— Vai nogalēt Komandoru?

Par Haruki Murakami romānu Nogalēt Komandoru (no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere; Zvaigzne ABC, 2020)

Romāni mūsdienās daļēji pilda patērējama materiāla funkciju – tie ir viegls brīvā laika pavadīšanas veids, kas līdzīgs filmām un seriāliem. Taču reizē jāņem vērā, ka literatūrā daudzi meklē ko vairāk nekā seriālā un lasīšana tomēr prasa nedaudz lielāku piepūli. Viens no literārajā pasaulē populārākajiem un ienesīgākajiem autoriem Haruki Murakami nupat latviski izdotajā romānā Nogalēt Komandoru pretēji atsevišķu kritiķu aicinājumiem turpina spēlēt pēc saviem noteikumiem. Kamēr noteiktu elementu atkārtošanās jau iepriekšējos darbos tikusi apšaubīta kā “pašmitoloģizēšana”¹, rakstnieka piekritēju un izdevēju izpratnē tā ir viņam piemītoša, izstrādāta “maģiskā formula”. Jāsaka, ka pagaidām par lasītājiem Murakami nav jāsūdzas. Maģiska vai aprēķināta, taču šī formula strādā. Ar katru nākamo grāmatu arvien urdošāks gan kļūst jautājums – vai mūžīgi? 

Autora vienreizīgā popularitāte nav joka lieta, viņa fani pat izdevuši grāmatžurnālu Mēs mīlam Murakami Haruki un veidojuši kopīgus viņa darbu atšifrēšanas “pulciņus”, kuros cenšas atkost Murakami izstrādātās tekstuālās un sižeta mīklas.² Autors, lai gan aicinājis viņam pašam atbildes neprasīt, tomēr regulāri atgriežas pie paņēmieniem, kas šādu meklēšanu veicina. Tādus viņam raksturīgos motīvus kā mistiski tēli, kas varoņiem jāuzveic, ceļa meklēšana paralēlās pasaulēs, sakarību izveidošana no reālistiskiem un fantastiskiem notikumu pavedieniem, tēlu atrašanās robežsituācijās utt. kritiķi ir salīdzinājuši ar videospēļu cienīgiem paņēmieniem, kas veicina masveida aizrautību un patērētāju kultūru.

Iespējams, uzlūkojot katru atsevišķo Murakami grāmatu kā dažādu varoņu dzīvi vienotā pasaulē, – gluži kā seriālā – ir iespējams sekot viņa rakstībai, negaidot kaut ko pavisam jaunu, un labāk novērtēt brīžus, kuros darbs ir izdevies. Arī Nogalēt Komandoru regulāri atkārtojas Murakami varoņu ierastās zemapziņas cīņas. Šajā brīdī iederētos slavenais jautājums, proti, vai var iekāpt tajā pašā upē divreiz? Vai arī Murakami kā ir iekāpis, tā ārā nekāpj?

Nogalēt Komandoru sastopamies ar autoram raksturīgo bezvārda protagonistu, kā arī lēni gruzdošu, savdabīgu sižetu, kas spēj lasītāju ievest citā, ne mazāk reālā, taču vietām pārdabiskā pasaulē, kurā netrūkst nedz izgaistošu tēlu, nedz ēdiena gatavošanas un viedu sarunu par mūziku un vēsturi. Galveno varoni, vienkāršu portretistu, kuru nupat pametusi sieva, sākotnēji iepazīstam lielu pārmaiņu laikā. Šāds “lielu pārmaiņu laiks”, kurš jāiztur un beigu beigās jāpārvar, Murakami darbos nav nekas neparasts. Šī iemesla dēļ ir pavīdējis uzskats, ka viņa grāmatas īpaši populāras kļūst tieši sociālu krīžu un haosa laikā. Protams, pandēmijā viņš lasītājiem varētu šķist sevišķi tuvs.

Autora spēcīgā puse nenoliedzami ir tieši tādas jaunas pasaules radīšana, kas darbojas ļoti līdzīgi reālajai. Arī šajā grāmatā tāpat kā lielākajā daļā Murakami stāstu ir iepludinātas atsauces uz Eiropas un amerikāņu kultūru (tādējādi piedodot grāmatām zināmu eksotiku savā dzimtenē). Varoņa bagātais kaimiņš savas dzīves krustpunktus aizņēmies no Ficdžeralda Lieliskais Getsbijs, sarunās parādās Kafka, Orvels, nacistiskā Vācija, grāmatas pirmā daļa beidzas ar citātu no Samiela Vilenberga Sacelšanās Trieblinkā un, protams, nosaukumā minētā, grāmatā ar mistiku apvītā glezna Nogalēt Komandoru attēlo Mocarta operas Dons Žuans notikumus.

