raksti

— Steidzamākais jautājums

04/03/2021

Šķiet, jauna kompromisa panākšana starp konservatīviem un progresīviem uzskatiem ilgtermiņā ir ne vien iespējama, bet arī neizbēgama.

Pēdējā laikā medijos bijis daudz komentāru, kas saistīti ar konservatīvo un progresīvo uzskatu cīņām jeb “kultūru karu”, kā to mēdz dēvēt ASV. Šīs debates parasti pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar homoseksuālu, biseksuālu, kvīru un transseksuālu cilvēku tiesībām, sieviešu un vīriešu līdztiesību, jautājumiem par politkorektumu un vārda brīvību, kā arī rasisma un imigrācijas problemātikai. Šis raksts tapis galvenokārt kā atbilde uz dažām filoloģijas doktores Agneses Irbes intervijā kanālam Atklāti par būtisko izteiktajām domām par LGBT, laulību un ģimeni.¹

Daudziem no mums kultūras karu debates ir apnikušas, un varbūt pat šķiet nepareizi tik daudz runāt par LGBT jautājumiem, kas skar salīdzinoši nelielu sabiedrības daļu, kamēr dienaskārtībā ir daudz lielākas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, sugu izmiršana, ekonomiskā lejupslīde vai informācijas tehnoloģiju uzņēmumu kundzība. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka LGBT vēstījumi gluži vienkārši pārāk pārņēmuši publisko telpu un pienācis laiks patīrīt ēteru, lai, ieslēdzot TV, katru reizi nav jāsastop kāds gejs vai transpersona. Taču izskan arī uzskats, ka LGBT lieta nebūt nav sīka, – cīnoties par minoritāšu tiesībām, pakāpeniski izveidojusies bīstama ideoloģija, kurai ir pa spēkam graut sabiedrības pamatus – ģimenes institūtu, sievišķo un vīrišķo identitāti; tiek izteiktas bažas, ka, atbalstot nenormatīvu seksualitāti un dzimti, mēs veicinām latviešu tautas vai Rietumu civilizācijas iznīcināšanu. Arī Irbe LGBT tiesību paplašināšanā saskata nopietnus draudus un rosina pretdarboties, tostarp rosinot grozījumus Satversmes 110. pantā, kas paredz vēl precīzāk definēt ģimeni kā savienību starp sievieti un vīrieti.²

Lai kā būtu apnikušas diskusijas, šķiet, neatliks nekas cits kā bruņoties ar pacietību un tās vēl turpināt, lai nonāktu pie risinājumiem, kas sniegtu pietiekamu drošības sajūtu visām iesaistītajām pusēm. Mans nolūks nav īpaši nopelt tieši Irbes uzskatus, bet, manuprāt, ir jēdzīgi diskutēt ar konkrētu cilvēku, jo, vēršot kritiku pret iztēlotu pretinieku grupu, viegli sākt kritizēt tukšu gaisu jeb uzskatus, kurus realitātē neviens nav paudis. Kaitinoši ir arī uzklausīt komentārus, kuri rada iespaidu, ka pastāv tikai divas frontes – pareizi vai nepareizi domājošie –, kamēr realitātē aina ir raiba, sastopami gan radikāli, gan centriski uzskati, gan reliģisks, gan sekulārs pasaules skatījums dažādās kombinācijās. Vēl jo vairāk – par daudziem jautājumiem mēs šaubāmies, vismaz pagaidām nezinām, kādas ir pareizās atbildes, kādi ir mūsu uzskati, un tas ir tikai saprotami, jo pārmaiņas, kuras nesusi līdzi modernā pasaule, bijušas ļoti straujas.

