— Grāmatai cauri tek strauts

Par Ričarda Brotigana romānu Foreļu cope Amerikā (no angļu valodas tulkojis Arvis Viguls; Orbīta, 2020)

 

Jau pats sākums ir jocīgs – šī grāmata zina, ka tā ir grāmata. Pirmais teksts – es to nekādi nevaru nosaukt par stāstu – ir grāmatas vāka apraksts. Vēlreiz pārbaudu, lai pārliecinātos, ka aprakstītais vāks patiešām nav šīs grāmatas vāks. Vai viņi ir kaut ko sajaukuši?

Tulkotājs Arvis Viguls pēcvārdā raksta: “Tas bija Grāmatnīcas Īpašnieks, kurš man pastāstīja par Foreļu copi Amerikā.” Es turu aizdomās Bolderājas Didzi – tas ir vienīgais izskaidrojums.

Pirmajā vakarā izlasu trešdaļu un sadusmojos, jo neko nesaprotu, – šī grāmata pretojas jebkādai loģikai. Ir grūti to lasīt, bet interesanti pārdomāt. Man jāuzzina vairāk par Brotiganu un jāsāk no jauna.

Foreļu cope Amerikā latviski iznāk pusgadsimtu pēc oriģināla angļu valodā. Par spīti nobīdei, šķiet, ka tas noticis īstajā brīdī, – Foreļu copē ir viss, uz ko šobrīd (it kā) tiecas latviešu proza: īsa forma, absurds, vēršanās pret sižetu, eksperimenti ar valodu, vienlaikus saistīti un patstāvīgi teksti. Vai varētu būt, ka Foreļu cope Amerikā iezīmē virzienu – nosprauž tālāko punktu? Mēģinu iedomāties, kā būtu, ja Foreļu cope latviski iznāktu sešdesmitajos, – bet tas nemaz nav iespējams.

Vai novirzes no pareizas interpunkcijas ir kļūda maketā, vai arī šādas atkāpes bija jau oriģinālā? Abas versijas ir vienlīdz ticamas.

Foreļu cope Amerikā atrodas kaut kur pa vidu starp Andri Kuprišu un Margaritu Perveņecku. Kas tā vispār par kombināciju?

Brotiganam bija šizofrēnija. Man šķiet negodīgi, ka, to uzzinot, izmantoju slimību, lai skaidrotu sev teksta īpatnības. Ir nepareizi un vienkāršoti veidot interpretāciju, kas centrēta ap vienu biogrāfijas detaļu, bez uzmanības atstājot citu ietekmju tīklu. Vienlaikus – tas noteikti ir iespaidojis Brotigana domāšanu un rakstību.

Šo sauc par hipiju kulta grāmatu. Kā ir iespējams, ka tik sarežģīts, eksperimentāls darbs kļūst par kulta objektu? Pie labākās sirdsapziņas nevaru mūsdienās ko tādu iedomāties. No otras puses – mums ir Einārs Pelšs. Vai viņš ir kulta autors? Varbūt pavisam, pavisam šaurā lokā.

Foreļu cope Amerikā – izklausās pēc rokasgrāmatas vai lēna, romantiska dienasgrāmatas tipa ceļojumu pieraksta. Tā vienlaikus ir un nav taisnība. Nosaukums ir precīzs, bet mānīgi rāms un tehnisks.

Šis ir literārs darbs. Tas ir viss, ko varu pateikt par žanrisko piederību. Brīžiem pat neesmu drošs, vai tā ir proza.

Vai brīvība, ko Preiļu konceptuālisms devis dzejai, atbrīvo arī prozu?

Jūtu līdzi tiem makšķerniekiem, kuri atvēruši un tad ar neizmērojamu vilšanos un mulsumu aizvēruši šo grāmatu.

Uz brīdi šķiet, ka esmu sapratis – teksta virzībā nav skaidru cēloņsakarību, jo Foreļu cope Amerikā ir rakstīta radikāli asociatīvā stilā. Otrā rindkopa vēl it kā turpina pirmo, bet trešajai ar pirmo vairs nav nekāda sakara – tālāko attīstību var noteikt jebkurš nejaušs vārds vai tēls. Tad Brotigans izmet kūleni, uzraksta diezgan konvencionālu (secīgu) stāstu, un es ar savu teoriju varu iet ieskrieties.

Vai Foreļu cope Amerikā ir distopija, kurā dzīvojam? Uz to atsaucas kā sociālkritisku darbu – Brotigans raksta par cilvēka attālināšanos no dabas, tās vardarbīgu ekspluatāciju, nevainības (naivuma/harmonijas) zudumu un mēģinājumiem pie tās atgriezties. Industrializācija rada atsvešinātību, degradē. Domājot par grāmatu, es dzirdu šo tēmu un toni, bet tas nav didaktisks vai uzbāzīgs. Priekšplānā ir literāri eksperimenti, teksta kakofonija. Šo vārdu lietoju bez negatīvas konotācijas.

Nesaprotu, vai koncentrēties uz cilvēka un vides attiecībām man liedz teksta uzsvars uz formālo aspektu vai kultūras un laika distance.

Grāmatai cauri tek strauts. Tad – pašās beigās – tas tiek sagriezts un pārdots utenī, lai izdekorētu, piemēram, pagalmu. Izklausās šausmīgi, bet, ja varētu nopirkt pāris metrus strauta un ielikt savā pagalmā, es to visdrīzāk izdarītu un tikai tad sāktu domāt par savas rīcības pretdabiskumu un kaitnieciskumu. Ko nozīmē “pretdabisks”? Man šķiet, ka to pārsvarā lieto kā sinonīmu vārdam “nepareizs”, cenšoties retoriski piešķirt savai morālajai nostājai lielāku autoritāti. Brotigana gadījumā “pretdabisks” nozīmē tieši to, pēc kā tas izklausās.

