— Tulkotāju tur skaistas zelta važas

2020. gada nogalē latviešu literatūrā notika mūsu apvāršņiem rets gadījums – tika izdota tulkotājas Silvijas Brices autobiogrāfiskā grāmata Baigās piezīmes (Zvaigzne ABC). Viņas veikto tulkojumu kopējais skaits pārsniedz 200 vienības, un tulkoto autoru vidū ir G. Grass, S. Rušdi, F. Kafka, H. Hese, V. Vulfa, M. Atvuda, A. Mērdoka, Dž. Orvels, S. Plāta, O. Hakslijs, E. Bērdžess, M. Kaningems, I. Makjuans, Dž. Keruaks, A. Kārtere u. c. Padarītā apjoms ir pārcilvēcisks, tomēr šī viena grāmata ir svarīgs atskaites punkts. Tas atklāj, ka aiz intelektuālās un profesionālās virskārtas slēpjas emocionāla un ārkārtīgi jūtīga valodas meistare Silvija Brice.

Jūlija Dibovska

 

Kā jums iet?

Es jūtos labi! Manā dzīvē koronavīrusa sērga neko daudz nemaina, jo darbs ir tāds, ka es sēžu savā kaktiņā un nekur daudz nevazājos. Cita lieta – mazāk savējos satieku. Bērnus un pārējo ģimeni.

 

Pie kā pašlaik strādājat?

Nesen pabeidzu tulkot jaunāko Roberta Galbraita jeb Dž. K. Roulingas detektīvromānu. Milzīgs. Tagad raugos uz Keitas Atkinsones pusi, bet šajos apstākļos es tiešām nevaru teikt, ka sēžu un ļoti strādāju. Tramīgi gaidu, kas būs tālāk ar grāmatām.

 

Vai jums prātā ir kāds no saviem tulkojumiem, kas šobrīd būtu īpaši ieteicams lasītājam?

Ak, nabaga lasītājs! Nez vai es šajā apjukumā varētu ieteikt kādu antiutopiju. Tas neuzmundrinās. Drīzāk jālasa par vispārcilvēciskām vērtībām, kaut kas filozofisks, jādomā par dzīves jēgu. Piemēram, veco labo Hermaņa Heses Sidhartu… (Dodas pie grāmatu plaukta.) Mūžam piesaucams ir Gintera Grasa darbs Skārda bungas – tas ir tapis pēckara gados, kad neviens nezināja, kā tagad rakstīt lielos romānus. Interesanti paskatīties, kā toreiz rakstnieks tika galā ar nācijas un Eiropas apjukumu. Brīnišķīgi novērš uzmanību no problēmām Tomasa Glaviniča Lielākais brīnums, kas parāda pasauli no avantūrista un dzīves baudītāja viedokļa, cilvēks te apzinās dzīvības vērtību, tomēr rotaļājoties ar to. Taču noteikti tagad nevajag lasīt Orvelu – garu nepacilās.

 

Vai Kafku jūs arī neieteiktu?

Nē, šobrīd es to nelasītu. Man šķiet, ka mūsu laikos spēlēties ar Kafku un viņa labirintiem var tikai tāds cilvēks, kurš atrodas drošībā. Citādi var apjukumu tikai pastiprināt vai sākt rūgti ironizēt.

 

Kā jums izdevās iemīlēt ģermāņu valodas?

Ja nav izvēles, tad mīl to, kas ir. Skolā, kādā otrajā klasē, sākās krievu valodas stundas. Krievu valoda netika uzskatīta par svešvalodu un sveša patiešām nebija. Televīzija tomēr rādīja pat multenes krieviski, krievu valoda bija dzirdēta visur. Savukārt piektajā klasē man nebija izvēles – otrā svešvaloda bija vācu valoda, un viss. Sajūta pret valodu bija pilnīgi cita. Šī bija ļoti sveša un aizraujoša – kā spēle, kā puzle vai krustvārdu mīkla, šahs. Spēle, kurai tikai jāzina noteikumi, un tad var izvērsties. Trešā svešvaloda bija angļu valoda, ko tā pati vācu valodas skolotāja mācīja bērniem, kas bija atnākuši uz vidusskolu un turpināja šo valodu apgūt. Es piedalījos arī tur, ar vienu ausi. Biju apburta ar valodas spēlēm uz visu mūžu.

 

Jau agrā vecumā zinājāt, ka būsiet tulkotāja?