Šeit varētu jautāt: par kādām “atbildēm” ir runa, vai vispār varam runāt par patiesām atbildēm un pareiziem risinājumiem pasaulē, kurā vieni realitāti redz zaļā, bet citi sarkanā krāsā? Ticīgi cilvēki teiktu, ka morālas patiesības pastāv un to vienīgais garants ir Dievs. Daļa sekulārās sabiedrības savukārt piekristu uzskatam, ka objektīva ētika ir iespējama arī bez reliģijas, tās pamatā ir prakses, kuru rezultātā tiek radīti labvēlīgi apstākļi indivīdu un sabiedrības dzīvei un pašrealizācijai (morālais reālisms, sekulārais humānisms).³ Par laimi, Rietumu pasaulē metafiziski atšķirīgie pasaules skatījumi vismaz galvenajās līnijās rezultējas diezgan līdzīgās dzīves formās: lielākā daļa no mums vēlas drīzāk būt dzīvi, nevis miruši, veseli, nevis slimi; mēs nevēlamies, lai pret mums izturas vardarbīgi, un paši negribam sagādāt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas citiem. Tomēr ciešanas pilnībā izskaust, protams, neizdodas, un mūsu uzskati sāk atšķirties, kad sākam meklēt ciešanu cēloņus.

Irbes argumentācijā reliģiskam pasaules skatījumam ir liela nozīme. Reliģisku tradīciju pozitīvā un negatīvā ietekme būtu citas sarunas temats, bet, īsos vārdos raksturojot reliģisko argumentu svaru diskusijās par morāli un ētiku, varētu sacīt: lai būtu, pieņemsim, ka Dievs eksistē. Bet kā jūs uzzināt viņa domas konkrētos jautājumos? Bībelē atrodamas pamācības, kas pašlaik tiek uzskatītas par ētiski nepieņemamām (piemēram, par verdzību vai bērnu sišanu). Ne vēstures gaitā, ne mūsdienās cilvēki nav bijuši vienisprātis par to, kas tieši ir Dievam tīkams, un pat LGBT jautājumos kristiešu vidū ir gan aizstāvji, gan pretinieki. Godīgam domātājam nāktos atzīt, ka, lai arī dažādu reliģiju svētie raksti un teologu komentāri ir vērienīgs intelektuālais mantojums, no kura vērts mācīties, tie tomēr nesniedz ētikas pamatu, kas būtu stabilāks nekā sekulāru sistēmu piedāvātais.

Uzklausot kāda cilvēka domas, vienmēr var rasties pārpratumi, tāpēc nebrīnīšos, ja mani vēlāk izlabos, bet pašlaik Irbes domas par ģimeni un LGBT, saviem vārdiem pārstāstot, saprotu šādi. Mūsdienu pasaulē ģimenes institūts ir nestabils, valda hedonisms, zudusi izpratne par to, kāda ir ģimenes jēga. Īpaša problēma ir tā, ka bērniem trūkst tēvu. Kā viens no galvenajiem šīs situācijas cēloņiem tiek minēta pornogrāfijas izplatība; homoseksualitātes uzplaukums ir saistīts ar kopējo sabiedrības pagrimumu. Pornogrāfija un homoseksuālā kultūra, kādu to redzam klubos un praidos ārzemēs, rāda necienīgu izturēšanos pret cilvēku, cilvēka ķermeni. Šīs necienīgās attiecības nav dabīgas. Cilvēka seksualitātei ir dabīga vērstība. Dabīgs dzimumakts ietver tādas darbības, no kurām varētu rasties bērns. Galu galā visvairāk atbalstāmas ir seksuālas attiecības, kas tiek īstenotas mīlošā laulībā, jo tikai laulībā tās tiek atbrīvotas no neķītrības, kļūst šķīstas. Lielāka seksuālā brīvība cilvēkiem nav atnesusi laimi. Cilvēki kļūdaini domā, ka LGBT tiesības (piemēram, tiesības laulāties) ir cilvēktiesību jautājums, patiesībā runa ir par labklājības tiesībām, tās faktiski ir LGBT vēlmes, un nav pamata apmierināt jebkuras grupas vēlmes, tiklīdz tās izteiktas.

