīdai acīs. Alīda apklusa un arī skatījās Irmai acīs, un tad atkal sāka smieties. Arī Irma smējās. Viņas apēda visus apelsīnus un tad mazgāja no rokām lipīgo sulu nost.

Kafejnīcā viņi ilgi nepalika. Tā tas bija plānots, galvenais bija sasildīties. Un viņi bija tikai septiņi, tāpēc arī garas runas nebija vajadzīgas. Viņi visu jau bija izrunājuši. Kad Alīda pēc ilgajām mocībām bija slimnīcā nomirusi, viņi sabrauca pie Irmas un izrunāja, kādas būs bēres. Irma bija pagatavojusi pusdienas, un visi atkal ēda pie viņas. Ģimene bija kupla, bet Alīdas vairs nebija. Irmai gribējās, lai ar viņiem kopā būtu arī Alīda, viņa gribēja sabrukt un neko nedarīt, bet viņa bija apsolījusi rūpēties par Alīdas ģimeni, kad uzzināja par slimību. Tu viņiem esi otra mamma, teica Alīda. Irmai vajadzēja saņemties, viņa to Alīdai bija apsolījusi.

Viņi atkal rausās mašīnā. Marta un viņas nu jau pieaugušais dēls Mareks veda Irmu mājās. Irma skatījās uz Mareku un domāja, lai tik viņam viss izdotos. No Haralda un viņa ģimenes bija atvadījušies pie kafejnīcas, un Haralds bija solījies iebraukt pie Irmas nākamnedēļ. Tad viņi aizbrauca mājās. Nabaga Haralds, domāja Irma. Viņam mamma bija viss. Tāpēc viņš tik daudz raudāja. Liela daļa Valda trakuma gāzās tieši pār Haraldu. Martiņa bija mazāka, viņa daudz ko neatcerējās. Bet vienmēr teica – labi, ka neatceras. Viņa ienīda Valdi vairāk par visiem.

Mareks ar Martu priekšā čaloja, viņu balsis nomierināja, palīdzēja aizmirst Valdi, un dusmas, kas bija izziedējušas sarkaniem pleķiem uz Irmas vaigiem, izgaisa, atstādamas Irmu bālu un nogurušu. Viņa aizsnaudās. Sapnī parādījās smaidīga Alīda. Mašīna piestāja, Irma atvēra acis.

– Alīdai viss ir labi, – viņa noteica. Marta un Mareks samulsa.

– Ko tu saki? – Marta iečivinājās.

– Redzēju viņu sapnī, viņa smaidīja, viss ir labi, – Irma paskaidroja. Marta un Mareks nezināja, ko atbildēt. Uz mirkli iestājās klusums.

– Vai esam jau galā? – Irma pēkšņi kļuva enerģiska. Viņa rausās ārā no mašīnas pati saviem spēkiem, bet Mareks pasteidzās un tomēr viņai palīdzēja. Visi uzkāpa augšā Irmas dzīvoklī. Marta un Mareks neģērbās, tikai palīdzēja Irmai novilkt zābakus un izkrāmēja no rīta virtuvē atstāto maisiņu. Tur bija maize, jogurts, siers, sulas paka. Vēl kaut kas, bet Irma neredzēja, kas tieši. Viņa ieāva kājas čībās un apsēdās savā ierastajā vietā pie virtuves galda. Bērni vienmēr visu kaut ko saved, viņa nodomāja ar piepildītības sajūtu sirdī.

– Mēs tagad brauksim, Irmastant, – Marta pienāca un apskāva Irmu. – Nebēdājies ļoti, nedēļas nogalē atbrauksim. Vai ne, Marek?

– Simts punkti, – Mareks iesaucās un salutēja. Tas Irmu sasmīdināja.

– Brauciet, brauciet, gaidīšu, – viņa caur smiekliem noteica. Un tad strauji kļuva atkal nopietna. Marta un Mareks pagriezās promiešanai. Neviens vairs nesmaidīja. Vakara gaismā, kas plūda no virtuves noputējušās lampas, visi izskatījās pelēki.

Pie durvīm Marta vēl apķērās un sauca:

– Vai tev kaut ko īpašu sestdien atvest? Ko tu gribētu?

– Neko nevajag, paldies, Martiņ, – Irma saņēma spēkus un atsaucās. Viņai trakoti nāca miegs, plaksti krita uz acīm kā zārku vāki.

– Labi, mēs ejam, atā, – Marta vēl nosauca.

– Atā, atā, – Irma nočukstēja.

