— Heislerismu smeķis

Par Harija Heislera dzejoļu krājumu Rudens atspulgi (Liesma, 1982)

2020. gada nogalē man bija iespēja meklēt un klausīties dažādu latviešu literātu balss audioierakstus saistībā ar jauninājumiem Literatura.lv. Kad Punctum uzaicināja sagatavot rakstu sērijai Piemirstās grāmatas, uzreiz iedomājos par kādu skaņu celiņu, kas bija iespiedies atmiņā. Tas bija Harija Heislera dzejolis, atrodams 60. gados Мелодия izdotās sērijas Rakstnieku balsis platē. Poētikas ziņā tas ne ar ko satriecošu neizceļas, bet mani aizkustināja enerģija, ar kādu autors to ierunājis. Tā kā par Heisleru neko daudz nezināju, nolēmu, ka šis raksts jāvelta viņam. Veicot izpēti, atklāju ne tikai stāstu par radošu personību, kas izgājusi cauri apspiedošas sistēmas žņaugiem, bet arī šķipsniņu ar interesantiem dzejoļiem. Vispārīgo vārdu “interesants” šeit lietoju apzināti, jo (raksta tapšanas laikā) Vikipēdijas Heislera šķirklī lasāms kāda labdabīga enciklopēdista rakstītais, ka autors ir “viens no interesantākajiem [..] dzejniekiem Latvijas PSR 20. gadsimta 60.–70. gados”. Tad, nu, lūk.

Harijs Heislers (1926–1985) bija latviešu dzejnieks, atdzejotājs, gleznotājs, šahists, žurnālists, muzikants, dramaturgs un zvejnieks. Acīmredzami daudzpusīgs cilvēks, kas laikabiedru atmiņās palicis kā uzdzīvi un sievietes mīlošs straujas dabas optimists. Kā daudziem, viņa biogrāfijā tumšs pārrāvums iestājas Padomju Savienības okupācijas dēļ: 1945. gada 5. februārī 19 gadus jauno vīrieti kopā ar ģimeni deportēja uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru. Vēlāk no Siktivkaras viņš tika izsūtīts uz Vorkutu, jo Harijs esot atteicies kļūt par ziņotāju. Izsūtījumā arī tapuši pirmie dzejojumi. 1954. gadā atgriezies Latvijas PSR un 1956. gadā žurnālā Zvaigzne publicējis deportācijas tematam veltīto poēmu Nepabeigtā dziesma, kas esot pirmais Latvijas teritorijā publicētais daiļdarbs par padomju režīma represētajiem.

Gadu vēlāk iznāk Heislera pirmais dzejas krājums Kāda būsi, sirds?, kurā iekļautie teksti ir datēti, tādējādi atgādinot, ka tie rakstīti vajāšanas laikā. Poēma un krājums saņem negatīvas atsauksmes, kādai amatpersonai pat žēlojoties, ka “Heisleram no izsūtījuma pārāk agri [..] ļāvuši bez pūlēm atgriezties”.¹ Visniknāk pret Heislera poēmu vērsās Andrejs Upīts, kurš kompartijas izdevumam Cīņa sacerēja garu, kritiski teorētisku rakstu, kurā apsvēra sociālistiskā reālisma “augsmi” un Heislera “tieksmi slīdēt sāņus nost no reālistiskās mākslas cietā ceļa viegli iemīdamā aploka dangā”.²

Upīts norāda arī uz Heislera atskaņu savdabību: “Protams, tik daudz vīrišķības tomēr arī Heisleram nav, lai atteiktos no dažām nedaudzām, bet ātri un viegli sakabināmām, šķībi un greizi, streipuļīgi un klibi uzmestām šķietamām “atskaņu” vārsmām, kas gaužām notraipa latviešu valodas tīrību un dzejas cienītāja labsajūtu: dzenā ­– nenāks, roku – nogurt, smagi nāk – Korčaginā (!), izzūd – visu un taml.”³ Mūsdienās, kad tieši “tīras” atskaņas ir uzskatāmas par nodrāztām un tādi dzejnieki kā, piemēram, Jānis Rokpelnis ir parādījuši, cik saistošas var būt “netīras” atskaņas, Heislera sabalsotie vārdi nolasās laikmetīgi, interesanti. Upīša uzsākto uzskaitījumu tiešām iespējams turpināt, pievēršot uzmanību, piemēram, izdomai, ar kādu tiek izmantoti īpašvārdi: “Pravdā” – “raudāt”, “Ļeņins” – “dzeņi”. Vai kā likts saspēlēties divskanim “uo” un garajam “ō”: “zobus” – “globuss”.⁴ Pirmajā krājumā parādās arī īsteni padomiskā atskaņa “nest” – “HES”.⁵

