kritika

— Cita lielā pasaule

Betija Zvejniece

30/01/2021

Kā skaidri realitātes spoguļi stāsti rodas un sairst acu priekšā, aiz sevis atstājot savdabīgu garīgo pieredzi un ļaujot piedzīvot daudzdimensionālas atklāsmes

Par Viļa Kasima miniatūru krājumu Lizergīnblūzs (Orbīta, 2020)

 

Grāmatu sēriju Orbītas bibliotēka nesen papildinājuši četri izdevumi, katrs ar savām atšķirīgajām iezīmēm ieskicējot jaunākās literatūras (radītās un tulkotās) kopainu – niansētu, smalki juteklisku un neuzbāzīgi pārliecinošu skatu uz pasauli. To vidū ir Viļa Kasima miniatūru krājums Lizergīnblūzs, kurā apkopoti jaunā autora pēdējos gados tapušie īsprozas darbi.

2015. gadā tika izdots viņa pirmais romāns Lielā pasaule, un šī grāmata, lai gan saglabā līdzīgas valodas un tematiskās iezīmes, izceļ autora rakstības pārmaiņas ne tikai formas, bet galvenokārt arī tēmu ziņā.

Ja Lielā pasaule ir no rakstnieka nosacīti norobežots darbs, tad Lizergīnblūzā daudz spilgtāk iezīmējas teksta saikne ar autora personīgo dzīves pieredzi. Centrālajiem varoņiem piemīt mīklaina anonimitāte, kura brīžiem tiek atmesta, piemēram, miniatūrā “Mārtiņa stāsts” (83.lpp.) varoņa vārds ir Vilis un viņš, stāstot par drauga pieredzi, lasītājam daudz vairāk atklāj par sevi, nekā personu, kura šķietami ir šī stāsta centrā. Arī tas, ka vairākos stāstos tiek reflektēts par rakstīšanu, virza lasītāju domāt par stāstu ciešo saikni ar pašu autoru. Tomēr ir arī tādas miniatūras, kas rakstītas no sievietes skatpunkta, rosinot ideju par autora pašrefleksiju caur tādiem varoņu prototipiem, kurus ārēji būtu grūti saistīt ar pašu autoru, bet kas grāmatā iemājo rakstnieka iekšējā pasaulē. Un tajā reālisms un dokumentalitāte nav būtiski, it īpaši mūsdienās.

Kaut gan visi Lizergīnblūza tēli šķiet reāli un ir veidoti pārliecinoši, par sevi atklājot tieši tik, cik vajadzīgs, tie darbojas dīvaini sirreālā vidē, ko veido plūstošas ainas. Tās patiešām atklāj dažas no mūsu dzīvēm, citējot autoru, taču pilnīgi neierastā gaismā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Varētu pat teikt, ka šķietami fantastiskie stāsti veido citu pasauli, kas ir reālāka par mums ierasto īstenību. Atsaucoties uz Kasima pirmo grāmatu, kurā varoņi mēģina radīt labāku realitāti, arī šajos stāstos nosacīti tiek veidota jauna “lielā pasaule”. Viss, ko lasām, ir īsts un nav izdomāts, turklāt tas notiek tepat blakus, varbūt citā laika dimensijā, bet mums pazīstamajā pasaulē, kurā ir tas viens tips klasē, kurš sēž pēdējā rindā un, pārnākot mājās, ar atvērtu muti raugās ekrānā, uzgriezis muguru izbalējušām padomju tapetēm. Tikai mūsu realitātē visticamāk šīs tapetes jau ir noplēstas (vai vismaz pārkrāsotas, veidojot mulsinošu laiku sadursmi).

Arī krājuma nosaukums ir līdzīgi rotaļīgi veidots saliktenis, apvienojot LSD sastāvā esošās psihoaktīvās vielas lizergīnskābes nosaukumu ar blūzu – mūzikas žanru. Tomēr tie nebūt nav psihedēliskās pieredzēs radīti teksti, bet gan autora refleksija un centieni izprast transcendentālos stāvokļus, tostarp savu (vai varoņu) attieksmi pret tiem. Nosaukums drīzāk ir prizma, caur kuru uzlūkojot darbus, ir iespējams izmainīt lasītāja fokusa vērsumu. Gluži kā lizergīnskābe, šie stāsti rada emocionālu pārdzīvojumu un pat garīgu, ārpus apziņas esošu pieredzi. Atsevišķā atvērumā pirms trešās nodaļas pāri uzrakstam “vieta markai” (ar visai oriģinālu ilustratīva epigrāfa funkciju) ir ielīmēta krāsaina pastmarka, vēl uzkrītošāk aicinot lasītāju izlauzties no ierastā apziņas stāvokļa un ikdienišķās pieredzes – protams, metaforiskā nozīmē, jo īstu LSD marku jau neviens lasītājam nepiedāvā.