Manuprāt, Irbei ir taisnība, ka sabiedrība pašlaik vēl nav tikusi skaidrībā, kā risināt tādus jautājumus kā bērnu radīšana un audzināšana viendzimuma pāru ģimenēs vai dzimuma disforija (transseksualitāte). Pirmajā gadījumā mums ir darīšana ar dažāda veida jukām, kuras var rasties, ja ar vienu bērnu saistīti vairāk nekā divi potenciāli neapzinīgi vecāki, otrajā gadījumā – ar bažām par to, ka hormonu aizstāšanas terapija un ķirurģiska iejaukšanās šķiet visai radikāls solis līdz galam neizpētītu un nesaprastu psiholoģisku problēmu risināšanai.⁴ Šķiet, Irbes piedāvātais risinājums būtu pārcirst šos Gordija mezglus, atgriežoties pie nostājas, kur vienīgās sabiedriski akceptētās attiecības un identitātes ir heteronormatīvas un pēc iespējas tikumīgas, pārējās būtu nepieciešams neveicināt un skaust no aprites, mudināt uz atturību, ja izveidojusies nepareizā nosliece.

No vienas puses, pirmā reakcija uz šādu piedāvājumu varētu būt: šī pieeja vēsturē taču jau izmēģināta, tai bija nopietni trūkumi – nicinoša izturēšanās pret vientuļām mātēm un ārlaulības bērniem, varmācība pret homoseksuāliem cilvēkiem, seksualitātes demonizēšana un apspiešana un saistīšana ar kaunu un vainu, sieviešu un vīriešu seksuālās uzvedības dubultstandarti u. c. No otras puses, labticīgi mēs varētu pieņemt, ka runa ir par apgaismotāku, reformētu tikumības versiju – tādu, kurā ir spēkā daži vecie tikumības ideāli, bet realitātē attiecības starp sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgākas, vīrieši vairāk emocionāli iesaistīti bērnu audzināšanā, ir vairāk informācijas par seksuālo veselību, pastāv kontracepcija, un likums visus indivīdus, to vidū homoseksuālus cilvēkus, pasargā no vardarbības un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās. Augstākais, kam varētu piesieties, – LGBT cilvēki te tomēr uztverti kā pacienti vai audzināšanas kļūdas, nevis kā pavisam normāli, veseli cilvēki, kuriem raksturīgs kāds mazāk izplatīts seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes paveids.

Arī nupat tēlotā humānā puritānisma aina daudziem varētu šķist antiutopiska. Taču ne velti Irbei mēdz pārmest cietsirdību – viņas vēstījums neuzbur idilli, necenšas mierināt LGBT cilvēkus, ka šajā jaunajā pasaulē arī ar viņiem viss būs kārtībā, ka tiks darīts viss, lai pret ideāliem neatbilstošajiem cilvēkiem citi sabiedrības locekļi neizturētos cietsirdīgi un diskriminējoši. Savā argumentācijā Irbe vairākkārt veido asociācijas starp homoseksualitāti un pornogrāfiju, cilvēka ķermeni necienošu uzvedību, neķītrību, pusaudžu pavešanu, AIDS, intravenozo narkotiku lietošanu. Kādā no epizodēm LGBT tiesību aktīvisti tiek saistīti ar Dostojevska “dēmoniem”. Šeit varētu piebilst, ka ir cilvēki, kuri sacītu, ka pēc būtības arī pornogrāfijā, biežos gadījuma sakaros un izaicinošā seksualitātes reprezentācijā nav nekā nosodāma, kamēr vien ir runa par labprātīgām attiecībām starp pieaugušiem cilvēkiem.