Upīts īsi paslavē Heislera pievēršanos sociāli neērtai tēmai, sacīdams – dzejnieks parādījis, “ka padomju dzejai aiz mūsu dzīves krāšņās ainavības nav jānoklusē ari tie drūmie momenti, ko nolikt par brīdinājumu vēstures muzejā, lai sociālistiskā īstenība tālāk zinātu ritēt bez tādiem nejaukiem kropļojumiem”.⁶ Tomēr recenzents ātri vien atgriežas pie aplūkojamā darba skarbas kritizēšanas – Heislera nespēju skatīties tālāk par indivīdu un lēmumu “Nepabeigto dziesmu” iesākt un nobeigt ar veltījumu mīlestības tēmai kritiķis nodēvē par “heislerismu”, ko viņš saskata arī citu jauno autoru centienos. “Seksuālā izlaidība ir viena no tam neķītrākajām nelietībām, kuras par nožēlošanu mūsu sabiedrībā ievieš dažādi mīkstčauļi, bezrakstura un bezgribas atklīdeņi, ko sociālistiskā darba tauta vēl nav pratusi piespiest palikt padomju tikuma un morāles robežās,” vēsta Tautas rakstnieks⁷.

21. gadsimtā mēs varam mazliet pagrozīt vārda “heislerisms” nozīmi, izceļot Heislera dzejas pozitīvās īpašības, kas attiecas gan uz tās “seksuālo izlaidību”, respektīvi, mīlas liriku, gan tehniskiem aspektiem, piemēram, jau minēto savdabīgo atskaņu izvēli vai tēlainību. Heislers bieži izvēlas rādīt objektīvajā realitātē balstītus tēlus, kas ir maskulīni marķēti, respektīvi, raupji faktūrā vai apzīmē pamatīgas, smagnējas parādības. Piemēram, ievaddzejolis pirmajā krājumā vēsta par iedvesmas smelšanos malkas cirtēja vērošanā: “Pēkšņi redzu – kāds malku vēl skalda, / Tumsā pazūdot baltajām skaidām / Sēta… Lākturis… Pagaļu grēda…”⁸ Vienā vārdā raksturojot spēcīgākās vietas Heislera tēlainībā, es teiktu “smeķīgi” – viņa dzejas tēliem, kad tie nostrādā, piemīt efekts radīt spēcīga sāta izjūtu. Piemērs no tās pašas nelaimīgās poēmas: “Tā, lūk, ceļi vistālākie iesākās – / Delnās tulznas kā purenes plaukst. / Maizes dona kļūst azaidā liesāka, / Naktis garas un putenis auksts.”⁹ Pureņu tulznas, liesa maizes dona un putenis, kas veido aliterāciju ar purenēm, – šie tēli sastājas sistēmā, kur dominē konkrētība, taustāmība, raupjums.