Kas ir divpadsmitgadīgam bērnam galvā? Nebija jau teikums: “Es būšu tulkotāja!” Bet es gāju uz priekšu rāmi un mierīgi, un izvēlēties man nevajadzēja. Es vienkārši nezināju, kā sauc šo profesiju, bet zināju, ka gribu rīkoties ar šīm valodām. Nešaubījos, ka studēšu svešvalodas.

 

Vai tulkošana ir introvertu nodarbe?

Tulkošana un valoda ir mana galvenā pasaule. Tulkotājs gan nevar dzīvot mucā un tikai lūrēt pa spundes caurumu, tad viņš daudz ko nezinās un nesapratīs no pasaules, par kuru viņam ir jātulko. Starp tulkotāju un rakstnieku ir milzīga atšķirība. Mani draugi rakstnieki nesaprot dažas lietas – kad drīkstējām staigāt apkārt, man prasīja, kāpēc es nebraucu uz Rīgu biežāk un nepiedalos pasākumos vairāk. Bet es saku: man to vajag mērenās daļās, lai zinātu, ko es tulkoju; savukārt rakstniekam to vajag, lai smeltos materiālu savām grāmatām. Tulkotājam vajag reproducēt, tāpēc iestājas zināms introvertums. Lai gan visi tulkotāji nav sevī ierāvušies dīvainīši. Tulkotāja pasaule ir maza, katrai grāmatai tā ir cita. Nav nozīmes, cik plaši un vētraini raksta autors, tā tomēr ir tulkotāja mazā dzīvesvieta, kamēr viņš tulko.

 

Vai jūs šīs grāmatu tulkošanas pasaules nekrustojat?

Nav iespējams tulkot vairākus darbus vienlaikus. Tikai ja kaut kas ir steidzams – tad es lieku malā vienu grāmatu, ķeros pie steidzamā. Bet to es ienīstu no visas sirds, jo tā nedrīkst. Tad, kad esmu iztulkojusi to steidzamo un cenšos atgriezties pie pirmā, man gandrīz vai jāsāk no sākuma, pasaulīte ir izčibējusi, vairs nav tās emocijas un melodijas. Es varu pārlasīt visu, ko esmu padarījusi, tad turpināt, bet no pusteikuma turpināt tulkot to, ko esmu pametusi… nevaru, jo tas manī kļūst izšķīdis. Melodija ir pazaudēta.

 

Kā tapa Baigās piezīmes?

Tulkotājs vispār ir pierakstītājs un pārrakstītājs. Visi tulkotāji kaut ko pieraksta, pat ja tās ir gluži lietišķas piezīmes par tulkojamo darbu. Bet Baigās piezīmes tieši tādas arī ir – es esmu emocionāls cilvēks, man kaut kur emocijas ir jāliek. Protams, varu tās klusējot norīt, bet kaut kad es atvēru jaunu Word dokumentu un sāku pierakstīt to, kas tajā brīdī mani uztraucis, iepriecinājis, sadusmojis. To var uzskatīt par dienasgrāmatu. Neizsijātas, neretušētas emocijas, kas likušas veikt šos pierakstus.

 

Man šķita, ka sākumā piezīmes ir par profesionālo jomu, un tad lēnā garā nākamās nodaļas arvien vairāk līdzinās daiļliteratūrai… Sāka gribēties, lai sarakstāt vēl kaut ko.

Tulkotājam ir pārmērīga pietāte pret tekstu, bez kuras viņš nevarētu labi darīt savu darbu. Un tā dēļ tulkotāji arī ārkārtīgi reti kaut ko izdod. Varbūt viņi raksta gan… Man nenāca prātā izdot grāmatu. Tā bija ļoti daudzu apstākļu sakritība. Galvenokārt pie tā ir vainojams Facebook, jo teksti tur bija rindojušies un krājušies vairākus gadus. Tad pēkšņi sāku rakstīt katru dienu (tā tapa nodaļa par jūru). Tu aizej uz jūru, braukā ar riteni, tur ir fantastiskie saullēkti, ar kuriem gribas dalīties. Vasaras posms – katru rītu bildīte un tekstiņš, sakrājās. Man izveidojās fanu klubs, tad es devos viņu pavadā… Viņi teica: vajag grāmatu, vajag grāmatu! Bet priekš kam grāmatu? Kādu grāmatu? Taču redzēju interesi, pie sāna piebikstīja apgāds Zvaigzne ABC, apstākļi sakrita un radās arī iespēja pavadīt laiku Rakstnieku mājā Ventspilī. Tur ir laiks un neviens netraucē. Tad tieši sākās Covid, viss bija ciet. Par darbu nebija skaidrības, bet parādījās iespēja salikt kopā to, kas varētu izveidot grāmatu. Tomēr grāmata nebija pašmērķis.