Taču man aktuālāks šķiet cits aspekts. Irbe labprāt izmanto vienkāršus viedokļa manipulācijas paņēmienus un veido sakarības, kas diskreditē LGBT tēlu klausītāja acīs. Šis aspekts man šķiet ļoti svarīgs, jo ik dienas tīmekļa komentāros redzu, cik brutāls ir pret LGBT vērstais naidīgums, un man nav pārliecības, ka Latvijas sabiedrība ir sasniegusi kaut vai tādu apgaismotības pakāpi, kurā būtu ar mieru likt svētu mieru LGBT. Es nezinu, vai Irbe LGBT nomelno ar gudru ziņu. Arī es izteiksmes ekonomijas apsvērumu dēļ šajā rakstā aiz komata grupēju slimus un heteronormativitātei neatbilstošus, izmantoju nepareizu, neiejūtīgu terminoloģiju, – būs lasītāji, kurus tas aizvainos. Kādā brīdī Irbe īpaši uzsver, ka pie visa nevaino cilvēkus, kuriem ir viendzimuma attiecības, tomēr kopiespaids no sacītā man paliek cits. Nav pamatoti attiecības starp homoseksuāliem cilvēkiem reprezentēt kā attiecības, kuras vispirms raksturo sekss bez cieņas un mīlestības, gadījuma sakari un vulgāra epatāža. Pats fakts, ka dienaskārtībā ir ilglaicīgu, monogāmu viendzimuma pāru attiecību tiesiskais regulējums, demonstrē, ka kāda šīs kopienas daļa vēlas nevis nemitīgi piedalīties ekstravagantās orģijās, bet dzīvot kā parasti mietpilsoņi. LGBT partnerattiecību leģitimācija faktiski varētu būt solis, kas veicinātu ģimeniska dzīvesveida izplatību šajās kopienās. Homoseksuāli cilvēki arī mīl un ciena savus partnerus, veido monogāmas attiecības, spēj nodrošināt bērna vajadzībām atbilstošu vidi. Taču, lai būtu kā būdams ar geju tiesībām laulāties, Irbes popularizētā pieeja ne vien novelk robežu pie “labklājības tiesībām”, kuras neesot cilvēktiesības un LGBT personām nepienākoties, – tā drīzāk piedāvā atkāpties atpakaļ pasaulē, kurā bija pa pusei normāli neievērot arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantu,⁵ jo mums taču ir darīšana nevis ar cilvēkiem, bet ar izvirtuļiem, kuri sabojā bērnus un ir kaut kā saistīti ar to, ka daudzās mūsdienu ģimenēs nav tēvu. Intervijas gaitā pēkšņie pārlēcieni no pornogrāfijas pie homoseksualitātes šķiet negaidīti un neloģiski (gandrīz visa pornogrāfija taču ir heteroseksuāla), ja piemirstas, ka šīs koncepcijas pamatā ir uzskati par dabīgu un nedabīgu seksuālo uzvedību, un homoseksualitāte pēc definīcijas atrodas vienā kategorijā ar pornogrāfiju.

Irbe norāda uz to, ka vārds “dabīgs” ir neviennozīmīgs vai tā lietojums sabiedrībā nav pietiekami saprasts dabisko tiesību kontekstā, tomēr izvērsti savu jēdziena izpratni šeit neskaidro (“būtu jālasa vesela lekcija,” viņa saka), tā vietā akcentējot, ka ikvienam cilvēkam atšķirībai starp dabīgu un nedabīgu būtu jābūt skaidrai un saprotamai, ja zināms, kā fizioloģiski rodas bērns. Retoriski tas ir veiksmīgs gājiens, doma ir pietiekami saprotama sadzīviskas sarunas ietvaros. Tomēr, ja vēlamies nopietni un teorētiski analizēt šo jautājumu, termina nozīme būtu jāprecizē.

Vārdam “dabīgs” ir bagāta vēsture, šeit varam vien vērst uzmanību uz to, kā tas saprotams dažādās nozīmēs: kā dabīgs pretstatā mākslīgam, sintētiskam; kā pretstats samākslotam, samocītam; kā īsts pretstatā neīstam; kā normāls pretstatā nenormālam; kā veselīgs pretstatā slimīgam. Nereti “dabīgais” ticis saistīts ar kaut ko pozitīvu, vēlamu un tīkamu, bet tā pretstats – ar negatīvo, nevēlamo; citkārt dabiskais saistīts ar dziņām un mežonību pretstatā intelektam un kultūrai; dabisko tiesību kontekstā – kā saprāta, dabas vai dieva dotas tiesības pretstatā valdnieku izdotiem likumiem.

