— Krīzes laika refleksijas par mākslu tiešsaistē – no epistemoloģijas līdz identitātes meklējumiem

Par radošo darbnīcu cikla Open Lab rezultātu izstādi.

Šajā sarežģītajā laikā, kad galvenokārt jāsēž mājās, bet paradoksālā kārtā darāmā ir vairāk nekā parasti, ir visai grūti atrast veidus, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku. Tas izšķīst, lēkājot no viena sociālā tīkla uz citu, īsinot neredzēto filmu un seriālu sarakstu vai arī revidējot grāmatplauktu. Pasākumi jau kādu laiciņu ir pārgājuši uz attālināto formu, kas vienlaikus ir gan labi, gan slikti. Labi, jo tie joprojām notiek, turklāt ir iespēja izvēlēties sev tīkamo visas pasaules mērogā, bet slikti, jo ikkatram notikumam ir sīvāk jācīnās par potenciālā apmeklētāja uzmanību un jākonkurē ar visu citu, ko viņš varētu tā vietā izvēlēties. 

Centieni skatīt mākslu virtuālajā telpā var būt izaicinoši. Nemaz nerunājot par izstādes atmosfēru kā tādu, arī pati gatavošanās izstādes apmeklējumam ikkatram liek noskaņoties mākslas darbu apskatei un analīzei. Proti, pārdomu un gaidu pilnais ceļš uz galeriju, ierašanās izstādes vietā, biļetes iegāde vai ziedojuma atstāšana, jakas pakarināšana – visas šīs darbības ir daļa no izstādes apmeklējuma procesa, kas liek ieņemt tādu kā mākslas apskates gatavības stāvokli. Turpretī, tā kā mūsdienās pieslēgšanās tīmekļa vietnēm ir gandrīz vai momentāna, izpaliek visi šie gatavošanās posmi. Šāds apmeklējums prasa citāda veida saņemšanos, turklāt vienmēr ir risks zaudēt uzmanību, jo datora ekrānā ir vēl daudz citu traucēkļu. Tomēr, ja zvaigznes pareizi sastājas un izdodas pārvarēt visus šķēršļus, rezultāts var būt ļoti patīkams. Tiešsaistē ir iespējams kvalitatīvi izstādīt mākslas darbus, un kā apstiprinājumu šai tēzei varu nosaukt mākslas darbnīcu ciklā Open Lab radīto mākslas darbu izstādi, kas skatāma primāri tiešsaistē.

Izstāde apkopo mākslas darbus no trim tematiski atšķirīgām mākslas darbnīcām, kas norisinājās Liepājā no 2020. gada 7. augusta līdz 25. oktobrim. Katrai darbnīcai ir cita tēma, citi mentori un vadītāji, kā arī atšķirīga mākslinieciskās izpausmes forma. Proti, katrai sekcijai ir raksturīgs viena mākslas veida skaitliskais pārsvars, vai tās ir videoperformances, fotogrāfijas vai arī multimediālas instalācijas. Darbu kopskaits nav liels, katrā sekcijā ir izstādīti trīs līdz pieci darbi, un tas nozīmē, ka ir iespējams iedziļināties katrā no tiem, kopumā nepatērējot pārāk daudz laika.

Darbnīcu dalībnieki un darbu autori ir mākslas studenti un interesenti jeb tie cilvēki, kurus varētu nosaukt par jaunajiem māksliniekiem. Nenoliedzami, šāds identifikācijas spriedums nāk ar dažādām konotācijām, kas, no vienas puses, it kā norāda uz pieredzes trūkumu, jaunībai piedēvēto naivumu vai perfekcionismu, bet, no otras puses, cerīgi atzīst izaugsmes iespējas un pauž ieinteresētību par turpmāko darbību. Tomēr skaidrs, ka identitātes piedēvēšana vispār ir problemātisks jautājums, jo, sartriski izsakoties, tādējādi var ieslīgt pašapmānā jeb sliktajā ticībā (mauvaise foi).¹