 

Var just, ka tā ir zināma avantūra!

Jā! Biju domājusi to kā mazu avantūru ap Ziemassvētku laiku. Skatos uz šo avantūras augli un brīnos, ka tas atrodas manu acu priekšā kā reāls objekts.

 

Jūs esat kļuvusi par slavenu cilvēku dzimšanas dienu hronisti Facebook…

Arī tā ir spēle. Man ir interesanti to darīt – sameklēt dzimšanas datumus un bildi. Uzzināt, kas tad šodien ir dzimis. Tas sākās pirms 7–8 gadiem un sāka strukturēt manu dzīvi – saullēkts ir dienas sākums, bet kalendārs ir dienas noslēgums.

 

Varbūt jūs fascinē episka pieskaršanās mūžībai?

Esmu pārāk ironisks cilvēks, lai uzskatītu to par pieskaršanos mūžībai. Drīzāk vienkārši pieskaršanās kalendāram.

 

Kurš bijis jūsu grūtākais tulkošanas piedzīvojums?

Tas noteikti ir bijis Alfrēds Dēblīns – Berlīne, Aleksandra laukums. Tās bija šausmas. Katra lappuse ir bijusi izaicinājums – gan ar to, ka proza pēkšņi pāriet ritmizētā valodā un pat ar atskaņām. Nenormatīvā valoda, autors brīžiem raksta tā, kā tas skan valodā, – fonētiski. Turklāt romānā attēlotas 20. gadsimta 20. gadu beigas Berlīnē ar attiecīgu žargonu. Daudz aliterāciju. Ritms piešķir te smieklīgumu, te dramatismu, te traģismu vai vienkārši biedē lasītāju. Pietiek slepkavību, negadījumu, situāciju ar zagļiem, lopkautuvi, sarunas par nāvi. Stilistika ir raiba.

Dēblīns bija pirmais, kurš uzrakstīja tīri kinematogrāfisku romānu. Ir arī ļoti gara daudzsēriju filma pēc šī romāna motīviem. Pieņemu, ka kino spēj ņemt vērā stilistiskās nianses un tāpēc ar vizuālajiem tēliem tas sanāk, bet, tulkojot romānu, visa slodze paliek tikai valodai. Un jāspēj to adekvāti atveidot. Tas nav parasts, gluds vai viendabīgs teksts. Pat ja paskatās Grasa Skārda bungas, šis ir grūtāks. Grass uzskatīja Dēblīnu par savu skolotāju, pats tomēr rakstīdams viendabīgus tekstus.

 

Tomēr darbs ir izdevies lielisks! 2013. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.

Āķis ir tajā, lai nesabojātu Dēblīnu. Es to nedrīkstēju izdarīt. Šis teksts nedrīkstēja izskatīties viendabīgs. Mūsu laikos visi stili ir salauzti, izmētāti un savākti atkal vienkopus, bet 20. gadsimta 30. gados, kad Dēblīns romānu rakstīja, pasaule bija cita. Kinematogrāfiskais stils literatūrā bija ļoti jauna parādība.

Jums tiek piedēvēti arī vairāki literārie pseidonīmi: Fēlikss Švarcs, Marija Kempa, Janīna Leimane, Olga Avotiņa, Helēna Kalniņa… Kam tie?

Neatceros, kāpēc es paņēmu Fēliksu Švarcu…

 

Mīlas romāns?

Nē! Meitenīt, tas bija par kaķiem! Man toreiz bija divi kaķi – viens bija Fēlikss, otrs bija melns. [Schwarz vāciski nozīmē “melns” – J. D.]

Visi šie pseidonīmi lietoti pa vienai reizei. Marija Kempa bija mana vectante. To lietoju romānam, ko tulkoju Kontinentam. Janīna Leimane ir mana mamma. Vai tik to grāmatiņu netulkoju arī uz vācu valodu? Bet gribējās iepriecināt mammu! Olga Avotiņa – tā bija kaimiņu tante, kuras vārds man šķita ārprātīgi eksotisks, proti, Olga! Izmantoju to kādai lietišķai grāmatiņai. Visbeidzot, Helēna Kalniņa – tulkojamā autore bija Ellen Berg… Pseidonīmi arī ir spēle. Nebija obligāti vajadzīgi, bet bija tāds noskaņojums un ieliku. Sen gan vairs nevienu nelietoju.

