— Kolektīvā māksla

 

Par grāmatu Porcelāna stāsti: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas (Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas porcelāna muzejs, 2020)

 

Doma par mākslas darbu kā par viena individuāla autora – nereti romantiskā “ģēnija” – unikālu darbu ir jau iepriekš kritizēta gan no feminisma pozīcijām, gan domājot par mākslas darbu kā topošu sinerģijā starp daudziem autoriem, gan saistībā ar popārta serializācijas darbiem, gan arī no posthumānisma perspektīvas, kritizējot cilvēka glorifikāciju sarežģītajā mākslas darba tapšanas procesā. Jautājums par vienautorību kļūst īpaši uzskatāms laikmetīgajā mākslā, kur tik daudzi darbi ir procesuāli, māksla var tikt izprasta kā kuratora izvēles rezultāts, bet paša darba tapšanā milzīga nozīme var būt, piemēram, nejaušībai vai skatītāja līdzdalībai. Tomēr vēl arvien ir grūti atrast jaunus veidus, kā par šādu daudzu autoru kopmākslu runāt.

Porcelāna dizains un lietišķā māksla kopumā vēsturiski no autora glorifikācijas cieš mazāk. Tieši otrādi – darbi, kuriem ir praktisks pielietojums, bieži vien netiek uzskatīti par mākslu, un, pat ja ir atzīta to estētiskā vērtība, autora vārdu aizstāj zīmols. Šajā gadījumā māksla tik ļoti saplūst ar ikdienas dzīvi, ka autors kļūst pilnīgi neredzams – kas ir vēl jo sāpīgāk tādēļ, ka lielā daļā gadījumu tā ir autore.

 

Grāmata Porcelāna stāsti primāri tiecas labot otro netaisnību – tās mērķis ir dot vārdu tiem cilvēkiem, kas piedalījušies Rīgas Porcelāna rūpnīcas produkcijas tapšanā, izcelt un kontekstualizēt viņu devumu. Lielāko izdevuma daļu veido intervijas ar abu Rīgas Porcelāna rūpnīcas iecirkņu (Nr. 1 Maskavas ielā un Nr. 2 Lēdurgas ielā) ilggadējiem darbiniekiem, kas šeit strādājuši galvenokārt padomju gados. Intervijas papildina rūpīgi piemeklēts ilustratīvs materiāls – porcelāna servīzes, to meti un dekolu paraugi, arhīva materiāli, fotogrāfijas, kā arī katra intervējamā portretfotogrāfija mūsdienās. Šīs intervijas iezīmē dažādu, bet labi sabalansētu jautājumu loku – darbinieka dzīves atmiņas, rūpnīcas darba ikdienu, porcelāna ražošanas tehniskos aspektus. Interviju materiālu atlasot un komponējot, ir izdevies veidot materiālu, kas ir aizraujošs arī nezinātājam un vienlaikus, domājams, papildinātu arī speciālista zināšanu klāstu. Arta Ozola-Jaunarāja izveidojusi brīvi elpojošu dizainu, ilustratīvais materiāls izvietots rotaļīgi un atraktīvi, vienlaikus nepazaudējot intervijas pavedienu. Atsevišķi izceltie citāti atsauc atmiņā populārzinātnisku izdevumu stilistiku, tā ievadot lasītāju pazīstamā teritorijā un signalizējot, ka šis teksts būs aizraujošs, viegli lasāms, informatīvs un pietiekami uzticams. Līdzīgi kā žurnāls, šī grāmata var tikt lasīta fragmentāri – piecu vai desmit minūšu pauzēs –, bet nenogurdina arī ilgākās lasīšanas sesijās.