Biežā kara postījumu pieminēšana Murakami grāmatās ir tikusi apšaubīta kā lēts triks, kas citādi seklākam darbam piedod vēsturisku smagumu.³ Nogalēt Komandoru bez šīm vēsturiskajām atsaucēm, protams, būtu ievērojami vieglāka lasāmviela. Man šāda pieeja grāmatā netraucēja, taču nevaru to nosaukt par vienmēr pamatotu. Protams, jājautā, kas šādu vēstures piejaukumu attaisno – vai tas ir postmodernās literatūras elements, vai varbūt šāda erudīcija ir vienkārši autora paša interesēs?

Ir skaidrs, ka Murakami savas pasaules vēsturi nostāda blakus mūsējai, prasmīgi ievadot tajā lasītāju un nemanāmi pārklājot dažāda veida sakarības slāņus, kuru orientieri bieži ieplūst arī zemapziņā. Iespējams, atslēga slēpjas tajā, kā un kāpēc šīs tēmas parādās un ko tās dod kopējam grāmatas vēstījumam.  Piemēram, klusa, melanholiska padsmitniece kā prominents un reizē nevajadzīgi seksualizēts tēls autora darbos nav jaunums. Jau 1Q84 lasītājiem piedāvāja mazgadīgu klusētāju Fukaeri, kurai paralēlā pasaulē bija “nepieciešams” pārgulēt ar vienu no grāmatas protagonistiem – trīsdesmitgadīgu vīrieti. Arī Nogalēt Komandoru svarīgu lomu ieņem līdzīga varone ar japāņiem neraksturīgu vārdu – Marie, kura galvenajam varonim atgādina viņa mirušo māsu(tāpat kā bijusī sieva). Pēc sarunas, kuru trīspadsmit gadus vecā Marie iesāk ar atzīšanos, ka ir apsēsta ar savu krūšu izmēru, grāmatas varonis, šķiet, dubulto šo apsēstību un, ieraugot mazrunīgo Marie, katru reizi domās piefiksē gan viņas neesošās krūtis, gan viņas tantes krūšu izmēru. Šādi arī es, lasītāja, esmu spiesta pievērst uzmanību viņas formām, kas nepalīdz uztvert grāmatas kopējo vēstījumu. Lai gan šoreiz lasītāji nesastopas ar tiešu pedofilijas atspulgu, Nogalēt Komandoru daudz skaidrāk parādās jautājums – kā reaģēt uz šādu femīno tēlu uzbūvi un to atkārtotu izmantošanu?

Murakami grāmatās sievietes bieži pret savu gribu, piemēram, sapnī vai transā, palīdz tēlam doties uz priekšu, kamēr galvenais varonis ir pasīvs, kas paver raženu lauku viņa darbu feministiskajai kritikai. Arī Nogalēt Komandoru varonis sapnī redz sievu un nevar atturēties viņu izvarot, ko nožēlo, taču reizē atzīst, ka tā rīkotos arī realitātē. “Man bija vainas sajūta par šo sapni (vai par kaut ko sapnim līdzīgo). [..] Ja šī būtu realitāte, nevis sapnis, ja kaut kas tāds būtu patiešām noticis, es noteikti rīkotos tāpat. Izģērbtu guļošu sievieti, patvaļīgi ieietu viņā.” (172. lpp.) Un šajā mirklī kļūst neiespējami just līdzi protagonistam, citādi normālam džekam. Tā vietā vēlos domāt, ka par šī vīrieša tēlu tiek ironizēts. Varbūt reprezentēta nepatīkama rakstura eksistence? Domāju, šī iezīme autora darbos ir pieminēšanas vērta.