Tomēr autoram ar kritiķiem neveicas arī vēlāk viņa karjerā, kad socreālisma prasības atmaiga. Piemēram, Heislera septīto krājumu Otrā elpa (1973) bargi kritizējusi Inta Čaklā. Šajā grāmatā liriskais “es” runādams it kā strīdas, par ko liecinot “daudzie retorikas paņēmieni: uzruna, izsaucieni, jautājumi, pretstatījumi, nepilnie teikumi”, tomēr dumpis zaudē jaudu, jo dzejoļi nereģistrē sabiedrībā aktuālo – tā, saka Čaklā, “faktiski ir polemiska tukšgaita, jo gan pozitīvais, gan negatīvais spēks ir abstrakti, bez reālas sociālas adreses, šodienā neierakstīti”.¹⁰ Čaklā būtībā atmasko Heislera dzejas vecmodīgumu un sava veida iestrēgšanu nolietotos paņēmienos, ko pārmet arī citi. Piemēram, Skaidrīte Sirsone Otrās elpas sakarā norāda, ka pēc visu līdzšinējo Heislera krājumu pārlasīšanas “patiešām duras acīs to lielā līdzība – gan tematikā, gan izteiksmē. Tas pats jāteic par viņa grāmatu recenzijām, arī tās atgādina cita citu”.¹¹ Recenzenti regulāri Heisleram pārmetuši motīvu atkārtošanos, formas vienveidību (četrrinde ar krusteniskām atskaņām), nevērību pret stilu un tēlu pakļaušanu atskaņām, kas reizēm pat noved pie faktoloģiskām kļūmēm.¹²

Kā vienā no retajām pozitīvajām recenzijām par kādu Heislera krājumu – šajā gadījumā Dienu mozaīku (1976) – rakstīja Edgars Damburs, “kritika un dzīve nav dzejnieku sevišķi palutinājusi. Un varbūt tas nācis tikai par labu: Harijs Heislers audzis un veidojies līdzīgi Vidzemes jūrmalas kadiķim, – visu debess pušu vēju šaustīts, izturības un spīta tikumā”.¹³. Apjomīgu rakstu 1976. gadā par Heislera darbu un dzīvi sarakstījis Jānis Čākurs, kurš arī atzīst, ka “recenzenti vispār allaž bijuši pret Harija Heislera grāmatām visai prasīgi. Negribu iebilst, ka nepelnīti, bez objektīva pamatojuma. Fakts tikai, ka viens otrs viņa līdzaudzis vai laikabiedrs, tāpat 8 vai 10 krājumu autors, kritiķu apšaudēm ticis cauri sveikāku ādu”.¹⁴ 90. gados Imants Auziņš prāto, kas liedzis Heisleram sasniegt pilnību un slavu kādā no saviem daudzajiem talantiem: “Kas vainīgs? Nometnēs postītā jaunība? Paša izšķērdība (bija, bija, ko šķērdēt!)? Kāda plaisa starp pieredzēto un neiespēju to pilnīgāk izteikt citiem? Varbūt arī sev? Nepacietība (temperaments!)? Reibinošas dziras? Liktenis? Bet varbūt – viss kopā?”¹⁵.

Mans raksts gan nav domāts tam, lai atbildētu uz šiem jautājumiem vai oponētu visiem kritiķiem, kas izteikuši aizrādījumus Heisleram (pat ja daži aizrādījumi mūsdienās tiešām ir pārvērtējami). Es daudzviet kritiķiem pat piekrītu, jo Heislera dzeja neizceļas ar kādu krāšņu izdomu formā vai nebijušām idejām. Tomēr kritiku un krājumu lielo līdzību ir vērts pieminēt, lai iezīmētu kontekstu, kurā izceļas pēdējā Heislera dzīves laikā izdotā autora grāmata – Rudens atspulgi (1982). “Heislera daiļradē šī grāmata atšķiras no pārējām diezgan ievērojami,” savā recenzijā atklāj Iveta Fedoroviča-Auziņa.¹⁶ Ja līdzšinējos izdevumos valdījusi trauksmainība un straujš temperaments, kas izpaužas dažādajos uzsaukumos un retoriskos jautājumos, tad Rudens atspulgos, kā rakstīts izdevumā Latviešu rakstniecība biogrāfijās, “cauri vijas smeldzīgu pārdomu un nenovēršamības noskaņa”.¹⁷