Atraktīvā kompozīcija nenozīmē, ka būtu ignorēts zinātniskais aparāts. Grāmata sākas ar konspektīvu pārskatu par Porcelāna rūpnīcas vēsturi – tās izveidi 1963. gadā, apvienojot Rīgas Porcelāna un fajansa fabriku un Rīgas Porcelāna fabriku, kā arī turpmāko darbu gan padomju laikos, gan pēc neatkarības atgūšanas līdz pat rūpnīcas likvidācijai 1998. gadā. Nodaļā Par izdevumu vēl īsāk izklāstīta tā tapšanas metodoloģija, intervējamo atlases un gala teksta veidošanas principi. Noslēgumā ir ļoti noderīgi pielikumi – informācija par grāmatā minētajām mācību iestādēm un porcelāna, fajansa un keramikas ražotnēm, kā arī tehnisko jēdzienu skaidrojums un personu rādītājs. Protams, kā pienākas pētnieciskam izdevumam, pievienota arī bibliogrāfija un kopsavilkums angļu un krievu valodā. Kopsavilkumā sniegtas ne vien īsas interviju varoņu biogrāfijas, bet arī sirsnīgā un emocionālā veidā iezīmēts viņu raksturs un attieksme pret pasauli. Tiesa, visi šie materiāli ir sniegti tik konspektīvi, ka atstāj izteiktu “mazuma piegaršu”. Jo īpaši tas attiecas uz metodoloģijas sadaļu – ja par Rīgas porcelāna vēsturi var lasīt arī citos izdevumos (un cerēt uz jauniem darbiem!), tad metodoloģijas izaicinājumi, ar kuriem saskārušies šīs grāmatas veidotāji, ir specifiski tieši šim darbam.

 

Tomēr svarīgi atzīmēt, ka, tiecoties pēc aizraujoša, viegli lasāma teksta, autori ir uz tā rēķina reducējuši grāmatas zinātniski pētniecisko aspektu, gan norādot, ka cilvēkiem ar akadēmisku interesi materiāli ir pieejami Rīgas Porcelāna muzeja arhīvā. Tomēr man šķiet, ka grāmatas lasāmība nebūtu daudz zaudējusi, ja “sausais ievads” kā atbalsts nākotnes pētniekiem būtu bijis garāks: lasītāji, kas vēlas galvenokārt izklaidi, to droši varētu pāršķirt. Tāpat pietrūkst arī precīzākas atsauces uz grāmatas satura veidošanā un interviju apstrādē izmantoto literatūru – lasītājam nebūt nav acīmredzami skaidrs, no kurienes nākuši kuri fakti un skaidrojumi, un bibliogrāfijas lasīšanu varētu apgrūtināt arī tas, ka liela daļa avotu ir krievu valodā. Nav grūti iedomāties situāciju, kurā cilvēks, izlasījis interviju, vēlas uzzināt vairāk par tajā minētajiem notikumiem, un papildu informācija patiešām ir atrodama bibliogrāfijā, bet lasītājam tā paslīd garām. Piemēram, Marija Sorokina intervijā 205. lpp. min notikumus Ļeņingradas blokādes laikā, grāmatas veidotāji acīmredzami ir veikuši papildu izpēti, jo bibliogrāfijā ir atrodama norāde uz Marinas Loskutovas sastādīto izdevumu par Ļeņingradas blokādi (247. lpp., 1. sleja) – šis liecina par atzīstamu rūpību interviju apstrādē! – bet pie intervijas atsauces uz šo krājumu nav.

Jautājumā par to, cik šī grāmata ir noderīga porcelāna interesentiem un pētniekiem, šaubu nevar būt – izdevums ir ne vien skaists un interesanti veidots, bet arī bagātīgi informatīvs, turklāt veidots tā, ka atsedzas ne vien skaidri fakti, bet arī diskusijas vērti pretrunīgu viedokļu samezglojumi. Turklāt grāmatai ir vēl viens interesants aspekts, ko minēju jau recenzijas sākumā: tā iezīmē arī alternatīvu veidu, kā runāt par mākslu.