Kopš vides humanitāro zinātņu uzplaukuma 20. gadsimta beigās daudz diskutēts par to, ka ir diezgan neiespējami nošķirt dabu no cilvēka radītās kultūras, jo cilvēks arī ir dzīvnieks, citu dzīvnieku uzvedībā arī saskatāmas kultūras iezīmes un daudzi dzīvnieki kļuvuši par pilsētniekiem, integrējušies cilvēka veidotajā vidē kā jaunā savvaļā. Savukārt poststrukturālisma teorētiķu lokā, sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, bija raksturīgas atklāsmes par to, ka kultūras formas, kas tradicionāli tikušas pasniegtas kā dabīgas, patiesībā arī ir konstrukti un cilvēku radītas konvencijas, tādējādi tās var kļūt par demītizēšanas, dekonstrukcijas, kritikas priekšmetu. Tādas jomas kā kognitīvā psiholoģija un neirozinātne vēlāk piezemēja dekonstruktīvistu domas lidojumu, parādot, ka gan indivīdu kognitīvie procesi, gan kultūras struktūras, kas no tiem izriet, ir iemiesotas, proti, gan cilvēka fizioloģijas, gan materiālās vides determinētas, tāpēc nav pilnīgi patvaļīgas. Tas gan nav traucējis teorētiķiem turpināt domas eksperimentus un pārbaudīt, cik plastiskas un maināmas ir sabiedrības normas un galu galā – cilvēka ķermenis un daba.

Neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka jānoārda visas tradicionālās dzīves formas, un domāju, ka ir tikai apsveicami, ja tiek stiprināts un popularizēts moderns stabilas un mīlošas ģimenes modelis. Ģimenes nojēguma paplašināšana neparedz tradicionālas ģimenes aizstāšanu ar netradicionālu, vienkārši reālistiski iekļauj arī citas dabā sastopamās formas (tās nekļūst par jauno ideālu). Irbes ģimenes koncepcija kopumā man šķiet nevajadzīgi pūriska, un lieli iebildumi rodas pret trauslo teorētisko pamatojumu.

Tas vienkārši nav pietiekami, ja pasludinām, ka viena uzvedība ir ētiski pieņemama, jo ir dabīga, bet cita nav pieņemama, jo ir nedabīga. Vārds “dabīgs” pats par sevi man nesniedz informāciju, piemēram, par to, kāpēc nedabīgs ir slikts, kā arī pēc kādiem vispārīgiem principiem lietas varētu atpazīt kā dabīgas vai nedabīgas. Varbūt turpmākās Irbes lekcijās un grāmatās šo koncepciju iepazīsim sīkāk, tomēr pagaidām mūsu rīcībā divi piemēri: dabīgs dzimumakts un dabīga ģimene. Kā dabīgu un ētiski labu Irbe raksturo tādu dzimumaktu, kura rezultātā varētu rasties bērns. Orāla vai anāla akta rezultātā bērns nevarētu rasties, tādējādi tas nav dabīgs un ētiski labs. Attiecīgi dabīga ir ģimene ir tāda, kurā, veicot dzimumaktu, varētu rasties bērns. Pieņemama būtu arī ģimene, kurā bērns nerodas pāra neauglības dēļ, kamēr vien tajā ir vajadzīgās dzimumu lomas, kas bērnam atdarina modeli, kādu viņš redzētu dabīgā ģimenē. Kā Irbe norādīja kādā diskusijā, nedabīgas ģimenes nav, ir tikai dabīga ģimene vai nekas.⁶

Šī koncepcija it kā neredz faktu, ka praksē bērni rodas gan ārpus ģimenēm, gan nepareizās ģimenēs (dažiem ir pārsteigums, ka arī homoseksuāliem cilvēkiem ir bērni). Saskaņā ar dabīgās ģimenes pieeju izlikties neredzam ir pareizi, jo tad vairāk indivīdu izvēlēsies veidot tādas ģimenes, kādas ir oficiālajā piedāvājumā, un netiks veicināta ne-ģimeņu veidošana. Pret šādu pieeju varētu argumentēt dažādi, tostarp Irbes noraidīto LGBT tiesību kontekstā. Ja jautājumu aplūkojam no morālā reālisma skatpunkta – normu pamats nevar būt tikai teorētiski apsvērumi par to, kuras ģimenes ir īstākas par citām, būtu jāņem vērā, kādas praksē ir konkrētu uzskatu un politiku sekas. Lai mani labo sociālo zinātņu speciālisti, bet, manuprāt, metodoloģiski ir neiespējami parādīt LGBT savienību pozitīvu vai negatīvu ietekmi uz citu cilvēku ģimeņu veidošanas uzvedību. Savukārt, runājot par bērniem viendzimuma pāru ģimenēs, – nav datu, ka tajās statistiski klātos sliktāk nekā tradicionālās ģimenēs. Atsevišķi šausmu stāsti gan diemžēl eksistē par visu veidu vecākiem un aizbildņiem.