 

Baigajās piezīmēs ir arī ieskats jūsu dzimtas vēsturē.

Varbūt citiem ir citādi, bet, jo ilgāk es dzīvoju, jo svarīgāki kļūst senči. Ir nepieciešamība zināt, kas viņi ir bijuši un ka viņi vispār ir bijuši. Es visu laiku spēlējos ar domu: aiziet uz arhīvu un ar speciālistu palīdzību izdibināt vismaz vienu dzimtas atzaru. Tas kļūst arvien interesantāk. Jaunībā vai ap 30–40 gadiem bija tā – zini, ka ir bijuši tādi radi, bet neinteresē ne datumi, nekas. Šobrīd interesē dzimšanas datumi, kurus mēģinu sadzīt rokā. Tam nav ārēja pielietojuma, bet ir iekšēja motivācija, kas kļūst arvien spēcīgāka.

 

Un arvien mazāk ir to, kam pajautāt…

Tas ir Mērfija likums. Kad visi ir apmiruši, tad sāk gribēties uzdot jautājumus. Iespējams, ka tā ir visiem. Jo tās vērtības drusku mainās uz dzīves otru pusi. Gribas bērniem pastāstīt, bet attopies, ka nezini, ko stāstīt… nezini, kas tas cilvēks bijis. Zini tikai vārdu.

 

Vai var tulkošanas pieredzi nodot pēctečiem?

Ja ir kāds, kas to grib paņemt, tad ir labi. Bet praktiski… Kā to izdarīt? Jāinteresējas pašam. Arī mans dēls ir iztulkojis trīs daiļliteratūras grāmatas, taču diemžēl tagad nodarbojas ar lietišķo tulkošanu. Viņam bija labi izdevies, droši vien ieskatījās arī manos darbos. Bet neesam sēdējuši kā skolotāja un māceklis. Vispār abiem maniem bērniem ir brīnišķīga latviešu valoda.

 

Vai kāds jaunais tulkotājs no malas arī vēršas pie jums?

Protams, feisbukā. Jāņem vērā, ka dažreiz vēstules iekrīt spamā, kur nokļūst viss, ko saņemu no tuviem un tāliem svešiniekiem. Cilvēki uzdod jautājumus. Var redzēt, ka arī citi tulkotāji, piemēram, Dace Meiere, šo to jautā feisbukā un dabū arī atbildes. Pilnīgi sveši man jautā par tulkošanu vai par grāmatu izdošanu. Labprāt arī atbildu.

 

Ko jūs novēlētu jaunajiem tulkotājiem?

Pirmā lieta ir latviešu valoda. Sava valoda. Lasiet! Tas, ko lasām tīmeklī, – pasargdies! Vai tas, ko mēs dzirdam uz ielas vai pļāpājam nenopietni, – tas, protams, ir skaisti un krāsaini, to visu vajag. Bet pamatā jābūt ļoti labai latviešu valodai. Jālasa literatūra, ne prese. Sākumā pamats, tad valodas, no kurām tulkot. Ja kaut kas ir pārprasts svešā valodā, bet labi pateikts dzimtajā, no ķezas tiksiet izpestīti.

 

Ko novēlēt tulkotu darbu lasītājiem?

Tas ir grūts jautājums. Prast atšķirt labu tulkojumu no slikta. Paturēt prātā, ka, ja tulkojums liekas slikts, varbūt autors tomēr ir uzrakstījis labi, nevis slikti.

 

Vai jums nav gadījies tāds paradoksāls gadījums, kad tulkojums skan latviski labāk nekā oriģināls teksts latviešu valodā?

Grūti iedomāties. Esmu lasījusi tikai labos gadījumus. Cita lieta – autoram ir lielāka brīvības pakāpe nekā tulkotājam. Tas var atļauties daudz, ja nerunājam par sliktu un samocītu valodu, bet gan par stilistiku. Tulkotāju saista viņa autors, tas nedrīkst nedz uzlabot autoru, nedz padarīt viņu par muļķi, nabagu, slikto, stilistiski neadekvātu… Tulkotāju tur skaistas zelta važas.