Izstādes temati Krīze, Dzimtes locījumi un Drošticamība skar dažādus mūsdienās aktuālus vai vismaz gana bieži aktualizētus, globāli nozīmīgus jautājumus. Visi izstādītie mākslas darbi pievēršas tieši sociālām problēmām. Pirmā tēma, kura parādās izstādes mājaslapas atvēršanas brīdī, ir hronoloģiski jaunākā – Drošticamība. Iespējams, uzreiz nav skaidra saistība starp šo epistemoloģisko jēdzienu un iepriekš piesauktajiem sociālajiem jautājumiem, bet šajā sarežģītajā laikmetā ir īpaši svarīgi atgādināt, ka zināšanas ir sociāla parādība, kas neizbēgami paredz paļaušanos uz autoritāti savos pamatos. Protams, arī pretējā nostādne, ka “droši ticēt” varam tikai tam, ko esam redzējuši paši savām acīm, ir problemātiska. Tā vai citādi ar šiem filozofiskajiem jautājumiem saistās arī citi, konkrētāki apsvērumi tieši par mūsdienu situāciju, ko stimulējusi aizvien intensīvāka tehnoloģiju iejaukšanās ikdienā. Piemēram, var piesaukt viltus ziņas, attēlu modificēšanas iespējas ar dažādiem filtriem un efektiem, tostarp arī tā sauktos deep fakes jeb mašīnmācības ceļā viltotos materiālus. Daļai no šiem fenomeniem mākslinieki arī pievēršas savos darbos.

Arīdzan sekcijas plakāts apspēlē šīs tēmas, pārņemot 20. gadsimta filozofa Ludviga Vitgenšteina popularizēto “zaķpīli” kā centrālo simbolu. Lai gan šo zīmējumu parasti izmanto kā piemēru tam, ka var vienlīdz pārliecinoši attiecināt divus atšķirīgus konceptus (zaķi vai pīli) uz to pašu uztvērumu, interesanti, ka šoreiz tas vairāk atgādina zaķi piezīmētā purna dēļ. Nezinu, vai tīši, bet katrā ziņā šāda maza detaļa krasi izmaina interpretāciju, plakātam it kā sakot – varam “droši ticēt”, ka tas ir zaķis nevis pīle, bet tik un tā nespējot pārliecināt tos, kas zina šī simbola vēsturi. Varbūt šādā garā var vilkt paralēles arī saistībā ar citiem jautājumiem?

Mākslas darbu Drošticība portretam un Izmisuma projekcija kontekstā var uzdot provokatīvu vaicājumu, kas noteikti daudziem ir iešāvies prātā, – kas ir šo darbu patiesie autori un cik pamatoti ir piedēvēt autorību tiem cilvēkiem, kas uz/pie darba parakstījušies, ja mākslas darbu ir veidojuši algoritmi un mašīnmācība? Var argumentēt, ka ota un molberts arī ir tikai rīki, ko mākslinieks izmanto mākslas darba, kas viņam ir galvā, veidošanai, bet nevarētu gluži teikt, ka tie rada darbu tādā pašā nozīmē kā dators. Turpretī institucionālās mākslas teorijas pārstāvji² varētu apgalvot, ka tik lielas atšķirības nemaz nav. Proti, dators ir nevis uzģenerējis mākslas darbu, bet gan vienkāršu attēlu. Par mākslas darbu tas top brīdī, kad kāds mākslas pasaules pārstāvis (mākslinieks, izstādes veidotājs, arī kritiķis) šo objektu nosauc par mākslu.

Izriet arī fenomenoloģiska rakstura apsvērumi – darbs Izmisuma projekcija attēlo objektus, kurus ir grūti, lai neteiktu neiespējami, identificēt. Esam spiesti raudzīties uz šiem formu un krāsu salikumiem, neļaujot prātam uzspiest uztverei konceptus un skaidrojumus. Tad nu jājautā, vai dators, radot šādus darbus, ir izvairījies no šīs cilvēciskās konceptu piedēvēšanas problēmas, vai arī tieši to pieļāvis, ja jau datora iespējamās operācijas ir iekodējis pats cilvēks?

Otrais izstādes temats Dzimtes locījumi pievēršas izteikti sociālai tēmai – dzimtes, feminisma diskursam. Šīs sekcijas darbi ir visai unikāli un savdabīgi, un to daļēji varētu skaidrot ar vadītāju – mākslinieču Vikas Ekstas un Annemarijas Gulbes – vīziju. Vadītājas izvēlējās iepazīstināt dalībniekus ar tēlu veidošanas principiem un fotogrāfiju kā mākslinieciskas izpausmes metodi, parādot šī medija iespējas dzimtes diskursa kontekstā. Rezultātā trīs no pieciem darbiem pirmajā brīdī ir visai grūti nosaukt par mākslu pat netradicionālā izpratnē. Tos drīzāk varētu raksturot kā uz mākslinieku personībām vai radītajiem tēliem vērstas fotogrāfijas un kompozīcijas, kuras kopā ar pārdomu pilnajiem aprakstiem iederētos Instagram laikajoslā. Tomēr tieši šis atrasto un gatavo objektu jeb “redīmeidu” princips tos arī leģitimizē, ievietojot attiecībās ar mākslas pasauli. 