Sabiedrības ir sarežģītas sistēmas, un, domājams, šeit mēs ar Irbi esam vienisprātis, ka nevienu fenomenu, tostarp LGBT, nav lietderīgi skatīt izolēti. Tomēr, ja Irbei šķiet, ka kopumā pozitīvākas sekas sabiedrībai panākamas, atkal ieliekot seksualitāti un cilvēka pašrealizācijas brīvību ciešākos rāmjos, mana intuīcija (secināšana un prognozēšana no nepilnīgiem datiem) saka priekšā, ka puritānisms netikumību neiznīdē, tikai nodzen pagrīdē, rada dubultmorāli un liedz adekvāti risināt ar seksuālo veselību un audzināšanu saistītās problēmas. Veselīgāki cilvēki izaug tur, kur nav jādzīvo ar smagiem noslēpumiem, kaunu, vainas apziņu, sajūtu, ka neesi pieņemts un mīlēts. Iekļaujoša un liberāla sabiedrība nav tāda, kurā viss ir atļauts. Tā ir tāda sabiedrība, kurā lielāka pašizpausmes brīvība tiek līdzsvarota, īpaši akcentējot normas, kas liedz aizskart citus cilvēkus. Savukārt tikumību regulē reāli, praktiski apsvērumi – izlaidīgam dzīvesveidam ir daudz negatīvu seku, un dzīvot “kārtīgi” bieži vien ir izdevīgāk.

Dabiskuma argumenta dekonstruēšana ir vilinoša ēsma, tomēr Irbe pati mūs jau brīdinājusi, ka nepareizi izprotam jēdziena nozīmi. Tādējādi šajā gadījumā nebūtu izšķiroši apskatīt gadījumus, kas parāda, ka vārda “dabīgs” lietojums izklāstā ir patvaļīgi sašaurināts (piemēram, tāpēc, ka citas sugas savvaļā arī mēdz nodarboties ar seksu komunikācijas vai izklaides nolūkā, tostarp izplatīti homoseksuāli sakari) un tiek populistiski saistīts ar kaut ko skaistu un svētu (dzīvajā dabā vairošanās nereti ietver vardarbību – dzimumakts kā uzbrukums, traumatiska penetrācija, cita tēviņa bērnu nogalināšana). Es zinu, ka Irbe varētu mums pastāstīt daudz interesanta par vārda “dabīgs” nozīmi antīkajā kultūrā un kristīgajā teoloģijā, taču, ciktāl es par to spriežu no vienkārša valodas pratēja viedokļa, šeit dabīguma jēdzienam ir vairāk tāda kā mārketinga funkcija, kā “natural” marķējumam uz šampūna pudeles. Argumenta būtība nav atkarīga no jēdziena “dabīgs” zinātniski precīzās semantikas, tā ir uztverama arī tieši: ētiski labs ir tāds seksuāls akts, kura rezultātā varētu rasties bērns. Jautājums: ja mēs pašmērķīgu mīlēšanos dēvējam par nedabīgu – vai nedabīga ir arī kulinārija, mode, basketbols un operdziedāšana? Cilvēkam bijis raksturīgi līdz absurdam kultivēt ikvienu savu spēju, kāpēc tad tieši seksuālām attiecībām būtu piešķirams īpašs nekultivējamas jomas statuss?

Apsverot Irbes teikto, man ienāk prātā, ka mūsdienās jau stipri nokritizētajiem dekonstruktīvistiem kaut kur izrādās taisnība: līdz šai baltai dienai pastāv diskursi, kas balstās savstarpēji saistītu bināro pretstatu ķēdēs (dabisks/nedabisks, tikumīgs/netikumīgs, šķīsts/perverss), kas labi noder, lai lielās līnijās sakārtotu pasaules redzējumus, bet ir tik nepiemēroti jaunas, niansētākas un citādi strukturētas informācijas uzņemšanai, ka rodas vēlēšanās demonēt valodu pašu, lai tavs iebildums tiktu pamanīts. No šejienes aug kājas arī priekšlikumiem par neitrāliem personu vietniekvārdiem un citām valodas reformām.