Sīca spuldze, bet citādi iestājās pilnīgs klusums. Vēl brīdi pasēdējusi virtuvē pie galda, Irma piecēlās kājās. Taisīsies gulēt, nodomāja, bet tad atcerējās par Martas atvesto maisiņu. Atbalstījusies pret galdu, Irma pieliecās un pacēla uz grīdas atstāto maisu. Uzlikusi to uz galda, viņa nogaidīja, līdz no acīm nozudīs tumšums, un jau grasījās ieskatīties iekšā, kad virtuves puskrēslā no nekurienes parādījās tēls. Dāma no kapos redzētās fotogrāfijas! Tā pati frizūra, tās pašas melnās acis, un tagad bija saskatāma arī kupla kleita, kādas Irma bija redzējusi grāmatās un filmās par seniem laikiem. Dāma stāvēja gaismā un izstaroja kaut ko tik dzīvības pilnu, ko Irma ļoti sen nebija sajutusi. Dzīvība viņu bija atstājusi mirklī, kad saslima Alīda, un kopš tā laika Irma nebija jutusi neko, pat par spīti tam, ka viņai visu laiku kaut kas bija jādara, par kaut ko jādomā, kaut kas jāsaka. Bet tas viss bija tukšs, izmiris, tajā nebija nekā, kas ļautu Irmu saukt par dzīvu cilvēku.

‒ Tu taču beidzot esi brīva, ‒ noteica rēgs.

Un Irma uzreiz sajutās viegli. Nebija vairs tā smaguma, kas viņu iepriekš vilka zemē iekšā. Rēgam bija taisnība. Viņa nebija bijusi brīva bezgalīgi ilgu laiku. Alīda bija visa viņas dzīve – viņa neatcerējās, kā bija jutusies, pirms satika Alīdu, viss, ko viņa savā dzīvē zināja, bija Alīda, kura dažkārt bija bijusi smagāka par zemi… Bet nu vairs ne, un Irmā ieskanējās kaut kas gaišs un priecīgs. Viņa saausījās, sāka skatīties apkārt, bet redzēja tikai ierasto virtuvi. Tad Irma apjauta, ka ir sākusi dungot – meldiņu no tās dziesmas, kas… kas tik ļoti patika Alīdai, bet kuras nosaukumu Irma kā vienmēr nespēja atcerēties. Viņa dungoja, dungoja un tad apklusa. Priecīgi vieglā sajūta pazuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījusies, un Irmu atkal cauršalca tā pati doma, tā pati sajūta, kas bija uznākusi kapos: jā, viņa bija brīva, tagad viņa bija brīva, bet viņa nezināja pasauli bez Alīdas, un tāda pasaule Irmu it nemaz neinteresēja. Un viņa no jauna atcerējās par Alīdas smaidu un magnolijām.

Topavasar viņa uz botānisko dārzu pie magnolijām brauca viena. Reti tā gadījās, un viņai patika vienatne, bet viņa arī ļoti mīlēja Alīdas ģimeni. Viņa vienmēr bija gribējusi ģimeni, un pat tajos retajos brīžos, kad viņa kaut ko pieredzēja viena pati, viņa gribēja, kaut tā nebūtu. Kaut Marta un Haralds būtu līdzās. Kaut Alīda būtu līdzās. Un vēlāk – kaut mazbērni būtu līdzās, kaut Mareks, Dace, Roberts tikai mazliet padzīvotu ar viņu… Irma atkal sajuta Alīdas atstāto tukšumu. Tas bija vēl stindzinošāks par aukstumu, kas bija valdījis tajos nolādētajos kapos un zadzies pie kauliem pa visām vīlēm, sasaldēdams kājas ledus klučos.

Irma sadusmojās, viņa gribēja spoku dāmai – tieši spoku dāmai – pateikt, ka Irmai nevajag nekādu brīvību, Irmai nav, kur to likt. Viņa jau tā aizmirsa visu, viņa negribēja aizmirst arī to, kas viņai kaut ko nozīmēja…

Saņēmusies Irma pacēla acis, bet spoku dāmu vairs neredzēja. Bija tikai pustumša virtuve un maisiņš uz galda.

Tajā gulēja trīs apelsīni. To raupjā, oranžā miza gandrīz vai mirdzēja blāvajā spuldzes gaismā un izskatījās gaužām neiederīgi te, šajā pelēkajā, drūmajā, mazajā virtuvītē, kur, skatīdamās uz dzīvības pilnajiem augļiem, sastingusi stāvēja Irma.