Porcelāna ražošana grāmatā atklājas kā daudzpakāpju process, kura katrā posmā nepieciešama iedziļināšanās, rūpība, precizitāte un nereti arī izdoma. Sākot ar porcelāna masas sagatavošanu, trauka vai figūriņas dizaina veidošanu, turpinot ar dekola tehnoloģisko risinājumu, apgleznojuma šablonu izveidi, krāsu uzklāšanu uz porcelāna, tā vairākkārtēju apdedzināšanu nepieciešamajā temperatūrā – katrs porcelāna izstrādājums parādās nevis kā viena cilvēka darbs, bet kā kolektīvu pūļu iznākums. Šis motīvs ir ievērots, izvēloties intervējamos (un galvenokārt intervējamās) – šeit ir mākslinieces un mākslinieki, kas veido dizainu, un mākslinieces, kas to izpilda, ķīmiķes, rūpnīcas tehnologi, darbu pārraudzītāja, bibliotekāre… Intervējamie nav sadalīti hierarhiski, bet gan sakārtoti alfabētiski (ievērojot sadalījumu pa abiem rūpnīcas iecirkņiem). Veidā, kā šie cilvēki stāsta par darba procesu, var ievērot līdzīgu māksliniecisku aizrautību un radošumu, gan runājot par porcelāna masas sastāvu, gan stāstot par individuāli veidotiem apgleznojumiem. Tāpat gan “tehniskais”, gan “mākslinieciskais” darbs var tikt saistīts ar tādu pašu rutīnu. Attieksme pret porcelāna veidošanu kā kolektīvu mākslas formu ieskanas arī intervijās, akcentējot katra strādnieka vai izpildītāja lomu. Bibliotekāre Olga Zdebska, runājot par mākslinieku darbu izstādēm rūpnīcā, to formulē šādi: “Bet strādnieki, vienkārši cilvēki, viņi atnāca un izstādē redzēja sava darba augļus. Tur nāca arī tehnologi, ķīmiķi, mākslinieki – tā bija visa kolektīva kopīgā darba kvintesence”  (128. lpp.).

Vēl vairāk – intervijās darbinieki arī par porcelānu runā kā par pilnvērtīgu radošā darba darītāju ar savu rīcībspēju – tas ir prasīgs, untumains, tam kaut kas patīk vai nepatīk, to var un vajag saprast un pierunāt. Porcelāns nepieļauj, ka par to domā kā par inertu matēriju, tas pieprasa empātisku, rūpīgu sadarbību. Mākslinieks Āris Segliņš to formulē šādi: “Izbūros cauri visai tehnoloģijai. Sāku justies kā materiāls. Cilvēkam radītājam vajag pārvērsties par materiālu un būt procesā. Es iztēlojos, kā, dedzinot porcelāna priekšmetu, tā atvērtās formas deformējas, lielākie laukumi iekrīt, vēl tā krāsns vagonete no ra-a-a-austās, un vēl miljons faktoru” (198. lpp.). Šajā skatījumā pilnvērtīgi procesa dalībnieki ir ne vien porcelāns, bet arī krāsns karstums, vagonete un citi priekšmetiski aģenti. 

Māksla kā kolektīvs darbs nav tikai teorētiska konstrukcija. Šāda pieeja liek pārskatīt priekšstatus par darba autorību un arī par to, kuri darba darītāji ir jāmin vārdā, jāatzīmē kā savu ieguldījumu snieguši, reizēm arī – jānorāda uz viņiem kā vājo posmu. Porcelāna stāsti uzskatāmi parāda, cik bieži noklusēti un pusaizmirsti ir tieši sieviešu vārdi: no 21 intervējamajiem 16 ir sievietes. Intervijās redzams arī, ka lielai daļai no darbiniecēm jau pie pirmajiem mēģinājumiem darboties mākslā ir uzreiz ieteikts doties uz Rīgas Porcelāna rūpnīcu – acīmredzot nepateicīgais, smagais, veselībai kaitīgais darbs, par kuru reti var saņemt pienācīgu atzinību vai atalgojumu, tika uzskatīts par specifiski sievišķīgu profesiju. Porcelāna stāsti ir solis uz šo mākslinieču atzīšanu un gaismā celšanu. Lai gan tas nekur nav skaidri formulēts, uzmanība pret dzimtes nevienlīdzību ir jaušama grāmatas izveidē. Piemēram, fotogrāfijai 190.–191. lpp. ir paraksts “Dekolu ceha darbinieces un darbinieki”, izvairoties no latviešu valodā pierastā “neitrāli vīrišķā” apzīmējuma. Līdzīgi arī refleksija par mākslu kā kolektīvu darbu grāmatā nav minēta, bet ir vienīgi ieinteresēta lasītāja ieraugāma – Porcelāna stāsti nediskutē par jēdzieniem, terminiem un teorijām, bet gan ļauj runāt intervējamajiem.