Atsevišķa saruna būtu veltāma tam, kādi ir argumenti par vai pret tautas nobalsošanas sarīkošanu ar minoritāšu tiesībām saistītu lēmumu pieņemšanai (cik pamatoti ir runāt par vairākuma tirāniju pār mazākumu, vai Satversmes grozījumi būtu pretrunā ar Eiropas likumiem u. c.). Lai arī Irbe norāda, ka konservatīvie kļuvuši par minoritāti un konservatīvu uzskatu paušana prasa drosmi, šajā intervijā vairākkārt izskan frāze “klusējošais vairākums”, un ir diezgan skaidrs, ka Satversmes grozījumu referenduma ierosinātāji paļaujas uz to, ka tauta ir viņu pusē.

Ar skumjām iztēlojos nākamo dienu pēc referenduma, kurā pieņemti Satversmes grozījumi, kuru uzdevums ir principiāli pasvītrot, ka ir sabiedrības daļa, kura tiek uzskatīta par nenormālu un otršķirīgu; tie ir cilvēki, kuru vēlmes un cerības nav gluži pretlikumīgas, tomēr lielākajai daļai sabiedrības tās krīt uz nerviem un traucē. Vai šajā rītā Latvijas demogrāfiskā situācija rādās jau mazliet cerīgāka? Vai dzērāji beidzot var atviegloti uzelpot un pieņēmuši stingro lēmumu atmest un rūpēties par ģimeni? Vai bērnunamu iemītnieki jau kravā somas, lai dotos uzaugt īstā ģimenē? Nešaubos, ka konservatīvo vērtību aizstāvji intensīvi strādā arī pie citiem ģimenes stiprināšanas līdzekļiem, taču redzams, ka LGBT nolikšana pie vietas daudziem ir darāmo darbu saraksta pirmajās vietās.

Šķiet, jauna kompromisa panākšana starp konservatīviem un progresīviem uzskatiem ilgtermiņā ir ne vien iespējama, bet arī neizbēgama, ņemot vērā, ka vēstures perspektīvā ikviena šobrīd tradicionāla teoloģija, filozofija, ētikas sistēma vai ideoloģija savulaik bijusi jauna un progresīva. Tā kā ne visas jaunās idejas izrādās labas un daudzas vecās idejas ir vērtīgas, konservatīvisms, neapšaubāmi, ir vajadzīgs. Tomēr, par spīti tam, ka neviens no mums pilnīgi droši nezina, kāda būs nākotne un kādas cilvēku īpašības būs īpaši vajadzīgas, lai izdzīvotu sugas un kultūras, ir daži ētikas progresa rezultāti, kuri man diezgan viennozīmīgi šķiet vērtīgi un saglabājami. To vidū – dabisko tiesību pēctece ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un kopējā Rietumu kultūras ievirze, kas paredz, ka fiziska vai psiholoģiska varmācība un diskriminācija nedrīkst tikt vērsta ne pret vienu sabiedrības grupu vai indivīdu. Ir pilnīgi nepieļaujami, ka šis progress tiktu atcelts, pamatojot ar to, ka dažas progresīvās idejas ir aizgājušas par tālu un radušās jaunas problēmas. Manuprāt, ģimenes definīciju precizējošie Satversmes grozījumi būtu ļoti nedraudzīgs, sabiedrību sašķeļošs signāls, solis atpakaļ, turklāt dabiskajām ģimenēm no tā nebūtu pilnīgi nekāda labuma. Ne jau nepareizo cilvēku nīdēšana, dzēšana no ainavas un realitātes aizstāšana ar mitoloģijām, bet drīzāk labvēlība un centieni realitāti arvien tālāk izzināt un saprast sniedz cerību, ka, lai arī nebūsim atrisinājuši visas problēmas jau nākamajā paaudzē, tomēr būsim darījuši labāko, kas pašlaik ir mūsu spēkos.

Lejupielādēt šo rakstu