Šajā krājumā Heislers dažādos veidos variē rudens tēlu, pamatā uztverot to kā metaforu vecuma gadiem, kad sasniegts zināms viedums, bet jūtami apjausts agrākās spozmes zaudējums: ir pagājusi jaunības un vīrietības vasara, un diezgan drīz iestāsies nāves ziema. Tas, protams, nav oriģināls gadalaiku tēlu traktējums, bet Heislera dzeja tomēr panāk zināmu līdzpārdzīvojumu. Tas ir gan tāpēc, ka vietām tā pauž pievilcīgu pozitīvu attieksmi (“Un tomēr es ticu, / Pēc dabas nebūdams ticīgais”¹⁸), gan tāpēc, ka vietām izmanto savdabīgu tēlainību: “Un rudens uz sārtenā deguna mauc / Jau pirmā kailsala brilles… / Tev pašam sevi ir piemānīt ļauts, / Bet to – nevar pasūtīt dillēs”.¹⁹ Rudens sārtenais deguns vai kailsala brilles ir 80. gadu dzejas poētikai raksturīgi veidojumi, kas satuvina cēlo un piezemēto, savukārt vēlme pasūtīt rudeni “dillēs” tikpat labi būtu varējusi parādīties Klāva Elsberga vai Jāņa Rokpeļņa dzejoļos.

Heislera metaforas izpelnās arī rezonansi kritikā: Fedoroviča-Auziņa novēro, ka dzejnieka lietotās līdzības “mēdz būt plašas, kādreiz rindas vai panta apjomā, gluži kā lieli ķieģeļi ēkā. Tas ir interesanti. Tikai – vai ķieģeļi vienmēr pateicīgi sastatīti? Piemēram: “noasfaltēts mežs”, “liesmojošais līcis”, “pūces kladzina”, “nesaskaņu ķildas”, “lakstīgala svilpi stīgo”, “es stāvu mēms – kā mētelī zem dušas”. Šādi un līdzīgi veidojumi traucē dzejas uztveri, nevajadzīgi sarežģī domu”.²⁰ Tāpat kā tas ir ar īpatnajām atskaņām, arī šajā gadījumā, manuprāt, Heislera metaforas ir novecojušas kā vīns, proti, ar laiku kļuvušas labākas, jo mūsdienās paradoksalitāte (“noasfaltēts mežs”, “liesmojošais līcis”) vai neparasti salīdzinājumi (“mēms – kā mētelī zem dušas”) vairs latviešu literatūrā neskan sarežģīti, bet gan normāli vai pat oriģināli, zināmā mērā pateicoties 20. gadsimta literārajiem eksperimentiem citur pasaulē, kam Latvijā lielāka piekļuve parādījās pēc neatkarības atgūšanas. Vēl viens piemērs: “Bij kādreiz laiks – / Man Ziemeļpolu!/ Pat Nāves jūrā – / Putos vīns… / Bet tagad – meklē validolu / Un prašņā, kur ir aspirīns” (26. lpp.). Ironija par novecošanu, piesaucot medicīniskos zīmolus, šķiet, tikpat piestāv 21. gadsimta trešajai desmitgadei, cik 20. gadsimta 80. gadiem. Vēl kāda atjautīgu metaforu grupa attiecas uz auto tematiku: “Nevajag meklēt vārdus / kā pagultē meklējam čības” (68. lpp.). Protams, negribu pārspīlēt un nepamatoti salielīt Heislera rakstību kā šodienīgu, grāmatā ir vairāki momenti, kas pat savā laikā bija uzskatāmi par šabloniskiem; es vienkārši gribu pievērst uzmanību atsevišķām spilgtām detaļām.

Heislera mīlestība uz stingrām formām spilgti attaisnojas krājuma noslēgumā, kurā lasāms cikls no trīsdesmit viena soneta. Soneta forma izrādījusies īpaši piemērota dzejnieka asprātībai, tēlainībai un valodas izjūtai – šajā tradicionālajā matricā autors iemanās iepludināt laikmetīgus vārdus, reālijas un atziņas, piemēram, dzejojot par hokeju (105. lpp.), sapalu zvejošanu (98. lpp.), kafijas kannām (92. lpp.). Grāmatu noslēdzošajā sonetā kulminē gan atmiņu, gan nāves priekšnojautu, gan paštēmu, gan gaišas nākotnes perspektīvu motīvi (113. lpp.). Tas ir kā vispārinājums par lietu netveramo dabu un vienlaikus – liecība par dzejas valodas centieniem fiksēt pagājušo. Citēšu to pilnībā:

Sonets par…

No daudzpunktiem šai dzīvē sastāv viss –
Gan sālīts vārds, gan teikums neizsacīts,
Gan solījums, kad skaties mīļās acīs,
Bet sakāmais pār lūpām negrib krist…

No atmiņas nekas mums nedrīkst dzist,
Jo pārāk daudz ir dārgu sulu slacīts,
Un vēl arvien dārd izvandītā placī
Zem kāpurķēdēm dzelžains nāves tvists.

Un dēli iet… Bet puikas zīmē kaujas,
Un daudzpunkti no stobriem ārā šaujas
Un kaut kur prom pa baltu lauku skrien…

Un sajūti, ka stāvi tu uz kraujas,
Un nedrīkst gurt ne sirds, ne prāts, ne saujas,
No daudzpunktiem pirms tev nav pielikts viens.

Vai Rudens atspulgi ir Heislera labākā grāmata? Grūti pateikt, bet tā viennozīmīgi izceļas uz pārējo fona ar nepārprotamu vienotību tematikā, pārdomātu iekšējo dramaturģiju un pieklusinātāku intonāciju. No iepriekšējiem krājumiem tā manto vietumis asprātīgo atskaņu lietojumu un konkrēto tēlainību. Heislera “nespēju” skaisti rezonēt ar 70.–80. gadu sabiedrības aktualitātēm var interpretēt arī kā stūrgalvīgu atsacīšanos akli sekot līdzi modei, tā vietā pieturoties pie tā, kas autoru uzrunājis vienmēr, pat ja tas nozīmējis ento reizi atkārtot vecas formas. Tāpēc Rudens atspulgus un citas dzejnieka grāmatas mēs varam mūsdienās lasīt ne tikai kā savā laikā mazāk iederīgu, pat anahronisku laikmeta liecību, bet arī – un galvenokārt – kā savrupa dzejnieka pasaules redzējumu; kā heislerismu virknējumus kuros sadzīvo optimisms un dzīves sūrā norieta atskārsmes. Heislera dzeju varbūt nevar saukt par “nepelnīti aizmirstu dārgakmeni”, jo tā ir kaut kas apbružātāks, kaut kas primitīvāks, bet – labā nozīmē. Varbūt drīzāk rūda, kurā starp grubuļainiem melnumiem ik pa brīdim kaut kas nospīd.

1. Ekmanis R. Bija arī tādi. Jaunā Gaita. Nr. 251, 2007. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Upīts A. Jauns cīņas cēliens. Cīņa. Nr. 227, 25.09.1957. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Heislers H. Nepabeigtā dziesma. Zvaigzne. Nr. 23, 01.12.1956. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
5. Heislers H. Kāda būsi, sirds? Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. 110. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Upīts A. Jauns cīņas cēliens.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Heislers H. Kāda būsi, sirds? 6. lpp.   (atpakaļ uz rakstu)
9. Heislers H. Nepabeigtā dziesma.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Čaklā I. Polemiska tukšgaita. Literatūra un Māksla. Nr. 12, 24.03.1973. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
11. Sirsone S. Vairāk prasīt no sevis, vairāk dot citiem. Karogs. Nr. 1, 01.01.1974. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Damburs E. Uzticīgs sev un dzīvei. Karogs. Nr. 3, 01.03.1977. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
14. Čākurs J. Optimists dzīvē un dzejā. Karogs. Nr. 4, 01.04.1976. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
15. Auziņš I. Cilvēks ar deviņiem talantiem. Neatkarīgā Cīņa. Nr. 175, 01.08.1994. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
16. Fedoroviča-Auziņa I. Dzejnieka atskatīšanās. Karogs. Nr. 3, 01.03.1984. Pieejams šeit [skatīts 10.02.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
17. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 237. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Fedoroviča-Auziņa I. Dzejnieka atskatīšanās.  (atpakaļ uz rakstu)