Brotiganam ir svarīgi, lai lasītājs viņa tekstā nejustos ērti. Te ir daudz vardarbības un absurdu metaforu, bet vissāpīgākais ir teksta ritms. Vai šī vardarbība pret stāsta loģiku un lasītāja uztveri ir metafora cilvēka vardarbībai pret dabu?

Iedomājos – katrs strauta fragments ir viens grāmatas teksts. Preču apmaiņas procesā secība ir izjaukta, sākotnējais konteksts aizstāts ar citu, un tāpēc teksta plūdumā trūkst cēloņsakarību. Tas ir piesārņots ar literāriem svešķermeņiem (sirreālām receptēm, absurdām metaforām, nejēdzīgiem uzskaitījumiem u. c.), strauts nezina, kurp tam jāplūst, un agonē, pretrunīgu impulsu plosīts.

Visam par spīti – nevaru apgalvot, ka Foreļu copē nav loģikas. Tā vienkārši nav racionāla un acīmredzama. Vai par literāriem tekstiem vispār ir adekvāti teikt “loģiski”? Drīzāk – konvencionāli.

Daba/cilvēks – Brotiganam šis konflikts ir intīms un eksistenciāls, tas ietver sentimentu par zaudēto. 2021. gadā šīs abstraktās un klusinātās kategorijas vairs neder – visu ir mainījis aktīvisms un apziņa, ka situācija no “pretdabiskas” un “nežēlīgas” ir kļuvusi par akūtu un draudīgu. Varbūt Brotigans drīzāk raksta par konfliktu starp dabu un kapitālismu – arī cilvēka dabu un kapitālismu? Ja uz to skatās šādi, Foreļu cope ir ļoti mūsdienīgs, pat pravietisks darbs.

Lasot Ievas Melgalves recenziju, saprotu, ka mans lasījums ir bijis vīrišķs (lai gan nekad neesmu makšķerējis). Neesmu pamanījis, cik priekšmetiskas un mēmas tekstā ir sievietes. Man šķiet, ir taisnība, ka Brotigans tā veido vēl vienu nošķīrumu – sievišķā, pakļaujamā, pasīvā daba un vīrišķā, dominantā, plēsonīgā industrializācija.

Ja varētu šim tekstam uzstādīt medicīnisku diagnozi, es teiktu, ka tas cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma.

Metaforām Brotigana tekstā ir pretēja funkcija, nekā ierasts. Parasti tās sagādā sensori intelektuālu baudu sava skaistuma vai precizitātes dēļ. Metaforas ir kā prožektori – autors izgaismo tekstu konkrētā leņķī, krāsā, spilgtumā un pastiprina efektu. Tās saplēš valodu un caur to radīto plaisu lasītājs ienirst dziļāk teksta realitātē. Turpretim Brotigana metaforas ir būvētas tā, lai izsistu lasītāju no ritma un liktu domāt – kā šīs divas lietas vispār ir līdzīgas? Viņa metaforas nav plaisas, bet sliekšņi un kukuržņi, aiz kuriem aizķerties un kāpt pāri. Tas ir darbs, kas liek atcerēties – es lasu, šis ir izdomāts teksts, es mēģinu to saprast. Jocīgā kārtā, ja es šīs metaforas redzētu citā kontekstā, piemēram, kaut kur internetā, man šķistu, ka tās – sintētiskas un svešas – ir radījis mākslīgais intelekts. Automātiski pieņemu, ka Brotigana laikā šī nozīmes slāņa nebija un tas pastāv tikai mūsdienu interpretācijā. Tomēr ideja par tehnoloģijām viņam nebija sveša, un Brotigans ar tām, iespējams, saistīja cerību atgriezties pie zaudētā naivuma.

Es gribētu, lai mūsdienu latviešu literatūra vairāk pievēršas ekoloģijas tēmām.

viņš aizgrieza ūdeni ar pēkšņu, tomēr maigu kustību kā slavens smadzeņu ķirurgs, kurš izgriež traucētu iztēles daļu / beigu beigās gadalaiku maiņa parūpēsies par viņu koka vārdiem kā miegains pavārs, kurš ēstuvē blakus dzelzceļa stacijai pārsit olas virs cepamrestēm / viņa acis bija kā klavesīna kurpju auklas / tas bija noslēdzošais aplis, un draudzīgais Ādolfs Hitlers bija tā diametrs / ūdens blaktis bija tik sīciņas, ka man praktiski nācās likt savu redzi kā noslīkušu apelsīnu dubļu peļķē / ielas bija baltas un sausas kā lielā ātrumā notikusi sadursme starp kapsētu un smago mašīnu ar miltu maisu kravu / panorāmas rats griezās kā aplī saliekts termometrs ¹

Te viss notiek vienlaikus – daba, cilvēks, attīstība un pagrimums, pagātne, nākotne, introspekcija un vienaldzīgs apraksts. Tā ir haotiska, lēna, nepatīkama un bezjēdzīga sadursme. Man šķiet, ka vajag lielu drosmi, lai rakstītu tik brīvi.

Foreļu cope Amerikā var būt jebkas (viesnīca, joks, cilvēks, process, sapnis, abstrakcija, grāmata, statistika utt.). Ja tas nebūtu tik mulsinoši, es teiktu, ka Brotiganam ir ļoti laba, traģikomiska humora izjūta.

Majonēze.

1. Citāti no 21., 36.,44., 56., 78., 90. un 145. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)