Feminisma teorētiķu lasījumiem un novērojumiem intervijā ar Murakami ir pievērsusies arī japāņu autore Mieko Kavakami, abiem kopā apspriežot gan Marie tēlu Nogalēt Komandoru, gan faktu, ka sievietes Murakami stāstos bieži vien ir objektivizēts palīglīdzeklis vīrietim, nevis atsevišķi domājošas būtnes. Murakami atbild, ka viņam vienkārši ienāca prātā, ka varētu eksistēt ar savām krūtīm apsēsta meitene, un viņš nav ieinteresēts diži individualizēt savus tēlus, ne sievietes, ne vīriešus.⁴ To, kādas pārdomas izraisa Murakami sievietes un vīrieši, protams, jāspriež katram lasītājam pašam. Mēs taču zinām, ka ikviena teksta lasīšana ir reizē arī teksta radīšana.

Ņemot vērā šo visu, nedaudz absurds šķiet arī Latvijā manītais uzskats, ka Murakami grāmatu lasīšana un saprašana (lai ko tas nozīmētu) apliecina kādu dzīves pieredzes vai attīstības pakāpi. Kafku liedagā izlasīju 15 gadu vecumā un tiku saviļņota pāris stundu ilgai riņķveida maršēšanai istabā. Ir pagājuši desmit gadi, un šādu reakciju viņa grāmatas vairs neizraisa. Vai tiešām jāpieredz dzīve, lai saprastu Murakami? Kāda dzīve? Kādi nosacījumi ir nepieciešami šādam “Murakami saprašanas stāvoklim”? Ko tieši vajag saprast šajās grāmatās? Pravietiskas nojausmas, šķietamas bezizejas situācijas, gaistošus tēlus, materializējušās idejas, nokāpšanu pazemē, laušanos cauri alām, mežiem, tikšanu pāri “upei”?

Arī Nogalēt Komandoru līdzīgi kā 1Q84, Kafka Liedagā vai Norvēģu mežs bija sajūta, it kā garšīgam auglim pa vidu būtu vairākas rūgtas sēklas. Skatot Murakami grāmatas kā izstādes, šajos gleznu kopumos katrreiz ir redzami daudzi lieliski darbi, taču tiem līdzās ir daži salīdzinoši apšaubāmi veikumi, bez skaidras norādes, kāpēc tie tur ir (lai gan jau iepriekš esam brīdināti atšifrējumus nemeklēt, jo rakstnieks vienkārši piefiksē to, kas pie viņa atnāk).

Murakami viennozīmīgi piemīt spēja rakstīt fantastiskus, atmosfēriskus stāstus un dokumentēt arī personīgās pārdomas – kas kuram tuvāks. Autors pasaules būvē veikli un sižetā vienmēr prasmīgi ievītas dažādas intrigas, kas lasītāju aicina pāršķirt lapaspusi. Jāsaka, ka Nogalēt Komandoru gadījumā Murakami “otas” lielais atvēziens, kas skar gan pārdabisko zemapziņas traumu, gan vēsturiski precīzo genocīda atbalsi, neaizskar tādu dziļumu, kādu ietver šo tēmu savienojuma potenciāls. Iespējams, ja apšaubāmās, reizēm nevajadzīgi erotiskās rindkopas vai sarunas par automašīnu markām un krūtīm šoreiz aizstātu pārdomātāks un veiklāks iekāres un sadzīves atspoguļošanas risinājums, stāsta iznākums (tāpat kā jautājums) būtu pavisam cits.

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušajā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās.  Jauno kritiķu tekstu izlasi arī turpmāk publicēsim interneta žurnālā Punctum.

1. Clerici N. History, “Subcultural Imagination,” and the Enduring Appeal of Murakami Haruki. The Journal of Japanese Studies, Volume 42, Number 2, Summer 2016, pp. 247-278  (atpakaļ uz rakstu)
2. Piem., Franssen G. The literary auto-representation of Haruki Murakami: rewriting celebrity authorship in 1Q84, Celebrity Studies, 2018. DOI: 10.1080/19392397.2018.1458524  un http://lithub.com/the-murakami-effect/  (atpakaļ uz rakstu)
3. Clerici N. History, “Subcultural Imagination,” and the Enduring Appeal of Murakami Haruki. The Journal of Japanese Studies, Volume 42, Number 2, Summer 2016, pp. 247-278  (atpakaļ uz rakstu)
4. https://lithub.com/a-feminist-critique-of-murakami-novels-with-murakami-himself  (atpakaļ uz rakstu)