 

Vienlaikus grāmatā pašā notikusi savdabīga “kolektīvā radīšana” ar izrietošu individuālā vārda izdzēšanu: apjomīgais, rūpīgi veiktais pētījums tiek pasniegts kā Rīgas Porcelāna muzeja darbs. Izdevuma ieceres autores Santa Dobele un Ginta Elksne, zinātniskā redaktore Iliana Veinberga, zinātniskā instrumentārija sastādītāja Anna Dedkova – viņas visas arī veikušas intervijas –, tāpat kā transkribētājas, tulkotājas, redaktores un korektores minētas tikai aizmugures pasītē. Izdevuma kontekstā tas rada savdabīgas solidaritātes priekšstatu: atzīstot, ka darbs pie pētījuma ir kolektīvs un nav iespējams noteikt, “kurš ir galvenais”, šķiet, ir pieņemts lēmums individuālus vārdus minēt pēc iespējas mazāk. Izņēmums šeit ir fotogrāfi, kas gandrīz vienmēr ir norādīti – lielākoties brīnišķīgo fotogrāfiju autors ir Gvido Kajons. 

Tomēr šāds “kolektīvas autorības” žests, lai arī kontekstā aizkustinošs un varbūt pat principiāls, diez vai būtu saucams par labu praksi pētniecībā. Lai arī cilvēkam no malas varētu šķist, ka intervija ir salīdzinoši neitrāls vai pat objektīvs pētījuma veids, tas nekādā gadījumā tā nav. Interviju veido ne vien intervējamā subjektivitāte, bet arī intervētāja uzdotie jautājumi, transkribētāja izvēles, kā atainot valodas īpatnības, šajā grāmatā – arī tulkotāja darbs, un, kas īpaši svarīgi, ilgais un bieži vien jēgu veidojošais darbs pie gala teksta īsināšanas un sakārtošanas. Katrā šādā intervijā var būt tēmas, kas tiek noslēptas vai atsegtas, pretrunas, kuras var notušēt vai izcelt, aizdomas par stāstītāja neprecizitāti vai reizēm pat meliem, pietuvošanās intervējamā cilvēka personiskajai telpai un jautājumi par to, cik daudz no tās atklāt un kuri dzīves aspekti tieši šim cilvēkam ir ievainojami un tādēļ prasa saudzību. Šeit pētnieks iegulda milzīgu neredzamo darbu – burtiski neredzamo, jo lielākā daļa šo izvēļu noved pie intervijas īsināšanas – un var pieļaut arī grūti saskatāmas, tomēr sāpīgas kļūdas. Tādēļ, manuprāt, ir svarīgi pie katras intervijas norādīt vismaz intervētāju kā cilvēku, kas varētu konsultēt nākotnes pētniekus par intervijas apstākļiem un izdarītajām izvēlēm. Atzīmēšu, ka nevienai no intervijām nav norādīts, vai tā veikta latviešu vai krievu valodā, bet šajā gadījumā tas, visticamāk, ir apzināts žests, lai neradītu uzsvaru uz divvalodu vidi un neļautu stereotipiem un aizspriedumiem ietekmēt intervijas lasījumu.

Kopumā Porcelāna stāsti balansē uz robežas starp pētniecisku un populārzinātnisku mākslas izdevumu, kur savāktais unikālais materiāls un tā rūpīgā, smalkā un iejūtīgā apstrāde atbilst prasībām, kādas tiek izvirzītas zinātniskam izdevumam, bet izklāsta veids un zinātniskā aparāta konspektīvā daba drīzāk vedinātu to ievietot glītas kafijas galdiņa grāmatas kategorijā. Protams, pēc pēdējās arī ir lielāks pieprasījums – un augstā tipogrāfiskā un attēlu kvalitāte padarītu šo grāmatu par lielisku papildinājumu laba dizaina un mākslas cienītāja bibliotēkā. Tomēr no pētnieciskā viedokļa būtu ļoti vēlams izveidot materiālu, kas reflektētu par grāmatas tapšanas procesu un tā dilemmām, lai neveidotos situācija, kad, līdzīgi kā porcelāna meistari, arī cilvēki, kas prot sarunāties un uzklausīt, paliek vienīgie savu zināšanu nesēji.