Arī darbs ES ESMU VIŅŠ UN VIŅA gandrīz vai iederas iepriekš minētajā kategorijā, bet šis darbs ir audiovizuāls. Fonā dažādos veidos atskanot mākslas darba nosaukumam, nemitīgi kāpinot intensitāti un, visbeidzot, pirms noplakšanas kulminējot visai agresīvā deju mūzikas gabalā, šis mākslas darbs spēj fascinēt, bet skaidru ziņojumu īsti nesniedz. Varbūt tas ataino ceļu līdz savas identitātes apzināšanās un pieņemšanas brīdim? Nepretendēju saprast, bet šaubu stāvoklī uzkavēties nenāk par skādi.

Visbeidzot, trešais temats Krīze piedāvā plaši interpretējamu jēdzienu, kas mūsdienu apstākļos guvis ļoti specifiskas asociācijas. Zīmīgi, ka darbi tapuši augustā, kad Latvijā uztraukums par 2020. gada lielnotikumu nebija tik nospiedošs, bet darbos apspēlētās krīzes nav mazāk aktuālas arī bez šī konteksta. Mākslas darbus Antidepresijas deju programma un Nauda var skatīt vienoti. Interesanti, ka tajos dažkārt izmantoti tie paši kadri, lai ironizētu par divām atšķirīgām sociālām problēmām. Pirmais darbs pievēršas priekšstatiem par mentālo veselību, bet otrais apspēlē aizspriedumus par māksliniekiem. Abi videoklipi rada retro atmosfēru, imitējot lielai daļai jauniešu personīgi neatpazīstamos, bet plaši “romantizētos” deviņdesmitos gadus, raisot skatītājā nostalģiju. Antidepresijas deju programma ir dejas montāža ar enerģisku un ritmisku fona mūziku un vienlaikus arī ar uzburti sapņainu gaisotni, kopumā atgādinot kādu vecmodīgu MTV reklāmu. Turpretī Nauda atdarina repā bieži sastopamo mūzikas video uzņemšanas manieri – uzmanība ir koncentrēta uz izpildītāju, viņa ieņemtā tēla un greznā dzīvesveida atrādīšanu, lai skatītājs izjustu vēlmi pēc šādas dzīves un noticētu, ka tas ir pa īstam. Tāpat arī dziesmas vārdu vietā rit nicinoši ziņu portālu tipa komentāri par māksliniekiem un kultūras pārstāvjiem. Šķiet, tie kritizē atbalstu, kas sniegts kultūras nozarei pandēmijas paralizējošās ietekmes dēļ. Konkrētie piemēri varētu būt arī viltoti, bet tas nemaina faktu, ka ar tamlīdzīgiem aizspriedumiem māksliniekiem jāsastopas gana regulāri.

Izvēle izstādīt darbus primāri tiešsaistē (ne tikai klātienē) noteikti ir nodrošinājusi plašāku izstādes apmeklētāju loku. Lai vai cik simpātiska šķiet ideja par došanos pastaigā pa Liepāju ar siltu dzērienu līdzņemšanai, pakavējoties pie Liepājas Universitātes galvenās ēkas, lai papētītu mākslas darbus (un ceru, ka kāds tā tik tiešām izdarīja, kamēr izstāde bija skatāma arī pilsētvidē), visticamāk, es nebūtu mērojis ceļu no Rīgas līdz Kurzemes piekrastei. Tā vietā devos uz mākslas izstādi citā veidā un tā vienlaikus devās arī pie manis. 

Recenzija tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā Radošās rakstības skolā, kas pagājušajā gada nogalē jaunajiem kritiķiem piedāvāja apgūt rakstības, kritiskās domāšanas un komunikācijas prasmes meistardarbnīcās un lekcijās.

1. Vairāk ar šo jēdzienu var iepazīties Marijas Assereckovas tulkotajā Sartra lieldarba Esamība un nekas fragmentā: https://www.punctummagazine.lv/2015/06/20/slikta-ticiba/.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šajā apsvērumā galvenokārt balstos Džordža Dikija institucionālajā mākslas teorijā. Padziļinātu ieskatu gan par viņa teoriju, gan par citām mākslas definīcijām iespējams gūt Adajian T. The Definition of Art. The Stanford Encyclopedia of Philosophy. Ed. by E. N. Zalta. https://plato.stanford.edu/archives/fall2018/entries/art-definition/  (atpakaļ uz rakstu)