Kompozicionāli krājums ir veidots meistarīgi. Miniatūras trāpīgi sagrupētas četrās nodaļās kā orientieros nosacītam cilvēka pieaugšanas (bet ne obligāti attīstības) ceļam, kurā lasītājs kā ekskursants bez gida pavadības mēģina izsecināt par šī cilvēka vēsturi, personību un apdzīvoto pasauli. Krājuma struktūra piešķir dinamiku sižetisko notikumu attīstībai – lai gan nekas faktiski neattīstās, bet stāv uz vietas, pat regresē. Lasītājs caur nodaļām iziet dažādus dzīves posmus – bērnību, apziņas veidošanos, tās apšaubīšanu un pieaugšanu.

Noskaņas un tēmu ziņā krājums ir viendabīgs veselums, lai gan miniatūru formas ir diezgan atšķirīgas. Daži no stāstiem ir gari un stāstnieciski, citi – īsi un dzejiski. Dažviet formas ir mulsinoši izplūdušas un balstās uz kādu konkrētu, bet nesatveramu atmiņu vai tēlu, tomēr arī abstraktie fragmenti veiksmīgi pilda savu funkciju, uzburot maģiskas, sirreālas ainas. Šajā aspektā pamanāma autora prasme saturu saskaņot ar formu.

Kopumā miniatūras piepilda nesamākslots īstenums un dzīvība. Problēmas un notikumi tajās it kā ir tie paši, kas vienmēr un visur – cilvēku savstarpējās attiecības, bērnības atmiņas, traumējošas pieredzes –, tomēr autors ikdienišķas dzīves aprakstos meistarīgi iekļauj arī sirreālas fantāziju ainas, kuru ceļš pie lasītāja ir vienkāršs un organisks.

Tomēr teksti neapšaubāmi tiecas lasītājam vēstīt par patiesību – brīžiem idillisku, brīžiem neizsakāmi spiedīgu un neizturamu, brīžiem Zaļupei vien raksturīgo patiesību. Grāmatas primārā lokācija Zaļupe ir modelēta tik reālistiski un pazīstami, ka lasītājs to noteikti iegūglēs, lai pārliecinātos, ka šādas vietas tiešām nav, jo lasot rodas sajūta, ka tajā noteikti reiz ir būts. Šis simbols interpretējams dažādi – kā ilgu, atmiņu motīvs, neesoša pagātne vai gluži vienkārši nostalģiska izjūta pēc kaut kā šķietami pazaudēta, varbūt pat nekad nesastapta. Dažbrīd tā aprakstīta ļoti konkrēti, piemēram, miniatūrā Zaļupē (7.lpp.), citkārt – pavisam abstrakti (23.lpp.), ieminoties par to kā sen meklētu, bet nesasniedzamu vietu. Iespējams, tieši Zaļupes caurviju motīvs, uz kuru autors atsaucas visā krājumā, rada sajūtu, ka stāsti ir saistīti arī ar manu pieredzi. Tomēr jebkādas pārāk precīzas vai singulāras nozīmes piedēvēšana šai metaforai aizvedinātu neceļos.

Spilgtākā un reizē arī būtiskākā nodaļa, manuprāt, ir “Divās valodās”. Tajā iezīmēta mūsdienu sabiedrībai aktuāla tēma – savstarpējās saprašanās trūkums. Šobrīd, katram atrodoties savā telpā, citu izprašana neizbēgami sagādā grūtības, kaut visbiežāk neapzināti. Protams, valoda kā tāda tiek uztverta, bet netiek izprasta tās nozīme, vārdu mērķis. Iztrūkst arī fiziskās komunikācijas. Jau ierastās Zoom sarunās katrs šķietami runā citā valodā, uztverot, bet neizprotot. “Viņš [..] uzrunā mani – tā kā kautrīgi, tā kā negribīgi, bet tomēr skaidriem, apzināti rūpīgi veidotiem vārdiem. Tie joprojām man neko neizsaka. It kā visi zināmi, taču es nespēju salikt tos kopā, lai atrastu jēgu. [..] Un tagad es redzu, ka kaut kas ir noticis, [..] un man atkal jāizliekas, ka saprotu viņu. Cik ilgi vēl to spēšu?” Tā izsakās Kasima varone stāstā “Divās valodās” (tāda paša nosaukuma nodaļā) (51.lpp.), uzsverot neizbēgamo savādumu ikdienišķajās saskarsmēs un sarunās.

Kopumā krājuma stāsti ir dzīvi un pulsējoši. Lai arī daži ir neizsakāmi skumji, to drūmā noskaņa sekmē arvien dzidrāku un precīzāku realitātes atspoguļojumu. Kā skaidri realitātes spoguļi tie rodas un sairst acu priekšā, aiz sevis atstājot savdabīgu garīgo pieredzi un ļaujot piedzīvot daudzdimensionālas atklāsmes. Tas padara Lizergīnblūzu par vienu no iedarbīgākajām mūsdienu literatūras (psihe-literi-dēliskajām) vielām (organismam pārsvarā relatīvi nekaitīgu). Jaunajiem autoriem ir mums ko teikt, atliek vien lasīt un ļauties tekstu radītajiem stāvokļiem, kuros iespējams piedzīvot pat smalku izjūtu pārpilnību.

 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušajā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās.

— Saistītie raksti